ZIŅAS  
Aigars Bikše. Foto no personīgā arhīva

Vieta mākslai 0

Saruna ar mākslinieku Aigaru Bikši par festivālu “Tēlniecības Kvadriennāle Rīga’’

Paula Lūse
08/09/2016

Jau šo sestdien, 10. septembrī, tiks atklāts vērienīgs notikums – festivāls “Tēlniecības Kvadriennāle Rīga. Konservatīvisms un Liberālisms”. Šoruden tēlniecību varēs apskatīt Vāgnera zālē, kā arī vairāki mākslas darbi būs izvietoti Rīgas pilsētvidē, dodot iespēju garāmgājējam atraut acis no, iespējams, ierastās un pierastās Rīgas ainavas, uz brīdi liekot aizdomāties, par ko runā katrs no mākslas darbiem.

Šogad kvadriennāli kūrē trīs Baltijas valstu kuratori – mākslinieks Aigars Bikše, māksliniece Kirke Kangro no Igaunijas un kuratore Elona Lubīte (Elona Lubyte) no Lietuvas. Festivālā piedalās mākslinieki gan no Latvijas, gan vairākām Eiropas valstīm: Gundega Evelone, Ieva Saulīte, Krista un Reinis Dzudzilo – Latvija; Jozs Laivis (Juozas Laivys), Mindaugs Navaks (Mindaugas Navakas), Žilvins Landzbergs (Žilvinas Landzbergas) – Lietuva; Terje Ojavera (Terje Ojaver), Jānuss Samma (Jaanus Samma), Marguss Tamms (Margus Tamm) – Igaunija; Olivjē Gutalss (Olivier Goethals, Beļģija), Kaspars Millers (Kaspar Müller, Šveice), Ronijs Fābers Dāls (Ronny Faber Dahl, Norvēģija), Kārina Kaikonena (Kaarina Kaikkonen, Somija) un citi.

Līdzās centrālajai izstādei “Būt labam” Vāgnera zālē un mākslas darbiem Rīgas pilsētvidē notiks arī izglītojoša lekciju programma par kvadriennālē aplūkotajiem jautājumiem, sarunas ar māksliniekiem un būs iespēja apmeklēt radošās darbnīcas un meistarklases. Ar detalizētāku festivāla programmu var iepazīties kvadriennāles mājas lapā

Arterritory devās uz sarunu ar vienu no Tēlniecības Kvadriennāles kuratoriem Aigaru Bikši, lai uzzinātu mazliet vairāk par šī gada kvadriennāles koncepciju un to, vai ir iespējams iedalīt mākslu “labs-slikts” robežās.


Deniss Prasolovs. Skulptūras "Pirmā ekipāža" ("First Crew")

Lasīju šī gada kvadriennāles koncepciju, kurā ietvertas vairākas ļoti plašas tēmas – liberālisms un konservatīvisms, ko nozīmē būt “labam”, pārmaiņas sabiedrības domāšanā u.c. Kā radās koncepcijas ideja?

Mēs gribējām sarunu izvērst plašāk. Vēsture šai koncepcijai ir diezgan sena – tā kā esmu Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas apakšnozares katedras vadītājs, reizēm aicinu konceptuālā dizaina kursa ietvaros runāt arī dažādus cilvēkus. Biju uzaicinājis Arni Rītupu uz sarunu par to, kādas tēmas mūsdienās ir vērts pārrunāt un risināt mākslā. Sarunai piedāvāju tēmu par austrumu un rietumu robežu, par to, ka esam tai pa vidu. Rītups teica, ka šādas austrumu–rietumu robežas nemaz nav, ka robeža ir starp konservatīvajiem un liberālajiem uzskatiem. Māksla, jo īpaši mūsdienu māksla, tradicionāli tiek saistīta ar liberālajiem pasaules uzskatiem, bet kvadriennāles gadījumā mēs neesam nekādi advokāti vienai vai otrai pusei, gribam aktualizēt ideju par šīm attiecībām. Abās pusēs ir kaut kas labs. Un, protams, šie liberālie un konservatīvie uzskati ir tik plūstoši un mainīgi – kas vienā brīdī šķiet konservatīvs, citā brīdī un vietā nē. Šobrīd ir jaunas izmaiņas kultūrā, kas ienāk ar bēgļiem, kur mēs nemaz nevaram runāt par iedalīšanu šajās kategorijās. Gribētu pieminēt Mišela Velbeka romānu “Padevība”, kurā viņš ironiski prognozē salīdzinoši tuvu nākotni Francijā, kur tiek izveidota partija Musulmaņu brālība, kas uzvar vēlēšanās, jo liberāļi nevēlas atbalstīt konservatīvos.

Viss jau, manuprāt, izriet no salīdzinājuma, bet domāju, ka ir drosmīgi iedalīt sabiedrību divās kategorijās, jo vienmēr jau ir kāds, kurš “atturas”.

Protams, bet mūsu uzdevums ir izsaukt diskusiju, vai sabiedrību vispār ir iespējams iedalīt kādās kateogrijās un kāpēc mēs tā darām. Ir pazīmes, kas norāda, vai sabiedrība ir gatava atļaut cilvēkam darīt vairāk vai citādāk nekā lielā masa, vai tieši otrādi, pakļaujoties komūnas diktātam, paziņo – šo gan nedrīkst! Nevarētu teikt, ka tā saucamā Rietumu sabiedrība ir pilnīgi brīva un atvērta. Atgādināšu, piemēram, par dzimumbrieduma aspektu, kas mums ir pilnīgs tabu, bet, skatoties kultūras vēstures grāmatas, uzzinām, ka jau 18. gadsimtā, pēc Franču revolūcijas, drīkstēja stāties dzimumattiecībās ar meitenēm, kas sasniegušas divpadsmit gadu vecumu, ja tas nav tavs bērns. Tagad tas ir pilnīgs tabu Rietumu kultūrai, kas tomēr norāda, ka tai arī ir savi rāmji. Lasīju, ka Berlīnē kāds cilvēks pēc savstarpējas vienošanās apēdis otru cilvēku. Tiesa šo līgumu atzinusi par spēkā neesošu, jo ir pretrunā ar cilvēktiesībām, līdz ar to cilvēka griba nav pilnīgi brīva Rietumu kultūrā.

Tiek izdomāti noteikumi, kas kļūst par likumu, lai varētu kontrolēt masas.

Protams. Tiek pieņemtas sociālas vienošanās. Kvadriennāles kuratoru komandai šī tēma šķita interesanta.

Un kā mākslas darbi runā par šiem jautājumiem? Kāpēc nosaukums “Būt labam”?

Nosaukums “Būt labam” ir mākslinieces un šīs kvadriennāles līdzkuratores Kirkes Kangro piedāvājums.  Rietumu kultūrā jau kopš Senās Grieķijas laikiem tiesas laikā bija svarīgi noskaidrot, vai tu esi labs cilvēks, nevis esi vai neesi vainīgs, – labs cilvēks nemaz nevar būt vainīgs. “Būt labam” šajā gadījumā pasvītro šo neveiklo un klamzīgo liberālisma un konservatīvisma pamattēmu. Bāzt skapī vai vilkt ārā – tēmu var pastiept uz vienu vai otru pusi. Neatkarīgi no tā, vai tiek pārstāvēti konservatīvisma vai liberālisma uzskati, jo abas puses jau iestājas par to “labo”.


Johannes Sere

Tik daudz ko domāt par un ap šo tēmu. Vai vienā brīdī māksla nepazūd koncepcijā un nekļūst sekundāra?

Māksla jau valda tajā brīdī, kad tu uz to skaties. Katrs no darbiem par šo tēmu runā ļoti atšķirīgi. Piemēram, Reiņa un Kristas Dzudzilo darbs – izgaismoti vārdi latīņu valodā virs pamestas un pussabrukušas mājas, kur teikts “Atceries, ka tu esi tikai cilvēks“. Vienmēr būs aktuāls koncepts par raidītāju un uztvērēju, katrs uztvers kaut ko savu. Vai, piemēram, mākslinieka Denisa Prasolova desmitmetrīgais kosmonauts pērtiķis “Sems”, kas tiks izstādīts Kongresa parkā, tīri fiziski raisīs sajūtu par to, cik pats esi maziņš, un par to, kā cilvēks sevi uztver un kā identificē sevi evolūcijas teorijas aspektā. Katram darbam interpretācijas var būt neskaitāmas, bet man svarīgāks tomēr ir vizuālais aspekts. Atlasot darbus, kas būs skatāmi pilsētvidē, domājām par to, lai tēlniecība tiktu aplūkota no dažādiem aspektiem. Vai ir svarīgi, ka mākslas darbam ir skaidrs vēstījums, vai tam jābūt vizuāli piesaistošam? Manuprāt, sākotnēji darbam ir jāiedarbojas kā objektam, pēc tam katrs var interpretēt to pēc sirds patikas.


Kims De Reishers (Kim De Ruysscher),  instalācija "Inside", 2006.

Ņemot vērā, ka tā tomēr ir tēlniecības kvadriennāle, vai mūsdienās vispār var noteikt robežas starp tēlniecību, instalāciju un performanci?

Performance tika nosaukta par tēlniecību, šķiet, jau 60. gados, bet es uzskatu, ka tēlniecībai galvenais priekšnoteikums ir “runāt” trīsdimensionālā valodā, citu rāmju tai nav. Tu jau redzi, cik dažādi ir darbi šajā kvadriennālē – ir figurāli darbi, ir izkārtnes burti uz ēkas, karogs ar vienkāršu vēstījumu un reklāmisku pieeju, instalācija – laukumā pie Pētera baznīcas apkārt braukās butaforiski akmeņi, liels pludiņš Rīgas kanālā, apstādījumi no nātrēm utt.

Vai tika izvēlētas kādas īpašas vietas Rīgas pilsētvidē, kurās tiks izvietoti objekti?

Mēs koncentrējāmies uz to, lai cilvēki mierīgā pastaigā, dzerot, piemēram, kafiju, varētu apskatīt visus mākslas darbus dažu stundu laikā, tāpēc darbi tika izvietoti centra rajonā.


Nikita Kadan. ''Exhibit. Inseparable'', 2014. Foto: Serghiy Illin un Boris Lewandowsky

Kā izvēlējāties māksliniekus?

Pie tā intensīvi strādājām, konkurss bija liels. Veicām mākslinieku atlasi, skatījāmies, kuri jau iepriekš pievērsušies šādām tēmām vai kuriem būtu ko teikt. Kaut gan kādreiz varētu arī uztaisīt tikai figurālu tēlniecības kvadriennāli.

Šajā gadījumā nav izteikta iedalīšana žanros – viss ir māksla.

Tā ir, bet no otras puses, ja trenējies domāt vienā medijā, veidojas pieredze un konkrēti aspekti, kas nosaka, kā attēls strādā plaknē. Ne visi ir spējīgi sajust telpu.

Māksla pilsētvidē pati atrod sev skatītāju, gribot negribot, pievērsīsi uzmanību desmitmetrīgam pērtiķim. Bet vai cilvēks, kas nav ikdienā saistīts ar mākslu, to spēs uztvert un novērtēt?

Kas gan te ir ko neuztvert, pie katra darba, protams, būs arī paskaidrojošais teksts, bet arī ar mākslu nesaistītam cilvēkam kaut kas aizķersies. Varbūt ne visi karogu ar saukli uzskatīs par mākslas darbu, bet te atkal parādās jautājums par to, kas ir māksla. 

Vai pats negribēji izstādīt kādu savu darbu?

Neienāca prātā, bet paldies par ideju. (Smejas)

Atceros, ka pirmo reizi, kad 2004. gadā kūrējām kvadriennāli ar Kristapu Gulbi, braucām visapkārt, atlasījām māksliniekus, intensīvi komunicējām un prezentējām. Aizbraucām uz Britu padomi, izstāstījām ideju, un viņi jautāja, kuri mākslinieki kvadriennālē pārstāvēs Latviju, atbildējām, ka, protams, mēs paši. Iestājās gara pauze, kuru pārtraucu sakot – joks, joks! Nē, nē, to mēs nedarām – ne toreiz, ne tagad.


Ronijs Fābers Dāls

Tomēr tēma gan šai, gan iepriekšējām kvadriennālēm ir tuva arī tev. Tu par to runā savos darbos.

Tā ir. Tas mani pašu interesē un šo interesi es uzturu arī kā kurators. Pēdējo reizi pats kvadriennālē piedalījos 2000. gadā, kad pats to vēl neorganizēju.

Ar kādu darbu piedalījies?

Darba nosaukums bija “Saki man: mīlu”. “Arsenālā” tika izstādīta milzīga kaste ar melnzemi, tai pa vidu stāvēja kapakmens ar šo uzrakstu “Saki man: mīlu”, kad skatītājs pienāca pie darba, sensors iedarbināja mehānismu un melnzeme sāka viļņoties. Toreiz par šo darbu ieguvu arī balvu.

Un nu jau pats esi organizējis pēdējās četras kvadriennāles.

Jā, pirmās divas kūrējām ar Kristapu Gulbi, trešo ar Inesi [Baranovsku] un Ivaru Drulli. Šogad sadarbojos ar mākslinieci Kirki Kangro un kuratori Elonu Lubīti.

Ņemot vērā tavu darbu provokatīvo raksturu, vai, atlasot darbus kvadriennālēm un piedaloties dažādās komisijās, arī izvēlies līdzīga rakstura darbus?

No vienas puses ir skaidrs, ka telpa ir jāsargā no visādiem idiotiem, no otras puses – idiota uzdevums ir stiept tur visu iekšā. (Abi smejas) Un šī spriedze ir nepieciešama. Mani ik pa laikam uzaicina piedalīties dažādās komisijās, kurās ieņemu lēmēja vietu, kurš saka – nē, šitādu tur nevar. Tajā pašā laikā, kad pats esmu tas stiepējs, nekaunīgi sniedzu iekšā visu, kas man ir. Man nekad nav bijis naids pret cilvēkiem, kas pieskata un to regulē. Saprotu, ka viņiem ir sava vieta, pienākumi un pozīcijas, bet mans uzdevums ir stiept.


Nikita Kadan. "Hold the thought where the story was interrupted", 2014. Foto: Serghiy Illin

Arī tas droši vien ir jautājums, izvēloties darbus kvadriennālei, kas tad ir laba un rādāma vai nepieņemama māksla un kurš to nosaka?

Man tāds jautājums par “labo – slikto” mākslu nemaz neeksistē. Man ir svarīga iedarbība, kas mani tajā brīdī aizķer. Mākslas izglītība un tās vide ir ļoti divkosīga, jo no vienas puses tiek teikts – cilvēk, esi radošs, radi ko tu gribi, dves ārā visu, kas tevī iekšā, jo tā ir tava brīvība! No otras puses tiek sacīts – bet tagad izdves, lūdzu, kaut ko labu. Un tā, manuprāt, ir milzīga sistēmas divkosība.

Iespējams, ir vajadzīga šī konfrontācija.

Jā, protams, vajag jau kādu, kas izvērtē un novērtē mākslu, bet domāju, ka pašam māksliniekam nevajadzētu iekrist šajā atzīšanas bedrē, jo viss, kas ir, ir labs. Protams, kad mani kā ekspertu uzaicina komisijā un man jāsaka, kas ir labs vai slikts, es dodu savu vērtējumu. Grūtāk ir ar studentu darbiem [Mākslas] akadēmijā, kur jāliek atzīmes. Es varu ielikt astotnieku, bet netici taču man, mīļo cilvēk. Iekļūsi lielajā dzīvē, ko tu ar to manu savu astotnieku darīsi? Svarīgāks ir jautājums, vai tavs mākslas darbs kādu aizķers?

Kaut vai tikai vienu cilvēku.

Tieši tā! Tas ir viss. Ne jau uzaicinātā “profesionāļu” banda, kura visu jau ir redzējusi.

Vai kvadriennālē ir kāds šokējošs vai izteikti provokatīvs darbs?

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka to nekad nevar zināt, kurš darbs izsauks kādas emocijas un būs skandalozs. Dažreiz darbi, kuri, manuprāt, varētu ļoti rezonēt, izraisa tikai vieglu diskusiju, bet kad pašam šķiet, ka par šo jau gan nekādu vētru nebūs – pēkšņi ir sprādziens!

Ņemot vērā, cik neaudzināta ir sabiedrība, vai nav bail, ka kvadriennāles darbi pilsētvidē tiks apgānīti?

Uzskatu, ka darbam jābūt pietiekoši izturīgam, lai, ja kāds iereibis cilvēks met ar pudeli, tas nesabruktu. Ar to ir jārēķinās. Uztraukties par to, ka kāds var kaut ko sagandēt, un tāpēc netaisīt un neizstādīt darbus ir muļķīgi.

Ja mākslas darbiem ir jāiedarbojas vizuāli, vai tiem vispār ir nepieciešama koncepcija?

Mākslinieki ir dažādi – ir cilvēki, kas domā koncepcijās, un ir cilvēki, kas domā vizuāli, abiem ir vieta. Arī pilsētā! 

Festivāls ilgs līdz 28. oktobrim. Plašāk ar Tēlniecības Kvadriennāles notikumiem un norises vietām var iepazīties mājas lapā www.mmic-ngo.lv un festivāla facebook lapā