Pirms un pēc “realitātes” – redzējuma iespēja

Dmitrijs Rancevs, kino kritiķis
10/06/2011 

No 27. maija līdz 8. jūlijam Laikmetīgās mākslas centra biroja galerijā norit latviešu mākslinieces Jeļenas Glazovas (1979) izstāde “Elements of a Puzzle”.

Jeļenas Glazovas darbus iespējams apskatīties Arterritory.com foto galerijā

Izstādes telpu veido pie sienām izvietotas fotogrāfijas un ar tām pamīšus likti negari pseidoilustrējoši teksti. Liela nozīme ir fotouzņēmumu izvietojumam, vizuālās un tekstuālās komponentes mijiedarbei, kā arī šo taisnstūru izmēru izkliedei, t.i., objektu mērogošanai, kas palīdz iezīmēt galvenās iedarbības līnijas uz skatītāju.

Izstādei pievienotajā priekšvārdā piesaukta ikdienības metafizika, telpas semiotika, attēla un poētiskā teksta mijiedarbes radītās semantikas nobīdes. Kā arī – katra skatītāja iespēja pašam izvēlēties redzētā individuālo nolasījumu.

Jādomā, pēdējais ir visai nozīmīgs aspekts autores koncepcijā. “Elements of a Puzzle” paredz auditorijas radošās intences aktualizāciju. Tieši tāpēc atļaušos iedziļināties pats savā izstādes traktējumā un šajā rakstā dalīties skatītāja personiskā redzējumā, kad, izstādi apmeklējot, viņš pārtop pilnvērtīgā līdzautorā.

Uzskatu par būtisku uzsvērt vēl vienu klātesošu aktualizāciju. Cik patiesa ir mums apkārtējā realitāte? Kas tajā ir īstens, bet kas ved maldu ceļos? Doma par mums redzamā nenoteiktību, pateicoties izstādītajiem Jeļenas Glazovas darbiem, kļūst īpaši pārliecinoša. Pasaule, kurā šie darbi ģenerēti, ir gluži acīmredzami izmainīta jau diezgan sen notikuša simulakru idejiska iebrukuma rezultātā, tāpēc pats ikdienas tēlu kopums, kuru mēs uztveram kā realitāti, definīcijas nozīmē liekama pēdiņās. 

Tieši šīs piesauktās pēdiņas arī ved pie paša interesantākā. Izstādes sniegtie tēli (par tādiem būtu pareizi uzlūkot arī baltos taisnstūrus ar tekstiem – ne to vizuālajā, bet semantiskajā dimensijā gan) – tie nav pašpietiekami vizuāli objekti ar iekšējo dramaturģiju, bet gan redzamās pasaules gaistošo stāvokļu spontānas aizlienēšanas elementi. Tāda mirklīga izrautība kā attēlu raksturojums vedina domāt par maksimāli dabisku īstenības fiksējumu, pozicionē tos inscenētībai pretējā polā. Tiesa, šādā žestā ir zināma viltība, un tas tieši arī cementē izstādes idejisko bāzi.

Pseidohaotiski samontēti vizuālie un tekstuālie momentuzņēmumi* izteikti fenomenoloģiskā atslēgā atbrīvo redzamību no strukturēšanas aizsegiem. Citiem vārdiem, mākslinieka determinējošais, formveidojošais vēstījums izstāžu telpas atomiskajā līmenī reducēts līdz minimumam. Konceptuālā, bet, kas svarīgi, ne reprezentatīvā nozīmē no meklētās realitātes, kas pastāv etapā pēc simulakru injekcijas pašā iespējā radoši saskarties ar pasauli, tiek noņemta aizsargplēve. Šīs rīcības rezultāts ir visai neparasts, lai neteiktu – dīvains.

Izstrādes vizuālais kontinuums darbojas kā kods ieskatam AIZ. Viena no galvenajām izjūtām, kas nepamet skatītāju viņa tieksmē iedarbināt uztveres kreatīvās īpašības, – ka aiz 115 izstādītajām vienībām atrodas kaut kas pastāvīgs un īsts. Saskaņā ar Glazovas ieceri, ja realitāte tomēr pastāv, tad izstādes kontekstā tā ir atrodama – tikai un vienīgi idejiski – šajā “aiz”.  Taču to ieraudzīt – sadzīviskā nozīmē – ir kategoriski neiespējami. Šīs neiespējamības akts arī ir realitātes pēdiņās liktība Glazovas versijā.

Tādējādi var teikt, ka savā attieksmē pret realitāti izstādes telpa ir priekšstāvoša. Protams, metafiziskā nozīmē – tajā, kā tiek noteikti uztveres vektori. Bet pie tam, kā jau ikviena fotogrāfiska fiksācija, neatkarīgi no fiksētā, arī Glazovas darbi veido nospiedumu, redzamās pasaules pēdu slāni. Tātad – atkal jau tai pašā metafiziskajā nozīmē – tie atrodas viņpus realitātes. 

Ja visdažādākās izstādes piedāvātās binaritātes, par kurām – turpmāk, ved pie fundamentālās attieksmē pret realitāti priekšā stāvošā un aiz stāvošā binaritātes, tad izvietojuma, mērogošanas un tekstuālo iemetinājumu dotā visu izdalāmo objektu un to daudzumu mijiedarbe piešķir centrālajai binaritātei aizraujošas īpašības.

Tas, kas notiek ar vērīgu, uzmanīgu, ieskatīties gatavu, līdzradošu skatītāju izstādē “Elements of Puzzle”, dod viņam iespēju vienlaicīgi redzēt priekšā stāvošo, aiz stāvošo un nojaust to, kas pa vidu. Saprotams, ka šis “pa vidu” arī ir recepcijas aktam visvērtīgākais: te vibrē tā pati pēdiņās liktā realitāte, un šī uzskatāma par unikālu pieeju tās apjēgai un reprezentācijai.

Runājot par vibrācijām un enerģētisko impulsu vispār, nevar nepieminēt potenciālu starpību, kas rodas ne vien starp pieminētās centrālās opozīcijas poliem, kura ietver sevī grūti tveramo realitāti, bet arī ar šo opozīciju saistīto daudzskaitlīgo pretstatījumu iekšienē.

Pie dažiem no tiem laikam gan vērts pakavēties. Te ir gan fotogrāfiskās kultūras tradīcijas piesātinātā principiālā atšķirība starp krāsaino un melnbalto attēlu. Gan sevī tik atšķirīgus potenciālus nesošās primāro un sekundāro realitātes objektu fiksācijas: vienā no attēliem, ieskatoties tuvāk, puscaurspīdīgas drānas cieši pārklātu vilinošu sievietes krūšu vietā saskatīt saltu manekenu; reizumis uzņēmumi izrādās pārfotografētās afišas. 

Gan interkontekstuālie konflikti – kad, piemēram, mēs redzam izteiksmīgas sievietes kāju pēdas un līdzās tekstu: I DID NOT RECOGNIZE MY HANDS THIS MORNING (“Šorīt es nepazinu savas rokas”).

Tomēr izstādes objektu, to grupu un pašas izstādes telpas attiecības ar netekstuālo lauku ir sarežģītākas, nekā liek pieņemt dihotomisko struktūru apraksts. Ne velti atslēgvārds nosaukumā ir nevis puzle, bet gan tās elementi. Faktiski tas domāts tā, ka puzles salikšanas process, lai kāds arī būtu tā rezultāts, paredz diezgan sarežģītu spēli, kas neaprobežojas ar tādām tās daļām kā “saliku/nesaliku” vai “iederas/neiederas”.

Un, tātad, vai puzli var salikt? Man šķiet, ka modelis puzles salikšanai, kaut arī tas būtu paredzēts katram spēles dalībniekam individuāli, gatavā veidā nepastāv. Tā, saprotams, ir konstruktīva neesamība. Šeit der pieminēt kādu izstādes “Elements of a Puzzle” kinematogrāfisku iezīmi (lai gan pati Jeļena Glazova iebilst pret to, ka viņas darbā tiek saskatīta saikne ar kino), un proti – tās montāžiskumu.

Lieta tāda, ka skatītāja iesaistīšana puzles salikšanā notiek tieši pateicoties atsevišķu izstādes elementu sastatīšanai, kas ir tikpat acīmredzami pārdomāta, cik principiāli neatrisināma. Bildītes, resp. kadrus var variatīvi un abstrakti virknēt, iesaistoties piedāvātajā montāžas zīmējumā un uz tā pamata izgudrojot pašam savu. Ja te arī ir puzle, tad tā ir oksimoroni dinamiska. Tātad – izstādes telpas statikā ielaužas temporālā koordināte. (Tieši tāpēc raksta nosaukumā arī figurē nevis “priekš” un “aiz”, bet gan “pirms” un “pēc”.)

Nonākušam izstādē, tur ir vērts uzkavēties, pārvietojoties no viena pēkšņi topoša lokusa pie cita un uz krietnu laiku apstājoties pie kārtējās tikko saliktās puzles, kas pati ir citas puzles sastāvdaļa un gatava kuru katru mirkli likt priekšā jaunu mīklu. Tad apcerīgumā un nesteidzīgumā sāks gandrīz sajūtami veidoties interpretācijas sabiezinājumi, katrs no kuriem raidīs pie kaut kā ļoti intīma, pie dziļi personiskiem pārdzīvojumiem, kurus izstāde būs gluži vai izvilkusi artikulējamā līmenī. Izsakoties metaforās, sprauga starp “pirms” un “pēc”, pats satraucošākais šīs izstādes sasniegums, – tā ir ieeja labirintā, kura galā gaida saskaršanās ar īstumu, kurš katram ir savs.

Atgriežoties pie cementējošā viltus un elementu neviennozīmīgajām attiecībām, jāpiezīmē, ka Jeļena Glazova kā māksliniece ņem vērā postmodernās kultūras situācijas mantojumu – kā kopumā, tā konkrētās izpausmēs. Tas lielā mērā nosaka viņas pieeju šeit pieminētajām un nepieminētajām dualitātes struktūrām.

Tāpēc izstādes jēgas laukā īstenojas pat ne polaritātes noteikto konfliktu samierināšana, bet to iekļaušana idejiskas distancēšanās perspektīvā, kur opozicionāro pretnostatījumu nivelēšana kā tāda sadzīvo ar tīksmināšanos par tiem, vienlīdz patētisku un ironisku. Pie tam sadzīvo ne kā līdzvērtīgas, bet postmodernās pieredzes pievienotu konceptu dimensiju statusā.

Visai skaidri un uztverami šī pieeja izšķirama vienā no pieminēto binaritāšu piemēriem. Skaidrās atšķirības starp fiksēto primāro un sekundāro realitāti izplūdina atklātās sekundaritātes pakāpes. Te ir gan kompozicionālas nobīdes kadra rāmīša iekšpusē – tik radikālas, ka objekts tiek izlauzts no ierastās uztveres struktūras un rodas šaubas par tā sākotnējo izvietojumu kameras objektīva priekšā. Un tik liela detaļu skaita gribēti nejauša izfokusēšanās, ka struktūra priekšmets / fons zaudē savu imanenci. Un radikāli makroplāni, kas novieto kultūras reģistru pārslēgšanas tumbleru ļoti nestabilā stāvoklī. Un izplūdusi bilde – līdz tādai pakāpei, ka priekšmetisku redzējumu nomaina asociatīvs.

Pat gadījumos, kad fotogrāfijas it kā fiksē primāro realitāti, iespējama atslāņošanās. Teiksim, vienā no attēliem gar mēbeles sānu guļamistabā vīd apavi – tā, it kā tā būtu cilvēka ķermeņa daļa. Šāda personifikācijas figūra mirklī uzdod skatītājam virkni neērtu un tai pat laikā vilinošu jautājumu par to, ko slēpj vai, gluži otrādi, pārlieku reljefi uzrāda bilde.

Var vēl ilgi tamlīdzīgi izsekot dihotomijas (kas agri vai vēlu izvedīs pie atbilstošas izpratnes, ko esmu uzsvēris kā fokusējošo saikni “pirms” / “pēc”) un atklāt to pastāvēšanā šai izstādē jēgas nolīdzināšanas (kas pārnes spriedzi metalīmenī), distancētības (kas metalīmenī nav atšķirama no iesaistītības), perceptīvo dimensiju skaita palielināšanas un vēl citas funkcijas, kas apliecina Jeļenas Glazovas mūsdienīgo un, ja vēlaties, postmūsdienīgo radošo domāšanu un tai atbilstošu pieeju jaunrades procesam.

Domājams, bez tādas pieejas viņas līdzradīšanas piedāvājums skatītājam, īpašā realitātes jēgmaiņa ar vizuāliem līdzekļiem, tuvošanās kā autorei patiesuma, intimitātes kategorijām paliktu bez nepieciešamā pārliecināšanas spēka un dzīvā aktualitātes un nozīmīguma nerva.

* Teksta fragmenti tiek pārdzīvoti kā spontāni, pateicoties nestandarta paradoksalitātei. Tās rašanās mehānismu parasti vienmēr ir raksturo daudzslāņaina radoša destruktivitāte, pakāpeniska atteikšanās no iepriekšējā poētiskā atraduma par labu pirmszīmiskajam konfliktstāvoklim. Kas apvienojumā ar iederīgiem attēliem dod nevērīgas teksta “fotogrāfijas” efektu, kas vajadzīgajā kontekstā spēj veidot māksliniecisku kvalitāti.