JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
ZIŅAS  
Foto: Kristīne Madjare

Žūrijas atskats uz sesto Purvīša balvu 0

Auguste Petre, Helmuts Caune
15/04/2019

12. aprīlī mākslas centrā Zuzeum Purvīša balvu 2019 saņēma māksliniece Ieva Epnere. Lēmums par uzvarētāju tika pieņemts iepriekšējā dienā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur starptautiskā žūrija pēc izstādes apskates un tikšanās ar māksliniekiem klātienē diskusijās aizvadīja vairākas stundas. Šogad žūrijā strādāja beļģu mākslas kolekcionāre Galila Barzilai-Olandē, Vīnes Galerie Krinzinger vadītāja un īpašniece Ursula Krincingere, latviešu izcelsmes austrāliešu mākslinieks Imants Tillers, krievu kurators, mākslas vēsturnieks un kritiķis Sergejs Hačaturovs, Tate Modern Starptautiskās mākslas kolekcijas direktors Gregors Mjūrs, mākslas mecenāts Jānis Zuzāns un LNMM direktore Māra Lāce. Žūrijas sēdei noslēdzoties, katrs tās dalībnieks parakstīja apliecinājumu par uzvarētāja vārda neizpaušanu līdz oficiālajai lēmuma paziņošanai piektdienas vakarā Purvīša balvas 2019 ceremonijā. Tai noslēdzoties, žūrijas locekļi piekrita dalīties ar Arterritory.com savās pārdomās par kandidātiem un viņu darbiem.


Imants Tillers. Foto: Jānis Romanovskis

Imants Tillers: Domāju, ka, lai pilnībā izprastu vismaz daļu no šīs izstādes darbiem, ir svarīgi pārzināt lokālo kontekstu, tāpēc man personīgi bija vieglāk to izdarīt. Piemēram, ja runājam par abu Epneru ekspozīcijām. Sibīrija un Liepāja ir man zināmi tēli. Tomēr es domāju, ka arī šie darbi raisītu gana lielu rezonansi, ja tiktu izstādīti ārpus Latvijas, jo kolonizācijas un tās raisītās depresijas tēmas ir pazīstamas arī daudzās citās valstīs, tostarp Austrālijā. Manuprāt, izstādē nebija darbu, kurus varētu saukt par “pārāk” lokāliem.


Galila Barzilai-Olandē. Foto: Kristīne Madjare

Galila Barzilai-Olandē: Es pilnīgi piekrītu Tillera kungam. Var runāt par nošķīrumu starp darbiem ar vairāk lokālu un vairāk globālu nozīmi, bet tie nav šajā nozīmē ierobežoti. Protams, ka man kā cilvēkam “no ārpuses” ir interesanti skatīties, kā vietējie mākslinieki strādā ar tādām problemātiskām un “populārām” tēmām kā trimda un izsūtījums, un mana uztvere allaž atšķirsies no vietējo uztveres. Bet arī šie darbi joprojām runā par vispārnozīmīgo.


Sergejs Hačaturovs. Foto: Kristīne Madjare

Sergejs Hačaturovs: Izstāde atstāj brīnišķīgu iespaidu, jo, pateicoties tam, ka Latvijas mākslas scēna daudzu gadu garumā ir bijusi daudzu tradīciju krustpunkts, maksimāli izcelta šī cross-over tēma. Tas ir ļoti liels bonuss. Tieši šodien, kad mēs esam atvadījušies no plašu naratīvu lietojuma, atteikušies no skepticisma un konceptuālisma pirmatnējās tradīcijas, mums ir atkal sagribējies radīt vienotu tēmu par mūsu kopējo atmiņu un pārdzīvojumu. Taču šai tēmai ir jābūt radikālai un paradoksālai. Šodien mēs redzam ļoti interesantu situāciju, šeit ir astoņi finālisti un katrs no tiem pārstāv atšķirīgu mediju. Kāpēc man šķiet, ka žūrijas lēmums nāca ļoti smagi un grūti un mēs ilgi strīdējāmies par lēmumu? Tādēļ, ka teju katram žūrijas pārstāvim bija savas preferences. Man, piemēram, bija trīs favorīti (un daudziem no mums šajā ziņā sakrita viedoklis) – tie bija Romāns Korovins, Ieva Epnere un “Orbīta”. Un es domāju, ka izvēlēties labāko no viņiem trim arī ir absurds, jo tas ir tas pats, kas pateikt: “Ziniet, episkais žanrs ir daudz labāks nekā lirika. Vai opera ir labāka nekā dramatiskais teātris!” Tie ir dažādi mediji, un no mana estētiskā redzes lauka viņi visi ir uzvarētāji. Lūk, Romāns Korovins. Viņam ir neparasta, hibrīda tēma par cilvēku, kas savu personīgo biogrāfiju, savu dzīvi veido pēc perifērās redzes principiem, caur dažādām sīkām detaļām un piebildēm, un tas kopā rada to pašu, ko, manuprāt, pauž modernisma nostādnes. Ar savu mākslu viņš skar ļoti īpašus jautājumus par postvizualitāti, kas šodien jaunajai paaudzei saistās ar net-art un jau post-net-art. Tas man šķiet ļoti aizraujoši.

Cits līderis ir Ieva Epnere – viņa fantastiski smalki un, es teiktu, ļoti delikātā manierē parāda kristāla atmiņu. Turklāt tas ir ļoti personisks stāsts. Un pēkšņi šis darbs pārvēršas poēzijā, turklāt tādā, kas atkal jau ir būvēta personiskajā percepcijā un pieredzē, uz tādām nelielām nišas atmiņām. Un tas ir lieliski, jo jau atkal tiek parādīta konkrēta vēsture un stāsts, kuru caurstrāvo sižets, kas notur mūsu uzmanību un sniedz karkasu, kas savukārt to visu pārvērš ļoti konkrētā un pārliecinošā konstrukcijā. Tā pārliecina ar savu taisnīgumu, atklātību un to, kas saucas “personīgā laika izjūta” jeb personīgā atmiņa. Turklāt darbs ir brīnišķīgi izveidots, jo atkal jau mēs redzam dažādus medijus – ir gan roku darbs, gan dokumentālie arhīvi, gan filma, kas veidota kā iestudējums. 

Nu un, protams, “Orbīta”. Es vispār uzskatu, ka tā ir grandioza instalācija un es to pat salīdzinātu ar totālajām Iļjas Kabakova instalācijām, jo šeit ir tik daudz dažādu mediju – gan video, gan foto, gan sound art, gan kinētiskā māksla, gan atrastie objekti. Sava veida popārta tradīcijas, postkonceptuālās prakses atblāzmas. Kopumā tas ir savas personīgās pasaules atspoguļojums, un šī pasaule ir dzeja. Šis šedevrs ir veltījums tam, kas ir vizuālā poēzija un kā to iztēloties. Vizuālās poēzijas formula var būt optiski saredzama, un viņi šo formulu ir radījuši. Man šķiet, ka tas ir tāds šedevrs, kuru vienkārši ir jāizstāda muzejā – Tate, Pompidū centrā utt.

Es uzskatu, ka visi trīs darbi ir ļoti veiksmīgi un rāda to, ar ko vispār šodien Latvijas māksla pārliecina un ir daudz interesantāka nekā meinstrīms. Es priecājos, ka man bija tas gods to iepazīt personīgi, strādājot žūrijā. 


Gregors Mjūrs. Foto: Jānis Romanovskis

Gregors Mjūrs: Daļa no darbiem runā par 20. gs. vēsturi, kura ir pieejama tikai noteiktu paaudžu dzīvai atmiņai. Jaunākai paaudzei nākas šķetināt šo pasauli, ko tā manto un kas ir pilna ar ekstrēmām, politiski represīvam vēsturēm. Imants minēja šo visā pasaulē pazīstamo koloniālās apspiešanas apjausmu, kuru jaunākās paaudzes sava ziņā manto. Lai arī man patīk, ka daļa no finālistiem eksperimentē ar jaunajiem medijiem, manuprāt, Ievas darbu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka viņa kā jaunas paaudzes māksliniece ir paveikusi šo mantotās vēstures šķetināšanas darbu – vēstures, kuru es daudz labprātāk izvēlētos neredzam. Esmu redzējis šos centienus Polijā, Ziemeļkanādā, Latīņamerikā un citur – mākslinieki cenšas runāt par vissāpīgākajiem 20. gs. jautājumiem, kas saistās ar pasaules kariem, masu migrāciju un represīviem režīmiem. Liels daudzums informācijas ilgi ir bijis slēpts un nepieejams, un tikai tagad, daļēji pateicoties internetam un pašu cilvēku vēlmei uzzināt patiesību, pamazam mēs uzzinām vairāk. Bet šķiet, ka tieši šajā reģionā jaunākās mākslinieku paaudzes tam nododas ar īpašu sparu.


Dina Zuzāne, Māra Lāce, Galila Barzilai-Olandē, Ursula Krincingere. Foto: Kristīne Madjare

Ursula Krincingere: Lēmuma pieņemšanas process bija interesants, taču nebūt ne viegls; mēs kā žūrija pavadījām vairākas stundas noslēgtā telpā un ļoti padziļināti apspriedām katru darbu. Tomēr es domāju, ka mums nav nekādas nožēlas vai novēlotu pārdomu par savu izvēli. Ieva to tiešām bija pelnījusi. Jāatzīst, es biju viņas darbu redzējusi jau iepriekš – tas bija izstādīts Vīnes Kunsthalle, ja nemaldos, 2017. gadā. Pat ja kādam šķiet, ka vietējie iedzīvotāji to uztver savādāk, tas neizslēdz Ievas darba pārnacionālās un pasaulīgās pretenzijas, kas tam, manuprāt, piemīt un ļauj cilvēkiem visā pasaulē ar to kaut kā identificēties. Tas ir universāls darbs, ko apliecināja arī lielā interese par to pirms dažiem gadiem Vīnē. Tāpēc man prieks, ka viņa uzvarēja. Arī darba prezentācija izstādē bija lieliska – to gan var teikt arī par citiem darbiem. Piemēram, man ļoti patīk “Orbītas” instalācijas, tās ir lieliskas – un krietni dziļākā līmenī par vienkārši izklaidējošu. Bet es gribētu piebilst, ka vēl viens iemesls, kāpēc es priecājos par Ievas uzvaru, ir tas, ka viņa ir sieviete. Izcila māksliniece sieviete. Nezinu, cik liela nozīme tam ir Latvijā, bet man tas ir ļoti svarīgi.


Māra Lāce. Foto: Kristīne Madjare

Māra Lāce: Lai arī žūrijas darba process bija ļoti spraigs, tas vienlaikus bija arī aizraujošs. Pēc tam, kad katrs no žūrijas locekļiem bija izteicies par katru no māksliniekiem un bija notikusi vispārēja apspriede, sekoja balsojums divās kārtās, kas arī bezkaislīgi noteica uzvarētāju. Bija ļoti interesanti novērot, ka šis dažādais starptautiskās žūrijas sastāvs mūsu māksliniekus vērtēja apbrīnojami vienprātīgi. Ir interesanti padomāt, kā to skaidrot. Augstajā vērtējumā, ko viesi pauda par astoņiem finālistiem, manuprāt, vispār nebija diplomātiskas liekuļošanas. Arī man personīgi šoreiz bija tiešām grūti izvēlēties, kuri mākslinieki man šķiet prioritāri. Esmu žūrijā jau sesto reizi, bet pirmo reizi tiešām bija tik grūti. Visi finālisti ir no vienas paaudzes, kas šobrīd tiešām ir savā spēku pilnbriedā, tāpēc no viņiem varam gaidīt ļoti daudz. [..] Jāatzīst, es atļāvos pavaicāt žūrijas locekļiem, vai gala rezultāts neliecina par to, ka Austrumeiropas vēstures naratīvi šobrīd ir ļoti modē starp Rietumu intelektuāļiem. Viņi to vienbalsīgi noliedza – proti, ne jau šo modes fenomenu, bet gan to, ka no tā varētu būt izrietējis balsojums. Un, protams, Ieva to bija pelnījusi, un man prieks, ka viņa uzvarēja. 


Jānis Zuzāns: Foto: Kristīne Madjare

Jānis Zuzāns: Man ir liels prieks par kopējo darbu kvalitāti, kādu varam redzēt šajā izstādē. Protams, būtu dīvaini, ja tā nebūtu, jo galu galā ir runa par labāko, kas divu gadu posmā ir atrodams Latvijas laikmetīgajā mākslā. Gan eksperti, kuri divu gadu laikā izvirza finālistus, gan arī žūrijas neapšaubāmā ekspertīze nodrošina objektivitāti, cik nu tā iespējama: varam būt droši, ka galu galā tika izvēlēts tiešām labākais darbs.