ZIŅAS  
Merzbow. Foto: Miki Matsushima

“Skaņu mežs” savā piecpadsmitajā gadā 0

Ceļvedis: Nepieradinātās mūzikas festivāla “Skaņu mežs” spilgtākās personības

Viestarts Gailītis
11/10/2017

Nepieradinātās mūzikas festivāls “Skaņu mežs” šogad atzīmē 15. gadskārtu un tā programmā atspoguļojās daudzveidība, kas raksturojusi gan muzikālās inovācijas, gan pašu festivālu šajā laika periodā – no elektroniskās mūzikas eksperimentiem līdz laikmetīgajai kompozīcijai, no frīdžeza līdz trokšņu mūzikai, no brīvās improvizācijas līdz repam un rāmjos grūtāk ieliekamām muzikālām izpausmēm.


Rosko Mičels

Katrā no festivālā pārstāvētajiem žanriem ir kritiķu un klausītāju atzinīgi vērtēti mūziķi, taču ir viesi, kurus var izcelt īpaši. Starp tādiem ir Rosko Mičels (Roscoe Mitchell), frīdžeza vecmeistars, komponists un savulaik pasaulē populārākās frīdžeza grupas Art Ensemble of Chicago dibinātājs, kurš uzstāsies 14. oktobrī. „Pat viskonspektīvākā mācību grāmata par pēckara laika džeza mūziku nevar iztikt, nepieminot Rosko Mičelu,” raksta žurnālists un kritiķis Džeisons Gross (Jason Gross).

1940. gadā dzimušais Rosko Mičels ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajām personām avangarda džezā un par novatoru plašākā eksperimentālās mūzikas kontekstā. Viņš ir arī viens no agrīnajiem vēsturiski nozīmīgās afro-amerikāņu komponistu-instrumentālistu apvienības AACM (Association for the Advancement of Creative Musicians) dalībniekiem. Art Ensemble of Chicago savu karstāko punktu koncertēšanas un ierakstu pārdošanas ziņā piedzīvoja 70.–80. gadu laikā, taču Mičels ir attīstījis ievērojamu – inovācijas ziņa pat nozīmīgāku – solo karjeru, un vēl joprojām ir viens no augstāk apmaksātajiem mūziķiem frīdžeza un brīvās improvizācijas sfērā. Būdams viena no atslēgas personībām kustībā, kas pēckara avangarda mūzikas kompozīcijas tehnikas apvienoja ar improvizācijas praksēm un džeza mantojumu, Mičels tiek arī augstu vērtēts kā instrumentālists – kritiķis Kriss Kelsijs viņu nodēvējis par „savdabīgu, taču tehniski nevainojamu spēlētāju” un „izcilu  solistu”, savukārt izdevums The New York Times viņu nodēvējis par „vadošu afro-amerikāņu komponistu”, kā arī „līderi eksperimentālajā mūzikā”.

Mičels apgalvo, ka dod priekšroku viena skaņdarba vai priekšnesuma ietvaros spēlēt vairākus instrumentus, un arī, veidojot ansambļus, izvēlas spēlēt kopā ar citiem multi instrumentālistiem. „Tas tāpēc, ka mainot instrumentus, viņi ir spiesti pieņemt klusuma pauzes, un tas man ir interesanti,” viņš saka. Raksturojot viņa mūziku, bieži tiek citēta Mičela frāze, ka „mūzika ir 50% skaņas un 50% klusuma”. Tik tiešām, Mičela mūzikā ir īpaša vieta pārtraukumiem, klusuma pauzēm un apzināti negaidītiem pavērsieniem – šīs iezīmes dara viņa mūziku pietuvinātāku abstraktākai Eiropas brīvās improvizēšanas tradīcijai, kas ir daudz saliedētāka ar pēckara avangarda akadēmiskās mūzikas atonālo estētiku. Tajā pašā laikā Mičels ne vienmēr ietur savas muzikālās izpausmes griezīgas improvizācijas vai abstraktas laikmetīgās mūzikas robežās – atsevišķi viņa projekti vēl joprojām atsaucas uz džezu, baroka mūziku, fanku un daudzām citām mūzikas formām.

Mičels ir arī mūzikas pedagogs, un šobrīd pasniedz Milsa koledžā Kalifornijā – Mičels var lepoties ar šobrīd popularitāti ieguvušiem skolniekiem arī ārpus džeza vai akadēmiskās mūzikas: viņa skolnieki citu starpā bijuši arī Hollija Herndone (Holly Herndon) un Kolins Stesons (Colin Stetson). 13. oktobrī pulksten 16.30–17.30 viņš piedāvās meistarklasi arī Rīgā, Mūzikas akadēmijā, Krišjāņa Barona ielā 1, Akmens zālē.


Džeimss Dilons

Skotu komponists Džeimss Dilons tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem komponistiem Lielbritānijā un ir daudzu simfonisko, kamermūzikas, kora, vokālo un klavierdarbu autors, kura daiļrade bieži tiek piedēvēta tā saucamajai „jaunās sarežģītības” skolai. Dilona kamermūzika nereti ir radīta noteiktiem izpildītājiem. Dilons periodiski ir studējis mākslu, dizainu, lingvistiku, matemātiku, klavieres, indiešu ritmiku, akustiku un datormūziku, taču kompozīcijā viņš ir autodidakts. Viņš ir pazīstams arī ar asiem viedokļiem par mūziku, tostarp, nepatiku pret tā dēvēto “jauno vienkāršību”. Jaunību Dilons pavadīja klausoties un spēlējot rokmūziku, uzdzīvojot, un esot neapmierināts, ka nespēj atrast izteiksmi savām muzikālajām idejām, līdz no tā visa izbēga, kad kāds viņa biedrs no komunālā dzīvokļa Kornvolā, ieradās mājās ar dažām platēm, ko bija iemainījis pret narkotikām. Starp tām bija Stravinska Svētpavasaris un Vēberna skaņdarbi. Vēberns uz Dilonu atstāja izšķirošu iespaidu. “Es nespēju to saprast. Es nebiju dzirdējis neko tādu. Šķita, ka, vai nu kaut kas trūkst manā izglītībā, vai arī tas vīrs ir traks,” viņš sacīja intervijā The Arts Desk. Pēc šīs pieredzes Dilons pārcēlās uz Londonu un, būdams bez kontaktiem un zināšanām par mācību stipendijām, pavadīja lielu daļu laika mājās, pašmācības ceļā intensīvi iepazīdams laikmetīgo, kā arī baroka mūziku, līdz 1976. gadā radīja savu pirmo kompozīciju klavierēm. Par savu ieguldījumu mūzikā Dilons ir saņēmis Hadersfīldas Laikmetīgās mūzikas festivāla balvu, Darmštates Jaunās Mūzikas Vasaras kursu balvu, kā arī vairākas Karaliskās Filharmonijas biedrības balvas. Viņš ir ilgstoši pasniedzis Darmštatē un Minesotas Universitātē. Komponists “Skaņu mežā” viesosies ar lekciju (12. oktobrī, 12.30–14.30, Mūzikas akadēmijā, 319. telpā), un festivālā tiks atskaņots arī viņa ievērojamais stīgu darbs Traumwerk vijolnieku Cecīlijas un Martina Gellandu (Duo Gelland) izpildījumā, kuru Dilons ir īpaši uzteicis.


Shabazz Palaces. Foto: Victoria Kovios

Išmaels Batlers, Sietlas eksperimentālā hiphopa dueta Shabazz Palaces projekta vadītājs, ir pazīstams kā Grammy apbalvotās 90. gadu hiphopa trijotnes Digable Planets dalībnieks, un viņa sadarbība ar perkusionistu un producentu Tendaju Maraire velk paralēles starp hiphopa „zelta laikmetu” un abstraktākām mūzikas formām. Ja Digable Planets veiksmīgi apvienoja hiphopu ar džezu, tad Batlera duets ar mbiras meistara Dumisani Maraires dēlu velk paralēles ar plašāku žanru klāstu: basu mūziku, elektro, ekstātisku džezu, shoegaze rokmūziku un citiem. Shabazz Palaces klausītājiem piedāvā tādu hiphopa versiju, kurā teksts un balss ir tikpat ļoti „priekšplānā”, cik to pavadošā, vijīgi mainīgā mūzika, bieži vien saplūstot dezorientējošā skaņu pasaulē, ko varētu nodēvēt par „shoegaze hiphopu”.

Shabazz Palaces šovasar laiduši klajā divus albumus: Quazarz: Born on a Gangster Star un Quazarz vs. the Jealous Machines. Abus afro-futūrisma ietekmētos ierakstus konceptuāli vieno zinātniskās fantastikas cienīgs sižets: tā galvenais varonis, kosmisks ceļotājs, ierodas uz planētu, albumā dēvētu par „gangsteru zvaigzni”, par konkrētāku pieturas punktu izvēloties teritoriju, kas dēvēta par Amurderiku (Amurderica). Vēl kāds tematisks uzsvars ir Amurderikas iedzīvotāju atkarības no sociālajiem medijiem un elektroniskām ierīcēm, kas traucē tiem „atmosties” un konfrontēt apkārt valdošos draudīgos apstākļus.

Žurnāls Rolling Stone albumus ierindojis starp „24 gaidītākajiem 2017. gada hiphopa ierakstiem”, piebilstot, ka Shabazz Palaces ir atbildīgi par „savdabīgi valdzinošāko hiphopu šajā desmitgadē”. Arī mūzikas kritikas medijs Pitchfork ierakstu novērtējis pozitīvi, rakstot sekojoši: „Lai gan ansambli nenoliedzami spēcīgi ietekmējusi afro-amerikāņu kultūra, tas tajā pašā laikā spējis izvairīties no jebkurām konvencijām, un tā mūzika gluži nepiestāvēs nevienai kastītei, kurā mēģināsiet to iespiest. [..] Batlera grupa allaž bijusi šokējoši unikāla.”

Jlin jeb Džerilina Elizabete Petona sākotnēji piesaistīja uzmanību ar savu skaņdarbu footwork izlasē Bangs and Works 2011. gadā. Viņas pirmais albums Dark Energy, ko 2015. gadā publicēja izdevniecība Planet Mu, atklāja talantu, kam bija grūti piekarināt žanrisku etiķeti. Albums Petonai izgreba viņas pašas īpašo muzikālo nišu, kurā valdīja intensīva ritmiska saraustītība, kas demonstrēja spriedzi starp dusmām un eiforiju. Dodoties pasaules tūrē pēc Dark Energy izdošanas, Petona izpelnījās atzinību savu dinamisko dzīvo uzstāšanos dēļ, savukārt viņas albums nokļuva vairāku mūzikas mediju vērtējumu pirmajos desmitniekos un divdesmitniekos.

Petona ir augusi Indiānā, ASV, un ar mūziku viņa saskārās pateicoties saviem vecākiem. Viņas iecienītākie mūziķi bērnībā bija dziedātājas Anita Beikere, Reičela Ferela un Šadē. Jau agrā vecumā viņa iepazinās ar footwork žanru un 2008. gadā sāka producēt pati savu mūziku. Šajā procesā nozīmīgu lomu spēlēja viņas māte, kas iedrošināja viņu attīstīt pašai savu skanējumu. Petona saņēma pamudinājumu turpināt strādāt arī no nu jau nelaiķa footwork žanra pioniera DJ Rashad, ar kuru viņa komunicēja internetā. Izveidojot savu pirmo pazīstamo skaņdarbu Erotic Heat, viņa šaubījās par rezultātu, jo tas neatbilda footwork ierastajai skaņai, taču 2011. gadā to iekļāva jau minētajā Bangs and Works izlasē, kurā tika prezentēti Čikāgas juke un footwork mākslinieki. Dziesmu 2014. gadā izmantoja modes mākslinieka Rika Ovensa skatē. Gadu vēlāk Jlin izdeva albumu Dark Energy, kas izpelnījās ievērojamu atzinību un palīdzēja popularizēt footwork žanru globāli. Šogad sekoja viņas otrais albums Black Origami, kas arīdzan tiek augsti vērtēts. Tajā viņa sadarbojusies ar Viljamu Basinski, Holiju Herndoni, Fawkes un Dope Saint Jude.


Merzbow. Foto: Miki Matsushima

Japāņu trokšņu mūzikas klasiķi Masami Akita jeb Merzbow, kas uzstāsies kopā ar ungāru bundzinieku Balāžu Pāndi (Balázs Pándi), mūzikas kritikas medijs Pitchfork raksturo kā „eksperimentālās mūzikas eminenci”, bet avīze The Guardian – par trokšņu mūzikas „augstāko punktu”. Interneta mūzikas datubāzē AllMusic.com rakstīts sekojoši: „Nav iespējams strīdēties – Merzbow uzskatāms par visnozīmīgāko mākslinieku trokšņu mūzikā.”

Projekta nosaukums ir atsauce uz vācu dadaisma mākslinieka un skaņu dzejnieka Kurta Švitersa (Kurt Schwitters) instalāciju Merzbau (1923–1937), ko mākslinieks mēdza dēvēt arī par „Erotisko nelaimju katedrāli”. Šāda nosaukuma izvēle iezīmē mūziķa interesi par kolāžmākslu un atrastu objektu (mūzikas gadījumā – skaņu) radošu pielietojumu, kā arī ritualizētu erotismu, precīzāk sadomazohismu.

Akita ir dzimis 1956. gadā Japānā, un mācījies glezniecību un mākslas teoriju Tamagavas Universitātē Tokijā. Viņa pirmā muzikālā aizraušanās bijusi psihedēliskā rokmūzika, un Akita sākotnēji piedalījies vairākās šī žanra grupās, taču pakāpeniski atsvešinājies un sācis eksperimentēt ar salauztiem lentu magnetofoniem un „fīdbeku”. Projekts Merzbow aizsākts 1981. gadā, un kopš tā laika Akita publicējis vairākus simtus mūzikas ierakstu, savai īpaši intensīvajai trokšņu mūzikas formai periodiski piejaucējot tik daudzveidīgas muzikālās ietekmes kā progroku, frīdžezu, metālu un agrīno elektronisko mūziku.

Japānā Akita ir pazīstams arī kā rakstnieks un grāmatu un žurnālu redaktors, kas rakstījis par mūziku, neatkarīgo kultūru un laikmetīgo mākslu. Visai neraksturīgi trokšņu mūzikas laukam, kurā bieži vien tiek meklētas iespējami provokatīvas un morāli neviennozīmīgas vai sociālpolitiski jūtīgas tēmas, Merzbow jau aptuveni 17 gadus publiski iestājas par dzīvnieku tiesībām un vides aizsardzību, kā arī proponē vegānismu.

Britu medijs Resident Advisor raksturojis Merzbow mūziku sekojoši: „Pateikt, ka Merzbow mūzika ir „smaga”, nozīmētu pateikt par maz. Tā ir tembrāli mutuļojoša, neizsakāmi skaļa pat visklusākajos brīžos un graujoša pēc visiem iespējamajiem parametriem.” Mūzikas kritiķis Aleksandrs Lindhards medijā Pitchfork savukārt par Merzbow rakstījis, ka „lai arī cik eksperimentālas nebūtu jūsu muzikālās intereses, un lai vai kāda būtu jūsu reliģiskā piederība, jūs atzīsiet, ka ekstrēmāku mūziku par šo atrast nav iespējams”. „Šī,” viņš turpina, „ir mūzikas un skaņas robeža.”

Merzbow citu starpā ir sadarbojies ar grupas Sonic Youth ģitāristu Tērstonu Mūru, brīvās improvizācijas saksofonistu Matsu Gustavsonu, sludge metāla grupu Boris un virkni elektronisko mūziķu. Viens no pēdējā laika uzticamākajiem Merzbow skatuves biedriem ir ungāru bundzinieks Balāžs Pāndi, kas darbojies gan „graindkora” un visdažādāko metāla paveidu grupās, tāpat arī frīdžezā un brīvajā improvizācijā. Demonstrēdams ievērojamu daudzpusību, Pāndi ir spēlējis gan ar elektroniskās mūzikas apakšžanra breakcore māksliniekiem Venetian Snares un Oto fon Širahu, gan ar eksperimentālā roka grupām Zu un To Live and Shave in L.A., kā arī virkni brīvās improvizācijas smagsvaru – Rosko Mičelu, Džo Morisu un Vadada Leo Smitu.

www.skanumezs.lv