ZIŅAS  
Pompidū centra fasāde. Foto: planetden.com

Pompidū centrs Parīzē svin 40! 0

Ieskats muzeja vēsturē un ceļvedis jubilejas izstāžu programmā

Māra Pāvula
20/01/2017

Žorža Pompidū Nacionālais mākslas un kultūras centrs (Le Centre national d’art et de culture Georges-Pompidou), biežāk dēvēts vienkārši par Pompidū centru (Centre Pompidou), šogad svin savu 40. jubileju. Arterritory piedāvā dažus faktus par muzeja vēsturi un ceļvedi šī gada jubilejas izstāžu programmā, kas izvērsta pa visu Franciju.

Pompidū ir lielākais modernās mākslas muzejs Eiropā. Tajā glabājas Francijas Nacionālā mākslas kolekcija, kurā iekļauti fovistu, kubistu, sirreālistu, kā arī popārta un laikmetīgās mākslas darbi. Lai arī vienlaicīgi centrs spēj izstādīt ap 600 darbus, tā kolekcijā glabājas apmēram 65 000 mākslas darbu.

Centra septiņos stāvos izvietota Nacionālā modernās mākslas muzeja ekspozīcija, kura aizņem 12 210 kvadrātmetrus no ēkas kopējās 100 000 kvadrātmetru platības, bet 5 900 kvadrātmetru plašās zālēs notiek līdz pat 25 dažādām izstādēm gadā. Centrā atrodas arī divas kino zāles, viena izrāžu telpa un viena zāle konferencēm, kā arī bibliotēka, kas spēj vienlaicīgi uzņemt 2200 lasītājus, specializētā mākslas bibliotēka pētniekiem – “Kandinska bibliotēka” (la Bibliothèque Kandinsky)un Mūzikas un akustikas pētniecības un koordinācijas institūts (IRCAM). Kopš Pompidū centra atvēršanas 1977. gadā tas uzņēmis vairāk kā 180 miljonus apmeklētāju.


Pompidū centra interjers. Foto: placesinparis.com

Multikulturālais modernajai un laikmetīgajai mākslai veltītais centrs nosaukts tā iniciatora un tā laika Francijas Republikas prezidenta Žorža Pompidū (George Pompidou) vārdā. Viņš savu ieceri aizsāka 1970. gadā, izsludinot līdz šim Francijas vēsturē lielāko starptautisko arhitektūras projektu konkursu.  Pavisam konkursā tika iesniegts 681 projekts: no kuriem 186 franču un 491 ārzemju arhitektu projekti. Konkursā uzvarēja Renco Pjano (Renzo Piano) un angļa Ričarda Rodžersa (Richard Rogers) inovatīvais projekts.


© Foto: Georges Meguerditchian

Arhitekti paredzēja jauno mākslas citadeli novietot pašā Parīzes centrā – Bobūra laukumā (Beaubourg plateau) Marē – viduslaiku tirgotāju, augļotāju, naudas mijēju un stikla pūtēju kvartālā. Ekstravagantā celtne, tika vērtēta ļoti pretrunīgi, īpaši tāpēc, ka tās celtniecībai tika nojaukts vesels kvartāls vēsturiskā Marē rajona ēku. Pompidū centra celtniecība pārveidoja visu Bobūra kvartālu – tika izveidoti gājēju rajoni, izbruģētas ielas, atjaunotas vecās mājas, aizliegta automašīnu kustība. Šodien Pompidū ēka, kas līdzinās kleitai, kura izgriezta ar vīlēm uz āru, ir viens no Parīzes simboliem. Pretī muzejam atrodas Žana Tenglī (Jean Tinguely) un Nikijas de Senfālas (Niki de Saint Phalle) veidotā Stravinska strūklaka. Tajā esošās skulptūras radītas iedvesmojoties no komponista Igora Stravinska skaņdarbiem. 


Žans Tenglī, Nikija de Senfāla. Stravinska strūklaka pie Pompidū centra. 1983

Mākslas centra idejas tēvs Žoržs Pompidū savas ieceres realizāciju nesagaidīja, bet viņa vārdā nosauktā institūcija durvis vēra 1977. gadā. Ēkas inovatīvais arhitektoniskais risinājums – visu loģistiku izvietojot uz ēkas fasādes, ir kļuvis par ikonisku Pompidū centra atpazīstamības zīmi visā pasaulē. Tomēr ne visiem zināms, ka ēkas krāsainais noformējums nav nejaušība, bet gan precīzs krāsu kods: kanalizācijas caurules veidotas zaļā krāsā, ventilācijas šahtas – zilā, elektrības vadi apvalkoti ar dzeltenu, bet ar sarkano krāsu apzīmēti eskalatori un lifti. 


Pompidū centrs. Saint-Martin un Saint-Merri ielu stūris. © Foto: Philippe Migeat

Pompidū centra celtniecība izmaksāja 900 000 000 franku, tomēr jau divdesmit gadus pēc ēkas atklāšanas tur tika veikta renovācija, lai novērstu radušos tehniskos bojājumus, kā arī veiktu telpu paplašināšanu. Renovācija ilga 27 mēnešus un tā izmaksāja vismaz tikpat, cik ēkas pirmreizējā uzbūve. 

Slavenā celtne bijusi redzama arī vairākos kinematogrāfiskos darbos – visleģendārākā parādīšanās ir 1979. gada Džeimsa Bonda filmā “Mēnesgājējs”. Filmā redzamais Bonda meitenes Hollijas Gudhedas birojs patiesībā ir Pompidū centra 5. stāvs. 

Visapmeklētākā izstāde Pompidū centra vēsturē bija Salvadora Dalī retrospekcija 2013. gadā, sasniedzot rekordu – 7364 apmeklētāji dienā. Kopumā izstādi apmeklēja 790 000 skatītāju. 


Pompidū centrs Mecā. Foto: centrepompidou-metz.fr

Pompidū centrs Parīzē nav vienīgā šī muzeja ēka. 2010. gadā tika atvērts pirmais satelītmuzejs Mecā, Francijā (Centre Pompidou-Metz), bet 2015. gadā – pirmais satelītmuzejs ārpus Francijas – Malagā, Spānijā. Tuvākajā laikā tiek plānots atvērt vēl vienu satelītmuzeju Meksikā.

Savu 40. jubileju Pompidū centrs svin piedāvājot plašu kultūras programmu – vizuālās mākslas izstādes, deju un mūzikas koncertus, filmu seansus. Arterritory izvēlas 10 saistošākos vizuālās mākslas notikumus.

 ARLA

Le spectre du surréalisme
3. jūlijs – 24. septembris, 2017
Fotogrāfijas festivāls Les rencontres de la photographie


Dora Māra. Femme au chapeau. Ap 1934. © Laboratoire photographique – Centre Pompidou, MNAM-CCI /Dist. RMN-GP, © Adagp, Paris

No Pompidū centra fotogrāfiju kolekcijas veidotā izstāde atgriežas pie tēmām, kas radušās satiekoties sirreālismam un fotogrāfijai. Tā atklāj kā pēckara mākslinieki smēlās iedvesmu sirreālisma attiecībās ar realitāti, to attīstot un interpretējot – akcentējot politiskos jautājumus, reizēm ieslīgstot anekdotiskajā, atceļot noteikumus mākslā un atgriežot mākslas darbā vietu sievietei. Ekspozīcijā būs skatāmi mākslinieciski ļoti dažādi darbi – gan tādi sirreālisma klasikas piemēri kā kā Žaka-Andrē Buafāra (Jacques-André Boiffard) “Lielais kājas īkšķis”, Brasaī (Brassaï) “Nejaušās skulptūras”, gan Hansa Belmera (Hans Bellmer), Anetas Gžežikovskas (Aneta Grzeszykowska), Hannas Filigeres (Hannah Villiger), Zoes Leonardas (Zoe Leonard), Doras Māras (Dora Maar), Evas Kotatkovas (Eva Kotatkova), Renē Magrita (Rene Magritte) u.c. mākslinieku darbi. 

rencontres-arles.com

MARTINIKA 

Le geste et la matière une abstraction “Autre” (Paris, 1945–1965)
22. janvāris – 16. aprīlis, 2017
Fondation Clément mākslas centrs, Lefransuā


Pjērs Sulāžs. Peinture 260 x 202 cm, 19 juin 1963. Foto: boutique.centrepompidou.fr

Jau tuvākajā dienās durvis vērs Pompidū centra jubilejai veltītā izstāde arī Francijas aizjūras teritorijā – Martinikas salā. Ekspozīcija veltīta abstraktajai neģeometriskajai glezniecībai, kāda tā attīstījās Parīzē pēc Otrā Pasaules kara. Līdzās tādu plaši atpazīstamu mākslinieku kā Olivjē Debrē (Olivier Debré), Žana Dibifē (Jean Dubuffet), Hansa Hartunga (Hans Hartung), Žorža Matjē (Georges Mathieu), Žerāra Šneidera (Gérard Schneider) un Pjēra Sulāža (Pierre Soulages) darbiem, izstāde sniedz iespēju iepazīties arī ar līdz šim mazāk zināmiem māksliniekiem, kuru sniegums ir bijis nozīmīgs šī virziena attīstībā. 50 dažādas gleznas no Pompidū centra kolekcijas tiks izstādītas pārmaiņus – izstādes deviņos posmos, katrā akcentējot kādas vizuālās īpatnības, piemēram, formas noliegumu, iedvesmas meklējumus kaligrāfijā, vēlmi izmantot zīmju valodu vai no kubisma mantotos motīvus u.c.

fondation-clement.org

GRENOBLE

Kandinsky. Les années parisiennes (1933–1944)
29. oktobris, 2016 – 29. janvāris, 2017
Musée de Grenoble


Vasīlijs Kandinskis. Sans titre. 1940. Musée national d’art moderne / CCI – Centre Georges Pompidou, Paris Photo © Centre Pompidou, MNAM-CCI, Dist. RMN-Grand Palais / Jacqueline Hyde

Abstraktās mākslas pionieris Vasīlijs Kandinskis (1866–1944) ir viena no modernisma zīmīgākajām figūrām. Izstāde piedāvā jaunu skatījumu uz mazāk zināmo, tomēr ražīgo mākslinieka daiļrades vēlīno posmu. Aizbēdzis no nacistiskās Vācijas 1933. gadā, viņš patvērumu atrada Francijā. Tur viņš desmit gadus attīstīja pavisam jaunu savu stilu, tā dēvēto “biomorfismu”, kurā vienuviet sakoncentrēts agrīnais pirmskara abstrakcionisms ar Bauhaus laika ģeometrisko izteiksmes valodu. Izstādē iekļauti  60 darbi no Pompidū centra kolekcijas un gleznas no vairākiem vadošajiem muzejiem citur pasaulē, kā arī dokumenti no Kandinska bibliotēkas. 

museedegrenoble.fr

LIONA

Lionas biennāle
20. septembris – 31. decembris, 2017
Izstāžu zāle La Sucrière, MAC Lyon muzejs 


Juaņs Goaņs Miņs (Yuan Goang-Ming). Landscape of Energy – stillness. 2014. © Foto: mākslinieka īpašums. 13. Lionas biennāle, 2015

14. Lionas mākslas biennāles tēmu “Modernais” (The Modern) izvēlējies tās mākslinieciskais vadītājs Tjerī Raspaijs (Thierry Raspail). Pie tās strādāt viņš uzaicināja Pompidū satelītmuzeja Mecā direktori Emmu Laviņju (Emma Lavigne). Šedevri no Pompidū centra kolekcijas ir pārskats par laikmetīgās mākslas scēnu – nejaušu, pastāvīgi mainīgu un daudzveidīgu. 

labiennaledelyon.com

MECA

Fernad Léger. Le beau est partout
20. maijs – 30. oktobris, 2017
Centre Pompidou-Metz 


Fernāns Ležē. Les Loisirs – Hommage à Louis David. 1948–1949. Foto: © Service de la documentation photographique du MNAM - Centre Pompidou, MNAM-CCI /Dist. RMN-GP, © Adagp, Paris

Pompidū satelītmuzejs Mecā piemin Fernāna Ležē (Fernad Léger) daiļradi un personību. Vairāk kā 100 eksponētajos darbos atklāsies mākslinieka attiecības ar dzeju, kino, arhitektūru un skatuves mākslu, ļaujot iepazīt Fernānu Ležē ne tikai kā gleznotāju, bet arī kā nozīmīgu rakstu autoru, nenogurdināmu pasniedzēju savā studijā, ceļotāju ar apbrīnojamām novērošanas spējām un visbeidzot – mākslinieku, kurš aktīvi cīnās par sociālo progresu un kultūras demokratizāciju. 

centrepompidou-metz.fr

MONPELJĒ

Francis Bacon / Bruce Nauman. Face à face
1. jūlijs – 5. novembris, 2017
Musée Fabre


Frānsiss Bēkons. Three Figures in a Room. 1964. Pompidū centra kolekcija

Frānsiss Bēkons (Francis Bacon) un Brūss Naumans (Bruce Nauman) reprezentē divas mākslinieku paaudzes, kas attīstījušās pilnīgi dažādos kontekstos – britu gleznotājs, kas pazīstams kā homoerotiska satura gleznu, sirreālu tēlu, enigmātisku un trauksmi izraisošu sižetu autors, otrs – amerikāņu mākslinieks, kas strādā video, tēlniecības  un instalāciju žanros, pētot ķermeņa valodu. 

Abi mākslinieki, katrs savā veidā, mākslu uztver kā pieredzi, kā tēlu izmanto cilvēka ķermeni un tā iespējamās transformācijas, deformācijas un vietu slēgtā telpā, parādot spēju iet līdz galējai robežai, tādējādi sniedzot skatītājiem, gandrīz vardarbīgu pieredzi konfrontācijā ar saviem mākslas darbiem. 

Sešdesmit viens otram pretnostatīti mākslas darbi – glezniecība pret videomākslu, britu figurālā tradīcija pret amerikāņu underground kultūru, ekspresionisms pret minimiālismu – sniegs jaunu un padziļinātu skatījumu uz šiem 20. gadsimta dižgariem. 

museefabre.montpellier3m.fr

NĪMA

A Different Way to Move. Minimalismes, New York, 1960-1980
7. aprīlis – 17. septembris, 2017
Carré d’art muzejs


Babette Mangolte. Woman Walking Down a Ladder de Trisha Brown. 1973. © Babette Mangolte. Foto: carreartmusee.com

Minimālisms sevī ietver industriālu materiālu, vienkāršu struktūru un sērijveida atkārtošanās  ienākšanu mākslā. Kad šis termins parādījās Ņujorkas mākslas kritiķu aprindās 20. gadsimta sešdesmitajos gados, lielākā daļa mākslinieku no šī termina norobežojās, vienlaicīgi noraidot arī ideju par darbu vizuālo līdzību. Amerikāņu mākslinieks un konceptuālists Sols Levits (Sol LeWitt) teicis: “Minimālisms nozīmē dažādas lietas dažādiem cilvēkiem.” 

Izstāde piedāvā svaigu skatījumu uz šī virziena vēsturi, formas pārveides un jaunveides meklējumiem. Tā paver jaunu skatījumu uz minimālisma darbiem plašākā perspektīvā un ierosina vērot, kā ar temporalitāti saistītās mākslas formas – ne tikai deja un mūzika, bet arī teksti, kino un video māksla – kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus pārveidojušas “pēc-minimālisma” konceptuālo pieeju un formālo domāšanu par objektu un kā aizvien spēcīgāka ķermeniskuma apzināšanās mākslinieciskās izpētes priekšplānā izvirza pretstatu starp konceptu un uztveri.

carreartmusee.com

PARĪZE

Eli Lotar (1905–1969). A retrospective 
14. februāris – 28. maijs, 2017
Mākslas centrs Jeu de Paume


Eli Lotārs. Madrid. 1936. Archives Tériade, musée départemental Matisse, Le Cateau-Cambrésis. © Eli Lotar. Foto: jeudepaume.org

Rumānijā dzimušais franču fotogrāfs un kinorežisors Eli Lotārs (Eliazar Lotar Teodorescu) pārvācās uz dzīvi Francijā 1924. gadā un ātri iekļuva mākslas apritē – viņš aktīvi publicējās lielākajā daļā tā laika avangardistu izdevumu un piedalījās ievērojamākajās starptautiskajās izstādēs. 

Viņa slavenā fotogrāfiju sērija par lopkautuvēm La Villette fascinēja sirreālistus. Daudzu laikmeta dižgaru, kā piemēram, Žaka Andrē (Jacques-André), Antonēna Arto (Antonin Artaud) un Žaka Prevēra (Jacques Préverts), domubiedrs, Revolucionāro rakstnieku un mākslinieku asociācijas (l’Association des ecrivains et artistes revolutionnaires (AEAR)) Fotogrāfijas nodaļas vadītājs, Eli Loftārs aiz sevis atstājis darbus, kas sevī iemieso starpkaru perioda uzdrošināšanos, izdomu un politisko līdzatbildību.  

Retrospekcija atklāj viņa mākslas daudzveidību – veikumu modernisma attīstībā, attiecības ar sirreālismu, kā arī viņa sociālo un politisko nostāju – un no jauna apstiprina šīs personības milzīgo lomu modernisma fotogrāfijā. 

Izstādē skatāmi darbi no starptautiskām kolekcijām un institūcijām – materiāli no fotogrāfa studijas un arhīviem, kā arī nesen atklātas publikācijas. 

jeudepaume.org

BURŽA

Izstāde Cartographie ren@rde
6. oktobris – 17. decembris, 2017
Laikmetīgās mākslas centrs Transpalette – Emmetrop


Manifestation annulée / John Giorno. © Centre Pompidou / Dist. RMN-GP © John Giorno

Grupas izstāde Cartographie ren@rde balstīta spāņu filozofa Paula Prečido (Paul (Beatriz) Preciado) teorijā. Viņš aplūko nesenos laikmetīgās identitātes procesus, pretstatot divas politiskās stratēģijas mākslas un kultūras jomā. Pirmā, dēvēta par “lauvu”, tiecas standartizēt identitātes ar modernitāti saistītā lineārā vēstījumā. Otrā, dēvēta par “lapsu”, vēlreiz apstiprina neapstrīdamo identitāšu īpatnību, kas rodas teritoriju, kultūru un individuālas pieredzes krustošanās sarežģītā rezultātā. Cartographie renarde (no franču val. – Lapsai līdzīga kartogrāfija jeb Lapsas karte) sastāv no tūkstošiem naratīvu, kas krustojas, konfrontējas, reaģē viens uz otru, spēlējas, un vienlaikus visi kopā ir liecinieki milzīgām pārmaiņām: jaunu tehnoloģiju parādīšanās, dabas zinātņu attīstība un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Cartographie ren@rde vēro, mēģina saprast un analizēt šo domāšanas virzienu laikmetīgās mākslas kontekstā.

Projektu Buržā veido trīs izstādes, katrā norises vietā koncentrējoties uz kādu konkrētu mākslinieku grupu vai jautājumu. Piemēram, mākslas centrs Transpalette piedāvā izstādi, kurā skatāmi zīmējumi, fotogrāfija, instalācijas, videomāksla, performanču dokumentācijas no Pompidū centra un privātajām kolekcijām. Tās autoru vidū minami Gina Pane, Pipilotti Rist, Anne-Marie Schneider, William Burroughs, John Giorno, Derek Jarman, Michel Journiac, Paul McCarthy, Bruce Nauman, Natacha Nisic u.c. Rudenī Pompidū centra jubilejas izstādes skatāmas arī Buržas Nacionālās mākslas skolas galerijā La box_ensai un Friche l’Antre-Peaux namā.

emmetrop.fr

ŠAMBORA

Georges Pompidou et l’art: une aventure du regard
18. jūnijs – 19. novembris, 2017
Šamboras pils (Domaine National de Chambord)


Pjēra Polēna mēbeles Elizejas pilij. Izstāde Pierre Pollin – Élisée Palace, 2016. Galerie Jousse Entreprise. Foto: jousse-entreprise.com

Sākot ar Maksa Ernsta (Max Ernst) kolāžu izdevuma “Sieviete ar 100 galvām” iegādi 1930. gadā līdz Žaka Vijona (Jacques Villion) darba nonākšanai Žorža Pompidū privātkolekcijā īsi pirms kolekcionāra nāves 1974. gadā – slavenais valstvīrs bija aizrautīgs modernās un 20. gadsimta 50.–70. gadu mākslas apbrīnotājs un kolekcionārs. Izstāde Šamboras pilī veidota, izceļot mākslas darbus no Žorža Pompidū privātās kolekcijas – kopā izstādīti 60 darbi, tostarp – gleznas, zīmējumi, skulptūras un Pjēra Polēna (Pierre Paulin) dizainētās mēbeles Francijas prezidentu rezidencei Elizejas pilij, kuras viņš radīja pils pieņemšanas telpām sākot ar 1969. gadu.

chambord.org