ZIŅAS  
Kristi Kongi. I’m There and I Smell That Fragrance. Thoughts from the Room. 2014. Foto: vilniustriennial.lt

Klejojumi Viļņas glezniecības triennālē 0

Līna Birzaka-Priekule
21/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Iekāpjot autobusā un dodoties uz Lietuvu, līdz 31. decembrim vēl var paspēt apskatīt 16. Starptautiskās Viļņas glezniecības triennāles ekspozīciju. Šī gada izstādes nosaukums ir “Nomadiskas ainavas”, kas piedāvā starptautisku mākslas pieredzes apmaiņu un aktualitāšu atrādīšanu starp Lietuvu, Igauniju, Latviju, Dāniju, Poliju, Čehiju, Zviedriju, Norvēģiju, Rumāniju un citām valstīm. Šī gada triennāles saturiskā ideja balstās dažādu teritoriju apgūšanā, neizceļot kādas īpašas prioritātes, vienkārši ļaujot salīdzināt, novērtēt, baudīt – bez konkurences un cīņas sajūtas. Visiem ir iespējams samēroties uz vienlīdzības pamatiem. ‘Nomadiska’ telpa tiek saprasta kā decentralizēta ekspansija un teritorijas pakļaušana, arēna neplānotiem notikumiem, sakritībām, spontanitātei un nežēlībai.[1] Paši izstādes veidotāji apgalvo, ka konceptuāla pieeja triennāles darbu saturam dod iespēju izvairīties no horizontāla skatījuma uz glezniecības kopainu un piedod tam intelektuālu dinamiku.


Andris Vītoliņš. Jaunā pieredze. 2014. Foto: vilniustriennial.lt


Kristaps Ģelzis. Lupatu deķis. 2014; Inčupe. 2015. Foto: vilniustriennial.lt

Triennāle sastāv no divām daļām – katra no tām atrodas savā Lietuvas pilsētā. Laikmetīgā lietuviešu glezniecība apskatāma Kauņā, bet šoreiz fokusēšos uz starptautisko izstādi, kas apskatāma Viļņas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un kurā redzami arī latviešu mākslinieku Andra Vītoliņa un Kristapa Ģelža darbi (Vītoliņa “Jaunā pieredze” un Ģelža “Inčupe” un “Lupatu deķis”). Izstādes kuratori vēsta, ka ekspozīcija iekārtota labirinta formā, taču drīzāk tas atgādina tādu kā būrīšu izkārtojumu, kuros darbi ir vairāk mehāniski salikti pēc to formālās stilistikas un līdzībām. Lai gan kuratoru iekārtojums šķiet pārāk didaktisks, augošais prieks par redzamajiem mākslas darbiem no būrīša uz būrīti priecē arvien vairāk. Kuratori acīmredzot nav vēlējušies pārskaitīt visas iespējamās šodienas glezniecības tendences, taču izstādes iekārtojums liecina, ka ir noticis mēģinājums darbus savietot kādā noteiktā kontekstuālā kārtībā. Tādā veidā mēs glezniecībā varam ieraudzīt izteikti opārtiskas ietekmes, reālismu, komiksu estētiku, izteiktu krāsainību, tomēr visinteresantākie darbi izrādās tie, kas izgājuši ārpus (arī fiziskā nozīmē) tradicionālās glezniecības formām un kuros autori glezniecību apvieno ar savu autortehniku un pētniecību. Žils Delēzs savā grāmatā par Frānsisu Bēkonu nodaļā “Gleznošana pirms gleznošanas” raksta: “Ir kļūdaini domāt, ka gleznotājs rada uz baltas virsmas… Gleznotājam prātā ir daudz lietu, viņam apkārt vai viņa studijā. Tātad viss, kas ir viņa galvā vai viņam apkārt, jau ir audeklā. Gleznotājam nav jāglezno uz baltas virsmas, viņam drīzāk ir tā jāiztukšo, jānodzēš, jānotīra nost.”[2] Šeit pievērsīšos tiem darbiem, kas, manuprāt, pārkāpj pāri rāmjiem un meklē, piesaista uzmanību ar savu netradicionālo pieeju glezniecības procesam. 


Broņus Gražis. Decoration. 2016. Foto: vilniustriennial.lt


Merike Estna. Blue Lagoon. 2014. Foto: vilniustriennial.lt

Nosacīti izstādes centru veido Merikes Estnas lielformāta instalācija “Zilā lagūna”. Un šis darbs ir lielisks iemesls, lai sāktu runāt par glezniecības ārpusformalitāti un arī pagrieziena punktu manos klejojumos cauri izstādei, jo, tieši aizejot aiz Merikes batikotajiem aizkariņiem, pavērās pilnīgi cita aina uz visu izstādi. Merikes darbs uzdod jautājumu, kas tad ir glezniecība šodien un uz kādām virsmām tā var izpausties. “Zilā lagūna” ir veidota kā mākslinieka darbnīca, kurā krāsa ir izsprāgusi uz visiem instalācijas objektiem. Vēja ventilatori, kaudžu kaudzēm sakrauti audumi, halātiņi, atslietas gleznas, sajukuši papīri. Darbs liek domāt par gleznošanas “iekšpusi”, jo šī telpa, šķiet, ir telpa pēc procesa – tāda, kurā visa radīšanas enerģija izšķīdusi pasteļtoņu krāsu laukumos.


Jons Gasjūns. Alpine Shooter Passed by. 2015. Foto: vilniustriennial.lt


Žigimants Augustīns. Anthropometric Portrait of King Sigismund Augustas (by Ž. Augustinas). 2015; Sigismund August (in). Royal Palace. Reincarnation. 2016. Foto: vilniustriennial.lt

Vēl viens pētnieks ir Žigimants Augustīns[3], kas reinkarnējis gandrīz sava vārda brāļa Žigimanta Augusta, Lietuvas hercoga un Polijas karaļa, personību portreta formātā. Kāpēc gandrīz vārda brāļi? Jo viņu vārdus atšķir tikai divi burti uzvārdā – in, tādēļ arī darba nosaukums The Case of IN, ko latviski varētu tulkot kā “IN gadījums”. Pats Žigimants saka, ka viņa portreti ir rezultāts izpētei, kura pievēršas gaistošu prāta radītu attēlu pārvērtībām materiālos un eksistējošos attēlos, analizējot kā tiek radīti cilvēku portreti, kurus nevar ieraudzīt vai nofotografēt.[4] Mākslinieks savos darbos izspēlē naratīvu, cik ļoti abu vārda brāļu dzīves varētu būt saistītas. Balstoties Lūkasa Krānaha Jaunākā karaļu portretos un reāli iemiesojot sevi viņa tēlos, viņš ironizē par laika atstatumu vizuāli precīzā vēsturiskas personas tēlojumā. Gleznu sērijai pievienojusies Google Maps fotogrāfija no senā karaļa restaurētās guļamistabas. Mākslinieka fiziskā iekāpšana gleznā pārvēršas par viņa objektīvo portretu – izkārtotu no melniem punktiņiem, kas palikuši pāri no mākslinieka pēc viņa apvienošanās ar diženo Žigimantu Augustu.


Mikola Bilus. Optimism. 2015. Foto: vilniustriennial.lt


Mirča Suču. Iron Curtain. 2015; Still life. 2015. Foto: vilniustriennial.lt

Pārsteidzoši ir rumāņu mākslinieka Mirčas Suču trīs lielformāta darbi. Katrā no tiem attēloti trīs audumos ietīti sēdoši cilvēki. Izmantotā poza un gleznu varenais izmērs liek domāt par Rafaela un Velaskesa pāvestu portretējumiem, bet to ietinums un identitātes slēpšana atsauc atmiņā Kristo ietīto Reihstāgu un citus objektus. Darbi veidoti uz audekla, izmantojot monodrukas tehniku, tad gleznoti gan ar eļļu, gan akrilu. Pats Mirča Suču saka, ka viņš nedomā par sevi kā par gleznotāju, drīzāk nozīmīgu attēlu radītāju.[5] Viņš lieto fotogrāfiju un savu glezniecības procesu sauc par pārgleznošanu, fotogrāfijas restaurāciju. Mirčas Suču ietītie cilvēku ķermeņi klāti sudraba, melni mirdzošos un armijas maskēšanās raksta audumos, kuru varenie krokojumi ļauj gleznām ļoti spēcīgā vizuālajā valodā runāt par varas un indivīda attiecībām mūsdienu politikas kontekstā. 


Jenss Fenge. Darbs. Foto: vilniustriennial.lt


Jenss Fenge. Palm. 2016. Foto: vilniustriennial.lt

Manu iespaidu noslēgumā gribētu pieminēt zviedru mākslinieka Jensa Fenges darbu – pašradītu glezniecības eksponēšanas telpu uz muzeja sienas. Tā ir savādi nereāla istaba, kurā pie sienām sakārtas viņa paša gleznas. Šis darbs, manuprāt, iemieso arī ekspozīcijai izvēlēto labirinta motīvu. Gar acīm ņirb ļoti daudz vizuālas ieejas un izejas, kuras atgādina De Kiriko metafiziskās telpas. Tas ir krāsains un neskaidrs labirints, kurā gribas atrast kopsaucēju, bet, lai cik tu ilgi tur stāvētu, tu nonāc vēl lielākā neizpratnē.

Jenss Fenge intervijā uz jautājumu, kādu vērtību viņš saskata iespējā piedalīties Viļņas triennālē un kā tā atklāj šī brīža glezniecības situāciju, atbild pavisam vienkārši: “Es ticu, ka gleznošana ir svarīga. Manām gleznām ir iespēja ceļot un satikt gleznas no citām valstīm. Tas ir labi.”[6] Un, lai gan telpas izvēle šai izstādei šķiet ne pārāk labi atbilst tās laikmetīgajam saturam (turklāt vienlaicīgi blakus notiek koncerti, kas liek pa izstādi staigāt uz pirkstgaliem), tik un tā bija vismaz desmit darbu, kuru dēļ noteikti ir vērts doties uz Viļņu.


Jons Jurčiks. Space Traveller. 2015. Foto: vilniustriennial.lt

[1] vilniustriennial.lt 
[2] Deleuze, Gilles. Francis Bacon. The Logic of Sensation. Continuum, London, New York. The english translation 2003. 86 p.
[3] Žigimants Augustīns 12. Viļņas triennālē saņēmis balvu kā labākais debitants.
[4] augustinas.lt
[5] Intervija ar Mirču Suču Viļņas triennāles mājaslapā
[6] Intervija ar Jensu Fengi Viļņas triennāles mājas lapā