ZIŅAS  
Kadera Atijas darbi Marsela Dišāna balvas izstādē. Foto: Arterritory

Šogad Marsela Dišāna balvu iegūst Kaders Atija 0

Daiga Rudzāte, Una Meistere
20/10/2016

Ievadot oktobra nedēļu, kas ir labi zināmās mākslas mese FIAC laiks, kad Parīze kļūst par zīmīgu punktu mākslas mīļotāju un profesionāļu skrējienā pa globusu, katru gadu Pompidū centrā skatāma arī Marsela Dišāna balvas – Prix Marcel Duchamps – kandidātu darbu izstāde un tiek nosaukts šī Francijā prestižākā mākslas apbalvojuma ieguvējs.

Šīgada četri finālisti tika paziņoti februārī – Kaders Atija (Kader Attia, 1970, Francija), Ito Barrada (Yto  Barrada, 1971, Maroka), Ulla fon Brandenburga (Ulla von Brandenburg, 1974, Vācija) un Bartelemejs Toguo (Barthelemy Toguo, 1967, Kamerūna). Marsela Dišāna balvas dibinātājorganizācijas prezidents, kaislīgais mākslas kolekcionārs un tikpat aizrautīgais Francijas mākslas popularizētājs Žils Fušs (Gilles Fuchs), raksturo katru no viņiem un vienlaikus atrod vienojošo elementu: “Marsela Dišāna balvas 2016 mākslinieku darbu dažādība, šķiet, labi parāda mākslu kā fundamentālas terapijas sistēmu. 


Bartelemeja Toguo darbi. Foto: Arterritory

Kaders Atija analizē atjaunošanās fenomenu cilvēkos, kā arī priekšmetos vai politiskā līmenī. Kā mums pārvarēt traumas, ko radījuši salauztie vai pazaudētie ķermeņa locekļi? Bartelemejs Toguo īpaši uzsver jautājumu, kā cīnīties ar Ebolas vīrusu un AIDS tādā apdraudētā kontinentā kā Āfrika. Ulla fon Brandenburga piedāvā “maģisku rituālu”, kā dziedēt ievainoto sabiedrību. Bet Ito Barrada, pētot pagātni un etnogrāfes Terēzas Rivjeras traģisko dzīvesstāstu, runā par Āfrikas kontinenta grūtībām un cerībām.

Visus šos māksliniekus vieno vēl kāda neredzama saite: viņu saistība ar emigrāciju parāda gan franču kultūras pievilcības spēku, gan vēsturisko viesmīlību, ko Francija viņiem ir sniegusi.”


Kadera Atijas darbi. Foto: Arterritory 

Uzvarētājs: Kaders Atija

17. oktobra vakarā Pompidū centra hallē tika paziņots uzvarētāja vārds. Marsela Dišāna balvas 2016 ieguvējs ir Kaders Atija, 1970. gadā Francijā dzimis mākslinieks, kurš uzaudzis, iepazīstot gan Alžīriju, gan Parīzes piepilsētas, un kura uzmanības centrā ir Rietumu kultūras un arābu pasaules savstarpējās attiecības. Savu stāstu stāstīšanai viņš izmanto visdažādākos izteiksmes veidus – glezniecību, videomākslu, objektus. To savstarpējā sinerģija veido multimediālu parādību.

Uzreiz pēc oficiālās ceremonijas noslēguma, Arterritory.com bija iespēja sarunāties ar Kaderu Atiju, kas, runājot par savu darbu atzīst: “Man bija ļoti svarīgi mākslas valodā izteikt to, kas ar mums visiem notiek šajā laikā, kurā dzīvojam. Pompidū centru, līdzīgi kā Tate Modern Londonā vai MoMa Ņujorkā, apmeklē neticams daudzums cilvēku. Bērns būdams arī es šurp bieži nācu. Un joprojām te nāk skolnieki, lai saprastu un domātu par to, kas ir māksla. Mans darbs apzināti iesākas ar maizi, ko cepusi mana māte, jo es zinu, ka arī afrikāņu bērni, redzot šo izstādi, saistīs to ar savu māti un viņas cepto maizi. Man bija ļoti svarīgi rosināt cilvēkus aizdomāties par lietām, kas šodien ir izšķiroši svarīgas. Franču sabiedrībā patlaban notiek kardinālas pārmaiņas. Arī mākslā – saturs kļūst daudz nozīmīgāks par formu. Tas ir prasījis ļoti ilgu laiku, taču šobrīd – īpaši Parīzē, pārmaiņas notiek ļoti ātri. Mēs dzīvojam trauksmainā laikā, mēs nezinām, kas notiks nākotnē. Arī to, kādi mēs būsim 2017. gadā. Jūs varat iziet uz sava dzīvokļa terases iedzert vīnu un nomirt. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Tas vairs nenotiek kaut kur tālu – Tuvajos Austrumos –, tas notiek šeit.  Nesen kopā ar savu libāniešu draugu (viņš ir arī viens no ķirurgiem, kas skatāms manā filmā) bijām aizgājuši iedzert vīnu rajonā pavisam netālu no Le Petit Cambodge. Bārs bija pārpildīts, cilvēki dejoja, mēs dzērām vīnu, taču vēl pirms sešiem mēnešiem šeit bija nāve. Mans draugs stāstīja, ka tajā laikā bijis šeit un piebilda: “Zini, es domāju, ka Parīzes sabiedrība šobrīd ir “libāniešu procesā”. Tā kļūst “libāniska”. Un tas ir ļoti interesanti, jo šīs sabiedrības ir dzīvojušas pilsoņu kara apstākļos neskaitāmus gadus, kad nav nekādas izvēles – vienkārši ir jādzīvo. Tas pats ir Telavivā. Jums ir jādzīvo šajā pasaulē. Jādomā un jārunā par to, jo mēs nedrīkstam to noklusēt. Mans darbs ir par šīm pārmaiņām.” Uz jautājumu, vai mākslai šodien piemīt spēja kaut ko mainīt, viņš atbild: “Protams, taču citā mērogā. Manuprāt, mākslas vēsture ir lēnāka nekā ekonomika, tirgus un masu mediji, taču tā ir daudz dziļāka. Tai ir nepieciešams vairāk laika, taču tai piemīt lielāks vizionārisms.”

17. februārī netālu no Gare du Nord stacijas Parīzē durvis vēra arī Kadera Atijas jaunā mākslas telpa La Colonie, kas dibināta kopā ar restorānu īpašnieku Ziko Selmumu (Zico Sellemum) un iecerēta kā savveida mākslinieciskā laboratorija, kur dalīties ar idejām un vienlaikus tās akumulēt “post-Brexit” laikā – rīkot vorkšopus, seminārus, organizēt lasījumus un izstādīt mākslu.


Ullas fon Brandenburgas ekspozīcija. Foto: Arterritory

Ko spējusi mainīt Marsela Dišāna balva

Marsela Dišāna balva ir prestižākā mākslas balva Francijā, kuru 2000. gadā dibināja Francijas kolekcionāru apvienība ADIAF (Starptautiskā Francijas mākslas izplatīšanas asociācija). Žūrija, kurā ietilpst 11 tās biedri, katru gadu izvēlas četrus Francijā dzīvojošu māksliniekus kā pretendentus  šim apbalvojumam, sarīkojot viņu darbu izstādi Pompidū centrā mākslas meses FIAC laikā un vienam no viņiem piešķirot naudas balvu 35 000 eiro apmērā. Šo sešpadsmit gadu laikā Marsela Dišāna balvas ieguvēju vidū bijušas vairākas aktuālās mākslas ainā zīmīgas personības, viņu vidū arī Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn) un Dominika Gonsalesa-Festere (Dominique Gonzalez-Foester).


Ullas fon Brandenburgas ekspozīcija. Foto: Arterritory

Žils Fušs, runājot par balvas ietekmi uz Francijas mākslas procesiem un atpazīstamību pasaulē, saka: “1970. gados Francijas laikmetīgā māksla, ko līdz tam pasaulē augstu vērtēja, pakāpeniski sāka pazust no starptautiskās skatuves. Taču tagad jau vairāk kā 20 gadus tas mainās uz otru pusi, un franču jaunie mākslinieki ir ieguvuši vairākas no svarīgākajām starptautiskajām balvām un piedalās augsta līmeņa starptautiskās izstādēs: Kristofs Gaijārs (Christophe Gaillard), Kaders Atija, Kamilla Anro (Camille Henrot), Dominika Gonsalesa-Festere, Tatjana Truvē (Tatiana Trouvé), Lorāns Graso (Laurent Grasso)… vai atkal Pjērs Uigs (Pierre Huygue), neaizmirstot par izcilajiem vecākās paaudzes māksliniekiem Danielu Bjurenu (Daniel Buren), Kristianu Boltanski (Christian Boltanski), Martialu Raisu (Martial Raysse) un Aneti Messažē (Annette Messager), kuriem piešķirta prestižā Praemium Imperiale balva.

Beigu beigās šie jaunie mākslinieki strādā ar galerijām visā pasaulē (Marsela Dišāna balvas māksliniekiem vidēji ir 4 galerijas). Pirms 20 gadiem tā nebija.

Nešaubīgi, Marsela Dišāna balva ir palīdzējusi Francijas mākslai kļūt atpazīstamākai un atjaunot savu starptautisko klātbūtni; saistībā ar to mums nevajadzētu aizmirst 15 vai vairāk Marsela Dišāna balvas mākslinieku izstādes, ko organizējusi ADIAF.”


Ullas fon Brandenburgas ekspozīcija. Foto: Arterritory


Bartelemeja Toguo darbi. Foto: Arterritory


Bartelemeja Toguo darbi. Foto: Arterritory


Bartelemeja Toguo darbi. Foto: Arterritory


Bartelemeja Toguo darbi. Foto: Arterritory 

adiaf.com/en/the-marcel-duchamp-prize