Foto

Glezniecība nav svētā govs

Vilnis Vējš


03/08/2011 

Intervija ar lietuviešu gleznotāju Jonu Gasjūnu (Jonas Gasiunas, 1954), kura gleznu cikls “Ziemeļrietumu vējš” apskatāms Cēsu mākslas festivāla izstādē “Starptelpa” Vecajā alus brūzī līdz 14. augustam. 

Latvijā plašāka publika jūsu darbus iepazina tikai 2009. gadā, kad Rīgas mākslas telpā notika Swedbank balvai nominēto mākslinieku izstāde. Jūs šo balvu arī saņēmāt. Bet ko jūs darījāt pirms tam?

Strādāju jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Vēl pirms Perestroikas. Esmu dzimis 1954. gadā, tātad pietiekami ilgi.

Kā jūs nonācāt pie savas gleznošanas tehnikas, par ko visi skatītāji brīnās (Gasjūns izmanto sveces dūmus un kvēpus, lai uz audekla vilktu it kā gaistošas, trīsuļojošas līnijas)?

Tur nav nekā brīnumaina. Ne jau tehnika, bet domāšana ir svarīga. Es neesmu izvēlējies tehniku estētisku apsvērumu dēļ. Tā izauga pati no sevis. Kā forma, kas atspoguļo domāšanu. Glezniecība man nav amats. Stils, skaistums, sižeta intrigas ir tikai virspuse, galvenais – kas aiz tās slēpjas? Aiz tās ir mans personiskais stāsts un mana uzticēšanās realitātei. 

Esmu lasījis intervijās, ka jūsu stāsts ir par atmiņām. Kā gan sveces liesma, dūmi un pelni var izteikt jūsu atmiņas?

Atmiņas vienmēr romantizē pagātni. Pat tādā mērā, ka tā pārvēršas par kaut kādu pasaku. Liekas, ka stāsts ir it kā patiesība, bet ar katru gadu tas mainās un iegūst nostalģisku formu. Iznāk, ka atmiņas slēpjas daļā tās patiesības, ko es vēlos pateikt glezniecībā. Tur slēpjas arī manas šaubas. Kaut gan es negribu šaubīties, bet tas, kas kādreiz bija reāls, tagad vairs tāds nav.

Jums tās atmiņas ir no padomju laikiem?

Man nekad nav licies, ka apzīmējums "padomju" varētu kādā veidā attiekties uz realitāti.  Tā bija fiktīva valsts, fiktīva politika, viss bija fiktīvs. Viss šis padomju laiks vairāk līdzinās Kusturicas filmai nekā dzīvei. Tomēr tā (dzīve) ir reāls fakts, ko es nevēlos aizmirst

Vai pievēršaties arī mūsdienām?

Es daru gan vienu, gan otru. Tas ir it kā mans flirts ar skatītāju, teiksim tā. Bet, ja analizējam tēmu visā tās plastiskajā apjomā, tad jāsaprot, ka risinājumi ir mūsdienas. Kompozīcija, visi formālie paņēmieni ir ņemti nevis no klasiskās glezniecības, bet interesējoties par lietām, ko dara, piemēram, dizaineri. Vai arī pārdomājot kādus mākslas vēstures posmus, kuri radījuši jaunu plastiku. Domāju, ka glezniecība... Es solidarizējos ar Liku Tijmansu, ka glezniecība visos laikos ir runājusi par vienu un to pašu – par laiku, kurā cilvēks dzīvo. To var teikt arī par mākslu kopumā. Gleznošana ir mākslinieka specifiskas, individuālas darbības, kuras nekad vairs neatkārtosies.

Jūs minējāt vēstures posmus, kad radušās jaunas formas – vai jums ir kāds vēsturiskais stils, pie kā mēdzat vērsties?

Uz historismu kā stilu es skatos ļoti skeptiski, man tas nepatīk. Es piemēram, esmu uzgleznojis darbu “Lielā kņaziste”, kas veltīta vēsturiskiem notikumiem. Bet, no otras puses, tas ir absolūts komikss. Es negleznoju nekādus romantiskus skatus. 

Kādas ir jūsu attiecības ar ekspresionismu, kas lietuviešu mākslā ir bijis daudz ietekmīgāks nekā latviešu?

Tas vienkārši ir vēsturisks mantojums. Pirms piecpadsmit gadiem es biju ekspresionistu grupā, kas jau kļuvusi par klasiku. Kad es biju jauns, nesen pabeidzis akadēmiju (toreiz – institūtu), uz mani spēcīgu iespaidu atstāja vācu glezniecība, Bāzelics un citi. Mans un manas paaudzes ekspresionisms pēc trim gadiem pārgāja, jo sapratām, ka esam nokavējuši vilcienu. Es redzēju, kā kādreizējie ekspresionisma grandi, piemēram, Kīfers, konceptualizējās. Es arī kādu laiku pametu glezniecību, sāku taisīt instalācijas, objektus, video. Līdz atkal atgriezos pie glezniecības, kad biju mazliet iepazinis citas kultūras. To pašu Tijmansu pirmoreiz ieraudzīju Helsinkos 1995. gadā. Un man viņš tīri ideoloģiski likās daudz svaigāks nekā tie mākslinieki, kas nodarbojās ar instalācijām. Bet es vairs nevēlējos gleznot kā ekspresionists – lai gan atsevišķi elementi saglabājās – lielie formāti, triepiens, – jo es nevaru nostāties pats pret sevi. Tomēr es sāku meklēt sižetus fotogrāfijās.

Interesants salikums – gleznieciska ekspresija un foto iespaidi...

Ne gluži foto. Es vienkārši vācu drukātus attēlus, visu to vizuālo netīrību, kas ir, piemēram, provinces presē, jo tur ir spēcīgi sižeti. Parasti izdevumi, publicējot ziņas, līdz galam visu neizstāsta. Pavīd kāds stāsts, bet tūlīt pazūd. Šis simptoms man ir interesants. Tad es varu to pārstrādāt savā veidā. Attēls stāsta vienu, bet es varu piekabināt tam savu versiju, un, paradoksāli, iznāk, ka tieši šie attēli devuši man impulsus.

Šobrīd daudzi, gandrīz visi gleznotāji strādā ar otrreizēju attēlu plūsmu.

To nosaka pati dzīve. Vairs nav iespējams kā impresionistam pēkšņi atrasties tādā pasaulē, kurā studē dabu. 

Vai mākslā vēl ir palikusi kāda vieta tiešām dabas studijām?

Jā, protams. Tas, ko redz acs, joprojām ir svarīgs faktors. Es pats savu darbu fonos bieži izmantoju tiešo vērojumu. Man ir trīsmetrīgi audekli, un fonus es bieži gleznoju no tās vietas, kur atrodos. Man nav tādas stacionāras darbnīcas. Tradicionālās mākslinieku darbnīcas priekš manis ir par mazu un neder. Tādēļ es parazitēju kaut kur vecās fabrikās. Mana darbnīca ir visur. Tagad, piemēram, bijušajā slimnīcā, kas ir arhitektūras piemineklis un ko grasās restaurēt. Bet tajā trīssimt gadus ir bijusi dziednīca psihiski slimajiem mūkiem. Vecas telpas un piecus metrus augsti griesti. Velves brīnišķīgi atstaro gaismu, izkliedē uz visām pusēm. Stāvot telpas vidū, nav nekādas ēnas. Gleznotājam gaisma ir pats galvenais. Un apglabāts, bet vēl dzīvs vēsturiskais materiāls. 

Kā jūs tīri tehniski strādājat?

Es ļoti rūpīgi visu pārdomāju. Es nemaz nesāku strādāt, kamēr neesmu pārliecināts, kā tas viss izskatīsies. 

Kā šo apdomību savienot ar impulsīvu ekspresiju?

Pati ekspresija ir mentāla kategorija. Temperamentu es neslēpju. Bet kolorītu es izvēlos tādu, ka tas izskatās pēc uzgleznotas fotogrāfijas.

Gan Cēsu mākslas festivālā, gan jau minētajā Swedbank izstādē bija redzams, cik atšķirīgi fotogrāfiju izmantojat jūs un Tonis Sādoja, ievērojamais igauņu gleznotājs.

Viņš ir ļoti talantīgs, pārstrādā fotogrāfiju ar specifisku virsmas izpratni. Nav zināms, ko viņš fotogrāfijās ir pievienojis vai atmetis, bet gaisma tajās ir īpaši gleznieciska. Viņš nekopē, pievieno daudz ko savu.

Jūs esat mācībspēks arī Viļņas Mākslas akadēmijā. Vai studenti jūs atdarina? Ko jūs viņiem mācāt?

Katedra, kurai esmu vadītājs, ir ļoti mainījusies pēdējo piecu gadu laikā. Tagad nav tā, ka glezniecība būtu kaut kāda pat par sevi saprotama lieta. Tā ir tikai līdzeklis mākslas radīšanai. Mūsu programmās glezniecības pamati ir tikai pirmajā kursā. Jau otrajā kursā studenti apgūst visus glezniecības vēstures atslēgas posmus. Visus modernisma stilus – fovismu, konstruktīvismu un tā tālāk. Pēc tam viņi nonāk pie manis, kur es pasniedzu jauno figuratīvo mākslu. Paralēli viņi saņem nopietnu daudzdisciplīnu kursu, kā mēs to saucam. Visus iespējamos miksus, kas iespējami, izmantojot glezniecību un papildinot glezniecību. Sākot ar sapratni, kas ir kolāža un asamblāža, un turpinot ar instalācijām, video. Katedrai ir savs mākslas zinātnieks, ideologs. Viņš prasa no studentiem referātus par mūsdienu mākslu un iepazīstina ar ievērojamāko mākslinieku pieredzi, tekstiem. 

Jūs teicāt, ka pasniedzat figuratīvo glezniecību. Kā jums šķiet, vai cilvēka figūras attēlojums šobrīd mākslā ir aktuāls?

Tieši šobrīd – ļoti. Tādēļ ka tīra abstrakcija ir ļoti vāji saistīta ar savu laiku. Tā nevar pateikt neko jaunu, kaut gan nav izslēgts, ka rodas labi darbi. Figuratīvā māksla pat neslēpj, ka tā nemaz nevēlas teikt kaut ko jaunu. Tā mainās līdzi realitātei. Tas ir interesanti, atšķirībā no abstrakcijas. Turklāt skatījums uz cilvēka ķermeni ir ļoti mainījies. Ir iespējami asāki un nopietnāki sižeti. Jaunas tēmas piedāvā gan feminisms, gan geju māksla. Piemēram, Drēzdenes skola piedāvāja jaunu skatījumu uz cilvēku, izejot no savas Austrumvācijas pieredzes. Katrā ziņā ir perspektīva. Figuratīvisms ir īpašs arī ar to, ka tajā var attēlot pat pavisam riebīgas lietas, bet, piemēram, abstrakto mākslu grūti nosaukt par sociālu.

Mūsdienu mākslā ir tendence bezgalīgi paplašināt, izpludināt glezniecības robežas, līdz pat tam, ka jebko ir iespējams nosaukt par glezniecību. Tas viss bagātina, tomēr acīmredzot saglabājas kāds centrs, unikālā īpašība, bez kuras glezniecība nav iedomājama. Kas tā, jūsuprāt, ir?

Kas glezniecību padara aktuālu kā žanru – statisks attēls. Ir bijis viedoklis, ka tai jānoiet no skatuves, kopš tēli ir kļuvuši kustīgi, kā, piemēram, kino. Bet visi aizmirsa par hipnotisko iedarbību, kāda piemīt gleznai. Lai to saprastu, jāpastudē filozofija. Glezniecība vizuāli analizē tos pašus jautājumus, ko teorētiski izvirza, piemēram, Lakāns. Tie no jauna izgaismo arī Rembranta un Velaskesa mākslu.

Negaidīta atbilde. Latviešu mākslinieki  noteikti būtu atbildējuši kaut ko par krāsu.

Krāsa ir tikai līdzeklis. Man glezniecība nav svētā govs. Man galvenais ir patiesība.

www.cesufestivals.lv