ZIŅAS  
Inga Meldere. Foto no personīgā arhīva

Pārkrāsot pāri līnijām 0

Ekspresintervija ar mākslinieci Ingu Melderi par izstādi “House by the waterfall or colouring book for adults Temnikova & Kasela galerijā Tallinā

Agnese Pundiņa
10/05/2016

No 5. maija līdz 18. jūnijam Temnikova & Kasela galerijā Tallinā ir iespēja skatīt latviešu mākslinieces Ingas Melderes personālizstādi “House by waterfall or colouring books for adults” (Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem”).

Krāsojamās grāmatas, kas galvenokārt tiek saistītas ar bērniem, pēdējo desmit gadu laikā ir populāra parādība arī pieaugušo vidū. 2015. gada vasarā ASV desmit pirktāko grāmatu sarakstā piecas no tām bija krāsojamās grāmatas pieaugušajiem. No vienas puses šī parādība tiek raksturota kā terapeitisks process, bet no otras puses kā radošas darbības marginalizēšana.[1] Inga Meldere izstādē “Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem” pievēršas krāsojamo grāmatu aktualitātei un sasaista to ar savu darbību, risinot jautājumu – kā cilvēks identificē sevi saskaroties ar attēlu, vai krāsošanas process atļauj iesaistīties attēla rekontekstualizācijā, vai arī tas nodrošina tikai pasīvu sekošanu līnijām.

Inga Meldere pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju Restaurācijas nodaļu un Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Pie viņas izglītības jāmin arī Jana van Eika akadēmija Māstrihtā. Tieši abas pēdējās minētās izglītības iestādes zināmā mērā formēja viņas kā mākslinieces domāšanu. Inga Meldere piedalījusies dažādās rezidencēs un izstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās. Šobrīd viņa dzīvo Helsinkos, tādēļ Skype aprunājāmies par to, kas būs skatāms izstādē un kāda nozīme tajā ir krāsojamām grāmatām pieaugušajiem.


Inga Meldere. Students painting some of the remarkable scenery in the park. 2016. Audekls, digitālā druka, eļļa, akrils. 120 x 75 cm. Foto: Temnikova & Kasela galerija

Par ko būs jūsu izstāde House by the waterfall or colouring book for adults Tallinā?

Izejas punkts ir attēls, kas liekas ļoti loģiski, ja izseko manas radošās darbības attīstībai. Strādājot pie agrīnajiem darbiem, bieži par resursu, iedvesmas avotu gleznojumu kompozīciju risinājumiem izmantoju sava vecātēva foto arhīvu. Procesā pie personīgo un kolektīvo atmiņu pārstrādes, vecātēva fotogrāfijās atrodamās situācijas kalpoja par sākumpunktu jaunām situācijām, kuru turpinājumi tika risināti uz audekla. Tiešu attēla klātbūtni man likās svarīgi izmantot un to iekļaut izstādē „Bērzkalni” Helsinkos pagājušogad. Tad strādāju ar pāriem: gleznojums un digitāli apstrādāts, izdrukāts fotogrāfijas fragments, kad tos kombinējot kopā, veidoju jau izvērstāku situāciju jeb stāstu. Gleznojums kā turpinājums, loģisks vai pat absurds papildinājums foto fragmentam un otrādi.

Strādājot pie jaunākās izstādes, atsauce uz attēlu tiek interpretēta daudz plašākā kontekstā nekā tikai personīgo atmiņu pārstrāde. Jeb ar atsaucēm, piemēram, uz mākslas vēsturi un to saistību ar personīgo arhīvu”, tiek runāts par veidu kā pazīstami attēli var pastāvēt paralēli privātām atmiņām un pieredzei.


Inga Meldere. “Māja pie ūdenskrituma”. 2016. Audekls, kolāža, digitālā druka, eļļa, akrils. 220 x 160 cm.
 Foto: Temnikova & Kasela galerija

Ja praktiski apraksta pašu procesu un metodes, tad darbs notika ar/ap atrastu” arhīva attēlu izlasi, kas tika apstrādāts digitāli, veidojot kompozīcijas jeb attēlu kolāžas. Daļa kompozīciju tika pārnestas uz gruntēta audekla, izmantojot sietspiedes tehniku, daļa, digitālo druku.

Sākumpunkts jeb risināmā problēma” glezniecības procesam bija rēķināšanās ar jau eksistējoša attēla klātesamību uz audekla vai gluži pretēji – tā ignorēšana. Tas ir stipri atšķirīgi nekā citkārt, kad neskarta audekla virsma ir darbības laukums attēla, kompozīcijas atraisītam tapšanas sākumpunktam, tā saspīlējumam un atrisinājumam.

Tas, kas notika gleznojot, bija esošo formu krāsošana, papildināšana, gan apejot attēla fragmentu formu robežlīnijas, gan arī atsevišķus fragmentus savienojot. Nodarbošanās ar sev jau no pirmsapstrādes pazīstamu attēlu daļu atkārtotu inventarizāciju”, atkalizpēti. Būtībā ar jaunu gleznojuma slāņa radīšanu, veidoju citu stāstu, nozīmju uzslāņojumu, kas var eksistēt paralēli jau esošajam attēlu kopumam uz audekla.

Kāda nozīme izstādē ir krāsojamai grāmatai?

Par atsauci varēja kalpot jebkas, bet krāsojamās grāmatas pieaugušajiem izmantoju galvenokārt tāpēc, lai runātu par, pirmkārt, jau vienojošo sākumpunktu jeb krāsošanas metodi. Proti, grāmatas krāsotājs gluži tāpat kā es, sāk ar jau esošu attēlu un krāsošanas metode var būt mērķtiecīga detalizēta zīmējuma izkrāsošana, krāsošana pēc cipariem” (arī E.Vorhola zīmējumu sērija) ar sekošanu līnijai, kas ierobežo izkrāsojamo laukumu vai arī zemapziņas un neparedzēto atmiņu/asociāciju brīvestības iespēja izkrāsošanā, kur zīmējuma kontūras lielā mērā tiek ignorētas.


Inga Meldere. “Joga.” 2016. Audekls, sietspiede, akrils, eļļa. 120 x 95 cm. 
Foto: Temnikova & Kasela galerija

Otrkārt, interesanti arī likās aplūkot tēmas, kuras tiek iekļautas grāmatās kā izkrāsojamas. Tie var būt gan homoerotiski stāsti, politiska satura vēstījumi, vai pat mīļākie televīzijas šovi utt. Parasti ļoti detalizēti un izkrāsošanai pat sarežģīti. Gandrīz kā atkāpe: krāsojamās grāmatas pieaugušajiem pēdējos gados atkal (pirmo reiz tas tā bija pēc Otrā pasaules kara) ir ieguvušas milzu popularitāti un pēc tām ir neparasti liels pieprasījums. Piemēram, Somijā grāmatveikalu pirktāko grāmatu top trijnieku ap Ziemassvētkiem stabili ieņēma tieši šie izdevumi. Tāpat mani intriģēja noskaidrot, kāpēc patērētājam” pēkšņi atkal ir tik liela interese pēc izkrāsošanas un kas ir galvenā šo krāsotāju grupa (izrādās – sievietes pēc 40). Vai tas ir saistīts tikai ar krāsošanas procesa terapeitisko, stresa atbrīvošanas raksturu, vai vairāk? Vai tas ir kā pretmets, pretošanās, savveida bēgšana no digitalizētā? Trendīgs hobijs? Mēģinājums identificēties ar izkrāsojamiem tēliem – formīgām meitenēm no burleskām un seksīgiem Tom of Finland jaunekļiem? Vai agresijas izpausme, sava nīstākā politiķa seju iekrāsojot zaļu un uzšņāpjot tam ūsas?

Strādājot pie izstādes, savu krāsojamo stāstu veidošanā izmantoju dažādus attēlu resursus un to kombinācijas: ideālā cilvēka, atlēta ķermeņa atveidojumu no Antīkās Grieķijas (ar atsauci uz mūsdienu cilvēka apsēstību ar perfekta ķermeņa kultu, gym, jogu) iesprostotu kolonnu estakādēs, kuru marmora raksts ir nekas vairāk kā gaļas krāvumu tīklojums; attēlu fragmentus no higiēnas rokasgrāmatām veikalu īpašniekiem, publicētus 1930. gados, kuri stāsta par šķietami bezjēdzīgu procesu atkārtošanu un zināmas rutīnas slavināšanu. Varētu droši vien turpināt bezgalīgi.

Jūs izmantojat ļoti dažādas tehnikas un metodes. Dažādi materiāli un dažādas pieejas.

Jā, tā var šķist un tā droši vien var būt arī ir taisnība. Vai tas ir iekrāsota ūdenskrituma video, gabaliņš viltotas sienas, vai arī apgleznots neveikls mēģinājums porcelānā – darbu risinājumi un to radīšanā izmantotās metodes vienmēr ir cieši sajūgtas ar glezniecības saistīto un glezniecībā rodamo problēmjautājumu risināšanu.

Vai jūs zinājāt, ko vēlaties izstādīt, pirms sākāt gatavoties izstādei? Vai arī tas nāca laika gaitā?

Jā, sākumā man bija ļoti skaidra doma, ko gribu, bet procesa gaitā tā pamainījās, par ko man prieks. Dažas lietas pašas par sevi likās kā liekas un nevajadzīgas.


Inga Meldere. Instalācija ar gaismas objektu un grupu apgleznotu objektu. 2016. Varšs, betons, akrils. Foto: Temnikova & Kasela galerija

Kā izveidojās jūsu sadarbība ar vienu no vadošajām galerijām Igaunijā un arī Baltijā – Temnikova & Kasela galeriju?

Ar Olgu Temnikovu mūs savulaik sapazīstināja gleznotājs Andris Vītoliņš. Olgai tad vēl nebija savas galerijas. Viņa strādāja šobrīd vairs, šķiet, neeksistējošā ART Depo mākslas galerijā Tallinā. Galerija ik pa laikam rīkoja grupu izstādes, kurās šad tad aicināja piedalīties arī latviešu māksliniekus. Tiku vienā no tām. Kad Olga izlēma par savu, patstāvīgu uzņēmumu, viņa mani uzaicināja kļūt par galerijas pārstāvēto mākslinieku. Esmu vēl joprojām. Galerijas diezgan straujā attīstība ir skaidrojama ar ļoti mērķtiecīgu un neatlaidīgu darbu, kas ir ticis novērtēts arī starptautiski. Atbildība, ar kādu Olga pret to izturas, zināmā mērā neļauj atslābt” vai palaisties arī tās pārstāvētajiem māksliniekiem.


Inga Meldere.
Dolphin trainers. 2016. Sietspiede, akrils, eļļa. 120 x 95 cm.  Foto: Temnikova & Kasela galerija

[1] Raphel A. Why adults are buying coloring books (for themselves). The New Yorker (July 12, 2015), retrieved: 10.05.2015 


ARHĪVS:

Lauku garlaicība, kartupeļu bļodas un krūmu sekss. Ekspresintervija ar mākslinieci Ingu Melderi.
Ikreiz savu ādu izgriezt uz otru pusi. 10 jautājumi māksliniecei Ingai Melderei
Inga Meldere. Dienas ducis

Ekspresintervija ar Ingu Melderi par izstādi Enough is Enough Temnikova & Kasela galerijā Tallinā