ZIŅAS  
Andreja Strokina kolāža. 2016

Robežu paplašināšana 0

Īssaruna ar kuratori Ingu Šteimani par fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas izstāžu sēriju “#Blumbergs. Bezgalība”

Paula Lūse
08/06/2016

Jau rīt, 9. jūnijā, tiks atklāta fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras māja. Tās otrā sezona tiks ievadīta ar Miķeļa Fišera instalāciju “Nemūžamnepiedošanas ekspresis” un Ilmāra Blumberga konceptuālās audioperformances “Zīmējumi ir kastītē” oriģinālatskaņojumu, kuru papildinās Gvido Kajona fotogrāfiju projekcijas ar performances norisi.

No konteineriem izveidotā Vasaras māja Kalnciema kvartālā jau otro gadu turpina aktualizēt un mūsdienu kontekstā interpretēt latviešu mākslu un vērtības, kas radušās padomju periodā, vienlaikus atgādinot par to, ka Rīgā joprojām nav muzeja, kurš pārskatāmi atspoguļotu Latvijas pēckara un mūsdienu mākslu. Pagājušajā gadā uzmanības centrā bija gleznotāja Džemma Skulme un viņas 90 gadu jubilejas svinēšana. Šogad projekts veltīts Ilmāram Blumbergam (1943–2016), kurš ar moderno scenogrāfiju, izsmalcinātajiem zīmējumiem un savdabīgo glezniecību dēvējams par vienu no laikmetīgās mākslas vēstnešiem un celmlaužiem Latvijā.

Godinot mākslinieku, no 9. jūnija līdz 11. septembrim Vasaras mājā norisināsies sešu izstāžu sērija ar virsrakstu “#Blumbergs. Bezgalība” un tajā piedalīsies mākslinieki – Miķelis Fišers, Ansis Starks, Gints Gabrāns, Voldemārs Johansons, Sabīne Vernere un Andrejs Strokins. Pēc izstādes kuratores Ingas Šteimanes vārdiem, šo mākslinieku uzaicināšana sabalansē dziļu pietāti pret Blumberga mākslu un ietekmi, kā arī turpina sarunu par to, kas vēl var būt māksla. Starp māksliniekiem ir tādi, kuru darbos ir tieša un apzināta Blumberga ietekme, ir Blumberga portreti, un ir darbi, kuri tapuši individuālās trajektorijās, taču arī uz tiem var attiecināt Ilmāra Blumberga dzīves un mākslas izjūtu, ka “visi mēs kustamies kopā – kāds no kāda, cits uz citu.”

Arterritory.com uz īsu sarunu tikās ar šī gada MVT Vasaras mājas kuratori Ingu Šteimani, lai uzzinātu mazliet vairāk par izstāžu konceptu, kā tika veikta mākslinieku atlase un kā katrs no māksliniekiem ir saistīts ar Blumbergu un viņa mākslu.


Ansis Starks. Ilmāra Blumberga portrets. 2013

Kā tika atlasīts mākslinieku kolektīvs “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājai? 

Sākotnēji tika domāts par tēmu, lai tā atbilstu konceptam – saglabāt nesenās pagātnes mākslu, to interpretējot caur šobrīd aktuālo mākslinieku darbiem. Ilmārs Blumbergs ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta māksliniekiem Latvijā. Atlasot mākslinieku kolektīvu, vadījos pēc diviem aspektiem. Pirmkārt, kurators visbiežāk izvēlas izstādīt to mākslinieku darbus, ar kuriem jau ir bijusi veiksmīga sadarbība un kuriem mākslā ir ko teikt. Man personīgi nav svarīgas kādas konkrētas atbildes vai pierādījumi, bet priekšlikumi tam, kas māksla vēl var būt. Uzskatu to par robežu paplašināšanu. Otrkārt, izvēlējos māksliniekus, kuriem bijusi tieša vai pastarpināta Blumberga ietekme, balstoties uz līdzīgu estētisku izpratni, tēlu struktūru vai emocionālo piesaisti. 

Galvenā MVT Vasaras mājas ideja ir aktualizēt jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeja neesamību... 

Vasaras māja, protams, nevar aizstāt muzeju. Gan pēc kvadrātmetru platības, gan statusa Vasaras māja nekonkurē ar muzeju, bet tai piemīt vairākas muzeju raksturojošas kvalitātes, piemēram, tā ir vieta, kurā nozīmīga loma ir interpretācijām. Muzejs ir vieta, kur savienojas nesenā pagātne ar to, kas ir šodien, parādot, ka mūsdienu māksla nav radusies no nekurienes un kur meklējamas tās saknes. Tādā ziņā Vasaras māja ar projektiem “#Džemma 90 pērn un “#Blumbergs. Bezgalība” pilda šo funkciju. Tā ir kā neliels organisms, kas uzbūvēts, lai profesionāli producētu un interpretētu laikmetīgo mākslu, atgādinot par pagātnes kontekstiem. Tiek izvēlēts viens mākslinieks, kuram bijusi liela nozīme Latvijas 20. gadsimta mākslā un kurš ap sevi veidojis spēcīgu kustību. Tāda pilnīgi noteikti ir Džemma Skulme un arī šī gada galvenais varonis – Ilmārs Blumbergs. Viņa līnijas un formas bezgalīgais plūdums un jutekliskums, stāsti, kas tiek veidoti, šo formu atvasinot, ir ļoti ietekmējuši vairākus māksliniekus. Imants Lancmanis reiz teica, ka Blumbergs savos darbos ietver metaforas un runā tik augstās kategorijās, kas piemīt renesanses laika cilvēkam, kuram pienāktos atbildēt par visu, pie tam viņš to dara bez liekulības un tukšuma, kas dažkārt piemīt šīm augstajām, pāri stāvošajām attiecībām ar esamību un pasauli. Kad sarīkojām sapulci ar uzaicinātajiem māksliniekiem, bija interesanti, ka pilnīgi neviens nebija vienaldzīgs pret Blumbergu un viņa daiļradi. Visi spēja noformulēt aspektu, kādā viņiem Blumbergs ir svarīgs. Mākslas darbi tika veidoti un atlasīti ne tik balstoties uz Blumbergam vizuāli līdzīgām struktūrām un tēliem, bet vairāk koncentrējoties uz emocionālo piesaisti māksliniekam. 


Gints Gabrāns. FOOOD

Vasaras mājā tiks izstādīti gan speciāli šai izstādei tapuši, gan iepriekš radīti darbi. Vai tas tomēr nav kā “aiz matiem pievilkts” koncepts, kurā piesaistīti mākslas darbi lielajam Blumberga vārdam, kas tomēr ir pašvērtība pati par sevi? 

Jautājums ir par attieksmi vai komunikāciju. “Pievilkšana aiz matiem” paredz to, ka mēs gribētu bez biļetes ielēkt vilcienā, kurā brauc Blumbergs. Ja tā būtu, tas izvērstos par primitīvu komerciālu projektu, ar kura palīdzību gribētu publikai iebarot šobrīd aktuālo mākslinieku darbus, bet tā nav. Blumbergs ir sacījis: “Viss rodas no tukšuma, bet ne tukšā vietā”, kas, manuprāt, akcentē to, ko jau otro gadu dara šis fonda “Mākslai vajag telpu” projekts. Manuprāt, Latvijas mākslā izteikti pietrūkst interpretācijas, kas ir visas kultūras pamats. Ne jau artefaktu savākšana un noglabāšana veido kultūru, bet gan to skaidrojumi un interpretācijas. Ir svarīgi saprast, kādas saiknes un asociācijas šie artefakti veido. Latvijā šo saikņu meklēšana iztrūkst. Rietumu kultūra ir stipra un fascinējoša ar to, kā tā prot veidot saiknes ar pagātni, pamanot pasaulē esošās lietas, tās izdalot no kopuma un pamatojot, kā tās radušās, nevis izdomājot to, ka tā ir ideoloģija, kas pēkšņi radusies katrā laikmetā. Tāpēc uzskatu, ka šo izstāžu konceptā nav vietas kādām spekulācijām par ideju “pievilkšanu aiz matiem”. Ar šo projektu gribu norādīt, kā vajadzētu funkcionēt ideju pasaulei. 


Miķelis Fišers. Bez nosaukuma. 2016

Vai varētu sniegt īsu ieskatu, kā katrs no māksliniekiem pietuvosies Blumbergam savos mākslas darbos? 

Miķelis Fišers, ar kuru tiks atklāta šī gada Vasaras mājas sezona, izveidojis jaunu, manuprāt, fascinējošu video darbu, kas skaisti interpretē Blumberga orientālās mācības. Šīs mācības apspēlē to, ka nekas nav galīgs, bet, ja nekas nav galīgs, tad apgalvojumi zaudē savu ierasto jēgu. Fišeram ļoti labi izdevies interpretēt Blumberga mākslas darbu sēriju “Visu laiku snieg”. Ja Blumbergs šo tēmu parādījis visnotaļ poētiski, Fišers to apspēlē ar viņam ierasto sarkasma piesitienu. 

Ansis Starks iemūžināja Blumbergu 2013. gada “Rīgas laika” intervijai. Viņš izstādīs Blumberga portretu tuvplānu fotogrāfijas. Kā zināms, Blumbergs bija ļoti performanci mīloša personība, kas lielā mērā arī ir saistīta ar viņa darbošanos teātrī, veidojot vairākas izrāžu scenogrāfijas. Visa Blumberga dzīve bija kā skatuve, tāpēc viņš arī savu ķermeni izmantoja kā māksliniecisko materiālu. 

Gints Gabrāns turpinās darbu sēriju Food, kas balansē uz sociāla farsa robežas, rādot, kā mēs operējam un mēģinām iegrozīt citu cilvēku dzīves, lai rastos harmonija, kas nekad tā nav strādājis. Ar Blumbergu tam saistība, iespējams, ir tikai tajā aspektā, ka viņš ļoti novērtē mākslinieka agrīno scenogrāfiju. Līdzīgi kā Blumberga scenogrāfijās, arī Gabrānam izdevies noķert bezgalības un formas bezgalību. 


Voldemārs Johansons. No sērijas Attractors. 2013 

Voldemārs Johansons izstādīs zīmējumu sēriju, kas bijusi izstādītā ārzemēs, bet Latvijā nav redzēta. Šo darbu sēriju Johansons radījis ar paštaisītu zīmējumu mašīnu, kas transformē dažādus skaņas datus, radot vizuālu attēlu. Arī viņam ar Blumbergu nav tiešas saistības, bet, līdzīgi kā to darījis ir Blumbergs, viņš ar mākslas palīdzību runā par svarīgām lietām. Johansons arī runā  abstraktos tēlos. Protams, nevar apgalvot, ka viņš savus darbus radījis, jo Blumbergs kādreiz zīmējis, bet mums kā profesionāļiem vai neprofesionāļiem tiek dota iespēja salīdzināt, kā šī līnija tapusi Blumbergam un kā Johansonam.

Jaunā māksliniece Sabīne Vernere ar Blumbergu, manuprāt, ir saistīta visciešāk, jo izjūt gandrīz vai garīgu saikni ar mākslinieku. Dzīvē Vernere nebija Blumbergu satikusi, bet daudz par viņu ir lasījusi, jūsmo par viņa mākslu, idejām un atklātību, ko pati sauc par bezkaunību. Iedvesmojoties no Blumberga personības un mākslas darbiem, viņa radījusi akvareļu darbu sēriju. 


Projekts iepazīstinās ar jaunu mākslinieci Sabīni Verneri un viņas akvareļdarbiem. Foto: Ansis Starks 

Vasaras mājas sezonu noslēgs Andrejs Strokins, kas, manuprāt, ir viens no interesantākajiem šī brīža jaunajiem māksliniekiem, kas lauž priekšstatus par to, kādai ir jābūt fotogrāfijai. Viņš interesanti strādā ar atrastām fotogrāfijām un veido kolāžas. Uz pirmo tikšanos par Vasaras māju viņš atnesa 1985. gadā izdotu albumu par Blumberga scenogrāfiju; Strokinu saista Blumberga modernistiskais lēciens Latvijas scenogrāfijā ar tam piemītošajām minimālisma un konceptuālisma detaļām, kas daudznozīmīgi transformējas. Arī Strokina fotogrāfijās un to kolāžās parādās šo detaļu daudznozīmība.

Šo sešu mākslinieku darbi ir saistīti viens ar otru vai katrs individuāli sniedz savu skatījumu par tēmu? 

Katrs mākslinieks sniedz savu redzējumu un interpretācijas par Blumbergu, bet par saikni starp tiem, domāju, varēs spriest, kad būs notikušas visas izstādes.


Andreja Strokina kolāža. 2016

facebook.com/makslaivajagtelpu