Foto

Koku opera

Arterritory.com

Īssaruna ar jauno komponisti Annu Ķirsi par performanci - skaņdarbu “Koku opera”


10/08/2016

Šīs nedēļas nogalē, no 12. līdz 14. augustam, Aknīstē norisināsies jau trešais alternatīvais kamermūzikas festivāls – „Sansusī“. Festivāla idejas autoram, mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam organizatoram Armandam Siliņam ideja par festivālu radusies, kad viņš savas lauku mājas “Susēja” teritorijā runājis pa telefonu un pamanījis, ka tur ir ļoti laba skaņas akustika. No vienkārša novērojuma izauga festivāls, kuru katru gadu apmeklē arvien lielāks interesentu skaits. Visi koncerti norisinās brīvā dabā, tiek būvētas vairākas skatuves, dažas no tām arī mežā. Vienu no šīm “meža skatuvēm” šogad apdzīvos jaunās komponistes Annas Ķirses skaņdarbs “Koku opera”, kas tapis sadarbībā ar Andri Kalnozolu (librets un režija), Katrīnu Neiburgu (projekcijas) un Andri Eglīti (scenogrāfija).

Anna Ķirse šobrīd studē Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļas ceturtajā kursā pie Jāņa Petraškēviča, komponē skaņdarbus dažādiem instrumentiem, to starp arī pašas radītam instrumentam “Laika mašīna”, kas šogad tika izmantots komponistes autorkoncertā “Neurostenia”, Arsenāla izstādes “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III” noslēgumā. Paralēli studijām un skaņdarbu komponēšanai, Anna dzied Andra Indāna elektroniskās brīvformas mūzikas projektā “Gas of Latvia”, apmeklē operdziedāšanas nodarbības pie operdziedātājas Airas Rūrānes un ir galvenā idejas autore un vadītāja laikmetīgo operu ciklam LULU.

tikās ar komponisti, lai uzzinātu mazliet vairāk par “Koku operas” ideju, viņas iedvesmas avotiem un galvenajiem izaicinājumiem, kas bija jāpārvar, strādājot pie šī skaņdarba.


Komponiste Anna Ķirse ar savu suni Sufī, izpētot iespējamās skaņdarba atskaņošanas vietas. Foto: Pēteris Tenisons

Kā radās ideja komponēt skaņdarbu festivālam “Sansusī”?

Pagājušajā gadā “Sansusī” tika atskaņoti trīs mani komponētie darbi, kurus izpildīja Agate Burkina un Pēteris Trasuns. Neilgi pēc festivāla noslēguma runāju ar Armandu Siliņu un izdomājām, ka šogad varētu radīt kaut ko īpaši festivālam. Tā kā man viens no lielākajiem iedvesmas avotiem ir daba, tad uzreiz ienāca prātā doma, ka gribētu savu komponēto skaņdarbu atskaņot mežā un gribētu tajā arī balsis. Dziedātāji būs īpaši saistīti ar kokiem, bet, kādā veidā, tas vēl ir noslēpums – būs vien jābrauc skatīties, bet varu garantēt, ka skats būs iespaidīgs.

Kā tika atlasīta komanda, kas strādā pie “Koku operas”?

Ar dramaturgu Andri Kalnozolu šobrīd strādājam arī pie kameroperas "Izturēšanās terapija", kuru plānots pirmatskaņot nākošā gada rudenī Spilves lidostā, režisors ir Viesturs Meikšāns, bet scenogrāfiju veidos Katrīna Neiburga. Kad domāju par “Koku operu”, uzreiz zvanīju Andrim Kalnozolam. Aizbraucām uz “Susēju”, nodzīvojām tur vairākas dienas. Staigājot pa mežu, radās doma, ka šis darbs varētu būt sitamajiem instrumentiem, lai būtu trīs izpildītāji un klausītāji un skatītāji būtu tam pa vidu. Skaņdarbs tiks atskaņots meža kailcirtē, perkusionisti un dziedātāji atradīsies trīs puduros trīs hektāru teritorijā. Katrīna Neiburga strādās ar Gobo tehniku, uz gaismām izvietos koka trafaretus, kuri tiks projicēti uz puduriem. Dziedātājus apzināti izvēlējos ar dažādiem balss tembriem – dziedās Dināra Rudāne, kura ir koloratūras soprāns ar fenomenāli augstu balsi, Zigmārs Grasis, kas, manuprāt, ir zemākās balss īpašnieks Latvijā, un Laima Lediņa - soprāns un ļoti virtuoza laikmetīgās mūzikas izpildītāja. Un trīs sitaminstrumentālisti – Elvijs Endelis, Alekss Jalaņeckis un Juris Āzers.

Cik ilgi strādājāt pie šī projekta?

Ideja radās pirms gada, bet sāku komponēt šī gada sākumā.

Cik garš ir šis skaņdarbs?

Piecpadsmit minūtes – šis ir garākais skaņdarbs, ko esmu sakomponējusi, līdz šim esmu komponējusi miniatūras, līdz piecām minūtēm.


Komponiste Anna Ķirse ar savu suni Sufī, izpētot iespējamās skaņdarba atskaņošanas vietas. Foto: Pēteris Tenisons

Vai sākuma vīzija tam, kā šis skaņdarbs izklausīsies kopā, atšķiras no rezultāta?

To varēšu pateikt tikai neilgi pirms festivāla, kad būs bijuši mēģinājumi, jo muzikālais sastāvs ir milzīgs - trīsdesmit pieci sitamie instrumenti un trīs lielās orķestra bungas.

Kā tieši tevi iedvesmo daba?

Es tajā rodu un jūtu neaprakstāmu spēku, domāju un ceru, ka to var just arī citos manos darbos. Dabas tēma parādās visur – sākot jau ar pašu pirmo skaņdarbu “Kummi svaf í klettagjá”, kuram iedvesmojos no norvēģu blackmetal pamatlicēja Burzum. Man ļoti patīk strādāt ar valodu, kas nav latviešu, šim darbam izmantoju islandiešu valodu. Sameklēju vienu no Islandes senajām teiksmām, kurā runā par kraukļiem, kuri ziemā cieš no bada. Arī Agates Burkinas izpildītajā skaņdarbā “Am MOOR” pamatā tika izmantota Georga Trākla dzeja, kas ir ciešā saistībā ar dabu. Skaņdarbam “Melni kraukļi gaisā skraida” izmantotas skaņas no Burtnieku ezera dzīlēm, kas tika ierakstītas ar ūdens mikrofonu, kā arī iekāru senos instrumentus dižozolā un ierakstīju, kā vējš uz tiem iedarbojas. Skaņdarba “Amanita Muscaria” pamatā ir stāsts par ķīmiskajām vielām mušmirēs, kuras izraisa halucinācijas.

Kāpēc tevi interesē komponēt mūziku citās valodās?

Loģiski, ka man kā latvietei latviešu valoda ir ļoti tieša. Neizmantoju arī krievu vai angļu valodu, jo tu automātiski koncentrējies uz tekstu, nevis muzikālo izpildījumu un melodiju. Izmantojot svešvalodu, tā palīdz abstrahēties no tiešām asociācijām, kuras veidojas, lasot tekstu. Arī “Koku opera” ir, piemēram, latīņu valodā.

Bet vai ir svarīgi, kas ir tajā tekstā?

Protams, ir svarīgi. “Koku operā” par pamatu tika ņemts librets par koku savstarpējām attiecībām. Biologs un pētnieks Kārlis Linnejs ir uzrakstījis par koku seksualitāti, šis darbs tika transformēts un izmantots par pamatu šī skaņdarba libretam. Andris Kalnozols, pētot un tiekoties ar dabas zinātniekiem, atklājis, ka, lai skujkoku mežs varētu pilnvērtīgi dzīvot, tam vienreiz 300 gados ir jānodeg, bet cilvēks iejaucas šajā procesā un neļauj degt, tāpēc ir milzīgas problēmas un sākas izmiršanas process.

Kāds ir stāsts šajā libretā latīņu valodā, par ko tas ir?

Stāsts ir par to, kā katrs koks iepazīstina ar sevi un kādā vidē viņam patīk augt. Priede, piemēram, uzsver, ka ir viena – “Augu dienu, augu nakti, augu viena, augu pati”. Bet vispār tas ir mīlas stāsts starp egli un bērzu, ir arī koku seksa aina, ar kuru viss noslēdzas. Beigās, protams, ir traģēdija, jo priedei ir svarīgi, lai viņa var atjaunoties, mežs nodeg un visi mirst. Kā jau klasiskā operā. (Smejas)


Sitaminstrumentālists Juris Āzers "Koku operas" mēģinājumā. Foto: Ivars Zviedris

Kas bija visgrūtākais, komponējot šo operu, kādi bija lielākie izaicinājumi?

Tā kā esmu beigusi tikai četras klases mūzikas skolā un man ir liels izrāvuma posms, man lielākās grūtības sagādā tieši tehniskās lietas un pieraksts. Iestājoties Mūzikas akadēmijā, vislielākās grūtības sagādāja tieši ritms, bet man ir ļoti raksturīgi sevi iemest problēmsituācijās, iziet ārpus komforta zonas, lai pēc tam varu ķepuroties ārā. Tāpēc arī izvēlējos komponēt šo operu sitaminstrumentiem, jo zināju, ka tā varēšu tikt tam ritmam klāt. Un tas nu ir izdarīts!

Ja tev tik tuva ir daba, vai esi domājusi par dzīvošanu laukos?

Ļoti gribētu dzīvot laukos un braukāt uz Rīgu, bet tā kā man nav ne mašīnas, ne tiesību, ne lauku mājas, tad nav variantu.(Smejas) Bet ceru, ka tas notiks pēc pāris gadiem.


Anna Ķirse. Foto: Karlīna Vītoliņa

Tu darbojies ļoti dažādos žanros – dziedi grupā “Gas of Latvia”, komponē skaņdarbus, vadi laikmetīgo operu ciklu LULU, tagad apmeklē arī operdziedāšanas nodarbības. Kā tu to visu savieno?

Galvenais priekšnosacījums, lai tā būtu mūzika.

Bet kurā no žanriem pati jūties visērtāk?

Tas ir atkarīgs arī no mana emocionālā stāvokļa. Piemēram, dziedāšanu es uztveru kā meditācijas veidu. Komponēt es varu tikai, kad esmu mierā ar sevi, citādi nav iespējams pieslēgties tajā haosā un stresā. Tāpēc ir daudz jāstrādā, lai emocionālās pārestības mēģinātu apzināti pārvirzīt citā gultnē. Gūtā dzīves pieredze, protams, ir vajadzīga, bet to var apstrādāt tikai ar laika nobīdi. Daudzi saka – liec to visu ārā! Es to lieku ārā, bet pēc kāda laika. Ja uzreiz to mēģinātu likt kādā skaņdarbā, tad es sēdētu un vienkārši dauzītu klavieres.(Smejas)

Vai tev patīk strādāt vienai?

Lai arī daudz laika pavadu viena pie nošu papīra, es tomēr uzskatu, ka esmu komandas cilvēks, man tas ir ļoti svarīgi, tāpēc priecājos, ka “Koku operā” strādāju ar daudziem ļoti talantīgiem cilvēkiem. Interesanti arī, ka pie šī projekta nolasījušies cilvēki ar koku uzvārdiem – Eglītis, Kalnozols, Ķirse – to sapratām tikai pēc kāda laika, kad strādājām pie operas.

Kā tev šķiet, kāds būs “Koku operas” rezultāts?

Ļoti ceru, ka viss izdosies un skanēs tā, kā esmu to iztēlojusies, bet... Galvenais nekrist panikā!

soundcloud.com/annaki
sansusi.lv