Foto

Soli pa solim uz to labāko

Arterritory.com

Fonda "Mūsdienu mākslas centrs" direktore Irina Vītola intervijā par topošoRīgas kultūras kartes projektu, kuru plānots pabeigt 2014. gadā

10/08/2011 

2009. gada martā Latvijā tika izveidots privāts fonds “Mūsdienu mākslas centrs” ar mērķi aktivizēt un atbalstīt laikmetīgās mākslas procesus Latvijā. Darbību tas uzsāka, finansiāli atbalstot atsevišķu mākslas albumu izdošanu izdevniecībā “Neputns”, piemēram, grāmatu “Jānis Osis” (2009). Šobrīd fonds strādā pie kultūras kartes, kura pilnā apjomā būs izstaigājama pēc trim gadiem, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. “Mums radās ideja attīstīt mākslas projektu, kura ietvaros klusām un nemanāmi Rīgas publiskajā telpā iepludinātu mūsdienu mākslu. Taču ne latviešu mākslu – bet gan Austrumeiropas, Centrāleiropas un Centrālās Āzijas mākslinieku šedevrus,” stāsta fonda direktore Irina Vītola.

Kultūras kartes ideja ir vairākās Rīgas publiskajās telpās eksponēt ievērojamus mākslas darbus ilglaicīgai apskatei. Karodziņi kartē tiek atzīmēti pakāpeniski. Kopš šīgada marta Rīgas Krievu drāmas teātrī ir apskatāma ukraiņu izcelsmes Maskavas mākslinieka Sergeja Bratkova (Sergey Bratkov, 1960) lielizmēra foto kolāža, kas te mājos līdz pat 2014. gada beigām. “Darbs pieejams un redzams ne tikai teātra mīļiem. Ikreiz, kad teātris ir atvērts, var droši iet iekšā, pieiet pie skatītāju zāles un aplūkot Bratkova mākslas darbu,” stāsta Vītola. Šis ir vien pirmais apskates punkts, darbs pie kultūras kartes turpinās. Fonds nesteidzīgi un rūpīgi izvēlās mākslas darbus, kurus rīdziniekiem un Rīgas viesiem rādīt, savukārt iegādātie darbi pamazām veido arī fonda kolekciju. Irina Vītola apsver iespēju tālākā nākotnē, kad kolekcija būs skaitliski augusi, izrādīt to vienkopus speciālā izstādē.

Arterritory.com aicināja Irinu Vītolu uz sarunu par izveidoto fondu, topošo kultūras karti un sabiedrības gaumes veidošanu.

Ja pareizi saprotu, fonda kolekcija tiek veidota no nulles?

Principā jā. Fonds izraugās tādus māksliniekus, kas ir pasaulē pazīstami vai vismaz savā valstī plaši atzīti un būtu interesanti latviešu publikai.

Līdz ar ko kolekcija ir tikai tās sākuma stadijā, tā neaug ātri, jo darbus izvēlamies rūpīgi. Taču vēlmju sarakstā mums jau ir igauņu mākslinieks Kaido Ole (1963), bulgārs Nedko Solakovs (1957), ļoti interesants mākslinieks no Kazahstānas – Jerbols Meldibekovs (Erbol Meldibekov, 1964). Iespējams, iekļausim arī kādu no slavenā ukraiņu izcelsmes fotogrāfa Borisa Mihailova (1938) darbiem. Uzmanīgi skatāmies, kas varētu būt saistošs, kas te Latvijā nekad nav izstādīts.

Šķiet, tā ir fonda specifika, ka ir īpaši kārtīgi jāizsver, kuru darbu kolekcijā iekļaut, kuru nē, jo, fondā nonācis, tas tur arī glabājas. Atšķirībā no privātkolekcijas, kur darbu pirkšanā un tālākpārdošanā varētu būt lielāka rīcības brīvība u.tml. Vai tā?

Jā. Turklāt darbi ar pasaules slavu, kurus fondam izvēlamies, nav lēti. Ja nevaram vienoties par savstarpēji pieņemamu iegādes cenu, tad ar autoru slēdzam līgumu un mākslas darbu aizņemamies. Ja tie ir finansiāli pieejami, tadiegādājamies. Īpašs notikums, manuprāt, ir arī mākslinieka ierašanās uz ekspozīcijas atklāšanu. Piemēram, pavasarī uz izstādes atklāšanu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Sergejs Bratkovs pats bija atbraucis. Tā ir iespēja ar autoru tikties, ar viņu personīgi aprunāties par darba ideju, iepazīt viņu kā cilvēku ar noteiktām rakstura kvalitātēm.

Kā vispār radās ideja Bratkova gleznu izstādīt tieši Rīgas Krievu teātrī?

Apstākļu sakritība. Bratkova darbs ir ļoti liela izmēra, meklējām tam vietu. Foto kolāža ir vairāk nekā 6 m gara un 1,80 m augsta. Atrast atbilstošas telpas nekad nav viegli – mākslas darbam jāieguļas vidē, jāsadzīvo ar telpu – visi šie aspekti jāņem vērā. Un dzima ideja – kāpēc gan ne teātris? Tā arī ir kultūras vide, kuru apmeklē visdažādākie cilvēki, kuri varbūt neiet uz muzejiem un galerijām, un te viņi sastopas ar mākslu, turklāt mūsdienu mākslu. Protams, lomu nospēlēja arī atsaucība no teātra vadības un administrācija.


Sergey Bratkov. Slogan "LONG LIVE THE BAD OF TODAY FOR THE GOOD OF TOMORROW". 2010
neon-text installed onto a sub-construction, photoprint
18.3 x 601 cm (neon)
7.21 x 236.79 in
180 x 635 cm (photo)

Vai ir jau izdomāts, kuras vēl varētu būt kultūras kartes potenciālās vietas?

Jā, ir vairākas idejas. Piemēram, Zinātņu akadēmija. Domājam arī par Kongresa namu, lai gan tas diemžēl vairākus gadus atradīsies rekonstrukcijā. Vēl ļoti interesanta vieta man šķiet Anatomikums – šāda dislokācija spētu raisīt diskusiju. Esam arī atvērti sadarbības priekšlikumiem.

Principā – telpu izvēlē ir plaša iespēju brīvība, bet pilnīgi noteikti – ne muzeji un galerijas.

Tieši tā. Būs 2014. gads – Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta; muzeji un galerijas galvenokārt uzmanību veltīs Latvijas mākslai. Ir daudz labu šejienes mākslinieku, kuru darbus šai periodā noteikti jāizstāda. Savukārt mūsu projektam ir cits fokuss – citvalstu autori.

Kāds bija galvenais mērķis, fondu dibinot?

Finansiāli atbalstīt mākslu. Naudas jau nekad nepietiks. Kultūrai kā kopējai nozarei tās vienmēr trūks, tāpēc palīgā ir jānāk pilsoniskajai iniciatīvai – kā es to saucu. Darīt, mēģināt piesaistīt privātus līdzekļus, jo pašlaik ir ziedotāji, kuri tic mūsu idejai. Mana pamatdoma ir darīt Rīgu skaistāku, atraktīvāku – lai notušētu zināmu provinciālisma devu. Lai nebūtu tā, ka atzīstam un baudām tikai vietējo mākslu. Vēlamies raisīt diskusiju, modināt pārdomas par to, kas ir māksla.

Ideja dibināt fondu radās, vērojot situāciju un secinot, ka galerijas Latvijā ir izveidojušās pietiekami spēcīgas, jaunu atvērt nav vajadzības. Tā nolēmām ievērot projektu formātu. Kad īsteno vienu projektu, var sākt citu, var strādāt vairākos virzienos. Iespējams veidot kolekciju, kura laika gaitā izveidojas par kopumu, veselumu, kas pēcāk kā liela vērtība var tikt arī atdāvināta.

Manuprāt, ir ļoti uzteicama iniciatīva mākslas darbus izcelt un ievietot publiskā vidē, padarot tos plaši pieejamus.

Jā, turklāt apmeklējumi ir bez maksas. Nav jāpērk biļete, lai kultūras kartes eksponātus apskatītu. Mākslas baudītāju publika Latvijā ir jau izveidojusies, turklāt ļoti prasīga. Fonda darbības pamatā ir misija pakāpeniski izglītot tālāk. Lai nebūtu tā, ka 2014. gadā visi pēkšņi attopas, ka ir kaut kur jāskrien un kaut kas steidzami jādara. Tā vietā – skatītājs šos pāris gadus būs jau audzis, gaume būs veidojusies, augs arī papildus interese.

Vai arī citviet pasaulē ir redzēti līdzīgi projekti, kad atsevišķi slaveni mākslas darbi tiek uz ilgāku laiku eksponēti publiskās vietās?

Vīnes mākslas mesē šogad redzējām, ka satelītpasākumu veidā ir eksponētas arī privātās un korporatīvās mākslas kolekcijas. Taču šis konkrētais projekts ir mūsu un nevis kaut kur patapināta ideja, es tā uzreiz arī neatceros, ka būtu ko tamlīdzīgu redzējusi pasaulē. Varbūt tieši otrādi – kāds pēcāk to aizņemsies no mums (smejas).

Bet jūsu projekta – kultūras kartes – ietvaros varēsim baudīt tieši laikmetīgo mākslu?

Jā, taču man patīk, kā formulē Dmitrijs Ozerkovs [Krievijas Valsts mākslas muzeja “Ermitāža” laikmetīgās mākslas nodaļas vadītājs – A.I.] – aktuālā māksla. Ir mūsdienu māksla, ir laikmetīgā, un galu galā nav vairs skaidrs, kas ir kas, tāpēc arī es gribētu sākt ievērot šo apzīmējumu “aktuālā māksla”.

Pamatā gleznas?

Kaido Ole ir gleznotājs, viņam būs gleznas, Bratkovam ir foto instalācija, Jerbolam Meldibekovam, kuru minēju, ir gan foto, gan skulptūras, gan video. Gribam, lai mediji atšķiras. Lai cilvēki saprot, kas ir šī aktuālā māksla, cik tā ir daudzveidīga, lai sāk par to domāt un iemācās izprast.

Un laika nav daudz. Tūlīt jau 2012. gads un atlikuši vien divi gadi, lai uz 2014. viss būtu gatavs. Es ceru, ka kultūras karte būs gatava 2014. gada septembrī. Aptuveni 10–12 apskates vietas Rīgā.

Pieņemu, ka pie šāda projekta ir ļoti iedvesmojoši strādāt.

Jā, ir ārkārtīgi interesantas tās attiecības, kas vērpjas. Kurš mākslinieks piekrīt, kurš nepiekrīt. Atrast īstās telpas, vērot, kā darbs tur jūtas. Piemēram, ar Kazahstānas mākslinieku Jerbolu Meldibekovu mums ir jau norunāta satikšanās – novembrī Kazahstānā, lai redzētu gan vecos, gan jaunos, gan vēl topošos viņa darbus. Izvēlēties, iepazīt vidi. Atvest uz šejieni. Te gan jāmin iecere, ka gribam Meldinbekovam Rīgā veidot lielāku izstādi un paralēli, protams, arī kādu darbu atstāt ilglaicīgai eksponēšanai kultūras kartes ietvaros. Jaunas idejas dzimst procesā. ARTVILNIUS’11 mesē Viļņā mēs, piemēram, atklājām sev lietuviešu fotogrāfu Rimalds Vikšraitis (Rimaldas Viksraitis, 1954). Arī viņa fotogrāfijas noteikti vedīsim rādīt uz Latviju.

Jūs iepriekš minējāt, ka apmeklējāt šīgada ARTVILNIUS’11. Kāds ir jūsu vērtējums?

Sev atklāju Baltkrieviju. Mesē bija kāda ļoti laba baltkrievu galerija – “Y”, kas izstādīja miniatūrus darbus un godam nopelnīja labākās ārvalstu galerijas stenda titulu. Pēc iepazīšanās apjēdzu, cik novārtā esmu atstājusi šo valsti – Baltkrieviju. Nemaz īsti nezinu, kas notiek tās mākslas scēnā, kādi autori figurē. Tas ir ļoti interesanti, kā top māksla šādā politiskajā režīmā. Kā arī tas, ka mākslinieki nenonāk krustugunīs, nostājoties pret režīmu tieši, bet parādot, kas ir pamatvērtības un kā ir iespējams šādā režīmā izdzīvot, nepazaudējot savu “es”.

Lai arī mesei ir daudz kritiķu, es tomēr atzīšu, ka man tur patīk. Biju jau otro gadu un braukšu arī nākamreiz. Ir arīdzan labi, ka mums līdzās ir tāda Viļņa, kas veicina veselīgu konkurenci.