Narsiss Torduārs. Bez nosaukuma. 1998. Jaukta tehnika. Foto: V.& J. Kormanu kolekcijas īpašums

Savas dzīves arhitekti 0

Intervija ar beļģu mākslas kolekcionāriem Vilfrīdu un Janniki Kormaniem

Odrija Fišere
27/03/2018

Kultūrekonomisti un sociologi ir atklājuši, ka cilvēku patika pret mākslu un kultūru korelē ar viņu pieredzi šajā jomā. Jo vairāk iesaistāmies un patērējam, jo lielāka „piesaiste“, reizēm pat atkarība, veidojas. Vilfrīda un Jannikes Kormanu – mākslas kolekcionāru no Beļģijas – interese par mākslu sākās ar izstāžu apmeklēšanu muzejos un galerijās un vēlāk pārtapa regulāros braucienos uz mākslas mesēm Eiropā. Šodien Kormani atzīst, ka mākslas kolekcionēšana viņiem jau kļuvusi par slimību, no kuras nav iespējams atbrīvoties.

20. gadsimta 70. gados, kad notiekošais laikmetīgās mākslas pasaulē vēl vairumam cilvēku bija tumša bilde, Vilfrīds un Jannike sāka kolekcionēt mākslu, finansējot šo aizraušanos tikai no savām grāmatveža un skolotājas algām. Tas nav gluži ierasts mākslas kolekcionāru tapšanas ceļš, īpaši ņemot vērā, ka Kormanu kolekcija šobrīd veido vienu no interesantākajiem skatījumiem uz Eiropas mākslas ainu 20. gadsimta otrajā pusē.


Jannike un Vilfrīds Kormani. Foto: Ivans Puts

Kormanu pāris zināms kā jauno mākslinieku atbalstītāji, un viņu kolekcijā pārsvarā ir darbi, kas tapuši mākslinieku karjeras sākumā, tāpēc jo pārsteidzošāka šķiet kolekcionāru spēja ieraudzīt un pirmajiem novērtēt māksliniekus, kuriem pēc tam bijis lemts kļūt par laikmetīgās mākslas pirmā lieluma zvaigznēm 1980. gados viņu kolekcijā iegūluši Tomasa Šites, Martina Kipenbergera, Huana Munjosa, Franca Vesta u.c. darbi; 90. gados starp daudziem citiem māksliniekiem bija arī Viktors Mans un Adrians Genijs – šobrīd zināmi kā cenu rekordisti mākslas gadatirgos. Vilfrīds Kormans sarunā atklāti atzīst, ka viņu kolekcija ir eklektiska – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka “dzīve ir eklektiska”. 

Ar Kormaniem mēs satikāmies viennacontemporary mākslas mesē, kur Vilfrīds Kormans bija uzaicināts piedalīties publiskā diskusijā par mākslas kolekcionēšanu. Mūsu sarunas gaitā viņš uzņēmās galvenā stāstītāja lomu, bet viņa kundze Jannike klusinātā balsī laiku pa laikam mūsu sarunu paplašināja ar kādu jaunu tēmu vai būtisku detaļu.


Adrians Genijs. Vēsture vienmēr ir uzbudināta 2. 2007. Audekls, eļļa. 80 x 52 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Sāksim no sākuma. Jūsu sākāt kolekcionēt mākslu 20. gadsimta 70. gados.

Mēs ar sievu sākām kolekcionēt 1972. gadā. Vairāk nekā pirms 40 gadiem. Bet vēl pirms tam bijām pastāvīgi galeriju, mākslas institūciju un muzeju apmeklētāji Beļģijā un Nīderlandē. Mēs dzīvojām un joprojām dzīvojam eirocentriski.

Vai sākt kolekcionēt bija apzināts lēmums?

Domāju, ka sākt kolekcionēšanu noteica garīga nepieciešamība, jo mums tāda mērķa nebija. Jūs sākat ar vienu darbu, tad nāk nākamais, un tā tas aiziet. No saviem vecākiem bijām mantojuši intelektu, bet ne finanses. Viņi bija diezgan zinoši, attiecās ar cieņu pret mākslu, literatūru un teātri. Mēs mantojām šo milzīgo cieņu pret mākslu, deju, teātri un literatūru… Iespējams, tas arī to noteica – garīgo nepieciešamību kolekcionēt, dzīvot tā, lai tevi ieskauj ne tikai skaistas, bet arī sarunas raisošas lietas. Lai būtu barība prātam. Tāpēc varu teikt, ka tas nenotika apzināti; drīzāk tā bija kaut kāda iekšēja nepieciešamība, mums kaut kā pietrūka.


Žans Marks Bustamants. Glezna (T.38/80). 1980. Krāsu fotogrāfija. 103 x 130 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Iespējams tāpēc, ka jūsu profesionālās dzīves nebija saistītas ar mākslu?

Pēc profesijas es biju grāmatvedis/iekšējais auditors, un tam nebija ne mazākā sakara ar mākslu. Taču intelektuālā līmenī mēs bijām gatavi pievērsties mākslai – lasīt, skatīties uz darbiem. Tas, protams, ir pilnīgi kaut kas cits kā lēmums tos iegādāties. Mēs apzināti sākām apmeklēt izstādes, muzejus un mākslas gadatirgus… Sākumā tādi bija tikai daži – Bāzele, Ķelne un Parīze –, tagad situācija ir krietni mainījusies.

Jannike Kormane: Pašā sākumā bija tikai Ķelne.

Viens no pirmajiem darbiem, ko iegādājāmies, bija beļģu gleznotāja un tēlnieka Pjēra Kaija darbs. Viņš bija veidojis scenogrāfiju Igora Stravinska baletam “Svētpavasaris” ar Morisa Bežāra horeogrāfiju, un viņam bija arī glezna ar tādu pašu nosaukumu. Un mēs to nopirkām. Taču īstenībā mūsu pirmais pirkums notika Prāgā, kur 1968. gadā pavadījām savu medusmēnesi. Tas bija aiz Dzelzs priekškara, draugi un radi bija neizpratnē, kāpēc mēs savu medusmēnesi gribam pavadīt Prāgā. Tas bija saistīts ar kultūru un, protams, mūsu ziņkāri. No ceļojuma mēs pārvedām divus mākslinieka Vāclava Manesa zīmējumus. 

Vai jums vēl ir šie pirmie pirkumi?

Jā, protams. Nedaudz vēlāk mēs iegādājāmies gleznotāja Alana Grīna darbu – viņam bija izstāde Londonas galerijā Annely Juda Fine Art. Viņa darbu nopirkām caur vienu beļģu galeriju, un gleznotājs bija izbrīnīts: “Kāpēc šis jaunais pāris pērk manu abstrakto gleznu?” Nu, tādā veidā mēs sākām kolekciju. Kā jau teicu, tā bija garīga nepieciešamība – lai būtu, par ko parunāt, par ko lasīt un interesēties, ko noraidīt un paņemt atpakaļ, un ko pārspriest arī ar citiem. Mūsu nākamie pirkumi bija vācu mākslinieku lielformāta darbi – Tomasa Šites, Harolda Klingelhellera, Reinharda Muhas…

J.K.: Un Tonija Krega…

Tie ir mākslinieki, kuru darbus mēs nevaram eksponēt mājās un kurus mēs aizdodam muzejiem. Vairāki no šiem lielformāta darbiem uz ilgu laiku bija aizdoti Van Abes muzejam Eindhovenā. Tas bija 80. gadu sākumā. Mūsu darbi ir arī Dondtu-Dānenu muzejā Dērlē, MuZee muzejā Ostendē un citos muzejos franciski runājošajā Beļģijas daļā. Un daži darbi ir arī pie mūsu bērniem. Gribētos jau redzēt šo darbus pie sevis mājās, taču apzināmies, ka tas nav iespējams to lielā izmēra dēļ. Ja esi kolekcionārs – nevajag aprobežoties ar savām sienām! Tā teica mana sieva.

Piemēram, ap 1999. gadu mēs nopirkām vācu mākslinieka Bjerna Dālema darbu – septiņus metrus garu, trīs metrus platu un divus metrus augstu instalāciju ar Andromedas zvaigznāju. Darba sertifikāts vien, uz kura mākslinieks bija uzzīmējis visu zvaigznāju, bija izmērā 1,5 reiz 0,5 metri. Meklējām risinājumu, kā šo darbu eksponēt muzejā. Nevienu tas neinteresēja, jo mākslinieks bija jauns (viņš bija tikko beidzis mākslas akadēmiju un nebija zināms). Tikai viens muzejs Ģentē gribēja šo darbu, taču ugunsdzēsēji pateica, ka tas ir pārāk ugunsnedrošs un ka muzejā to nevar likt. Mēģinājām atrast citus risinājumus. Tikmēr Dālemam tika sarīkotas izstādes Petzel galerijā Ņujorkā un UCLA (Kalifornijas Universitāte Losandželosā – red.) Hamera muzejā Losandželosā. Viņš kļuva pazīstams. Taču mēs joprojām nespējām atrisināt instalācijas problēmu, tāpēc lūdzām, lai galerija ņem darbu atpakaļ. Galu galā samainījām to pret citu darbu. Mums nebija izvēles.

Taču tas bija absolūti satriecošs darbs, tāpēc jau tas mūs uzreiz uzrunāja. Joprojām esmu nelaimīgs par šādu iznākumu.  


Metjū  Serletijs. Rozes. 2008. Audekls, eļļa. 171 x 171 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Cik liela šobrīd ir jūsu kolekcija?

Lielākajai daļai kolekcionāru nepatīk runāt par savu kolekciju lielumu. Mums arī ne. Tas nav svarīgi.

Lai gan kolekcionējam vairāk nekā 40 gadus, tas joprojām ir atvērts process. Mēs sākām ar to, ka kolekcionējām savas paaudzes māksliniekus. Pēc tam vienmēr pievērsāmies jaunāku mākslinieku grupām. Šobrīd mēs joprojām kolekcionējam jaunākās paaudzes māksliniekus. Joprojām veidojam savu kolekciju, jo tā ir milzīga kaislība un ir tik grūti neturpināt. Patiesībā tā ir slimība… 

Diezgan daudzi kolekcionāri sauc to par slimību vai atkarību…

Jā, absolūti! Katru reizi mēs sakām – vai tiešām mums vēl kaut ko vajag? Kolekcija aug lielāka, un savā mājā mēs to visu parādīt nevaram. Kad mākslas darbs tiek atsūtīts no meses vai galerijas, tad tiek kaut kur mājā nobāzts. Piemēram, darbs, ko šobrīd aizdodam Konrāda Fišera galerijai Diseldorfā un Berlīnē, atzīmējot galerijas 50. gadskārtu, ir Haralda Klingelhellera instalācija, kam nepieciešama liela telpa. Tagad to ieraudzījām tikai trešo reizi mūžā – pirmoreiz to redzējām, kad nopirkām, pēc tam Van Abes muzejā un tagad – Fišera galerijā. Tā ir situācijas problēma – vairums darbu atrodas kaut kur noliktavā.

J.K.: Jā, bet 2009. gadā bija mūsu kolekcijas izstāde.

Tā bija iespēja pašiem apskatīt daudzus savus darbus. Muzeja direktors bija izveidojis tādu kā arhitektonisku struktūru visas izstādes apjomā. Apmeklētājs varēja sākt izstādes apskati ar 80. gadu darbiem un tad hronoloģiski iet dziļāk kolekcijā. Tā bija arī mums pašiem iespēja ieraudzīt mūsu kolekcijas vēsturi. Kolekcija ir diezgan eklektiska, protams, jo mūsu dzīve ir eklektiska.

Kur notika šī izstāde?

Dondtu-Dānenu muzejā Dērlē; tas ir mazs muzejs, bet viņiem ir ārkārtīgi izcilas izstādes. Šī izstāde bija muzeja direktora ideja. Lielākā daļa privātkolekciju Beļģijā nav publiskas, līdz ar to tās nav īpaši zināmas un redzamas. Tikai dažas kolekcijas ir pieejamas publikai – telpās, kur darbi apskatāmi vislabvēlīgākajos apstākļos. Muzeja direktora ideja bija ļaut publikai ieskatīties šajās beļģu privātkolekcijās. Mēs bijām otrie, kuru kolekcija nonāca muzeja izstādē. Sākumā mēs pat negribējām piedalīties, jo nebijām pārliecināti, kāpēc mums jārāda tas, kas mums ir. Vai tas ir kaut kas vērtīgs? Vai tas vispār ir gatavs publiskai izstādīšanai? Muzeja direktors mūs pārliecināja, izskaidrojot, ka mums ir pavisam savādāks piegājiens kolekcionēšanai – ar citādu budžetu un kolekciju, kas uzsākta laikā, kad mākslas pasauli vēl nebija pārpludinājis internets un žurnāli.

Tagad arvien vairāk kolekcionāru veido paši savus muzejus – dažiem ir konsultanti, daži uzaicina pasaulslavenus arhitektus radīt telpu viņu “dārgumiem”. Kolekcionāru pasaule ir ļoti dažāda, un dažādība ir laba lieta.

Mēs esam viens otra konsultanti. Mēs izdarām paši savas izvēles, un mūs nevada ekonomiski apsvērumi – mēs nekad neesam domājuši par ekonomiku. Mēs esam paši savas dzīves arhitekti un vēlamies dzīvot ar savu kolekciju paši pēc saviem noteikumiem. Daži darbi nepārdzīvos laiku vai nebūs gana “vērtīgi”, taču bija brīdis, kad izdarījām izvēli tos iegādāties; mēs bijām pietiekoši informēti. Tā mēs to izjūtam un tā cenšamies kolekcionēt.


Karls Mannovs. Bez nosaukuma (seja ar lampu). 2017. Šifons, kokvilna, akrils, koka nestuves. 100 x 60 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Jūs esat divi – kā izlemjat, ko iekļaut jūsu kolekcijā?

Mēs runājamies un diskutējam, kuru darbu vajadzētu iekļaut kolekcijā – vai tieši tas ir tas, kā pietrūkst? Mēs diskutējam un cenšamies darbu nolasīt – katrs no mums izsaka savus apsvērumus un skatījumu. Taču mēs nepētām, kurš muzejs jau šo mākslinieku pārstāv vai kādi citi kolekcionāri iepērk šī mākslinieka darbus.

Dondtu-Dānenu muzeja izstādes nosaukums bija “Kad uznāk noskaņojums”. Šis nosaukums atspoguļo mūsu lēmumu pieņemšanas procesu. Mēs neesam studējuši mākslas vēsturi, taču, kad mākslas darbā mūs kaut kas uzrunā, bet nespējam to definēt, tas ir sākumpunkts domai par mākslas darba iegādi. Ir grūti izskaidrot, kā notiek šī lēmuma pieņemšana. Vienkārši ir brīdis, kad sākam pārrunāt, vai šis darbs jau esošajai kolekcijai sniegs kaut ko jaunu.

Dažreiz tas notiek arī no pirmā acu uzmetiena. Tā bija ar jauno dāņu mākslinieku Karlu Mannovu; mēs zinājām viņa darbus, bijām tos redzējuši Standard galerijas (Oslo) stendā Art Basel mesā. Un tie mūs pārņēma – gan izpildījums, gan sasaiste ar citiem mūsu kolekcijas darbiem bija tik pašsaprotama, ka uzreiz nolēmām Mannovu pirkt. Parasti gan mēs gribam redzēt darbu dzīvē, ne tikai bildē vai internetā. 

Liekas, ka jums ir svarīgi satikties un aprunāties ar māksliniekiem.

Man patīk, kad mākslinieks neizskaidro savu darbu. Skatītajam ir jāļauj brīvi nolasīt un interpretēt darbu pašam. Pēc tam, protams, var to apspriest ar autoru. Dažreiz attiecības ar māksliniekiem attīstās ļoti jaukā veidā. Piemēram, Tomass Šite izgatavoja paziņojuma kartiņu par mūsu mazmeitas piedzimšanu.

J.K.: Tas bija pirms 21 gada.

Tas bija akvarelis. Es prasīju Šitem, ko viņš vēlas pretī, un atbilde bija – tikai 50 pastkartes bez teksta. Ieraugot nodrukāto kartiņu, viņš, teica, ka tā izskatās daudz labāk nekā oriģināls.

Huans Munjoss savukārt izgatavoja paziņojuma kartiņu par mūsu mazdēla piedzimšanu, viņš mūs uzskatīja par saviem draugiem. Visas šīs mākslinieku radītās kartiņas esam saglabājuši, tāpat arī citas piemiņas lietas no tikšanās reizēm ar viņiem – tā ir vēsture. Mūsu arhīvs.

Ir noticis daudz pārmaiņu, ja salīdzina mūsdienas ar laiku, kad sākām kolekcionēt. Sarunāties ar māksliniekiem tolaik bija vieglāk… Mākslinieki vienmēr atcerēsies tos cilvēkus, kas iegādājās darbus viņu karjeras sākumā.

Vai, jūsuprāt, sarunas ar māksliniekiem kaut kā ietekmē jūsu lēmumus?

Nē, ne gluži. Lielākoties mēs izvēlamies māksliniekus, kuri ir savas karjeras sākumā. Tas viņiem ir diezgan svarīgi. Pēc tik daudziem gadiem mums joprojām ir labas attiecības ar māksliniekiem.

Sākumā ir svarīgi iepazīt mākslinieku – kā viņš/viņa sevi redz mākslas pasaulē, kādi ir viņa/viņas mērķi. Tas mūs aizrauj. Tāpēc arī mums patīk sarunas ar māksliniekiem.


Skats no Kormanu kolekcijas izstādes Lemperca izsoļu namā 2016. gadā. Foto: Artlead

Vai jūs kādreiz ejat arī uz izsolēm?

Nē, tad jau ir nokavēts. Mākslas darbi jāpērk, pirms tie ir nonākuši izsolē.

J.K.: Taču mums bija izstāde Quodlibet Lemperca izsoļu namā 2016. gadā Briseles Mākslas dienu laikā.

Tā ir apsargāta ēka, un viņi rīko tikai divas izsoles gadā. Pārējā laikā šī ēka ir tukša. Gladstone galerija tur izstādīja Aniša Kapūra darbus, bet Nagel & Draxler galerija sarīkoja Žoelles Tīrlinksas izstādi. Tur izstādīti arī citi mākslinieki: Šons Skallijs, Heimo Cobernigs. Mūs tur uzaicināja sarīkot izstādi kā privātkolekcionāriem. Sākumā teicām, ka nevaram pieņemt šo uzaicinājumu, mums nepatika saistība ar izsoļu namu. Taču, kad apjautājāmies dažiem draugiem un beļģu galerijām, visi teica, ka mums jāpiekrīt – lai savas kolekcijas darbus varētu parādīt publiski, turklāt tie jau netiks tur izlikti pārdošanai.

Galu galā izstādei bija lieliskas atsauksmes un apmeklējums. Izstādes dizains bija veidots ar īpašu konceptu – telpas vidū bija vienu metru augsts X formas plintuss, kas izveidoja tādas kā četras “istabas” bez sienām, tāpēc uz katru darbu varēja skatīties no dažādiem leņķiem. Tur bija izstādīti kādi 30 darbi no mūsu kolekcijas.


Francs Vests. Nejauši. 1991. Jaukta tehnika. Dažādi izmēri. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Kā jūs izvēlējāties mākslas darbus šai izstādei?

Izvēlējāmies kopā ar izstādes dizaina autoru Rišāru Venlē, esam pazīstami jau daudzus gadus. Mūsu kolekcijā ir arī viens viņa darbs. Pirms vairākiem gadiem viņš izteica vēlmi, ka gribētu uztaisīt izstādi ar mūsu kolekcijas darbiem. Un tad nu viņam bija iespēja to izdarīt.

Viņš ļoti gribēja iekļaut Meta Malikena 1974. gada zīmējumu – šim darbam obligāti bija jābūt izstādē. Tas tad arī bija sākumpunkts. Mēs vēlējāmies specifisku atlasi, negribējām izlikt visu, kas pagadās, tad būtu pilnīgs haoss. Līdz ar to šajā izstādē bija eksponēta pavisam neliela darbu izlase, nevis visa telpa piebāzta pilna.

J.K.: Atklāšanā bija negaidīti liels apmeklētāju skaits. Arī visas izstādes laikā, kas ilga mēnesi, bija liela publikas interese.

Liela interese par izstādi bija no mākslas skolu un akadēmiju studentiem, kuri gribēja dzīvē redzēt 80. gadu mākslinieku darbus – Franca Vesta, Huana Munjosa, Jana Verkreisa.


Manfrēds Pernice. Neeksistējošas dubultbūtnes. 1998. Pieci zīmējumi (papīrs, kolāža, jaukta tehnika), koka skulptūra. Dažādi izmēri. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Vai esat kādreiz domājuši, kas ir tas, kas piesaista jūsu uzmanību, kad skatāties uz mākslas darbu?

Šis ir sarežģīts jautājums. Kad komunicējam ar galerijām un māksliniekiem, mēs bieži lūdzam iespēju apskatīt arī citus konkrētā autora darbus. Ko šis autors ir darījis senākā vai nesenākā pagātnē? Tas arī ir viens no faktoriem, kas uz mums iedarbojas. Mums patīk, ja mākslinieka darbība ir dažāda – zīmējums, glezniecība, tēlniecība. Vai mākslinieks ir nokoncentrējies uz vienu gleznu, kas tiks attīstīta gadiem? Kāda ir intelektuālā vērtība?

Mani mākslinieka darbā piesaista daiļrades un redzējuma daudzveidība, tas kļūst par kritēriju. To ir grūti paredzēt, taču es cenšos darbu izvērst laikā un atklāt tā nākotnes potenciālu, noteikt, kā attīstīsies mākslinieka daiļrade.

Ja es tajā, kas ticis darīts iepriekš, neredzu nekādu attīstību un darba struktūrā ir tikai dažas izmaiņas, man tas neinteresē. Es vēlos ar darbu sarunāties visu laiku, bet ja jautājumi izsīkst…

J.K.: Darbā ir jābūt noslēpumam.

Jā, darbam ir jābūt noslēpumam, kaut kam, ko mēs saucam par tā “dvēseli”.

Ko jums nozīmē šis noslēpums?

Noslēpums, ko nevar atrisināt. Mums mājās ir viens Renē Danielsa darbs – ikreiz, ejot tam garām, tajā var ieraudzīt kaut ko jaunu un neatklātu. Tā ir viena no lietām, kas mums patīk mākslas darbos.

J.K.: Vai Alana Čārltona noslēpums, piemēram.

Jā, Čārltons kopš 16 gadu vecuma glezno ar pelēkiem toņiem. Tagad viņam ir pie 70. Noslēpums ir tajā, ka viņa pelēkie arvien ir atšķirīgi. Viņš ir mākslinieks-strādnieks – katru rītu deviņos viņš ar metro dodas uz savu darbnīcu Vaitčepelas rajonā Londonā un piecos pēcpusdienā atgriežas mājās. Viņš sagatavo pats savus audeklus, visu dara pats.

Katru rītu, kad atveram savas ēdamistabas aizkarus, mēs ieraugām viņa darbā jaunas vibrācijas – rozā, zaļo un pelēko toņu kombinācijas visu laiku mainās. Tas ir noslēpums! Mūsu mājā šī glezna vienmēr bijusi vienā un tajā pašā vietā – viss it kā atkārtojas, taču katru reizi sniedz mums jaunus jautājumus. Un viņa melnie… tie arī, iespējams, ir jauna revolūcija.


Viktors Mans. Balts vīriešu krekls (stūris). 2005. Audekls, dēlis, eļļa. 21,5 x 19 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Jūs teicāt, ka dažreiz ir par vēlu. Vai tas domāts cenas nozīmē?

Tas tiešām ir saistīts ar darba cenu. Kolekcija ir saistīta ar budžetu. Kaislība ir, bet dažreiz nākas vienkārši kaut ko laist garām. No otras puses, mums joprojām ir vēlmju saraksts. 

Vai tas ir liels?

Jā, pārāk liels. Tas atspoguļo mūsu pirmos impulsus – tos mākslas darbus, kas uzreiz piesaistījuši mūsu interesi. Iespējams, ka, ieraugot tos dzīvē, liela daļa tiktu aizmirsta un izsvītrota no šī saraksta.

Kā veidojies šis vēlmju saraksts – vai skatāties darbus internetā vai arī sekojat konkrētiem māksliniekiem?

Tie ir darbi, kas kaut kur ir ieraudzīti vai bijuši kādā mums zināmā galerijā. Mēs neapmeklējam galerijas ar lielajiem vārdiem. Mēs ejam uz galerijām, kurām uzticamies un kas strādā ar māksliniekiem, ar kuriem jūtamies komfortabli. Mūsdienās ir galerijas, kas algo simtiem darbinieku, kas, protams, ietekmē viņu piedāvāto mākslas darbu cenas.

Bez iespējas skatīties un pirkt mākslu internetā, šķiet, ka kopš laika, kad jūs sākāt kolekcionēt, ir mainījušies arī citi aspekti, kas ietekmē mākslas tirgu.

Ar internetu viss ir kartībā – to var izmantot, lai uzzinātu kaut ko vairāk par darbu, jo tagad katram māksliniekam ir sava mājaslapa. Taču mākslas darbs ir jāredz dzīvē. Es neieteiktu pirkt mākslu internetā, jo tu nevari zināt, ko dabūsi, tu nezini, kā darbs uz tevi reaģēs. Manā viedtālrunī var apskatīt Bilija Čaildiša “Koku”, bet, redzot mākslas darbu savā priekšā, tam nevar vienkārši paiet garām. Kopš interneta ienākšanas ir notikusi milzīga attīstība, un to nav iespējams apturēt. Internets būs vienmēr, un tas ir labs informācijas avots. Taču, ja tu kolekcionē mākslu, tas jādara tev pašam un tiešā veidā.


Saimons Denijs. Divi kuģi. 2008. Īpaši faktūrēts alumīnija rāmis, kartons, restauratoru līmlente, krāsu fotogrāfijas, fluorescentās gaismas spuldze iepakojumā. 90 x 70 x 20 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Vai jūs varat definēt, kas mākslas darba ieraudzīšanu dzīvē padara par tik atšķirīgu no tā apskatīšanas internetā vai grāmatā?

Pat drukātā veidā nav iespējams reproducēt gleznu – krāsas, izmērus, darba fizisko klātbūtni; vēl jo vairāk, ja tā ir skulptūra – ir jābūt iespējai apiet tai apkārt. Ir jāpieredz mākslas darba iespaids, to ieraugot dzīvē.

Tātad jūs apmeklējat mākslas meses un galerijas, bet kā ar biennālēm?

Jā, taču esmu pārliecināts, ka galerijas ir vissvarīgākās vietas, kur satikt māksliniekus, redzēt, ko viņi dara. Tā ir vieta diskusijām, vieta, kur viss notiek. Ja māksliniekam ir pārstāvis, mēs nekad nepērkam tiešā veidā viņa darbnīcā, mēs vienmēr ejam uz galeriju.

Mēs nopublicējām nelielu izdevumu par mūsu kolekciju, kur tika pieminētas visas galerijas, kurās esam pirkuši darbus. Iekļāvām arī galeristu, kurš vecuma dēļ nesen slēdza savu galeriju, lai gan vēl īsi pirms tam pārstāvēja ļoti slavenus māksliniekus. Viņš mūs apciemoja un teica, ka novērtē, ka esam viņu pieminējuši, lai arī viņa galerijas vairs nav. Un viņš mums uzdāvināja Martina Kipenbergera plakātu – tāpat vien, kā pateicību. Tas bija patiešām jauki.


Stīvens Kleidons. Jaunvalkonijā. 2007. Jaukta tehnika. 172 x 30 x 53 cm. Foto: V.&J. Kormanu kolekcijas īpašums

Kāda mūsdienās, jūsuprāt, ir mākslas kolekcionāra lielākā atbildība?

Privātkolekcija ir momentuzņēmums. Kolekcionēšana ir privāta lieta. Katru kolekcionāru var kādā brīdī piemeklēt apjukums un frustrācija.

Mākslas pirkšanas procesā ir aizrautība, taču jauna darba iekļaušana kolekcijā ir arī milzīga atbildība.

Mēs neesam muzeju biznesā, kas prasa telpas, personālu, menedžmentu, drošību, dokumentēšanu, konservāciju, restaurāciju… Mēs cenšamies dzīvot ar mākslu; vēlamies, lai mākslas darbi mums ir visapkārt. Tas padara mūsu dzīves jēgpilnas. Gribētos, lai dzīves beigās mēs varam teikt, ka esam dzīvojuši. Mēs esam bijuši un turpinām būt savas dzīves arhitekti.

Vai jums ir svarīgi, kur šie mākslas darbi nonāks pēc jūsu nāves?

Jā. Mums ir trīs bērni un divi mazbērni. Mūsu vecākā mazmeita Šarlote studē mākslas vēsturi, un viņa mīl to, ko darām. Tāpēc, es domāju, kolekcijai būs turpinājums, taču, protams, pavisam droši mēs to nevaram zināt. Galu galā ar laiku visa privātā māksla kļūst publiska.