ZIŅAS  
Foto: Krišs Salmanis

Kriša Salmaņa izstāde „Poems and things“ galerijā „Vartai“ Viļņā 1

Odrija Fišere
14/09/2016

Foto: Krišs Salmanis

Jau ziņojām, ka pagājušajā nedēļā Viļņā tika atklāta mākslinieka Kaspara Podnieka izstāde. Vai tā nejaušība, vai nē, bet tās pašas dienas vakarā Viļņā, galerijā Vartai, notika vēl viena latviešu laikmetīgās mākslas pārstāvja iznāciens – durvis vēra Kriša Salmaņa izstāde Poems and things. Nav noslēpums, ka tieši šo abu mākslinieku darbi 2013. gadā pārstāvēja Latviju 55. starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē – ekspozīcijā „Ziemeļi–Ziemeļaustrumi”.

Savā jaunākajā ekspozīcijā galerijā Vartai mākslinieks piedāvā gan jaunus, gan iepriekš tapušus darbus – instalācijas un video, kas ietver daudzveidīgu un rotaļīgu ironijas un paradoksu saspēli.

Krišs Salmanis ir viens no zināmākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas autoriem, divas reizes viņš bijis izvirzīts Purvīša balvas finālā, un viņa kopdarbs ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu – „Dziesma“ – nominēts arī nākamajai balvai. Salmaņa darbi bijuši skatāmi izstādēs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Art in General (Ņujorka), Galerie fűr Gegenwartskunst (Brēmene), Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā un Berlīnes kino festivālā, iegulstot arī nozīmīgās kolekcijās – LNMM un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumos, Centrālās un Austrumeiropas video filmu arhīvā Transitland, Igaunijas Mākslas muzejā u.c.

Arterritory sazinājās ar mākslinieku, lai tuvāk uzzinātu par Poems and things Viļņā.

Pastāsti lūdzu, kādi darbi skatāmi izstādē Poems and things

Poems and things centrējas ap galerijas Vartai ierosināto jauno darbu „Savā nodabā“. Viļņas galeristēm bija iekritis sirdī mūsu ar Kasparu Podnieku veidotais paviljons Venēcijas biennālē. Viņas vēlējās kādu atsauci uz to arī šajā izstādē. Ķēros pie „Ziemeļu–Ziemeļaustrumu“ veidošanā lietotā paņēmiena un atšķīru uz nezināmu nākotni atlikto ieceru kladi. Vartai ir pietiekami lielas telpas, lai tajās īstenotu nelielu koka darbu. Tad nu kopīgi nolūkojām slaidu bērzu Viļņas mežos, kurš šobrīd atskaņo vinila platē ierakstītu vairākus gadus vecu žubītes dziesmu. Skatoties darbu, ir līdzīga sajūta kā veicot ierakstu. Rokas stiepiena attālumā notiek analogs priekšnesums un skatītājam atliek vien cerēt, ka putns paliks zarā ilgāk / adata izturēs.
Pārējās telpās ir dažāda gadagājuma darbi. No Rīgā redzētajiem saliektajiem kociņiem un brūkošā šķūņa animācijas līdz zīmējumu sērijai, pie kā turpinu strādāt.
Starp citu, man par pārsteigumu vienlaikus ar Poems and things citā Viļņas galerijā – „AV17“ – tika atklāta Kaspara izstāde. Iesaku.

Kas tevi iedvesmoja jaunajai izstādei?

Šķiet, ka šobrīd māksliniekiem nav vajadzības pildīt sabiedrības izaicinātāju lomu. To veiksmīgi dara dažādi sociālo mediju atbrīvotie vai tradicionālo plašsaziņas līdzekļu reklamētie trakie. Un sociāli neaktīvais mākslinieks gribot negribot kļūst par pretsparu kolektīvajai neprāta sajūtai. Tā domāju, piemēram, klausoties programmu „Klasika“. Viena skaņdarba dažādu ierakstu smalkāko nianšu salīdzinājums vai debates par aktuālo koncertdzīvi nav bēgšana no realitātes. Gan runātājiem, gan auditorijai tā ir īstā dzīve un man, viņos klausoties, ir skaidrs, ka īstā dzīve turpinās par spīti pasaulē notiekošajiem grautiņiem.



„Dzeja un lietas“ – materiālā un nemateriālā pasaule? Vai arī dzeja parādīsies izstādē?

Pusaudža gados netiku rakstījis dzeju. Kad 2010. gadā uzdūros „Ciparhaikas“ idejai (lasot skaļi latviešu vai angļu valodā dažādas darba versijas, dilstošā secībā virknētie skaitļi kārtojas haiku principiem atbilstošās rindās), nosaucu to par savu pirmo dzejoli. Kopš tā laika ir bijušas vēl pāris īsrindes, gribējās tās parādīt kopā. Vai tās pārstāv nemateriālo pasauli? Man šķiet, visi mani darbi ir materiālā. Pat nedokumentēta tukša telpa tiek izstādīta kā rezultāts lēmumam par iecerei piemērotāko materiālu. Ja, piemēram, Viļņas izstādi ievadošais teksts nebūtu rakstīts uz sienas ar aerosola krāsu, kas apraujas īstajā brīdī, dzejolis neizdotos. Tie ir vizuālās mākslas darbi jauktā tehnikā, kur viens no materiāliem ir burti. 
Tā gan ir mana interpretācija, un es varu kļūdīties. Izstādes taisīt ir vērts arī tādēļ, ka gadās dzirdēt negaidītas darbu interpretācijas. Tas ir rosinoši un gadās, ka apmeklētāji saskata vairāk un labāk, nekā pats būtu iedomājies.



Vai padziļināti interesējies par dzeju?

Ir ļaudis, kam piemīt apbrīnojama valodas meistarība. Valoda esot pašattīstoša sistēma. Kādā eksperimentā brīvprātīgie izgāja izdomātas citplanētiešu valodas pamatkursu. Eksāmenā slepus tika iekļauti vārdi, kas nebija apgūti mācībās. Daļa studentu tos pat nepamanīja, uz vietas izdomājot vai nojaušot to iespējamo nozīmi. Eksperimenta turpinājumā pirmā studentu grupa apmācīja nākošo un tā tālāk. Pēc sešām „paaudzēm“ valoda it kā pati no sevis bija ieguvusi noteiktu gramatiku un vārdu krājums bija nozīmīgi pieaudzis. Ja tas var notikt dabiski, tad varētu nebrīnīties, ka, mērķtiecīgi trenējot valodas muskuļus, rodas vārda mākslinieki. Tomēr es brīnos. Dzeja, protams, ir viena no tiešākajām treniņprogrammām, kas šai sakarā nāk prātā. Bet arī humors, žurnālistika vai zinātne var sniegt valodisku baudu. Viļņā izliku vairākus putnu zīmējumus, kuru nosaukumos likti attiecīgo putnu latīniskie vārdi. Jau minētās žubītes radinieks sarkankrūtītis, piemēram, saucas Pyrrhula pyrrhula pyrrhula. Lasi ar izteiksmi, un dzejolis gatavs. 



Vai šī ir tava pirmā sadarbība ar galeriju Vartai? Kā tā veidojās?

Galerijā līdz šim biju viesojies kā skatītājs, bija gadījies trāpīt arī uz kādu latviešu izstādi. Tagad zinu, ka ar Poems and things galerija Vartai vēlas atjaunot reiz iesākto Baltijas izstāžu programmu. Ceru, ka nākamajā spontānajā Viļņas apmeklējuma reizē uzduršos vēl kādiem pazīstamiem vārdiem.
Galerija jau 25 gadus atrodas vecpilsētā, Skolotāju namā. Skaistās telpas uz atklāšanām joprojām vilina gan mākslas cienītājus, gan salonu lauvas. Atceroties lietišķo attieksmi izstādes veidošanas laikā un redzot rezultātu, gribētos teikt, ka sadarbības mēģinājums ir izdevies. Vai tas tāds izvērtīsies arī pēc komercgalerijas kritērijiem, nezinu. Katrā ziņā bija piedzīvojumi gan man, gan lietuviešiem.

salmanis.com
galerijavartai.lt

Kristus Pestītājs - 14.09.2016 16:51
Puisis mazliet aizķēries čakšņos. "Viļņas galeristēm bija iekritis sirdī..", diez kas? Nekā pārsteidzoša. Visi zin, ka kociņiem arī sāp, visvairāk Amazones džungļos. Māksliniek - transformējies! Paliek garlaicīgi.