Mākslas tirgus ziņas novembrī

29/11/2016

Paris Photo 2016

Pērn Paris Photo – mākslas mese, kuru neviens neredzēja – šogad vienoja 153 galerijas no vairāk nekā 30 valstīm, lai no 10. līdz 13. novembrim zem Grand Palais stiklotā kupola ar triumfu aizvadītu divdesmitās jubilejas pasākumu. Gadatirgus mākslinieciskais direktors Kristofs Vīzners (Christoph Wiesner) skaidro, ka fotomāksla ir salīdzinoši jauns, taču, viņaprāt, stabils tirgus. Muzeju departamenti, kas veltīti šim medijam ir tikai nesen izveidoti, tādēļ pieprasījums pēc darbiem ir vienmērīgs.

Duglass Lancs Gibsons (Douglas Lance Gibson). Lo Sa Lako Cakacaka. 2014. Foto: Tolarno Galleries, Melburna

Šogad galerija Gagosian (Ņujorka) pārstāvēja visspilgtākos vārdus fotomākslā, proti, Andreasa Gurska (Andreas Gursky), Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman), Volfganga Tilmansa (Wolfgang Tillmans) un Saja Tvomblija (Cy Twombly) daiļradi. Meses pirmajā dienā darījumi Gagosian stendā tika veikti 20 000 dolāru robežās, taču lielākā daļa piedāvājuma bija ievērojami dārgāka.

Deivids Hoknijs. Peter Washing. 1970. Courtesy David Hockney

Pirmreizējs Paris Photo dalībnieks, galerija 1900-2000 (Parīze) piedāvāja divdesmit retus septiņdesmito gadu sākumā tapušus kadrus no mākslinieka Deivida Hoknija dzīves. Fotogrāfijas tika izpārdotas cenu amplitūdā no 3000 līdz 5000 eiro.

Niloufar Banisadr. Mes voyages Khayaam. 2015. Foto: 55 Bellechasse Gallery

Contemporary Istanbul – the show must go on!

Vienpadsmit gadu pastāvēšanas laikā laikmetīgās mākslas mese Contemporary Istanbul ir piedzīvojusi gan paisumus gan bēgumus valsts ekonomikā, no darījumu augstākā punkta 2012. gadā līdz šodienas politiski nestabilajai situācijai Turcijā. Neskatoties uz divu citu Turcijas vadošo mākslas pasākumu – Çanakkale Biennial un Moving Image – atcelšanu, Contemporary Istanbul no 3. līdz 6. novembrim demonstrēja sīkstu mākslas dzīvotspēju. Piesardzīgs optimisms tajā mijās ar pārdošanas azartu un virkne galeriju ziņoja par ienesīgiem darījumiem jau vernisāžas pirmajās stundās.

Galerie Lelong (Parīze) pārstāvēja Deivida Hoknija (David Hockney), Pjēra Alečinska (Pierre Alechinsky) un spāņu tēlnieka Žaumes Plensas (Jaume Plensa) daiļradi. Žaumes Plensas anamorfiskā perspektīvā veidotais krūšutēls White Forest (Lou) klienta rokās nonāca par 280 000 eiro, kas ir viens no vērtīgākajiem darījumiem šajā mesē.

Pašmāju galerija Galeri Artist (Stambula) par 220 000 eiro pārdeva Jannisa Kunelisa (Jannis Kounellis) skulptūru Untitled.

Mark Hachem galerija (Beiruta) par 130 000 eiro pārdeva vācu mākslinieka Volfganga Štillera (Wolfgang Stiller) skulptūru no Matchstickman (2016) sērijas kā arī septiņus citu autoru darbus vietējiem kolekcionāriem, tostarp Stephano Bombardieri skulptūru.

Ahmet Güneştekin. Journey for Immortality. Foto: Marlborough Gallery

Marlborough galerijas stendā bija skatāma turku mākslinieka Ahmet Güneştekin keramikas galvaskausu un ragu asamblāžu ekspozīcija.

Pasākums neizpalika arī bez starpgadījumiem. 3. novembrī pēc konservatīvo nacionālistu grupas Erbakan Vakfı celtajiem iebildumiem, Ali Elmaci koka skulptūra I Can’t Reciprocate Your Feelings Osman III (2016), kurā redzama divgalvaina sieviete, kuras ķermeni rotā pēdējā Osmaņu sultāna Abdulhmida II portrets, tika piespiedu kārtā izņemta no galerijas Isabel Croxatto (Santjago) piedāvājuma, lai novērstu situācijas tālāku saasināšanos. Taču neilgi pēc konfrontācijas meses vadītājs Ali Güreli uzstāja par darba atkārtotu izstādīšanu un norādīja, ka Contemporaty Istanbul nelokāmi iestājas pret mākslas cenzēšanu un pilnībā atbalsta galerijas to eksponentu izvēlē. Pāris stundas vēlāk, pēc vairāku kurdu partijas deputātu aresta, visā valstī tika bloķēta piekļuve sociālajiem tīkliem.

Meses izskaņā 62 procenti no 70 galeriju piedāvājuma nonāca klientu īpašumā un rekordaugstais apmeklētāju skaits – kopumā gadatirgu apmeklējuši ap 90 000 interesentu – šajā sakāpinātajā laikā apliecināja sabiedrības solidaritāti ar Contemporary Istanbul.

Salvadors Dalī. Baleta izrādes Mad Tristan skatuves priekškars. 1944. Foto: Lempertz īpašums

Salvadora Dalī paranoiskais balets

3. decembrī Briseles izsoļu nama Kunsthaus Lempertz izsolē nonāks Salvadora Dalī radikālā baleta izrādes Mad Tristan skatuves priekškars.

Kaut arī spāņu sirreālista ieguldījums kino un teātra mākslā plašākai publikai ir mazāk zināms, tas nav mazāk nozīmīgs. No 1927. līdz 1982. gadam Dalī veidoja scenogrāfiju ap 40 teātra iestudējumiem, taču liels skaits no šiem konceptuāli ambiciozajiem projektiem, tā arī netika uzvesti uz skatuves.

Darbs pie Riharda Vāgnera operas “Tristans un Izolde” baleta interpretācijas noslēdzās 1938. gadā, taču pasaules pirmizrādi “Pirmais paranoiskā baleta iestudējums, kas balstīts uz mūžīgo mītu par mīlestību un nāvi” piedzīvoja vien 1944. gadā, kad čīliešu izcelsmes baleta impresārijs Horhe Kuevas Bartolins (Jorge Cuevas Bartholín) Ņujorkā nodibināja baleta kompāniju un deva Dalī brīvu radošo vaļu ar teju neizsmeļamu ražošanas budžetu. Dalī ne tikai izstrādāja izrādes skatuves noformējumu un kostīmus, bet uzņēmās arī libretista, režisora un pat horeogrāfa lomu kopā ar krievu baleta grandu Leonīdu Mjasinu (Léonide Massine).

No 1949. līdz 1958. gadam savdabīgā baleta izrāde viesojās Londonā, Barselonā, Montekarlo, Venēcijā un Parīzē.

Mad Tristan priekškara motīvs balstīts uz Salvadora Dalī gleznas Le sommeil (“Miegs”, 1937) skicēm.

Pieci modernās mākslas tirgus noslēpumi

Džefs Kūnss. One Ball Total Equilibrium Tank. 1985. Foto: Christie’s

1. Par vienu Džefa Kūnsa instalāciju var iegūt piecus mazāk zināmus Rembranta darbus

Džefa Kūnsa (Jeff Koons) instalācija ar ūdenī mirkstošu Spalding basketbola bumbu – One Ball Total Equilibrium Tank – 8. maijā Christie’s izsolē Bound to Fail Ņujorkā pārdota par 17,2 miljoniem ASV dolāru, turpretī izcilā holandiešu vecmeistara Rembranta van Reina 1644. gadā gleznotais portrets Man with a Sword 2013. gadā nopelnīja vien 2,2 miljonus dolāru.

Klods Monē. Iris mauves. 1914–1917. Foto: Christie’s

2. Kā iegūt vairākus Monē?

Lai arī cik meditatīvi arī nebūtu nolūkoties franču impresionista Kloda Monē sapņainajās ainavās, taču tieši ūdenslilijas, ezeru atspulgi un Sēnas upes studijas vairākumam mākslas pircēju asociējas ar Monē meistarību. Kad tirdzniecībā nonāk pilsētas skati un lauku ainavas pieprasījums pēc šiem Monē darbiem ir krietni mazāks. To skaidri pierāda izsoļu rezultāti, proti, impresionista glezna ar ūdenslilijām Le bassin aux Nymphéas (1919) 2008. gadā Christie’s kontā ienesa 40,9 miljonus sterliņu mārciņu, turpretim ainava ar siena ruļļiem Les meules à Giverny pērn Christie’s izsolē nopelnīja 13,2 miljonus mārciņu un īrisa ziedu studijas Iris mauves (1914–1917) vien 10,8 miljonus mārciņu. Lūk, kā iegūt vairākus Monē par atvēlēto budžetu.

3. Māksla investēt mākslā

Māksla priekam un garīgai apgaismībai vai alternatīva investīcija? Finanšu eksperti apstiprina, ka šobrīd mākslas priekšmetu tirgus ir pārsteidzoši izdevīgs, taču neiesaka paļauties uz to kā uz stabilu finanšu ieguldījuma objektu.

2004. gadā amerikāņu mākslas kolekcionārs Ādams Lindemans (Adam Lindemann) iegādājās Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat) lielizmēra abstrakciju par 3 miljoniem mārciņu. Šī gada maijā japāņu uzņēmējs Jusaku Maedzava (Yusaku Maezawa) šo pašu gleznu savā īpašumā ieguva par 45 miljoniem mārciņu.

Pīters Pauls Rubens. Lot and His Daughters. Ap 1613–1614. Foto: Christie’s

4. Pīters Pauls Rubens – tirgus līderis starp vecmeistariem

Zaudēt konkurentiem vairāksolīšanā var izrādīties gan sāpīga vilšanās, gan arī atvieglojums.

Pītera Paula Rubensa šedevrs Lot and His Daughters (1613–1614) šā gada 7. jūlija izsolē Christie’s tika pārdots par nama vēsturē augstāko summu vecmeistaru kategorijā – 48 miljoniem mārciņu. Izsoles dalībnieks, kura 39 miljonu mārciņu pēdējo piedāvājumu pārsolīja konkurents, atzinis, ka neskatoties uz to, ka ietaupījis vairākus desmitus miljonus mārciņu, vienreizējā iespēja ir paslīdējusi gar degunu.

Rubensam pieder visu laiku visdārgāk pārdotās vecmeistara gleznas rekords. Mateja Evaņģēlijā aprakstītā sacelšanās The Massacre of the Innocents 2002. gadā Sotheby’s izsolē Londonā tika pārdota par 49,5 miljoniem mārciņu.

5. Ne tikai pokerā blefo...

Cena, ko izsoles sākumā, vai arī tās gaitā izsludina ūtrupnieks, bet, ko nav piedāvājis vai pieņēmis neviens no izsoles dalībniekiem tiek dēvēta par “lustras solīšanu” (chandelier bidding). Lustras solīšanas laikā izsolītājs adresējot “jaunāko” cenas piedāvājumu norāda uz griestiem vai kaut kur telpā, tādējādi radot progresējoša pieprasījuma ilūziju dalībnieku vidū.

Kad cena ir sasniegusi minimālo rezervēto summu jeb cenu, par kuru mākslas darba īpašnieks ir piekritis to pārdot, ūtrupniekam uz karstām pēdām ir jāatrod gala pircējs vai arī jāpaziņo, ka lote nav pārdota.