ZIŅAS  
Foto: Anna Rutmane

Ir mākslas glābēji, ir smalcināšana… 0

Īssaruna ar mākslinieku apvienību „Klīga“ 

Lauma Laube
14/02/2017

No 7. līdz 11. februārim eksperimentālā mākslinieku apvienība “Klīga” īpašā performances akcijā “Sāksla” izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” sa-smalcināja mākslu – kā turpinājumu Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un apvienības “Klīga” darbu kopizstādei “Klātbūtne”, kas notika pagājušajā gadā.

Šo gadu eksperimentālā mākslinieku apvienība uzsāk ar iepriekš tapušo darbu iznīcināšanu jeb sa-smalcināšanu. Uzsverot, ka “visa māksla ir māksla pēc sadalīšanas”, ka “sadalot mākslas paliek vairāk” un ka “uztaisīt mākslu ir viegli, grūtāk ir to iznīcināt”, “Klīga” savam radošajam procesam pietuvojas ne tikai filosofiski nenopietni, bet arī visnotaļ nopietni atbildīgi.

Mākslinieku apvienība “Klīga” zināma kā eksperimentāla, konceptuāla, laikmetīga, vienmēr anonīma un viegli pārgalvīga mākslinieku insti-tu-tū-cija, kas reiz gandrīz tika nominēti Purvīša balvai.

Arterritory tikās ar “Klīgu”, lai uzzinātu vairāk ne tikai par performanci “Sāksla” un to, kāda doma aiz tās slēpjas, bet lai iepazītu mazliet tuvāk arī pašu insti-tu-tū-ciju. 


Foto: Anna Rutmane

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt pie performances idejas! 

– Viens no iemesliem ir tas, ka mākslu nav kur likt. “Klīgas” darbiniekiem ir dzīvesvietas, bet nav speciālas mākslas uzglabāšanas vietas. 

– Patiesībā “Klīga” vairs nedomā par funkciju, viss jau ir iepriekš norunāts. Arī iepriekšējā reizē (izstādē “Klātbūtne”) mums darbus nācās samazināt, bet tas gan bija funkcionāli. Šoreiz tā vienkārši ir inerce. 

– “Klīga” darbojas pa posmiem – šis ir tas nākamais posms, kas izriet no iepriekšējiem, bet pie kā tas novedīs… Parasti ir tā, ka, līdz ko šis process noslēdzas, tad mēs zinām, kas ir nākamais. Šis ir viens nozīmīgs process, ko mēs apskatām. 

– Izstādes “Klātbūtne” laikā neviens pircējs nepieteicās, tāpēc mums īsti nebija izvēles. (Smejas)

– Materiāls jau ir ļoti labs, bet “Klīgai” nav to, kur likt, nevienam to nevajag.

– Kā? Bet daži taču šo mākslu izglāba. 

– Jā, daži izglāba, bet mēs jau to mākslu neiznīcinām, mēs to sasmalcinām, lai vēlāk izmantotu to tālāk. 

– Jā, “Klīga” ir ļoti praktiska.

Šī performance ir turpinājums jūsu, Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola pagājušā gada kopizstādei “Klātbūtne”. Vai “Klātbūtnes” un “Sākslas” vienojošais elements ir iepriekšējās izstādes darbu smalcināšana?

–  Jā, mēs smalcinām “Klātbūtnes” darbus. Jāpiemin tas, ka “Klīgai” par izejmateriālu patīk izmantot iepriekšējās izstādes gala rezultātu. 

Vai šādā veidā strādājat vienmēr?

–  Jā, bet “Klātbūtnē” nebija gluži tā, jo mums nebija tik daudz izejmateriālu, mēs nekādi nevarējām piepildīt to telpu. 

–  Bet tur atkal bija citi elementi. Tas vispār “Klīgai” bija pirmais pasūtījums, tādēļ bija pamatojums, kāpēc mēs atkal varam radīt kaut ko jaunu. Tā nu šis pasūtījums tika izpildīts un galarezultātu nebija, kur likt, tas nevienam nebija vajadzīgs, tādēļ mēs darbojāmies tālāk. 


Foto: Anna Rutmane

Vai bija konkrēts, ko sagaidījāt no performances skatītājiem? Jau pieminējāt mākslas glābšanas iespēju.

–  Sajūsmu! (Smejas)

Varbūt bija kas tāds, par ko skatītājiem bija jāaizdomājas?

– Kaut kas, par ko aizdomāties? Diez vai.

– Nē, tik nopietnus mērķus “Klīga” neuzstāda. 

– Diezgan primāri ir tas, ka vienai no “Klīgas” galvām patīk darīt to, kas pašai patīk. Tādēļ mani īpaši neinteresē, vai kāds arī par to interesējas. 

– Spriežot pēc skatītāju reakcijām, tās “Klīgu” ļoti apmierina.

– Bet man šķiet, ka nav reāli aizdomāties līdz tam, par ko domā kāds cits. 

Kādas apmeklētāju reakcijas sagaidījāt? Vai bija arī sajūsma?

– Jā, bija arī sajūsma! No tiem apmeklētājiem, ko redzēju, vismaz vienam bija sajūsma. Tas statistiski ir ļoti veiksmīgi. (Smejas

– Bet neviens negaida tādu konkrētu reakciju. Ja vispār ir jebkāda reakcija – slikta vai laba –, tad tas jau ir interesanti. Bet, tikpat labi, ir arī vienalga, jo “Klīga” dara to, kas viņai interesē. Ja “Klīgai” ir bijis interesanti, tas ir pats galvenais. Un, ja māksliniekam ir bijis interesanti, tad ir liela iespēja, ka tiem pārējiem arī būs interesanti. 

– Bet “Klīga” nav mākslinieki, tā ir insti-tu-tū-cija. Mēs esam apmierināti darbinieki. (Smejas


Foto: Anna Rutmane

Ko nozīmē performances nosaukums “Sāksla”? Tā ir māksla + sasmalcināšana? 

– Jā, sasmalcināta māksla. 

– Mums arī visi iepriekšējie nosaukumi ir bijuši līdzīgi veidoti. 

– Ļoti daudz piepūles nekad netiek pielikts.

– Tas, kas tur ir, būs arī nosaukumā. Mēs neko īpaši neizdomājam. 

– Mēs vienkārši saliekam tās darbības kopā, un tā rodas šie nosaukumi.

Iepriekš esat veidojuši gan performances, gan instalācijas, pat izdevuši savu grāmatu, un šoreiz nodarbojāties ar mākslas sasmalcināšanu. Kādos medijos jums vislabāk patīk strādāt? 

– Mums vienkārši patīk strādāt. (Smejas

– Bet medijs, kurā darbojamies, atnāk vispirms. Kaut kas tiek darīts, un beigās sanāk, ka tu kaut ko esi pateicis. 

– Katru reizi pats process pasaka priekšā, kas jādara. Jo vairāk viens process tuvojas noslēgumam, jo mazākas izvēles iespējas paliek, uzsākot nākamo darbu. 

– Man liekas, ka vienalga, ko tu dari, tāpat beigās visi saprot, ko tu ar to gribēji pateikt. 

–  “Klīga” katrā darbībā, kur tai ir iespēja izpausties, mēģina apskatīt vienu tādu lietu, ar kuru saskaras mākslinieks mūsdienās. Un katra performance vai izstāde ir veltīta vienam procesam, ar ko mākslinieks saskaras. Šoreiz tas ir – kur to mākslu likt, un mēs to risinām – ir mākslas glābēji, ir smalcināšana…

– Bet jāņem vērā tas, ka “Klīgai” nepārtraukti ir trīs dažādi viedokļi jebkurā jautājumā. Un uzvar tas viedoklis, kuram ir vairākuma piekrišana. Tātad viens viedoklis vienmēr tiek izspiests, un nevar zināt, kurš tas būs.

– Vienmēr, protams, zaudē nepareizais viedoklis. (Smejas


Foto: Anna Rutmane

Par apvienību “Klīga” ir teikts, ka tā ir eksperimentāla, konceptuāla, laikmetīga, viegli pārgalvīga un vienmēr anonīma. 

– Jā, mums tas patīk, citi mūs labāk māk nodefinēt, nekā mēs paši. 

– “Klīgai” vispār patīk, ja par to runā. 

Vai jūs cenšaties vadīties pēc šiem principiem? 

– Anonimitāti ievērojam, cik nu vispār ir iespējams būt anonīmam. 

– Tā ir tāda dekoratīva anonimitāte. 

– Tā anonimitāte, manuprāt, ir – tā kā “Klīga” vēl tikai top par kaut kādu radījumu, mēs tajā gribam apvienot gan personību, gan insti-tu-tū-ciju. Tādēļ, ja “Klīgai” kaut kur ir jārādās publiski, mēs nevaram nebūt anonīmi. 

– Bet “Klīga” noteikti ir laikmetīga. 


Foto: Anna Rutmane

facebook.com/kliiga