ZIŅAS  
Foto: Ieva Epnere

Aizskriet, lai pavingrotu! 0

Īssaruna ar mākslinieku Kristapu Epneru par izstādi “Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā “Noass”

Paula Lūse
24/05/2016
 

Foto: Paula Lūse

Pagājušajā nedēļā peldošajā mākslas centrā “Noass” tika atklāta mākslinieka Kristapa Epnera personālizstāde “Vingrinājumi”. Izstādē mākslinieks pievērsies vingrotāja ķermeņa kustību studijām un attēlojis savdabīgo vidi un rīkus, kas veido vingrotāja ikdienu. Mākslinieks uzsver, ka vingrošanas zālē valda īpaša gaisotne un attiecības starp treneriem un audzēkņiem, tiek ievērota strikta disciplīna, un katra vingrotāja mērķis ir visu izpildīt noliktajos kanonos līdz maksimālai perfekcijai. Izstāde sastāv no piecpadsmit minūšu garas mākslas filmas, kas uzņemta palēninājumā, sienu zīmējumiem, kuros attēlots vienas kustības cikls, diviem konceptuāliem video, skulpturāliem vingrošanas matračiem un vingrošanas virves, kas izurbusies cauri “Noass” grīdai, pa kuru ir iespējams vai drīzāk – pa kuru apmeklētāji var mēģināt – uzkāpt augšā.

Arterritory.com tikās ar mākslinieku, lai pajautātu par izstādē aplūkoto tēmu, kāpēc tā viņu interesē un kā tā sasaucas ar Kristapa Epnera iepriekšējo darbu sēriju, kurā viņš pievērsies skriešanas tematikai.

Kristaps Epners ir multimediju mākslinieks, kurš galvenokārt strādā ar video, instalāciju mākslu un fotogrāfiju. Viņa vārds pazīstams arī ārpus Latvijas robežām – starp pēdējiem projektiem jāmin viņa dalība izstādēs Canvascollectie un Confining Spaces, Beļģijā. Kristapa Epnera darbi iekļauti “Noass” Latvijas video mākslas arhīvā.

Kristaps Epners ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļā, kopš 1996. gada piedalījies izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Saņēmis vairākus apbalvojumus par grafisko dizainu un video, piemēram, France – Baltic Video Art festivāla balvu 1993. gadā, kā arī divreiz (2006. un 2011. gadā) Latvian Art Directors Club balvu. Viens no mākslinieka zināmākajiem darbiem, pie kura viņš turpina strādāt jau ceturto gadu, ir “Skrējiens”.


Skats no Kristapa Epnera izstādes “Vingrinājumi”

Kā radās interese mākslā pievērsties vingrotāju ķermeņiem?

Pirmā mākslinieciskā pieredze ar vingrotājiem man bija, kad pirms pāris gadiem piedalījos slovēņu mūzikas grupas Laibach videoklipa The Whistleblowers veidošanā, sadarbojoties ar norvēģu režisoru un mākslinieku Mortenu Trāviku (Morten Traavik) un VFS films komandu. Rezultāts sanāca tiešām labs un videoklips tika augstu novērtēts, to ievēroja un savā mājaslapā ievietoja labi zināmā video, dizaina un modes vietne nowness.com. Tā kā dzīvoju netālu no Rīgas Vingrošanas skolas, aizvedu tur savu meitu, lai paskatās, kā notiek nodarbības, domāju – varbūt tas viņu varētu ieinteresēt. Nu jau divus gadus viņa apmeklē nodarbības. Vingrošanas zāles vide ir diezgan noslēgta – piemēram, vecāki netiek ielaisti pāri slieksnim, jo tiek izpildīti sarežģīti uzdevumi un trenēta disciplīna. Protams, kad ir sacensības, tad var iet skatīties, bet ikdienā vecāki savus bērnus gaida lejā vestibilā.


Laibach – The Whistleblowers

Vingrošanas skolā ir īpaša gaisotne, kas mani ļoti uzrunā. Tur trenēties iet simtiem vingrotāju – tiek vesti gan pavisam mazi bērni, kuri gandrīz vai tikko iemācījušies staigāt, gan pusaudži, gan arī pavisam pieredzējuši vingrotāji.

Tajā visā mani kaut kas urdīja. Apbrīnoju vingrotāju mērķtiecību un spēju distancēties no “normālās” dzīves izklaidēm, lai spētu nodarboties ar treniņiem piecas vai sešas dienas nedēļā. Iespējams, tās ir tās pašas kvalitātes, kas mani interesējušas arī saistībā ar skriešanu – rutīna, regularitāte, treniņi, atkārtošanās. Tās ir tēmas, kuras man patīk risināt un attēlot mākslā. Tā arī radās doma uztaisīt filmu par vingrotājiem.

...kas rezultējās ar darbu sēriju un izstādi Noasā.

Jā, tas bija vesels process. Izstādi bija doma veidot jau pagājušajā gadā, bet projekts vēl nebija nobriedis, jo tomēr nav gluži tā, ka ieej vingrošanas zālē un sāc filmēt. Tā ir īpaša vide, kas nekādā veidā nav saistīta ar mākslas vidi. Man bija jāiegūst uzticība, pakāpeniski jāpieradina pie kameras un operatora klātbūtnes, lai neviens neuztrauktos, neskatītos objektīvā, lai uztvertu mūs kā savējos. Pie tam es šo vingrotāju tēmu vēlējos aptaustīt no dažādām pusēm, ne tikai uzfilmēt filmu. Kādu gadu pētīju treniņu procesu, un sākām filmēt šī gada janvārī. Ar laiku sapratām, ka vajag dabīgo apgaismojumu, līdz ar to bija jāgaida gada gaišie mēneši. Tā kā man nebija ne producenta, ne asistenta, bija jāiziet cauri radošā procesa izvēlēm, paralēli veicot arī visus administratīvos darbus, līdz ar to filmēšanas process ievilkās līdz pēdējam brīdim.


Skats no Kristapa Epnera izstādes “Vingrinājumi”

Pārsvarā tika filmēti tieši vingrošanas treniņi?

Jā. Es uzrunāju un piesaistīju operatorus Valdi Celmiņu un Jāni Šēnbergu ne tikai kā izpildītājus, bet arī kā operatorus-inscenētājus, sniedzot viņam savus konceptuālos uzstādījumus un idejas, bet dodot arī vaļu viņu ieteikumiem idejas labākam rezultātam. Viens no uzstādījumiem bija atteikties no ierastā priekšstata, kā visbiežāk tiek attēlota vingrošana, uzmanību veltot tikai treniņa procesam un smagajai slodzei. Meklējām citus rakursus, mēģinājām novirzīties no šķietamās realitātes, filmu uzņēmām tikai palēninājumā.

Kāpēc tieši palēninājumā?

Palēninājums atklāj pilnīgi citu dimensiju, kuru mēs reālajā laikā nemaz nevaram pagūt ieraudzīt. Vēlējos noķert tos momentus, kuros var redzēt, kā uzvedas āda un ķermenis, kur var redzēt muskuļu trīsas, arī nekontrolētas sejas izteiksmes fiziskas piepūles rezultātā. Visu to, ko ikdienā neviens neredz – ne skatītājs, ne treneris, ne tiesnesis – , jo visa uzmanība tiek veltīta uz kanonisku un precīzi izpildītu vingrinājumu. Es absolūti neapšaubu vingrotāju kanonus, ir labi, ka viņiem tādi ir, bet man uz to ir pilnīgi cits skatījums. Kameras atrašanās zālē, protams, piesaistīja viņu interesi, īpaši jaunie vingrotāji skrēja klāt un priecājās par to, ka viņi palēninājumā var redzēt izpildīto uzdevumu.

Palēninājums deva lielisku iespēju redzēt, kā treniņu laikā darbojas cilvēka virsma.

Mani interesē arī pats vingrošanas telpas faktors – radās sajūta, ka vingrotāji to uztver kā templi vai baznīcu. Papētīju arī plašāk vingrošanas vietu un skolu vēsturi Latvijā – gāju uz arhīvu un Sporta muzeju – , bet lielākā daļa no vietām vai nu vairs neeksistē vai ir stipri pārveidotas.

Pirmo reizi, kad iegāju vingrošanas zālē, neko nevarēju saprast, viss čum un mudž no bērniem, bet īstenībā tur viss ir ļoti organizēts, strikti noteikta iekšējās kārtības sistēma, ko nedrīkst pārkāpt. Interesantas arī ir treneru un vingrotāju attiecības – tā ir pilnīgi cita pasaule. Treneris visu laiku ir klātesošs – taktīli vai ar acu skatienu, bet vingrotājs visu laiku tiek uzmanīts vai pamācīts.


Skats no Kristapa Epnera izstādes “Vingrinājumi”

Pati deviņus gadus esmu nodarbojusies ar sporta dejām, zinu šīs īpašās attiecības ar treneri jeb skolotāju. Mums gan vecāki drīkstēja sēdēt malā un skatīties nodarbības.

Jā, sporta dejas arī ir briesmīgi smaga padarīšana. Nezinu, iespējams, vingrošanā treneri mēdz būt asāki pret audzēkņiem. Vingrošanā treneris ir barvedis, ragana un mamma vienlaicīgi, visu laiku staigā līdzi ar burkāniem un pātagu. (Smejas) Cilvēki, kas tur strādā, ir ļoti interesantas personības, katram ir savs stāsts, kā viņš nonācis vingrošanas skolā.

Vai filmā parādās arī šīs attiecības ar treneri?

Nē, jau pašā sākumā man bija skaidrs, un arī ar montāžas režisoru Oskaru Morozu nolēmām, ka šo tēlainību, kā treneris skatās, izlaidīsim, jo tad jau tas būtu dokumentālais kino. Bet treneru klātbūtne filmā, protams, ir jūtama. Filmas pamatā ir kustība, kompozīcija ir slēgta – aplis kā spirāle ar sākumu un nobeigumu. Gatis Zaķis ar Jāni Šipkēvicu speciāli šai filmai radīja mūziku, kas, protams, filmai piešķir vēl vienu līmeni un būtisku piedevu kopskatam.


Skats no Kristapa Epnera izstādes “Vingrinājumi”

Kas vēl ir redzams izstādē?

Esmu izveidojis vingrošanas paklājus kā skulptūras. Tiek radīta ilūzija, ka tie ir mīksti, bet patiesībā tie ir no cieta materiāla. Atklāšanā daudzi neticēja, ka tie nav mīksti, labi, ka neviens neieleca... Samīcītais matracis iemieso un simbolizē vingrotāju ikdienu un treniņiem atvēlēto laiku. Arī Rīgas Vingrošanas skolā man ir viens favorītmatracis, kas sevī iemieso visus pārdzīvotos un piedzīvotos gadus un putekļus.

Vēl esmu izveidojis magnēzija zīmējumus uz sienām.Magnēzijs ir materiāls, ko vingrotāji lieto, lai vingrojot neslīd rokas. Tas ļoti labi der arī zīmēšanai – to sajauc ar ūdeni, izveido tādu kā putriņu un zīmē. Kad nožūst, tas kļūst spilgti, spilgti balts. Esmu uzzīmējis vienas kustības ciklu no Rīgas vingrošanas skolas vecākā trenera pašgatavota metodiskā materiāla. Vingrošanas zālē pie sienām pielikti daudz un dažādi attēli ar ķermeņa kustību un stājas atveidojumiem. Runājot ar treneri, uzzināju, ka viņam jaunībā paticis zīmēt un gleznot, un viņš parādīja man vairākas savas kustīgo bilžu grāmatiņas. Paņēmu no viņa šos zīmējumus un vienu no cikliem pārnesu uz vienas no “Noasa” telpas sienām.


Skats no Kristapa Epnera izstādes “Vingrinājumi”

Vai šī vingrinājumu sērija izriet no iepriekšējās skrējienu sērijas? Vai tām ir kāda saistība?

Iespējams, ka no tā upurēšanās kā rituāla sastāvdaļas viedokļa, jā, jo mani uzrunā šī mērķtiecība un atkārtošanās.

Kas bija tas pagrieziena punkts, kad radās ideja mākslā parādīt skriešanas procesu?

Skrējienu sērija sākās, kad ar ģimeni dzīvojām Beļģijā. Esmu garo gabalu skrējējs un man patīk piedalīties arī piedzīvojumu sacensībās. Esmu piedalījies tādās sacensībās, kas ilgst nedēļu no vietas. Tas ir gan fiziski, gan emocionāli smagi – ar visu bezmiegu utt. Gandrīz katra skrējiena laikā atgadās kas dīvains. Dažreiz tu skrienot domā, dažreiz atslēdzies, bet tās sajūtas un vizuālās baudas, ko izjūtu skrējiena laikā, vēlējos transformēt mākslas formā. Bieži vien gadās tādas lietas kā vizuāli gļuki perifērajā redzē, kas paslīd garām un pazūd. Un tieši to perifēriju es vēlējos iemūžināt un fiksēt. Esmu uztaisījis arī GPS koordinātu sistēmas skrējienu līknes, kas veido skaistas līnijas pašas par sevi.

Vai skrienot rodas kādas domas?

Drīzāk man skrienot prāts nomierinās. Es skrienu, lai aizslaucītu lieko uzslāņojumu. Katram ir savas receptes, lai atbrīvotos, man tā ir skriešana.


Instrumenti” – “Lēna uguns”. Video: Kristaps Epners

Arī grupas “Instrumenti” dziesmas “Lēna uguns” videoklipā jūs skrienat.

Jā, tā bija sakritība. Vienu dienu Jānis Šipkēvics man zvanīja un teica, ka viņam ir dziesma. Viņš jautāja, vai man nav kādas idejas video attēlam. Vairākas dienas pirms tam biju ilgi skenējis vecas ģimenes fotogrāfijas un slaidus, biju tādā saldkaislīgā atmiņu mākonī, noklausījos dziesmu, un vārdi tieši sakrita ar manām tā brīža sajūtām par bērnību. Aizbraucu uz savām bērnības mājām jūras krastā pārbaudīt, vai māja vēl joprojām tur stāv, un ideja klipam bija gatava. Vienā kadrā noskrēju gabalu no Lapmežciema līdz Bigauņciema bērnības mājai.

Vai bieži ir sajūta un pārliecība, ka darbs ir izdarīts labi?

Vienmēr tas tā nav, jo reti kad rezultāts ir tieši tāds, kādu sākotnēji esi iecerējis. Svarīgi nesabojāt un nesamocīt ideju, kas ienākusi prātā. Man liekas, ka šī izstāde ir labākā, kāda man līdz šim bijusi. Bet tās jau nav nekādas sacensības.

kristapsepners.com