ZIŅAS  
Skats no monooperas "Cilvēka balss" mēģinājuma. Foto: Jānis Porietis

Pulenks, Kokto un Vūra Cēsīs 0

Monoopera “Cilvēka balss” festivālā “LNSO vasarnīca”

Dāvis Eņģelis
27/08/2016

Foto: Jānis Porietis

Augusta nogalē, noejot pa Meistaru ielas ietvi gar Lielās ģildes sienu, skatam paveras mākslinieka Kriša Salmaņa veidotie plakāti, veltīti “LNSO vasarnīcas” koncertsērijai. Stīdzinieku lociņā iekāries melnbalto filmu pārgalvīgais varonis Harolds Loids; smiltīs tup sienāzītis, turpat blakus automobilī brauc Āpsis, Kurmis un Krupis. Pa vidu starp šiem jaukajiem dzīvnieciņiem provocējoša, neērtības sajūtu izraisoša, veca, ar vadu pievienota telefonam (kurš palicis kompozīcijas neredzamajā pusē) bēša klausule ar košsārtām sievietes lūpām, kas puspavērtas varbūt kaislē, varbūt klišejiski tēlotā erotismā; varbūt tā ir atsauce uz reklāmām, kuras agrāk vēlos vakaros rādīja pa televizoru un kuru laikā, skatoties kādu labu seriālu kopā ar vecākiem, kļuva gaužām neērti. Pat ja tā – stāsts joprojām ir par vientulību. Arī par to vērts padomāt, šosvētdien Cēsīs klausoties Fransisa Pulenka operu “Cilvēka balss”.


Skats no monooperas "Cilvēka balss" mēģinājuma. 

Ir jāatsauc atmiņā nesen notikusī saruna ar intelektuālo franču operdziedātāju Karenu Vūru, kura saka – Pulenka opera rakstīta sievietei un telefonam. Neko vairāk tur izdomāt nevajagot. Dziedātāja vēl iedrošina – līdzās stāsta varones izmisīgajiem mēģinājumiem nepārtraukt telefonsarunu, domām par pašnāvību, nespējai palaist vaļā tuvu cilvēku, kurš dodas citā virzienā, stāsts ir par mīlestību. Varbūt operā nolasāms arī rakstnieka un domātāja, “Cilvēka balss” teksta autora Žana Kokto nelaimīgais mīlasstāsts.


Skats no monooperas "Cilvēka balss" mēģinājuma. 

“Cilvēka balss” ir franču komponistu grupas “Sešinieks” fotogrāfijās allaž mazliet smaidīgā dalībnieka Fransisa Pulenka 1959. gadā radīts skatuves darbs, veltīts franču soprānam Denīzei Divālai. Uz skatuves atrodas orķestris un dziedātāja. Vārdā nenosauktā Viņa vairākās telefonsarunās izspēlē viena cilvēka drāmu. Aiz skatuves dēļu robežām, tajā netveramajā pusē, kur valda iztēle, otrā galā pie citas klausules atrodas vīrietis, kurš ar katru mirkli neglābjami un uz visiem laikiem attālinās. Vai iespējams noturēt citu cilvēku? Un vai iespējams atlaist vaļā? 

Operas beidzas ar vārdiem je t`aime, je t`aime, je t`aime… Neatbildēts paliek jautājums – vai Viņa beigās izdara pašnāvību, vai turpina vadīt dzīvi pa ceļiem, par kuru koordinātām Kokto balss klusē? Režisoru domas dalās, skatuves risinājumi atšķiras. Dziedātāja Karena Vūra saka – nē, ir iespējams atrast jaunu dzīvesspara impulsu, sākt visu no jauna.


Skats no monooperas "Cilvēka balss" mēģinājuma.  

Operas režisors Andrejs Žagars saka: “Lielākais izaicinājums gan režisoram, gan dziedātājai ir savienot čukstošo, vibrējoši juteklīgo kamerspēli ar lielā orķestra spēcīgo skanējumu. Gan aktieriskajā amplitūdā, gan režisora uzstādījumā “Cilvēka balss” ir kamerdarbs. 

Karena Vūra ir ļoti laba aktrise, nešaubījos par viņa vokālajām spējām. Viņa dzied savā dzimtajā valodā, kas ir ļoti svarīgi. Mani kā režisoru fascinē ārkārtīgi augstā aktiermeistarība, spēja ne tikai pārliecinoši, patiesi un izteiksmīgi radīt emocijas dziedājumā, bet arī emocionāli klausīties savu partneri, kurš neatrodas uz skatuves un kuru mēs, klausītāji, nedzirdam.

Stāsts ir ļoti arhetipisks. Katram cilvēkam, manuprāt, attiecībās nākas saskarties ar savām un otra cilvēka emocionālām krīzēm. Arī te ir galēja situācija, kad galvenajai varonei ir sabrukušas attiecības un viņa izmisīgi mēģina tās glābt, cīnoties par savu mīlestību, bet diemžēl neveiksmīgi. Stāsts padara operu saprotamu, uztveramu, līdzpārdzīvojamu ikvienam klausītājam.”


Skats no monooperas "Cilvēka balss" mēģinājuma. 

Kā sagatavoties operas izrādei? Karena Vūra, kuru dzirdēsim Viņas lomā Cēsīs, iesaka noskatīties kinematogrāfiskās Kokto stāsta interpretācijas ar Annu Manjani vai Ingrīdu Bergmani.

Opera “Cilvēka balss” svētdien, 28. augustā, koncertzālē “Cēsis”. Soprāns Karena Vūra, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Andris Poga, režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Einārs Timma, tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.