Foto

MAREUNROL'S. Robežu paplašinātāji

Una Meistere

No 10. oktobra līdz 8. decembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde “MAREUNROL'S. Paplašinātā realitāte”

09/10/2019 

Foto: Una Meistere

Ir kāda sena leģenda par acteku novērotājiem, kas tuvojoties Eiropas konkiskadoru flotei, okeānā pamanīja tikai baltās buras, bet ne pašus koka kuģus, jo viņu līdzšinējā realitātē vienkārši nebija tik masīvu koka konstrukciju. Acteki nebija ne akli, ne muļķi. Tā kā viņiem nebija gadījies sastapties ar tik gigantiskiem peldlīdzekļiem, viņu prāts daudz nedomādams izdzēsa to, ko piefiksēja acs. Un kā liecina pētījumi, lielākās daļas cilvēku mentālie aizspriedumi ir tik spēcīgi, ka viņi viegli palaiž vējā to savu maņu pienesto informāciju, kas neatbilst viņu iepriekšējiem priekštatiem par realitāti. MAREUNROL'S stāsts modē ir tieši pretējs – viņi caur saviem tērpiem atkodē pasaules daudzšķautņainās realitātes informācijas blīvumu, dekonstruējot, izvelkot esenci un vizualizējot to universālā modes valodā. Būtībā viņi glezno ar lietām. MAREUNROL'S mode ir amata meistarība un intelektuāla nodarbe vienlaikus, nemitīgi mudinot paraudzīties uz lietām/situācijām/notikumiem/dzīvi no cita skatu punkta, un tādējādi paplašinot uztveres robežas. Savas un citu.

“Visas lietas jau eksistē. Visi instrumenti. Nebijis ir tas, ka tu paņem un ar to savu domāšanu saliec tās lietas kaut kā savādāk. Tas konstruktors. Tu paņem tās garšas kārbiņas un samontē kaut kā tā, ka tev liekas interesanti un tajā pat brīdī pašam gribas cerēt, ka tā ir tā rītdienas modes valoda. Ka tas nav kaut kas tagad aktuāls, bet valoda, ko cilvēki sapratīs rīt, parīt,” intervijā Arterritory.com savulaik teica Rolands Pēterkops.

Izstādē “MAREUNROL'S. Paplašinātā realitāte” kopumā skatāmi tērpi no 17 MAREUNROL'S kolekcijām, kas tapušas laikposmā no 2005. līdz 2019. gadam. Taču tā nekādā gadījumā nav dēvējama par hrestomātisku atskatu, drīzāk radošu iedvesmas laboratoriju, kas “atkodē” tērpa būtību. Telpu, ko tas apdzīvo mūsu apziņā un arī zemapziņā. Signālus, ko raida apģērbs un iztēles lokus, ko tas provocē. Jo mode jau nav tikai drēbes, līdz kurām to vulgāri nonivelējusi fast-fashion, tā ir valoda, kas – visdažādāko zīmju pārpilna, ir daudz spēcīgāka par vārdiem. Precīzāk, tā ir tik universāla un trāpīga, ka patiesībā nepaģēr verbālus paskaidrojumus.

Akcentējot modes valodas daudzveidību un arī tās spēku, MAREUNROL'S to iesēdina starpdisciplinārās krustcelēs, kur satiekas mūzika, māksla, literatūra, kino, dzīve, sapņi, materiālā un pārlaicīgā pasaule. Izstādē šo viņu rokraksta aspektu spilgti ilustrē videosiena, kas rodama pie pašas ieejas muzeja zālē. Tādējādi gan nojaucot nebūt ne vieglās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpas stīvumu, gan – acumirklī ievedot MAREUNROL'S domāšanas un sajūtu pasaulē, kur dīvainā un neatkārtojamā veidā apvienojas sirreālu sapņotāju gars un skaudra realitātes sajūta.

Kaut MAREUNROL'S dizaina domāšanā var meklēt paralēles ar leģendāro beļģu skolu (Rolands vairākus gadus studējis arī Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā, studijām – tolaik jau izteikta sava ceļa gājēja statusā, tikai apstiprinot viņu abu izvēlētā ceļa pareizumu), ir kāda stīga, kas, manuprāt, MAREUNROL'S pieeju modei zīmīgi saista ar 20. gadsimta 80. gadu revolūciju japāņu modē. Japāņu dizaineri toreiz radīja savu “apģērba sistēmu” - pretēju iepriekš rietumu sabiedrībā pieņemtajai. Piedāvājot dažādus veidus, kā var tikt nēsāts viens un tas pats apģērba priekšmets. Proti, ka tērpam var būt divi kakla izgriezumi, nevis viens; trīs piedurknes, nevis viena, atstājot nēsātāja ziņā izvēli, kurā no tām konkrētajā dienā ieslidināt roku. Tādējādi atbrīvojot viņu no didaktiskas pareizības un dažādu kanonu uzspiestiem pieņēmumiem. Šāda pieeja apģērbam, protams, ir laikietilpīgs process, jo paģēr iedziļināšanos, kuru mūsdienu aukainajā laikmetā daudzi izjūt kā svešķermeni. Taču tā sniedz vēl kādu papildu vērtību – laiku ar sevi. Mudinot to izbaudīt, arīdzan tik šķietami funkcionālā nodarbē kā apģērbšanās. Jo, galu galā, arī apģērbšanās (savs stils) ir māksla, ja tai pieejam no valodas lietošanas virtuozitātes un domas asuma viedokļa.

Tie, kuru garderobē ir kāds no MAREUNROL'S tērpiem, labi zina, ka līdzās jau pieminētajam iedziļināšanās aspektam, tie sevī slēpj arī bērna patiesumam līdzīgu, neviltotu nejaušības momentu. Jo jebkurš no veidiem, kā konkrētā žakete/veste/krekls tiks nēsāti, būs pareizs. MAREUNROL'S radītie tērpi atbrīvo no dogmatisma, to nēsātājam atstājot telpu personiskai brīvībai un spontanitātei. Kā savulaik izteikusies japāņu dizainere, Comme des Garcons ciltsmāte Reja Kavakubo: “Ir bezjēdzīgi radīt kaut ko paredzamu.”

“Tas nebeidzamais stāsts vienmēr būs – saskatīt to, kas nav saskatīts un meklēt to, kas patiesībā ir nejaušība, pārpratums. Būtībā analizēt to, ko tu redzi. Bieži tas pat nav tik daudz nav saistīts ar cilvēka ķermeni. Strādājot pie kolekcijas, tu arī būtībā vairāk strādā ar telpu, kas ir starp tevi un blakus sēdošo vai starp lietām. Kāpēc tā? Mums vienmēr ir gribējies parādīt to sirreālo asprātību. Iespējams tāpēc, ka tās ir lietas, kuras neredzam, ka kāds cits darītu tajā modes platformā, kur atrodamies,” saka Rolands.

MAREUNROL'S modē ir smalkmehāniķi, kas šīs nejaušības pārvērš tērpos. Vispirms tās apaudzējot ar asociāciju un vīziju gūzmu. Neiztrūkstošs katras viņu kolekcijas sākumelements ir mood board, uz kura nonāk dažādo domu, ideju un impulsu fragmenti – tā var būt gan ieloce kāda Renesanses laika gleznas augstmaņa mantijā, gan film noir kadrs, veids kā Maikls Džeksons 80. gadu koncertā sakombinējis pārmēru neglītas treniņbikses ar tikpat dīvainu ādas jaku vai Arvo Perts un viņa radītā pasaule... Tikpat labi – sirreāli apstādināts laiks, tādējādi atklājot kāds skaistums patiesībā piemīt šķietami pilnīgi sadzīviskai rutīnai. Pēc tam viņi nesaudzīgi atsakās no visa liekā, šķūrē nost uzslāņojumu kārtas, lai tuvinātos idejas esencei, kas rezultējas kolekcijā. Vēlāk fotogrāfijās, teātra un kino kostīmos, modes īsfilmās, izstāžu scenogrāfijās... Radošajā “kosmosā”, kas ir MAREUNROL'S izpausmes telpa.

Taču, lai arī kāds kuro reizi nebūtu viņu kolekcijas iedvesmas avots – privātās dzīves epizode, sociāla aktualitāte vai vienkārši dzīves vērojums, MAREUNROL'S nekad nezaudē veselīgu ironijas devu (izstādē pievērsiet uzmanību manekenu sejām!), kas viņu tērpiem piešķir asprātības dzirksti un daudzslāņainību. Šī viņu īpašība (prasme) izteikti jūtama jau sākot no pašas pirmās 2005. gadā abu kopīgi radītās kolekcijas - “ONLY FOR ADULTS” & Untitled”. Tās ideja bija padarīt šķietami neiespējamo iespējamu. Apvienot divus atšķirīgā modes valodā “uzrakstītus” personiskus stāstus; divas dažādas estētikas, kas viena otru papildinot, veido veselumu.

ONLY FOR ADULTS&Untitled ir stāsts par pilsētu (kurā uzaudzis Rolands) un laukiem (no kuriem, savukārt, nāk Mārīte). Par urbānajiem džungļiem un dzīvi dabas ielenkumā. Ja pirmo raksturo brutalitāte, arhitektoniskas formas, dekonstrukcija un kontrasti – neslēpjoties arī no pilsētas dzīves atvariem, tad otru – vieglums, niansēti toņi un trausls jutīgums. Šai pretstatu mijiedarbībai kļūstot par pamatu, uz kura MAREUNROL'S tālāk būvē savu redzējumu un modes sajūtu.

Līdz ar zīmola izveidi, par vienu no viņu radošo eksperimentu platformām, mediju un instrumentu vienlaikus kļuva džinsi. Tiesa, ar šo apģērba priekšmetu klasiskajā izpratnē tos būtībā vienoja tikai audums. Jau tolaik abi lieliski apzinājās, ka mēģināt konkurēt globālā biznesa gana aprobētajā nišā būtu nejēdzīgi; MAREUNROL'S izaicinājums bija “anti-džinsi” jeb apzināta “nepareizība”. Piegriezumā, vēstījumā. Tas bija laiks, kad Rīga (līdzās Budapeštai, Prāgai, Bratislavai un Tallinai) bija izpelnījusies ārvalstu mediju uzmanību kā iecienīts britu vecpuišu ballīšu galamērķis. Šo uzdzīvi pavadošās skandalozās blaknes bija sekstūrisms un mēģinājumi kārtot dabiskās vajadzības pie Latvijas valsts simbola – Brīvības pieminekļa. Pilsētas viesnīcās un taksometros mētājās bukleti ar striptīzklubu un “masāžas salonu” reklāmām. Vietējos plašsaziņas līdzekļos pret šo ligu asi iestājās arī toreizējā valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, kādā intervijā norādot, ka būtu jāgādā par prostitūcijas kontroli un jāpiestrādā pie cita veida izklaižu piedāvājuma ārzemniekiem. Interneta tīmeklī, kura labirinti tolaik tikai uzņēma apgriezienus, uzgājuši anonīmas, autortiesību neaizsargātas pornobildītes, MAREUNROL'S kā sarkastisku sava laika atsauci radīja džinsu kolekciju “tikai pieaugušajiem” - ar neķītrām seksa ainiņām leiblos. Ieslēptas bikšu piegrieztnes virāžās, tās freidiski reflektēja par šmuci kolektīvajos zemapziņas kambaros.

Savukārt viņu jaunākā kolekcija - UNEXPECTED SOURCES 6. Pavasaris/Vasara 2020, ir refleksija par šī brīža vitālo aktualitāti – klimata pārmaiņām. Un tā simboliski sākas ar ardievām... nē, nē, ne jau modei...plastikāta iepirkumu maisiņam. Jeb, precīzāk, tam patērētājkultūras agregātstāvoklim, ar kuru esam saplūduši kā pašsaprotamu savas esības daļu. No tā atteikties nav viegli, un nosacītais “šķīstīšanās” process ir pārpilns dubultās morāles. Ilgtspējīgs dizains, zaļā domāšana, eko stils... cik tas viss ir vārdi un cik lielā mērā modes industrija, dizaineri un arī patērētāji patiešām ir gatavi pārmaiņām? Arvien vairāk modes namu paziņo, ka viņu kolekcijas top no ekoloģiskiem un videi draudzīgiem materiāliem. Taču vai arī tajā neslēpjas zināma deva liekulības – vien ietērpta zaļā kamuflāžā? Jo ne jau tikai audums, pats dizains un ražošanas apjomi, ir tie, kas patiesībā piesārņo pasauli. Eko materiāls ir tikai videi draudzīgs “plāksteris,” kas neārstē, vien meistarīgi piesedz.

Kaut kolekcija UNEXPECTED SOURCES 6 tapusi laikā, kad klimata pārmaiņas ir pasaules degpunktā, MAREUNROL'S uzsver, ka tā nav 100% ekoloģiska kolekcija. Taču tā ir kolekcija, kuras ietvaros MAREUNROL'S maksimāli mēģinājuši samazināt sava “dizainera ego” nospiedumu. Tērpiem ir tikai divas vīles, maksimāli izmantots audums (neatstājot atgriezumus), nekādu lieku detaļu un apstrādes, kas paģērētu papildu resursus.

Paralēli darbam pie šīs kolekcijas duets strādāja arī pie kostīmiem jaunās komponistes Annas Ķirses operai “Koku opera. Vējgāzes,” kuras pirmizrāde notika Somijas Kainū reģiona mežos. Tai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ievedot abus dabā un liekot paraudzīties arī uz savām attiecībām ar to.

Viens no kolekcijas centrālajiem elementiem ir stilizēta bitenieka cepure. Šī gada maijā Apvienotās Nācijas nāca klajā ar satraucošu paziņojumu, ka miljoniem dzīvnieku, putnu un kukaiņu sugu draud izzušana, turklāt tas notiek neprātīgā ātrumā. Starp tām bija arī bites. Piesārņojuma ietekmē Eiropā to populācija jau sarukusi par 37% un 9% bišu sugu draud pilnīga izzušana. Bites apputeksnē kokus, kuru skābekli elpo cilvēks, tās apputeksnē arī augus, kas baro citus kukaiņus, putnus un dzīvniekus pārtikas ķēdē. Tostarp tās arī par 90 procentiem palielina komerciālo kultūru ražas apjomus. Kā raksta britu laikraksts The Guardian: “Bišu apputeksnēšanas pakalpojumu ieguldījums pasaules ekonomikā mērāms 577 miljardos dolāru.” 2017. gadā Apvienotās Nācijas apstiprināja Slovēnijas priekšlikumu pasludināt 20. maiju par Pasaules bišu dienu. Mudinot aizdomāties, ka glābjot bites, mēs patiesībā glābjam sevi.

Otrs zīmīgs kolekcijas elements ir pančo stila apmetnis – kā radīts, lai tā īpašnieks dotos mežā un atkal saplūstu ar dabu, kurā pats iejaucies.

Taču viens no jautājumiem, kas joprojām nodarbina MAREUNROL'S (un ne tikai viņus vien) - kāpēc pusaugu meitenei Grētai Tūnbergai dažos mēnešos ir izdevies tas, kas virknei gaišāko pasaules prātu – mūziķiem, māksliniekiem, režisoriem u.c., nav izdevies gadu desmitiem? Proti, piesaistīt pasaules uzmanību klimata pārmaiņu aktualitātēm, izraisot diskusiju lavīnu un provocējot ticību, ka vēl nav par vēlu un rīkojoties pārmaiņas patiešām ir iespējamas. Galu galā, Stings jau pirms nezin cik gadiem par to runājis savos koncertos un Olafūrs Eliasons - savās mākslinieka aktivitātēs. Vai skarbi patiesā atbilde ir, ka jebkura mākslinieka darbība dziļākajā būtībā ir saistīta ar viņa “ego,” kamēr Grētā ir pusaudzes īstums un atvērta sirds? Un cik ātrā laikā plastmasas iepirkumu maisiņš patiešām kļūs par artefaktu cilvēces muzeja vitrīnā? Un vai tā nebūs tikai kārtējā stila fotogrāfija?

“Mums nepatīk būt saprastiem tādā primitīvā veidā. Jo veids, kādā tu strādā, ir tava identitāte, “ saka Rolands. Un viņu izstāde ir tikai nosacīta laika perioda fiksācija - MAREUNROL'S turpina šķetināt dzīvi un modi.

Decembra sākumā Arterritory.com laidīs klajā apjomīgu MAREUNROLS grāmatu, kas tapusi sadarbībā ar pašiem māksliniekiem.

Saistītie raksti