ZIŅAS  
Publicitātes foto

Nemitīga tapšana sarunā 0

Jehuditu Sasportasu Rīgā sagaidot

Helmuts Caune
03/11/2017

Mākslinieka attiecības pašam ar savu darbu ir mīklaina zona, kurā radītais ar radītāju mēdz izspēlēt negaidītus trikus. Brīdī, kad radītājam no ierastās mākslas valodas jāpārslēdzas uz ikdienas valodu, viņš bieži sastopas ar nepārvaramiem šķēršļiem. Ikviens, kam kādreiz nācies mēģināt iztaujāt māksliniekus par viņu darbiem, droši vien būs ik pa laikam novērojis neērtu mulsumu, māksliniekam mēģinot par tiem stāstīt. Šķiet, pirmais šo dīvainību skaidri parādīja Platons savā “Ionā”, kur Sokrats atklāj bravūrīga rapsoda nespēju pateikt jebko jēdzīgu par savām spējām, tādējādi secinot, ka dzejdara veikums nenāk vis no rūpīgi koptām prasmēm vai spoža prāta apsvērumiem, bet gan no dievišķas iedvesmas. Mūsdienās mēs droši vien būtu pieticīgāki un dievišķas iedvesmas vietā runātu par atšķirībām starp tēliem un jēdzieniem vai jau minētajām mākslas un ikdienas valodām. Bet secinājums ir līdzīgs: vienkārši sakot, mākslinieks pats par savu darbu īsti neko nevar pateikt.

Tāpēc jo interesantāk ir runāt ar un par šī principa izņēmumiem, kuriem kaut kā izdevies mest tiltu starp divām pasaulēm. Pirms dažām dienām caur Skype sazvanījos ar Izraēlas mākslinieci Jehuditu Sasportasu, kura šonedēļ viesojas Rīgā, un pārliecinājos, ka viņa noteikti pieder pie “izņēmumu” kopas. Pārsteidzošākais gan nebija artikulētības fakts kā tāds, bet apjoms, spriegums un intensitāte, kādā Jehudita spēj runāt par savu praksi. Radot savu darbus, viņa pati nemitīgi par tiem reflektē un tos analizē ikdienas valodā, līdz ar to šie darbi savā ziņā ne mirkli nepārstāj tapt arī tad, kad jau sen ir piestiprināti pie kādas galerijas sienas. Nepameta sajūta, ka tie turpina tapt arī mūsu pirmās sarunas gaitā; mākslinieces doma iet pa priekšu stāstījumam, un jau iepriekš izdomātais turpina apaugt ar jauniem aspektiem un nozīmju sabiezējumiem.

Grūti teikt, kas to panācis – studiju virziena izvēle jaunībā vai mākslinieces biogrāfija, kurā netrūkst dramatisku personīgās dzīves pavērsienu, politiskas aizrautības un vilšanās un reliģisku pārdzīvojumu. Jehudita pati gan to skaidro vienkāršāk: “Kopš vien sevi atceros, man vienmēr bijusi tieksme būt lēnākai, ieturēt pauzi, pārdomāt to, kas man tiek teikts un jautāt, ko tas īsti nozīmē.”

Protams, savā ziņā Jehudita ir Rīgā vēl pirms savas fiziskās ierašanās: vairāki viņas darbi jau gandrīz mēnesi aplūkojami izstādē “Sapņi un drāmas”. Galvenais starp tiem ir “Tfilins”, kas, kā stāsta pati autore, ir sava veida ietvars virknei citu līdzīga izmēra jauktas tehnikas darbu uz skaidu platēm. Darba divdaļīgā forma atspoguļo spriedzi starp apzināto un neapzināto, individuālo un kolektīvo – vitāli svarīgiem nošķīrumiem Sasportasas darbos. Kopā ar izstādes kuratoru Roju Brandu izvēloties darbus, Sasportasa uzstājusi, ka “Tfilinam” noteikti jābūt vienam no tiem. Savukārt no darbiem, kas “Tfilina” nosprausto rāmi piepilda ar kādu konkrētāku satura variāciju, Brands izvēlējies 2014. gadā tapušo “Vertikālais purvs nr. 1”.

Purvs kā bieži ignorēta un nenovērtēta, taču dzīvības pārpilna teritorija Sasportasas darbos ir iemantojis lielu nozīmi, tomēr tas, pie kā viņa tā vai citādi atgriežas atkal un atkal, ir pašas biogrāfija un savas attiecības ar to, kas ir nebeidzamas refleksijas objekts. Vienā no saviem ievērojamākajiem jaunības projektiem Jehudita gadiem ilgi naktīs ierakstīja savu ģimenes locekļu miegā radītās skaņas, viņiem to nenojaušot. Viņas ideju izpausmes iegūst formu zīmējumos un gravīrās, skulptūrās, konkrētām vietām radītās instalācijās, skaņas mākslā, kā arī – nesenākā periodā – video darbos. Man gribētos piebilst, ka pie uzmanību pelnījušiem Sasportasas darbiem pieskaitāmi arī viņas stāstījumi par tiem.

Mana saruna ar Jehuditu par mākslu, refleksiju, ticību, viņas dzīvi un dzīvi vispār nākamās nedēļas sākumā tiks publicēta Arterritory portālā, taču, lai nebūtu jāgaida, jau rīt (sestdien, 4. novembrī) plkst. 12:00 izstāžu zālē Zuzeum varēs sastapt un uzklausīt pašu mākslinieci. Sarunā ar nosaukumu “Mākslas un dabas pretnostatījums cilvēka domāšanā” runāsim par neskaidrajām robežām starp “mākslīgā” un “dabiskā” kategorijām un to, kā Jehuditas darbi liek mums šīs robežas pārskatīt. Ikviens interesents ir laipni aicināts ierasties un uzdot māksliniecei arī savus jautājumus (ja tādi būs), kā arī apskatīt viņas un trīspadsmit citu Izraēlas mākslinieku darbus izstādē “Sapņi un drāmas” (izstāde tiek slēgta 05.11.). Tūlīt pēc publiskās sarunas visus interesentus ekskursijā pa izstādi izvedīs kurators Rojs Brands. Visu šo iemeslu dēļ Zuzeum noteikti ir lieliska izvēle, kur pavadīt šo sestdienu.