Foto

Aldis Plaudis

Agnese Čivle

Intervija ar uzņēmēju Aldi Plaudi, mākslas kolekcionāru Latvijā

12/05/2011 

Īsi par Jūsu mākslas kolekciju...

Mūsu ģimenes kolekcijā ir pārstāvēti galvenokārt latviešu autoru darbi – tie ir gan grafikas, gan tēlniecības darbi, taču 95% veido latviešu glezniecības darbi. Kolekcijas apjoms mērāms tuvu 400 vienībām, kuras prezentē to periodu, kas, manā uztverē, vispār var saistīties ar latviešu glezniecību, proti, laiku no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām.

Vai atceraties pašu pirmo iegādāto darbu, kuru var uzskatīt par kolekcijas sākumpunktu?

Kā operas mīļotajam,uz mani lielu iespaidu atstāja Jāņa Tīdemaņa, 1943. gadā gleznotais, slavenās operdziedātājas Mildas Brehmanes Štengeles portrets - skaistā V. Pauzera grieztā rāmī. Šo darbu var uzskatīt par kolekcijas aizsākumu.

Kuru darbu savā mākslas kolekcijā Jūs uzskatāt par šedevru?

Ierasti par šedevru tiek uzskatīts kāds ekskluzīvi dārgs mākslas priekšmets, taču es vēlētos minēt divus darbus, kuru naudiskā vērtība atšķiras pat vairāk kā simtkārtīgi.

Viens no darbiem, kuru uzskatu par savas kolekcijas šedevru, ir absolūti necils 15x25 cm formāta ogles zīmējums, kas ir vienīgais zināmais Voldemāra Irbes pašportrets. Kā nu Baskājis Irbīte, pirmais latviešu hipijs, prata savus darbiņus glabāt, vēstī apskādētā lapiņa... Neskatoties uz to, tieši šis pašportrets tika izvēlēts padomju laikā izdotās necilās monogrāfijas par Voldemāru Irbi titullapai. Šaržu, zīmējumu, fotogrāfiju un feļetonu par šo tautas mākslinieku bija daudz, taču pašportrets tikai viens.

Savukārt, otrs šedevrs ir eļļā izpildīts Kārļa Padega pašportrets. Glezna ir saplēsta, raupji salāpīta un tai ir savs īpašs stāsts... Pēc nostāstiem, pats Padegs tajā metis ķieģeli, lai izraisītu skandālu sabiedrībā un tādējādi pievilinātu vairāk apmeklētāju izstādei ar nosaukumu “Zem liepām”. Tas laikam ir vienīgais plēsums un bojājums gleznā, kuru es nekad nenodošu restauratoru gādīgajā rokās...  Kārļa Padega 1997. gada izstādē “K. Padegs - dendijs un autsaiders" Valsts mākslas muzejā šis mākslinieka pašportrets, kurš tiek dēvēts kā “Plēstais”, tika izvietots nevis kā ierasti - pie sienas, bet uz viņa kādreizējā drauga Valda Kalnrozes molberta – goda vietā.

Jūs minējāt sevi kā operas mīļotāju. Vai šai mīlestībai uz operu ir arī kāda ietekme uz kolekciju (neskaitot, protams, tās aizsākuma darbu)?

Samērā daudzi no izciliem latviešu gleznotājiem ir nodarbojušies arī ar scenogrāfiju. Daudzi līdzdarbojās Nacionālās operas uzvedumu veidošanā - Suta, Norītis, Liberts, u.c. Mani interesē tā viņu mākslas daļa, kura saistās ar kāda izcila uzveduma skatuves metiem, kostīmu skicēm... Šie zīmējumi ir atsevišķa kolekcijas sadaļa, daži no šiem darbiem ieņem vietu manā pastāvīgajā kolekcijā.

Aizvien galerijās var nopirkt operas vēsturei ļoti nozīmīgus darbus, kuru iegādi noteikti novēlu mūsu Baltajam namam.

Kas ir izšķirošais noteikta mākslas darba iegādē?

Neapšaubāmi noteicošais ir personīgā subjektīvā attieksme pret darbu, patika. Otrs ir stimuls aizpildīt “tukšās vietas” mākslas vēsturē. Kā piemēru minot kubisma manieri, kurā pāris gadus iemēģināja roku daudzi izcili latviešu mākslinieki laikā, kad šis stils vēlās pār Eiropu. Man ir nodoms savākt šo gleznotāju kubisma perioda darbu paraugus pirms tie atkal atgriezās pie sava ierastā stila. Šo darbu īpatsvars ir ļoti mazs attiecībā pret pārējo viņu atstāto mantojumu – tie ir reti un iekārojami darbi.

Kas Jums mākslas kolekcionēšanas procesā sagādā vislielāko baudu?

Es esmu ļoti apmierināts, kad redzu, ka manā kolekcijā ir ļoti labs kāda noteikta autora darbs (protams, skatoties caur manu subjektīvo prizmu). Piemēram, ja aizeju uz izsoli un redzu, ka tur mani domubiedri, draugi, paziņas “mačojas” par kādu darbu, bet zinu, ka manā kolekcijā jau ir darbs, kas viennozīmīgi ir labāks par šo – mani pārņem iekšējs miers. Zināma bauda tajā ir – šajā mierā! Pieļauju domu, ka nākošajā izsolē situācija būs gluži pretēja - redzēšu sev aiz muguras Belēviča kungu mierīgi murrājam, bet es cīnīšos, lai iegūtu, piemēram, kādu G. Šenberga darbu...

Vai Jūsu mājoklī notiek ekspozīcijas maiņa?

Gluži tāpat kā muzejā, ir sava nemainīgā ekspozīcija un mainīgā ekspozīcija. Ir ģimenes klasiskā, nemainīgā kolekcija, kurai ir sava vieta - pielāgota telpas noskaņojumam un funkcionālajam pielietojumam, taču vēl ir pāris molbertu, uz kuriem regulāri notiek mākslas darbu maiņa. Esam kupla ģimene, un ceru, ka kādam no maniem pēcnācējiem “pielips” šis kolekcionēšanas azarts. Uz hallē novietotiem molbertiem nomainu gleznas, pamīšus izvēloties gan klasiķus, gan mūsdienu modernās mākslas pārstāvjus. Pašam ir interesanti novērot vai eksponētais darbs izraisa interesi ģimenes locekļu vidū, jeb atstāj tos vienaldzīgus, intereses gadījumā, protams, izraisās arī kāda, ar šī mākslinieka daiļradi saistīta diskusija.

Savukārt mūsu ģimenei piederošajā, Vilhelma Ludviga Bokslafa projektētajā muižā Mālpilī ir izvietoti teju simts darbi. Šis republikas nozīmes kultūrvēsturiska pieminekļa interjers vienkārši nevar iztikt bez gleznām. Par godu izcilā baltvācu arhitekta 150 gadu jubilejai Gļebs Panteļejevs izveidoja V. L. Bokslafa pieminekli, kuru uzstādījām mums piederošās muižas parkā. Uzskatu, ka arī šis - šodienas izcila tēlnieka darbs, ir mūsu kolekcijas sastāvdaļa, tāpat kā O. Mikāna Japānā godalgotā bronzā izpildītā skulptūra “Divi”, kura tagad rotā mūsu vasaras mājas pagalmu.

Jūs minējāt, ka liekat cerības uz to, ka Jūsu mākslas kolekcionēšanas azartu pārmantotu Jūsu bērni. Vai šobrīd jau saskatāt viņos šo interesi?

Mans dēls, ja kolekcionētu kaut ko - tās noteikti būtu sporta automašīnas. Taču man ir vēl pieci bērni... (smejas). Manas trīs meitas jau ir precējušās un dzīvo patstāvīgu dzīvi, līdzi paņemot ģimenes kolekcijas darbus - pārsvarā tie ir mūsdienu autoru darbi, tādu kā Ģirts Muižnieks, Helēna Heinrihsone, Vija Zariņa, Normunds Brasliņš, Oļegs Dzjubenko un citi. Nevaru sacīt, ka maniem bērniem būtu slikta gaume. Uz izstādēm un izsolēm man nav problēmu ar labiem līdznācējiem... Interese un izglītība par mākslu, manuprāt, viņiem no vecākiem tiek sniegta.

Vai ar savu kolekciju piedalāties arī valsts mēroga izstādēs?

Uzskatu to par pagodinājumu, ja mūsu kolekcijas darbi tādā līmenī tiek novērtēti no profesionāļu puses. Šī sadarbība ir gandrīz vienmēr, kad tiek organizētas vecmeistaru darbu izstādes. Jāņa Tīdemaņa jubilejas izstādē manā kolekcijā esošā “Karnevāla nakts Parīzē” tika eksponēta blakus trim citiem karnevāliem – muzeja īpašumam. Manējā noteikti nebija sliktākā. Arī pēdējā J. Valteram veltītajā izstādē man bija tas gods piedalīties ar savas kolekcijas darbiem. Šogad būs divas - Kārļa Padega simtgadei veltītā un Oskara Norīša izstādes, kurās iespējams tiks eksponētas arī mūsu ģimenes kolekcijas gleznas. 

Kā Jūs no kolekcionāra viedokļa raksturotu šībrīža mākslas “piedāvājuma/pieprasījuma” situāciju Latvijā ?

Kopš Mediči laikiem bagāti tirgoņi mākslu pasūtīja, un izcili mākslinieki šos pasūtījumus izpildīja - radīja mākslu, jo bija, kas šo mākslu iegādājās. Šodien nevarētu teikt, ka Latvijā tiktu stimulēta uzņēmējdarbības attīstība. Līdz ar to, protams, mazinās cilvēku skaits, kuri varētu aktīvi strādāt pie savu mākslas kolekciju papildināšanas.

Tikmēr latviešu māksla iziet pasaulē – par to gan varam, protams, priecāties! Kalvis Zuters, Normunds Brasliņš un citi tādēļ badu nemirs. Vieni tirgo Krievijā, vieni – Francijā, Beļģijā... Bet Latvijā...

Priecājos, ka esmu iegādājies ne vienu vien latviešu emigrācijā radītu darbu, kuri arī prombūtnē turpināja radīt mākslas darbus ASV, Vācijā, Austrālijā. Šie darbi nu ir atgriezušies Latvijā.

Tātad, Jūsuprāt, kolekcionāri veido labvēlīgu vidi mūsdienu māksliniekam Latvijā?

Kas gan cits? Tās ir kolekcijas, tie ir cilvēki, kuriem interesē māksla, tie, kuri ir spējīgi to iegādāties. Protams, tie ir arī centralizētie muzeju iepirkumi, taču budžets, kas paredzēts jauno mākslinieku darbu iepirkšanai nav sevišķi dāsns.

Brīnišķīgs piemērs ir Jāņa Zuzāna "Mūkusalas mākslas salons". Centīšos kaut ko līdzīgu izvedot arī Mālpils muižā – tikai citā stilā, citā griezumā, ar vēsturisku piesitienu.

Pasaules kontekstā mākslas mecenāti, privāto galeriju īpašnieki tiek augstu vērtēti. Nesen notikušajā Mihaila Gorbačova pompozajā 80 gadu jubilejas koncertā Albertholā (Albert Hall) - Gorbijs savā uzrunā atļāvās pieminēt un īpaši pateikties mākslas mecenātiem un atbalstītājiem... Latvijā šodien diemžēl attieksme ir nedaudz rezignētāka. 

Jūsu nepiepildītais kolekcionāra sapnis?

Ļoti vēlētos iegūt Kārļa Miesnieka darbu no viņa kubisma perioda. Gribētos arī kādu Bruno Vasiļevska darbu. Bruno Vasiļevskis ir nozīmīga personība Latvijas mākslas vēsturē, diemžēl lielākā viņa darbu daļa tika aizvesta uz ASV - gribētos vismaz vienu no mākslinieka labākajiem darbiem atgriezt Latvijā.

Kura mākslas vēstures parādība Jums šķiet iedvesmojošākā?

Mani, kā kuplas ģimenes tēti ar sešiem bērniem visvairāk iedvesmo pēctecība. Skulmes, Zariņi, Iltneri, Heinrihsoni un, lai neapvainojas tās mākslinieku ģimenes, kuras neesmu nosaucis... Talantu pārmantojamība, iedzimtība, ģimeniska kultūra.

Es būtu priecīgs, ja manā ģimenē būtu šī pārmantojamība attiecībā uz kolekcionēšanas azartu.

Jūsu pēdējā laika pārdzīvojums mākslā?

Ko jūs domājiet par šādu stāstu..? Pirms kāda laika man uz dzīvokli tika atnesti trīs Purvīši - trīs kūstošo sniegu ainavas. Purvītis gan ir manā kolekcijā pārstāvēts, taču ne šī absolūtā klasiska – kūstošie sniegi. Biju stingri nolēmis vienu iegādāties. Staigāju es kā lācis šiem Purvīšiem riņķī, biju pateicīgs par uzticību, kas man tika dāvāta, jo naudu nekādu iemaksājis nebiju... 

Taču atļāvos uzaicināt, manā uztverē, zinošāko Purvīša ekspertu. Šis kungs atnāca, apmēram stundu pētīja Purvīšus no abām pusēm, tad sacīja tādus vārdus: “Šie visi trīs ir viena autora darbi”. Es jautāju, vai tie ir Purvīša darbi, uz ko sekoja atbilde: “To es neteicu. Es teicu – šie trīs ir viena autora darbi.”... Tā nu es esmu līdz šai dienai bez Purvīša kūstošajiem sniegiem.