Foto

Fotopapīrs kā āda

Intervija ar mākslinieci Noru Sandgrēnu

Laura Brokāne
14/11/2017

Nora Sandgrēna (Noora Sandgren) ir viena no sešām somu fotomāksliniecēm, kuru darbus izstādē “Plūstošā daba” (Fluid Matter) var skatīt līdz 15. janvārim Mākslas stacijā “Dubulti”. Izstādes kuratores Maira Dudareva, Tūla Alajoki (Tuula Alajoki) un Inga Šteimane nosaukumā apspēlējušas Noras fotosēriju “Plūstošā esība” (Fluid Being), kas tapusi, apvienojot fotogrāfijas pirmsākumu metodes ar modernajām tehnoloģijām. Noras sērijas saturiskais pamats ir Jūlijas Kristevas doma, ka cilvēks ir pats sev svešinieks, neizzināta teritorija; to papildina arī autores neparastā tehniskā pieeja, kas paredz dziļi personisku iesaisti un procesa spontanitāti.

Mākslinieces darbos līdzās filozofisku ideju abstrakcijai par plūstošo identitāti un satikšanos ar svešo, pirmkārt, sevī un, otrkārt, ārpasaulē, ir arī pavisam konkrēts aicinājums uz līdzdalību un empātiju ne tikai cilvēcisku būtņu attiecību kontekstā. Autore šo jautājumu par cilvēka atvērtību jaunām zināšanām saskata visu izstādes mākslinieču – Noras Isoeskeli (Noora Isoeskeli), Hertas Kīski (Hertta Kiiski), Sāras Hornigas (Sara Hornig), Rīnas Rinnes (Riina Rinne), Kaisas Rautaheimo (Kaisa Rautaheimo) un viņas pašas – darbos. Arī Mākslas stacija “Dubulti”, viņasprāt, sniedz jaunas pieredzes iespēju, jo ir atvērtāka nekā sterila baltā kuba galerija. No 14. novembra Somijas pilsētā Lahti ir skatāma Sandgrēnas personālizstāde “Plūsma” (Fluere). 


Noras Sandgrēnas darbs no fotosērijas “Dialogs”

Lūdzu, pastāstiet par savu fotosēriju “Plūstošā esība”, par tās saturisko un tehnisko pusi.

Es visu gadu strādāju ģimenes dārzā. Sāku šo projektu 2015. gadā, un tas joprojām turpinās. Šis ir ilgtermiņa projekts – turpināšu, kamēr beigsies materiāls. Es strādāju ar materiāliem, kas piederēja manam tēvam. Tas ir novecojis fotopapīrs un arī lielformāta filmas no 60. un 70. gadiem. Atradu tos ģimenes dārza namiņā, pati šobrīd dzīvoju citā pilsētā. Ieinteresējos par šiem materiāliem un sāku ar tiem darboties. Sākumā eksperimentēju ar augiem, bet diezgan ātri sapratu, ka ar to nepietiek, un augus aizstāju ar savu ķermeni. Gribēju sevi pašu ievietot attēlā, iegremdēt to iekšā. Mans darba process ir ļoti lēns, mēnesī uztaisu varbūt kādus divas bildes. Bet katru mēnesi cenšos aizbraukt uz šo īpašo dārza telpu. Es strādāju ārā brīvā dabā, gadalaiki mainās, un tas, protams, ietekmē manas bildes; tā arī ir daļa no vēstījuma. Ja kāds jautā, par ko ir šis projekts, es saku, ka tas nav par kādu konkrētu tēmu, drīzāk par iespēju, kā kļūt par pašu procesu. Tas ir par metamorfozi...

Runājot par pašu procesu, dārzā es strādāju ar šo novecojušo, neprognozējamo materiālu, nekad nezinot, vai tas joprojām ir reaģējošs. Esmu sev izveidojusi darbību secību, kuras atkārtoju ik reizi, kad esmu tur. Tas ir diezgan vienkārši: es eju dārzā un palieku tur 30 minūtes, vienkārši elpojot. Varētu teikt, ka ar elpu iedvešu dzīvību attēlam. Tas ir intīms kontakts – nolieku galvu uz papīra pusstundu. Pēc tam ievietoju jutīgo papīru melnā kastē, lai sargātu no gaismas. Dažreiz paiet pat mēnesis līdz skenēšanai, kas ir materiāla otrā ekspozīcija. Skenera gaisma ir diezgan agresīva pret papīru, kas nav apstrādāts vai fiksēts ar ķīmiskām vielām, tāpēc, skenerim strādājot uz attēla plaknes, es to ieraugu pirmo reizi, taču paradoksālā kārtā skenēšana arī iznīcina oriģinālo bildi. Mani oriģinālie attēli tādejādi vienmēr paliek tapšanas stadijā, ielikti aizsargājošajā melnā kastē. Manā personālizstādē, kas notiks janvārī Helsinkos Hippolyte galerijā, apmeklētāji, iespējams, varēs redzēt šos oriģinālus, es aicinu piedzīvot arī mana procesa performatīvo daļu. Mani interesē cikliskie procesi un attēlu neaizsargātība. 


Noras Sandgrēnas darbs no fotosērijas “Dialogs”

Kāda loma šajā procesā ir sākotnējam materiālam?

Es strādāju ar novecojušu, atrastu materiālu, jutīgiem fotopapīriem un filmām. Galvenais mērķis ir izveidot ilgtspējīgu procesu, tāpēc mēģinu izvairīties no jaunu materiālu iegādes. Cilvēki man ir arī ziedojuši materiālus, taču sērijā “Plūstošā esība” līdz šim esmu strādājusi tikai ar tēva vecajiem materiāliem. Tā kā fotografēšanas procesā neizmantoju ķimikālijas, tas papildina ilgtspējas uzdevumu. Materialitāte pati par sevi un process, kas neparedz kameras klātbūtni, ir arhaisks, ja domājam par fotogrāfijas vēsturi, cilvēka vēlmi atstāt zīmes. Mans process ir daudz neparedzamāks. Arī izpildes process ir ļoti lēns, ja salīdzinām ar superātro apgrozību un uztveri, kas dominē mūsdienu fotogrāfiju pasaulē.

Kā sev atklājāt, izveidojāt šo neparasto darba metodi?

Kā jau teicu, sākumā es eksperimentēju ar augiem. Un, protams, kad fotogrāfija vēl netika saukta par fotogrāfiju, kad vairāki izgudrotāji eksperimentēja ar gaismas jutīgu materiālu, bija arī negatīvi. Henrijs Fokss Talbots savus pirmo eksperimentu rezultātus sauca par “fotogēnu zīmējumiem”. Sākumā viņa bildes, ko saule izveidoja uz jutīga papīra, nebija noturīgas, tāpēc tās bija kā spoki, kas parādās un pēc tam izzūd. Viņš aprakstīja šo procesu savā grāmatā “Dabas zīmulis” (The PencilofNature) vairāk nekā pirms simts gadiem. Viņš apbūra tas, kā saule zīmē šos zīmējumus... Es savā procesā no tā iedvesmojos un fotogrāfiju novedu pie tās pamatiem, izmantojot gaismas jutīgu materiālu, gaismu un aktieri, tāpēc nevar teikt, ka šo metodi esmu izgudrojusi, līdzīgas pieejas tika realizētos fotografēšanas pirmsākumos, un es šādi reflektēju par fotogrāfijas vēsturi. Taču es šo procesu kombinēju ar modernu digitālo tehnoloģiju, izmantojot skeneri. Mākslinieki, kas izmanto skeneri, lai radītu mākslu – skenogrāfi, – zīmē ar skenera gaismu. Man ir interesanti domāt par skenera specifisko laiku – tam ir savs laiks, kas atšķiras no fotogrāfijas laika... Mani darbi sastāv no daudziem laika slāņiem, arī dārza un saules gaismas laika. Tas, kā saule zīmē manas kontūras, ir maģiski. Es uzskatu, ka manas bildes iegūst no tuvuma un tiešā kontakta, kas bieži vien fotogrāfijā tiek aizmirsts, jo fotogrāfs parasti novēro pasauli no attāluma, nereti ar vēlmi kaut ko notvert. Dažkārt fotogrāfija var būt diezgan “kolonizējoša”, jo dominē vēlme paņemt, iegūt sev to, kas izveidojas rāmī. Tādēļ es mēģinu radīt antikolonizējošu fotogrāfija. Mans process ir vairāk par līdzāspastāvēšanu un līdzdarbību. Es arī uzskatu, ka fotopapīrs ir analogs ādai; tas ir dzīvs, jutīgs un reaģējošs, tāpat kā mana āda ir jutīga pret apkārtni. Mani interesē sajūtas – kā iespējams redzēt ar citām maņām, nevis tikai ar acīm. Mana prakse nozīmē redzēt ar visiem jutekļiem. Tā ir par ciešu mijiedarbību ar fotomateriāliem un visu apkārtni. Šo bezkameras bilžu ekspozīcijas laikā kukaiņi var staigāt pa virsmu, atstājot pēdas, dažreiz arī sniegs vai lietus atstāj savus nospiedumus. Vējš vienmēr kustina man matus. Lai kopīgi veidotu bildi, es ieaicinu procesā arī gadalaikus un visu apkārtējo vidi. Tas nozīmē dalīties telpā un radīt tikšanās vietu. Galvenokārt es klausos. Kāds varētu teikt, ka šīs fotogrāfijas ir aklas, jo aiz lēcas nav iepriekš izdomāta skatījuma, neviens nepieņem precīzus lēmumus par vēlamo rezultātu. Tā vietā ir daudz gaisa un vietas iespējamībai. Ja vēlaties sadarboties un pieredzēt mijiedarbību, jums ir jāatsakās no savas kontroles. Fotogrāfija kā medijs vienmēr ir saistīts ar jautājumu par kontroli. Ir jāapgūst daudz tehnisko iemaņu, un nereti ir situācijas, kad fotogrāfs organizē un pat diktē notikumus un iesaistītos. Man ir svarīgi atbrīvoties un dažkārt pat nezināt par šiem noteikumiem. Es domāju, ja vēlaties kaut ko radīt, atrast paši savas jaunas zināšanas, ir jāpieņem, ka rezultāts ir neparedzams. Man tas nozīmē atraisīt savas sajūtas un būt atvērtai dialogam. Tas ir par klātbūtni.


Noras Sandgrēnas darbs no fotosērijas “Dialogs”

Jūs iedvesmo Jūlijas Kristevas teorija, konkrēti sērijā “Plūstošā esība” viņas ideja par identitāti, kas vienmēr ir procesā, nekad nav pabeigta. Pastāstiet, lūdzu, konkrētāk, kā izmantojat šo domu savos darbos.

Esmu mācījusies sociālo psiholoģiju un psiholoģiju, tāpēc Kristevas teorijā mani interesē psihoanalīzes skatupunkts. Ja esmu par kaut ko pārliecināta, tad vismaz par to, ka mēs visi paši sev esam svešinieki. Tas ir viens no Kristevas tematiem. Jūs varat mijiedarboties ar otru tikai tad, ja atpazīstat otru sevī. Jūs varat kļūt empātisks pret citiem, ne tikai cilvēkiem, ja apzināties šo citu. Tāpēc es interesējos par šo dialoga veidošanu ar otru, ar svešinieku. Mans process ir situāciju plūsma; kad iekšējā un ārējā pasaule tiek pieredzēta kā plūsma. Es apzinos to lietu daudzumu, kuras es nezinu par sevi un apkārtni. Piemēram, es nepazīstu vāveres skatupunktu, kā šī būtne pieredz pasauli. Vai kā augi piedzīvo to pašu vidi, kurā esmu augusi. Protams, ir daudz zināšanu, kuru man nav, es tikai cenšos atvērties šajā virzienā – pretī nezināmajam. Runa ir par atvēršanos otram, apkārtējai videi un iekšējai ģeogrāfijai.

Savā ziņā tā ir arī politiska ideja.

Jā, kāpēc ne. Es esmu diezgan pārliecināta, ka mūsu nākotnes ceļš nav tikai antropocentrisks, ir jāpaplašina izpratne par līdzšinējām zināšanām, un tam ir vajadzīga elastīga domāšana. To var uzskatīt par eksistenciālu jautājumu. Mana filozofija ir ne tikai cilvēka centrēta, tā atveras kā zinātkāre par citiem zināšanu un pieredzes veidiem. Visos laikmetos cilvēki ir interesējušies par to, kā zināšanas ir veidotas, un radījuši dažādas prakses, lai to pētītu. Mana pieeja tam ir pašas izdomāta mākslinieciska prakse, kas ietver atkārtošanos un ilgtspējību. Es izmantoju mākslu kā izpētes rīku. Bet, protams, to var uzskatīt arī par filozofisku un ekoloģisku ideju. Esmu ieinteresēta arī fotogrāfijas materialitātē un fotogrāfijā kā medijā. Manas karjeras un studiju laikā esmu pētījusi dažādus fotogrāfijas žanrus, teoriju, praksi un ar to saistīto filozofiju. Šajā ziņā esmu veikusi vairākus apļus un tagad esmu vietā, kur strādāju bez kameras. Ir atbrīvojoši, ka pa vidu nekā nav... tikai es, jutīgs papīrs, apkārtējā vide un iespējamās pārmaiņas. Tas ir tiešāks sajūtu veids.

Kā no psiholoģijas nonācāt mākslas fotogrāfijas jomā?

Šajā ziņā, domāju, liela ietekme bija manam tēvam, viņš arī ir fotogrāfs un vienmēr ir ieņēmis šo lomu ģimenē. Mums ir milzīgs ģimenes fotoarhīvs, un kādreiz es to noteikti izmantošu kādam savam projektam. Tādejādi man ir šī pieredze – mans tēvs mani uzlūko caur kameras lēcu un arī novērtē šādā veidā. Man šķiet, fotokamera vienmēr bijusi saziņas simbols un veids, kā pētīt pasauli. Tēvs mani arī veda uz visa veida mākslas izstādēm, ne tikai fotogrāfijas. Vēlāk es universitātē apguvu sociālo psiholoģiju un psiholoģiju, ko uzskatu par labu fonu, lai nonāktu fotografēšanas jomā. Jo ir daudz jārisina mijiedarbības procesi ar citiem. Šis fons man devis zināšanas par varas struktūrām, kas saistītas ar daudziem fotogrāfijas procesiem. Tāpēc par šīm tēmām es varu domāt arī kritiski. No 2011. gada studēju Ālto Universitātes Mākslas, dizaina un arhitektūras skolā, specializējoties mākslas izglītībā un fotografēšanā. Šajās studijās man veidojās dziļāka izpratne par daudziem medijiem, ne tikai fotogrāfiju; strādāju, piemēram, arī glezniecības, tēlniecības, performances un instalāciju jomā. Es sevi sauktu par vizuālo mākslinieci, kas izmanto fotogrāfiju. Mans ilgtermiņa projekts “Plūstošā esība” sastāv no fotogrāfijām, kas veidotas bez kameras, kā arī fotokameras radītām fotogrāfijām, skenera attēliem, skulptūrām, instalācijām un skaņas. Šis projekts pastāvīgi iegūst jaunas formas.


Noras Sandgrēnas darbs no fotosērijas “Dialogs”

Kā redzat sevi izstādes “Plūstošā daba” kontekstā Mākslas stacijā “Dubulti”?

Man ir liels gods izstādīt savu darbu līdzās šīm māksliniecēm. Arī telpa ir arhitektūras ziņā interesanta. Kopā ar Hertu Kīski tur gatavojāmies izstādei vairākas dienas, un es patiešām novērtēju, cik šī telpa ir dzīva un ka tur ir cilvēku plūsma, jo tā ir arī stacija. Mākslas stacija “Dubulti” noteikti nav parasta baltā kuba galerija, kas paredzēta tikai īpašai mērķauditorijai. Šī galerija ir daudz viesmīlīgāka vieta, šeit var ieiet ikviens. Pirmajā stāvā kopā ar maniem un Hertas Kīski darbiem redzams arī Noras Isoeskeli veikums. Un es uzskatu, ka mēs veidojam spēcīgu kombināciju, jo katra no mums ir citādāka, ar specifisku valodu un skatījumu, taču mums ir kopīga interese par sarežģīto cilvēku – par viņa attiecībām ar dabu, vidi. Mums ir dažādi veidi, kā pētīt šo tēmu. Tas ir labs pamats kopīgai ekspozīcijai.
Otrajā stāvā ir Sāras Hornigas, Rīnas Rinnes un Kaisas Rautaheimo darbi, kas kopumā vairāk fokusējas uz dokumentālo fotogrāfiju. Man šķiet, ka kuratori nosaukuši šo izstādi “Plūstošā daba”, lai apvienotu dažādus fotografēšanas veidus. Otrais stāvs atšķiras no pirmā stāva, taču var atrast dažas līdzības, ja domā, piemēram, par plašāku cilvēka dabas tēmu un veidiem, kā sazināties ar apkārtējo vidi. Mēs esam sešas fotogrāfes, taču, kā sapratu, kuratori atlasīja darbus pēc kvalitātes, un tā vienkārši sagadījās, ka šī ir sieviešu izstāde.

Vai esat ievērojusi kādus kopīgus virzienus vai tendences Somijas vai Ziemeļvalstu jaunākajā vizuālajā mākslā?

Es teiktu, ka joprojām ir diezgan spēcīgs uzsvars uz dokumentālo fotogrāfiju, un tā aizvien vairāk tiek eksponēta arī mākslas galerijās un muzeju izstādēs. Šobrīd Somijas fotogrāfijas muzejā ir izveidota lieliska izstāde par abstrakciju somu fotogrāfijā no 1917. līdz 2017. gadamPriecājos, ka viens no maniem darbiem tur ir izstādīts lieliskā kompānijā, arī dažu pasaules dižgaru, piemēram, Mena Reja un Lāslo Mohoja-Naģa oriģinālu vidū. Izstādē redzēsit dažādas variācijas, kā mākslinieki eksperimentējuši ar fotogrāfiju kā mediju. Bet es domāju, ka kopumā abstrakcijas ir mazāk, vairāk koncentrēšanās uz tādu vai citādu dokumentālu ievirzi un, protams, arī konceptuāli projekti. Mana darba metode ir unikāla, un, domājot par šo procesu un tā estētiku, esmu pārliecināta, ka atrodos somu vai pašreizējās fotogrāfijas plašākā kontekstā. Bet, domājot par abstrakciju vispār, mani neinteresē kategorizēšana, un uzskatu, ka visa fotogrāfija ir sava veida pasaules abstrakcija. Arī dokumentālā. Mani vispār neinteresē kategorizēt un dalīt žanros. Visa mana darbība tam pretojas. Bet, ja uzdodat jautājumu par pašreizējām tendencēm, es teiktu, ka dokumentāla un konceptuāla fotografēšanas metode, iespējams, ir biežāk sastopama.