Foto

Leonīds Bažanovs:

Kā Krievijā izrīkojās ar vienu no nozīmīgākajām valsts mākslas institūcijām

Nadežda Ļaļina
04/11/2016

Šonedēļ kļuva zināms, ka savas darbavietas pametuši vairāki Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra (VLMC) vadošie speciālisti, tostarp arī tā mākslinieciskais vadītājs Leonīds Bažanovs. Viņi atteicās piedalīties tā iznīcināšanā, ko veidojuši ne vienu gadu vien, jo tieši viņu darbības laikā VLMC kļuva par aktīvu mūsdienīgu kultūras institūciju, kas visiem līdzekļiem centusies samazināt to bezdibeni, kas pastāv starp aktuālo mākslu un “plašu auditoriju”. Tumši mākoņi pār VLMC Maskavas nodaļu klīduši jau sen, būtībā par pašreizējās Krievijas Kultūras ministrijas vadības neuzticību pret visu laikmetīgās mākslas sfēru runāts jau ne reizi vien, tomēr pirmais pērkons nograndēja šajā pavasarī, kad pēc toreizējā VLMC direktora Mihaila Mindļina iniciatīvas no centra kūrētās prēmijas “Inovācija” nominantu saraksta izslēdza Pjotru Pavļenski (nominētu par akciju pie Krievijas Federālās drošības dienesta durvīm). Šāda nodrošināšanās un tai sekojošā prēmijas žūrijas reakcija, par protestu šim lēmumam vispār atceļot nomināciju “Vizuālās mākslas darbs”, tikai pielēja eļļu ugunī. Mindļins pēkšņi tika pārcelts Rubļova muzeja direktora amatā (tātad no laikmetīgās – pie senkrievu mākslas), bet maija beigās tika paziņots par VLMC pārformēšanu tādas pirms tam ne pārāk pazīstamas struktūras pakļautībā kā muzeju un izstāžu centrs РОСИЗО – to vada karaskolas absolvents, kurš agrāk kūrējis kultūras jautājumus Putina administrācijā, Sergejs Perovs. Tika solīts, ka neviens no VLMC projektiem necietīs, tomēr pēc dažiem mēnešiem tika slēgta VLMC izstāžu zāle Zooloģiskajā ielā Maskavā un atcelta jau diezgan ilgu laiku gatavotā izstāde “Izmērāmais laiks: poļu performance 1967–1989”. Spriežot pēc visa, VLMC Maskavas nodaļa pārstās pastāvēt kā institūcija, kas ieinteresēta laikmetīgās mākslas atbalstīšanā un popularizēšanā. Tomēr paliek vesela virkne centra reģionālo nodaļu: Kaļiņingradā, Ņižņijnovgorodā, Jekaterinburgā, Samarā un ne tikai. Kāda ir šo aktuālās kultūras saliņu iespējamā nākotne pasaulē, kurā nostiprinās konservatīvās “obligātās vērtības”? Par to mēs iztaujājām Leonīdu Bažanovu, izteikdami līdzjūtību un atbalstu no Arterritory puses viņam un visiem VLMC darbiniekiem, kas ilgus gadus strādājuši laikmetīgās mākslas popularizēšanai Krievijā un mākslinieciskā procesa atbalstīšanai un izpratnei.


Leonīds Bažanovs. Foto: czechcentres.cz

VLMC problēmas sākās pēc skandāla ar prēmiju “Inovācija” šopavasar, kad tika nominēts Pjotrs Pavļenskis? Vai arī problēmas pastāvējušas jau pirms tam?

Nē. Vispār jau centra destrukcija un tā apvienošana ar РОСИЗО – tā bijusi jau ilgi gaidāma operācija. Valsts struktūra nevar būt neatkarīga – nedz Krievijā, nedz ārzemēs. VLMC bija sevišķs kultūras fenomens. Mēs patiešām strādājām, paļaudamies ne tik daudz uz valsts kultūras politiku, cik uz pašu priekšstatiem par institūciju būvēšanas nepieciešamību. Mēs balstījāmies mūsu Krievijas un ārzemju kolēģu pieredzē, tomēr pirmām kārtām arī uz mūsu pašu pieredzi. Jo pirms mākslas centra rašanās darbojās neatkarīgs centrs Maskavas Jakimankas rajonā, bet pirms tā bija apvienība “Ermitāža”, vēl senāk bija izstādes dzīvokļos un tā tālāk. VLMC izauga no andergraunda. Uz “nacionālās idejas” veidošanu koncentrētā kultūras politika vienmēr novēlojās, valsts struktūras vienkārši nespēja pagūt izsekot līdzi tam, ko sauc par “laikmetīgo mākslu”. Tādēļ viņi to nesaprata un nemīlēja, tieši tāpat kā nemīl to joprojām. Bet mēs veicām lielu izrāvienu vēl 90. gadu sākumā, radīdami šo valsts mākslas centru. Turklāt valsts vara vienmēr orientējas uz to, ko kāro un vēlas publika. Savukārt lielākajai publikas daļai arī nav nedz pieredzes, nedz izglītības šajā sfērā: tā patiešām bija atrauta no priekšstatiem un zināšanām par laikmetīgo mākslu. Un te pavisam dabiski rodas nesaderība starp mūsu praksi un to, ko kāro un vēlas Kultūras ministrija.

Runa nav par Pavļenski, pirms viņa VLMC bijušas daudzas izstādes un projekti saistībā ar varu. 2010. gadā prēmijai “Inovācija” tika nominēta mākslas grupa “Война”, un ar to arī bija zināmas problēmas. Tomēr toreiz ministrijas vadība politiski pārdzīvoja šo prēmiju. Šoreiz nostrādāja pašcenzūras mehānisms, kā rezultātā ap VLMC mākslas sabiedrībā radās negatīva rezonanse. Par to bija daudz materiālu masu medijos: pats Pavļenska vārds piesaistīja daudz uzmanības šai situācijai. Tomēr, atkārtoju, runa nav par to, vienkārši mums un Kultūras ministrijai ir atšķirīgi priekšstati par laikmetīgo mākslu.

Sanāk, ka situācija ar šī gada “Inovāciju” kļuva par ērtu iemeslu VLMC “restrukturizācijai”?

Jā, sakrita kaut kādi nozīmīgi apstākļi, un tas notika. Jau iepriekš tika sagatavota ļoti spēcīga specoperācija no ārpuses, kas līdzinājās sagrābšanai reiderisma garā. Notika nevis reorganizācija, bet destrukcija. No kultūras veidošanas skatupunkta, protams, būtu bijusi jēga kaut kādā veidā konsultēties ar mums, ar cilvēkiem, kas ilgus gadus nostrādājuši VLMC un kuru rīcībā ir fundamentāla informācija par priekšvēsturi, vēsturi, par visiem nodomiem, procesiem un perspektīvām. Tomēr, spriežot pēc visa, mērķis bija nevis turpmāka attīstība, bet gan pieredzējušas, labi kvalificētas institūcijas iznīcināšana. Mēs mēģinājām apturēt šo neprātu: rakstījām Kultūras ministrijai, valdībai, jaunajai РОСИЗО administrācijai. Taču tam nebija nekādu rezultātu, mēs saņēmām kaut kādas formālas atbildes, un viss.

Tomēr tik daudzus gadus – no 1992. līdz 2016. gadam – VLMC strādāja un attīstījās: sava ēka Maskavā, filiāļu tīkls daudzviet Krievijā, brīva zinātniski pētnieciskā darbība, izstādes, dalība starptautiskos projektos, fondu dibināšana, valsts prēmija. Kurā brīdī sāka “pievilkt skrūves”? Ministrijā sāka strādāt jauna vadība?

Personību loma ir svarīga, tomēr šis process nesākās ar konkrētu cilvēku. Šis process aizsākās vēl 90. gados: demokrātijas piegriešana, tostarp kultūras jomā, mēģinājumu saprātīgi veidot kultūras politiku piegriešana. Ar dažādiem ieganstiem, finanšu krīze, piemēram. No 1992. līdz 1997. gadam es strādāju Kultūras ministrijā, zinu pēc personiskās pieredzes. Demokrātijas normu atbīdīšanas process sākās kādā 1996. gadā, bet pēc tam viss turpinājās augošā secībā.

Ilgi VLMC nepievērsa ciešu uzmanību, uzskatot, ka mēs nodarbojamies ar kaut kādu marginālu darbību, ka tas viss ir nenopietni un nenozīmīgi vietējai kultūrai. Tomēr filiāles attīstījās, tika dibināti starptautiskie kontakti, bija dalība starptautiskos forumos, Venēcijas biennālē. VLMC ir ļoti laba reputācija un sakari. Šobrīd es saņemu līdzjūtības zvanus un vēstules no visas pasaules.


Uz VLMC bāzes ieplānotā Laikmetīgās mākslas muzeja ēka. Konkursa uzvarētāja Heneghan Peng Architects projekta skice. 2013

Kas notiks ar VLMC telpām? Izstāžu zāli Zooloģiskajā ielā jau likvidēja. Tomēr paliek vēl daudz reģionālo filiāļu. Un jau sen ieplānotā jaunas VLMC ēkas celtniecība Hodinskas laukā.

Vispār es domāju, ka VLMC dezorganizācijai ir arī neideoloģiski, slēpti iemesli. Iespējams, ideoloģija ir vien aizsegs tiem, kas piedalījās šajā operācijā. Patiešām ir ieplānota lielas ēkas celtniecība Hodinskas laukā, daudzām filiāļu ēkām nepieciešama rekonstrukcija – tam visam valsts piešķir lielu naudu. Un var pieņemt, ka pastāv kāda merkantila dažādu instanču un institūciju interese par šo naudu un iespējām. 

Šī gada pavasarī mēs saskārāmies ar mēģinājumiem mums atņemt mūsu jauno izstāžu zāli “Arsenāls” Ņižņijnovgorodā. Tās ir lielas platības, kurās nesen pilnībā pabeigts remonts. Mēģinājumi atņemt “Arsenālu” bija diezgan atklāti, tomēr toreiz mums izdevās to nosargāt. Rezultātā ar dažādiem ieganstiem mums atņēma izstāžu telpas Maskavā. РОСИЗО direktors man paskaidroja, ka tas ir piespiedu solis, bet es domāju, ka tas ir vien aizsegs. Vispirms zāli Zooloģiskajā ielā bija paredzēts atdot par ofisu РОСИЗО ierēdņiem. Pēc tam kā pārliecinošāks iemesls radās versija par bērnu studijām, kuras šobrīd nepieciešams pārvietot no ēkas avārijas stāvoklī.


VLMC izstāžu zāle Zooloģiskajā ielā Maskavā

Kā jūs domājat, kā turpmāk funkcionēs filiāles?

Domāju, ka filiāles pastāvēs ilgāk, jo tās atrodas tālāk no priekšniecības un tur tomēr ir nedaudz cita darbības specifika. Tomēr arī viņiem būs grūti un viņiem būs jāmeklē kompromisi un kaut kā jāpielāgojas situācijai.

Kas notiks ar VLMC kolekciju? Jo fondi taču tika veidoti daļēji par valsts naudu.

Ļoti maza daļa. Domāju, ka 90% kolekcijas esam savākuši mēs. Tie ir dāvinājumi, pateicoties mūsu radošās grupas personiskajiem kontaktiem ar māksliniekiem, galeristiem, kolekcionāriem utt. Kolekcija ir reģistrēta valsts uzskaitē, tā ka tas dod garantiju tās saglabāšanai. Kā tā tiks izmantota un vai tā saglabās savu viengabalainību, jau atkarīgs no tiem, kas turpinās ar to strādāt, no turpmākajiem rīkojumiem un pavēlēm. Es ceru, ka neatkārtosies tie pilnībā barbariskie procesi, kas norisinājās padomju periodā. Kad pēc Jaunās rietumu mākslas muzeja slēgšanas darbus iznīcināja vai izkaisīja pa provinciāliem muzejiem. Man šķiet, ka pašlaik šāda mežonīga padomju prakse ir neiespējama, bet redzēsim, kā būs.

Bet kā ar VLMC pētniecisko, izglītojošo programmu?

Jā, pētījumu bijis ļoti daudz. Tagad, pat spriežot pēc tā, kas notiek un tuvākajā laikā notiks, redzams, kas tas viss ir nogriezts, sabradāts un perspektīvas pilnībā nav skaidras. Šīs reorganizācijas izpildītāji nesaprot, ko dara, un es viņiem jūtu līdzi.

Pasākumi, kas ik dienas tika realizēti dažādu programmu ietvaros – pētniecības, mācību, analīzes, arhīvu – programmu, kas uzrāda mūsdienu tēlotājas, vizuālās mākslas kontekstu, – tas viss ir pazudis. Visi nodarbību saraksti tagad aizpildīti ar lekcijām kultūras menedžmentā... Es domāju, ka laikmetīgās mākslas centrā tas ir nevietā, šādām lekcijām ir milzums citu vietu. Jebkurā gadījumā tām nav jāaizņem viss saraksts.

Vai šāda “operācija” var skart arī citas vietas? Ar VLMC slēgšanu vienalga neizdosies ierobežot visu laikmetīgās mākslas sfēru Krievijā.

Domāt, ka Valsts laikmetīgās mākslas centrs atbild par visu šajā jomā notiekošo valstī, ir kļūda. Māksla pastāv pati par sevi. Tas bija viens no instrumentiem, viena no organizācijām. Māksla nepazudīs līdz ar VLMC slēgšanu. Protams, ir žēl zaudēt šo platformu, tomēr ir arī citas institūcijas, tostarp nevalstiskās. Ir teorētiķi, kritiķi, eksperti. Paliek tas, kā dēļ tika radīts VLMC, – pati māksla.

Es domāju, ka mākslas sabiedrībai jābūt vienotākai. Savādi, ka jaunatne neiniciē kādas apvienības, sabiedriskās organizācijas. Visas grupas pastāv ļoti diskrēti, katrs aizņemts ar savu mazo lietu. Tiesa, iespējams, es ne pārāk vērīgi sekoju, kas notiek jauniešu vidē.


Leonīds Bažanovs. Foto no personīgā arhīva

Paralēli ar katru gadu pieaug cenzūras spiediens...

Jā, problēmas saistībā ar cenzūru ir vispārējas. Mūsu līdz 2016. gada beigām ieplānotie projekti nokļuvuši nepārvaramos cenzūras iedarbības, finansējuma un tehniskā atbalsta trūkuma apstākļos. Manu mākslinieciskā vadītāja amatu anulēja, apvienojot ar РОСИЗО, tagad par šo sfēru atbild cilvēks, kuram nav mākslinieka vai mākslas zinātnieka izglītības. Pieņemu, ka tagad visus VLMC-РОСИЗО projektus virzīs “no augšas”, nevis pēc radošās grupas iniciatīvas. Dievs dod, ka es kļūdos.

Patiesība visā šajā situācijā ar VLMC nav nekā ārkārtēja. Tā pilnībā iekļaujas to procesu loģikā, kas pašlaik norisinās visās mūsu valsts sfērās un jomās – kultūras, politikas, ekonomikas un ikdienas dzīves sfērā. Reiz rakstnieks Andrejs Siņavskis teicis: “Man ar padomju varu ir tīri stilistiskas nesaskaņas.” Tad, lūk, man ar pašreizējo kultūras varu arī ir tīri stilistiskas nesaskaņas.