ZIŅAS  
(Fragments.) Janis Rozentāls. “Arkādija.” Ap 1910. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Te ir lietas, kas bijušas apslēptas! 0

Īssaruna ar izstādes “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” kuratoru Rodolfu Rapeti

Odrija Fišere
02/06/2017

Nākamā gada aprīlī vienā no pasaulē ievērojamākajiem mākslas muzejiem – Parīzes muzejā Orsē – atklās izstādi “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” (“Le symbolisme dans l’art des pays Baltes”), ko organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar Igaunijas Mākslas muzeju (Tallina), Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju (Viļņa) un M. K. Čurļoņa Nacionālo mākslas muzeju (Kauņa). Izstāde būs apskatāma no 2018. gada 9. aprīļa līdz 15. jūlijam un tā būs pirmā izstāde, ar ko tiks svinīgi atklātas Orsē muzeja zāles pēc to restaurācijas.

Izstādes virskurators un tās koncepcijas autors ir starptautiski zināms Eiropas simbolisma pētnieks, vairāku grāmatu un rakstu par simbolismu autors, daudzu izstāžu kurators Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija), kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Rapeti ir bijis Orsē muzeja krājumu glabātājs, Strasbūras muzeju direktors, Žana Žaka Enē Nacionālā muzeja direktors, Francijas Muzeju direkcijas direktora vietnieks, bet pašlaik viņš ir Francijas Muzeju dienesta ierēdnis un Nacionālā mantojuma glabātājs Francijas Kultūras un komunikācijas ministrijā. Preses konferencē, kas notika vakar, 1. jūnijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rodolfs Rapeti atklāja: “Izstāde sniegs jaunu skatījumu uz 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma mākslu un iepazīstinās ar latviešu, igauņu un lietuviešu simbolistiem, kuri plašākai publikai bijuši mazpazīstami, bet kas pārstāv šo mākslas stilu ļoti spēcīgi un oriģināli. Esmu pagodināts un izjūtu lielu atbildību strādāt pie šī projekta. Tā būs ne vien izstāde, bet gan Baltijas kultūras sezona Francijā ar daudzveidīgu pavadošo pasākumu programmu Orsē muzejā.”


Orsē muzejs Parīzē. Publicitātes foto

Apjomīgajai ekspozīcijai no četriem Baltijas valstu muzejiem kurators atlasījis aptuveni 150 darbus: gleznas, pasteļus, zīmējumus, ofortus, litogrāfijas, skulptūras, aptverot periodu no 1890. gada līdz 20. gadsimta 20. gadiem. Atsevišķi darbi datējami ar 30. gadiem. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu izstādē būs skatāmi vairāk nekā 50 eksponāti, tostarp Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Pētera Krastiņa, Rūdolfa Pērles gleznas. No Lietuvas uz Parīzi aizceļos spilgtu simbolisma klasiķu – Mikaloja Konstantina Čurļoņa (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis) un Ferdinanda Ruščica (Ferdinandas Ruščicas / Ferdynand Ruszczyc) kompozīcijas, savukārt Igaunija parādīs izcilu mākslinieku Kristjana Rauda (Kristjan Raud) un Konrāda Megi (Konrad Vilhelm Mägi) daiļradi.


Konrāds Megi. “Meditācija. Sieviete ainavā.” Ap 1910 (?). Igaunijas Mākslas muzeja KUMU kolekcija. Publicitātes foto

Rodolfs Rapeti iecerējis izstādes struktūru sadalīt trīs daļās – “Mīti un leģendas”, “Dvēsele”, “Daba”. Vairākums no izstādē pārstāvēto autoru darbiem Francijā būs skatāmi pirmo reizi. Simbolisms, mākslas virziens, kas dzimis Francijā 19. gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu. Un kā norāda kurators – šīs izstādes galvenais mērķis ir atklāt Rietumeiropai, ka tolaik topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī, un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. 


Johans Valters. “Ainava ar upi.” 1904. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Interese par Baltijas simbolismu mākslu Rodolfam Rapeti radusies pētot Eiropas ziemeļu reģiona simbolisma mākslas darbus. “1989. gadā es sāku strādāt pie Edvarda Munka izstādes un tā pievērsos Norvēģijas mākslai, vēlāk veidoju somu simbolistu izstādi. Tas viss mani aizveda uz ziemeļiem. Domāju, ka simbolisms ir virziens, kam ir vislielākā saistība ar ziemeļiem – tajā jūtama ziemeļu domāšana un pasaules uztvere.” Jautāts par to, vai Baltijas simbolisma mākslā viņš redz vairāk līdzības vai atšķirības, Rapeti atklāja, ka vairāk ir kopīgā, nekā atšķirīgā. Tajā pašā laikā – strādājot pie izstādes, viņš centies visus ekspozīcijas darbus salikt grupās pēc estētiskām kvalitātēm, nedomāju par tautību, tomēr galarezultātā izrādījies, ka mākslas darbi lielākoties “sagrupējušies” pēc valstu piederības. Rodolfa Rapeti dziļāku pētījumu par Baltijas simbolisma mākslu varēsim lasīt izstādes “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” katalogā.

Arterritory aicināja uz interviju Rodolfu Rapeti īsi pēc lielā notikuma izziņošanas plašākai publikai. Sarunā kurators pastāstīja par to, kā viņš skatās uz Baltijas mākslinieku darbiem un  kāpēc būtu svarīgi šodien pievērst uzmanību simbolisma mākslai.


Rodolfs Rapeti. Foto: Didzis Grodzs

Kā jūs redzat Baltijas mākslu Eiropas simbolisma kontekstā?

Simbolisms ir nozīmīgs starptautisks mākslas virziens. Līdzīgi kā, piemēram, gotika tas izplatījās visā Eiropā. Dažādu valstu simbolismam ir ļoti daudz kopīgu pazīmju, tomēr galvenā kopīgā iezīme ir – laikā, kad māksla un literatūra pievērsās realitātes atspoguļojumam un pasaule iepazina jaunus zinātnes atklājumus, simbolisms pavēra ceļu sapņošanai, atskatījās uz senvēsturi, mitoloģiju, pievērsās cilvēka dvēselei. 

Piemēram, kad skatāmies uz Valtera vai Purvīša ainavām, ir skaidrs, ka latviešiem ir īpaša saikne ar dabu – viņi ainavu neglezno kā impresionisti. Protams, viņi rāda realitāti, bet tajā pašā laikā viņu gleznas atspoguļo šo mākslinieku dvēseli. Un reizē šīs gleznas ir dabas portreti. Ja paskatāmies uz Purvīša un Monē gleznām, tās ir ļoti atšķirīgas viena no otras – te runa nav par tehnisko izpildījumu vai krāsu, bet gan par pieeju. Un tas ir arī jautājums par mitoloģiju.


Vilhelms Purvītis. “Ziema.” Ap 1908. Kartons, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Vai arī Rozentāla glezna „Arkādija“ – tajā ir redzama mitoloģija savienojumā ar ironiju, kā arī tautas mīti. Līdzīgi kā eposs „Kalevipoegs“ igauņu darbos. Tie visi balstās tautas vēsturē, kas ietiecas dziļā pagātnē – pie civilizācijas saknēm.

Simbolisms ir māksla, kas atgriež cilvēku pie saknēm laikā, kad zinātne un industrija tās mēģina nogriezt. Es domāju, ka tieši tāpēc šī perioda māksla ir tik svarīga šodien. Tas ir kultūras jautājums, un kultūra ir jautājums par piederību. Tomēr tas nenozīmē to, ka tad, ja esmu no Francijas dienvidiem, es lasu tikai Dienvidfrancijas autoru darbus – saknes var izvēlēties, tās var meklēt arī Bodlēra vai Rilkes darbos. Mūsdienu kultūra cenšas cilvēkiem šīs saknes atņemt.


Janis Rozentāls. “Arkādija.” Ap 1910. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Šķiet, jums ir ļoti svarīgi tieši šodien, globalizācijas laikmetā, aktualizēt simbolisma mākslu.

Laikā no 20. gadsimta 30. līdz 80. gadiem par simbolismu neviens nerunāja. Es atklāju simbolismu 1976. gadā ar izstādi, kas notika Parīzē. Un es atceros, kā atverot katalogu, kurā bija Gogēna, Džeimsa Ensora, Gistava Moro darbi, kurus jau zināju, es atklāju vēl citus varbūt mazāk zināmus, bet arī ļoti nozīmīgus māksliniekus, piemēram – Janu Toropu. Un, protams, izstādē nebija neviens latviešu, igauņu vai lietuviešu mākslinieka darbs. Man tolaik bija 17 gadu, es atvēru šo katalogu un nodomāju – te ir lietas, kas bijušas apslēptas! Nolēmu, ka es darīšu visu, kas vien man ir spēkos, lai atklātu šo mūsu vēstures kopīgo daļu. Tas ir kas ļoti eiropeisks – ne politikas, bet kultūras ziņā. Visi šie cilvēki ceļoja, viņi visi sapņoja nokļūt Parīzē, kas tajā laikā bija pasaules mākslas centrs, viņi devās uz Vāciju, Krieviju utt. Viņi visi lasīja izdevumus, izstāžu apskatus, piemēram, Mercure de France tika publicēts reizi mēnesī un katra izdevuma pēdējā lapā bija raksti par Prāgu, Berlīni utt. Cilvēki ļoti labi zināja, kas notiek. Es domāju, ka tā ir laba māksla arī mūsu laikam.


Rūdolfs Pērle. “Saule.” 1916. Audekls, tempera. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Sanāk, ka šī izstāde savā veidā ir daļa no jūsu lēmuma atklāt pasaulei mūsu kopīgās vēstures nezināmās lietas.

Jā, līdz šim esmu veidojis tikai tādas izstādes, kas parāda iepriekš nezināmas lietas. Nekad neesmu strādājis pie Pikaso, Renuāra vai Manē darbu izstādēm, bet esmu kūrējis Kaibota (Gustave Caillebotte) izstādi, Munka izstādi – laikā, kad viņš nebija zināms Francijā –, simbolisma ainavu izstādi, un tagad tā būs Baltijas simbolisma mākslas izstāde. Domāju, ka tas būs liels atklājums Parīzes publikai, kura ir ļoti, ļoti zinātkāra, tai patīk atklāt jaunas lietas. Tas būs jaunums, turklāt tā ir augsta līmeņa māksla. Domāju, ka izstāde gūs panākumus – es ceru!


Mikalojs Konstantins Čurļonis. “Lietuviešu kapsēta.” 1909. Kartons, tempera, akvarelis. M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Un kāds ir bijis lielākais atklājums Baltijas mākslā jums pašam?

Es atklāju Baltijas valstu mākslu jau ļoti sen. Pirmkārt, tas bija Čurļonis, un tas notika krietni pirms viņa izstādes Orsē muzejā (2000./2001. gadā – O. F.). Tas bija ļoti svarīgi. Atceros, kā atklāju Rozentālu – kā sava veida Bēklinu (Arnold Böcklin), tikai ar lielāku humora un ironijas devu. Vai Pērli – viņš ir īpašs! Mans nesenākais atklājums ir Kristjans Rauds, kurš ir ģēnijs! Aizvakar biju Tartu un redzēju kaudzi ar viņa zīmējumiem, kurus iepriekš nezināju, jo nekad agrāk nebiju bijis Tartu. To, ko Rodēns darīja ar skulptūru, Rauds dara ar zīmējumu. Tie ir fascinējoši!


Kristjans Rauds. “Upurēšana.” 1935. Audekls, tempera. Igaunijas Mākslas muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Preses konferencē Igaunijas Mākslas muzeja vadītāja Sirje Helme izteica domu, ka Eiropas mākslas vēsturē Baltijas māksla neeksistē. Ko jūs par to domājat?

Viņai ir taisnība. Nevienu no šiem minētajiem māksliniekiem mēs neredzēsim grāmatās, kas veltītas simbolisma periodam. Savā grāmatā par simbolismu esmu ielicis pa vienam Čurļoņa un Ruščica darbam, bet tā ir vienīgā grāmata, kur viņi parādās. Bet ziniet, tas nenotiek uzreiz – tagad varbūt viņi klauvē pie durvīm, bet nākamgad viņi būs jau iekšā!


Ferdinands Ruščics. “Rudens vējš.” 1901. Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Publicitātes foto