ZIŅAS  
Liene Pavlovska. Aizver Actiņas un Smaidi

Iesoļot nākamajā desmitgadē 0

Ekspresintervija ar Līgu Spundi un Lieni Pavlovsku

Auguste Petre
22/08/2019

Turpinot mēneša sākumā iesākto desmitgades programmu “Kim? X”, 22. augusta vakarā Kim? Laikmetīgās mākslas centrā tiks atklātas divu jauno mākslinieču – Līgas Spundes un Lienes Pavlovskas – personālizstādes.

Līga Spunde savā personālizstādē “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” pievēršas mūsdienu komunikācijas formām interneta vidē, īpaši aktualizējot izplatītās naida kultūras tēmu, kas dažādos veidos spēj realizēties ne vien virtuāli, bet arī reālajā dzīvē. Savukārt Lienes Pavlovskas izstāde “Aizver actiņas un smaidi” ir pētījums par loteriju šovu konstrukcijām, kas nereti atgādina politisko vēlēšanu mehānismus. Izstādes nosaukums ticis aizgūts no Jāņa Poruka dzejas un Jāzepa Vītola muzikālās kompozīcijas, bet izstādes izveidē līdzdarbojies video mākslinieks Mirko Podkoviks, kā arī performances dalībnieces Baiba Vanaga, Arta Kauliņa un Janīna Gutermane.

Paralēli abām izstādēm Kim? pagalmā būs apskatāmas Māra Bišofa zīmētās atbildes uz laikmetīgās mākslas centra komandas uzdotajiem jautājumiem un Kristas un Reiņa Dzudzilo ekspozīcija “ZRwhdZ. Rīga” – Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnālei radīts projekts, kas ieguva balvu par labāko kuratoru koncepciju.

Līga, savā izstādē tu analizē “naida kultūru”, kas atklājas un izpaužas caur dažādām komunikācijas metodēm. Kā tu nonāci pie idejas pievērst uzmanību šim mūsdienu realitātes aspektam?

Līga Spunde: Tas notika, kad uzzināju par gadījumu kādā Rīgas ofisā, kad darbinieku grupa vairākus gadus bija uzturējusi naida čatu pret citiem kolēģiem. Tai skaitā izsekojuši, ar viltu ieguvuši un ļaunprātīgi izmantojuši viņu personīgo informāciju, paroles, kontu izrakstus un medicīniskos datus, ievietojuši upuru video pornosaitos, sazāļojuši viņu ēdienu, provocējot dažādas alerģijas, astmu un epilepsijas lēkmes, kā arī plānojuši viena kolēģa slepkavību. Nolēmu reaģēt uz notiekošo un mēģināt saprast nozieguma motivāciju.

Es piederu paaudzei, kas lielā mērā ir uzaugusi, lietojot dažādus sociālos tīklus, un jau no agra vecuma iepazinusi interneta spožumu un postu. Internets ir maģiska vieta – tu reizē vari gan būt, gan nebūt klātesošs, izvēlēties redzēt vai neredzēt. Es teiktu, ka līdzīgi kā lidosta vai autostāvvieta internets drīzāk ir “nevieta”, kur paredzēts uzkavēties tikai īsu brīdi, taču mēs tur pavadām arvien ilgāku laiku. Būtu naivi uzskatīt, ka šis laiks nav atstājis sekas mūsu uztverē, komunikācijā un ikdienā.

Tavai izstādei dots tēlains nosaukums – “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi”. Kādu lomu izstādes koncepcijā spēlē šis nosaukums?

L.S.: “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” izklausās pēc ļauna pareģojuma, taču tas ir mājaslapas rotten.com sauklis. Pēc līdzīgiem principiem, kā šobrīd darbojas dārkneta[*] vietnes, rotten.com no 1996. līdz pat 2012. gadam kalpoja kā iespaidīgs, jebkuram brīvi pieejams, digitāls šausmu arhīvs. Attīstoties digitālās vides patēriņam un ietekmei uz mūsu ikdienu, šī frāze šķita labs izejas punkts, uzsākot sarunu par doto tēmu.

Kā, tavuprāt, tuvākajā nākotnē, turpinoties digitalizācijas attīstībai, mainīsies tradicionālās mākslas modeļi?

L.S.: Manuprāt, visi tradicionālās un arī netradicionālās mākslas modeļi ir drošībā un savu aktualitāti nezaudēs. Drīzāk uzskatu, ka vēl vairāk pieaugs pieprasījums pēc to dokumentācijas un eksponēšanas digitālā formātā. Tāpat mākslā esmu ievērojusi jauku digitālā steriluma pretestību, izteikti raupjos rokdarbu žestos.


Līga Spunde

Liene, jūsu izstāde Aizver actiņas un smaidi salīdzina loteriju konstrukcijas ar politisko vēlēšanu organizēšanas mehānismiem. Kā nonācāt pie idejas, ka starp šīm parādībām ir saskatāmas līdzības?

Liene Pavlovska: Pie izstādes koncepta sāku strādāt pagājušajā augustā, kad gaisā virmoja kaislības ap Saeimas vēlēšanām. Šajā laikā daudz domāju un ar draugiem diskutēju par politiskajām norisēm gan Latvijā, gan citur pasaulē. Mūs vienoja bezspēcības sajūta. Likās, ka sabiedrības akceptēti fašisma, iracionāla nacionālisma, seksisma un homofobijas uzplūdi no politiķu puses nu jau lēni aprok un iebetonē cerības uz atvērtu un līdztiesīgu sabiedrību. Iespēja, ka es kā indivīds varētu ko mainīt, šķita līdzvērtīgi niecīgai varbūtībai vinnēt lielo laimestu TV izlozē. Šīs sajūtas vadīta, bezmiega naktis pavadīju lasot rakstus un intervijas ar loteriju veidotajiem, vadītājiem un laimētājiem. Pamanīju, ka šie raksti un tajos postulētie laimesta solījumi man nedaudz ļāva patverties no satraucošās realitātes. Nolēmu, ka ir saistoši pētīt dziļāk šo šķietami vienkāršo un bieži vien publiskajā telpā rotaļīgi izmantoto sakarību starp vēlēšanām un vēlēšanos laimēt.

Darba procesā šo norišu – vēlēšanu un loterijas – formālu salīdzināšanu aizstāja personisks pētījums, domājot par to, kā es pati kā indivīds ar savu darbību vai bezdarbību piedalos konformisma uzturēšanā un pieveru acis uz sociālo netaisnību lokālā un globālā mērogā. No nedaudz didaktiska salīdzinājuma – ceru, ka darbs ir veidojies kā paškritiska novērojumu un žestu kolāža, kas iekļauj ticību pozitīvām pārmaiņām, sākot ar sevi pašu.

Izstādes ietvaros jūs esat mainījusi Kim? izstāžu zāļu funkcijas. Cik būtiski jums kā scenogrāfei bija piešķirt telpai šo pievienoto performatīvo – funkciju?

L.P.: Pēc būtības, manuprāt, jebkura telpa ir performatīva. Telpa sevī slēpj un tajā var ieaust gan dramaturģiju, gan ideoloģiju, iniciēt darbību vai pasivitāti. Scenogrāfa darbā gūtā prasme strādāt ar telpu, uzsverot un konstruējot tās performatīvo dabu, ir nozīmīgs ieguvums manā radošajā praksē vizuālās mākslas jomā. Sadarbība mani interesē gan kā scenogrāfi, gan kā vienu no telpas mākslinieku apvienības Fabulous Future dibinātājiem un dalībniekiem, gan kā individuālu mākslinieci. Radošas sarunas caur telpas performatīvo dabu ir būtiska izstādes sastāvdaļa. Šajā izstādē ar personisku māksliniecisku pienesumu, atbildot konstruētās telpas dramaturģijai, piedalās video mākslinieks Mirko Podkoviks, savukārt atvērtas sadarbības formātā telpu aktivizēju kopā ar performances dalībniecēm – Baibu Vanagu, Artu Kauliņu un Janīnu Gutermani. Interese par scenogrāfiju kā atvērtu un rotaļīgu sadarbības lauku, kā arī platformu, kur kopā ar kolēģiem un skatītājiem domāt par būtisko un neērto, veidojusi tādu kā apgrieztu formulu paņēmieniem, ko izmantoju un pētu savā mākslinieciskajā praksē. Mani interesē izmantot vizuālus kodus un žestus, kas raksturīgi represīvām 20. gadsimta patriarhālā modernisma kultūras veidotām arhitektoniskām (ideoloģiski dramaturģiskām) struktūrām, kā arī, tos kombinējot, uzsvērt to absurdo dabu tieksmē pēc maskulīnas skaidrības un vienas vienīgas patiesības. Mani interesē izraut sevi no ērta domu plūduma, vērojot performatīvo sev apkārt urbānajā scenogrāfijā – pilsētā, un dalīties ar novēroto caur teatrāliem žestiem un struktūrām. Savā ziņā darba funkcija ir uzsvērt performativitāti nevis pašā izstādē, bet gan vidē ārpus tās.

Kāda, jūsuprāt, ir mūsdienu veiksmes mitoloģijas formula?

L.P.: Tas varētu būt mītu kopums, kas centrēts ap dažādām personībām, kuras reprezentētas kā vislabākās, bagātākās, skaistākās, gudrākās. Šī formula varētu būt iekavās un kvadrātā, spoža un grūti aprēķināma .Tomēr atļaušos būt nedaudz naiva, domājot, ka mūsdienu veiksmes mitoloģija ir pārmaiņu priekšā, arvien vairāk koncentrējoties uz un priekšplānā izvirzot veiksmi, kas raksturo situācijas, kas vērstas uz pozitīvām pārmaiņām un labumu plašākām cilvēku grupām, kā arī videi.

Cik būtiski jums kā māksliniecēm ir būt daļai no “Kim? X” programmas?

L.S.: Man ir milzīgs prieks un gandarījums par iespēju būt daļai no “Kim? X” programmas, jo kas gan varētu būt vēl skaistāk kā būt par daļai no svētkiem?!

L.P.: Būt daļai no “Kim? X” programmas ir liels pagodinājums. Kim? izstāžu programmas ietvaros esmu apmeklējusi izstādes, kas ir atstājušas nospiedumus manā redzējumā gan profesionāli, gan personiski. Savā ziņā varu teikt, ka 2015. gadā Kim? uz Rīgu atvestā Donnas Huankas performance iedrošināja mani strādāt vizuālās mākslas jomā. Māksliniece ievietoja performances dalībnieces gleznieciskā instalācijā, padarot viņas par daļu no tās, vienlaikus izvairoties dalībnieces izmantot kā aksesuāru savam darbam. Performances dalībnieces caurstrāvoja tāds spēks un dumpīgums, kas mainīja un apgrieza manu pasaules redzējumu uz brīdi pavisam kājām gaisā. Novērtēju un priecājos, ka esmu iekļauta Kim? izstādīto mākslinieku lokā.


Liene Pavlovska

Kāds ir jūsu novēlējums Kim? Laikmetīgās mākslas centram desmitajā jubilejā?

L.S.: Daudz laimes dzimšanas dienā! Lai brīnišķīgi skaista, jaudīga un veiksmīga visa nākamā desmitgade!

L.P.: Modrību, mainību un ilglaicību. Un turpināt iedvesmot un iedrošināt uzdrošināties!

[*] Darknet jeb interneta ēnu sektors ir tīkls, kas tiek izmantots nelikumīgai darbībai, finansiālo shēmu izveidošanai, pornogrāfijas izplatīšanai, kiberuzbrukumu veikšanai utt.