ZIŅAS  
Nominantu darbu kolāža

Purvīša balvas nominanti. 2016. gada pirmais ceturksnis 0

Arterritory.com
19/04/2016

Purvīša balvas 2017 neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2016. gada pirmā ceturkšņa (janvāris – marts) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un fināla atlasei nominējusi māksliniekus – Daigu Krūzi, Aiju Zariņu un Ojāru Pētersonu. Purvīša balvas laureāts tiks noskaidrots 2017. gada februārī.


Daigas Krūzes izstāde. Ekspozīcijas skats. Galerija Alma. 2016. Publicitātes foto

Daiga Krūze nominēta par personālizstādi “Ceļojums no bildes uz bildi” galerijā “Alma” (18.03.–15.04.2016)

Daigas Krūzes izstāde nepārsteidz, bet iepriecina – dēļ jau pazīstamās emocionālās vaļsirdības un nesamākslotības, kas piemīt viņas darbiem. Kaut kādā ziņā tie ir pat pārāk “skaisti” – virtuozie triepieni, dzidrās krāsas, to spilgtie kontrasti, ainava, kas ir it kā abstrakta, it kā risina noteiktu sižetu. Taču arī tas ir Daigas trumpis – nepieskaņošanās rafinētajām receptēm mākslas “zaudētās nevainības” laikmetā (kas iestājies, protams, jau ļoti sen), palikšana pašai pie sevis un formu jūtīguma, kurā joprojām viņai Latvijas mākslā ir maz konkurentu,” nomināciju pamato Ieva Astahovska.

ARHĪVS: Arterritory fotostāsti par māksliniekiem. Daiga Krūze


Aijas Zariņas gleznas izstādē Tikums un netikums ir tikai krāsas. Foto: Vitālijs Vinogradovs

Aija Zariņa nominēta par gleznu ciklu “Saules meita” izstādē “Tikums un netikums ir tikai krāsas” mākslas stacijā Dubulti (12.12.2015.–14.02.2016.)

Aijas Zariņas piecu gleznu ciklā, kas veltīts Aspazijas agrīnam darbam “Saules meita” (1893) izpaužas nerafinētu, tiešu un mērķtiecīgu izteiksmes līdzekļu kopums. Mitoloģija ir materiāls, ar ko Zariņa strādā jau kopš 20. gs. 80. gadu otrās puses. Kā vienmēr pārliecinoša ir darbu formālā puse. Kolorīta vienkāršība – Saules meita ir dzeltena, asaras ir zilas, Debesis zilas; Saules meita liela, Varonis (viņš arī mirstīgais) – sīks. Aspazijas kaislīgās sievietes vietas, lomas un vēlmes darīt lielus darbus sabiedrībā pieteikums 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma literatūrā pārsteidzoši sasaucas ar Zariņas 20. gs. 80. gadu otrās puses feministisko izlaušanos mākslā. Ar Aspazijas poēmas sižetu par Saules meitu, kas uzņemas misiju glābt cilvēci, bet saskaras ar nodevību un viļās pasaules kārtībā, var vilkt paralēles ar Zariņa pašas ceļu mākslā. Vēstījums ir morālisks – zemiskumam, bagātībai, slavai, varai – pretī likta gluži kristietiska piedošana,” skaidro Elita Ansone.

ARHĪVS: Saruna ar izstādes “Tikums un netikums ir tikai krāsas” kuratoriem Ilzi Knoku un Armīnu Ozoliņu


Ojāra Pētersona personālizstāde. Ekspozīcijas skats. Galerija “Alma”. 2016. Foto: Ojārs Pētersons

Ojārs Pētersons nominēts par personālizstādi galerijā “Alma” (22.01.–11.03.2016.)

Jaunākajā personālizstādē Ojāram Pētersonam ir izdevies daudz pateikt īpaši lakoniskā formā – profesors ir eleganti nodemonstrējis virkni piemēru neierobežota daudzuma un dziļuma domu kodēšanai kompaktā vizuālā darbā. Demonstrētie piemēri ideju pārvēršanai mākslas darbos veltīti gan mākslas filosofijai (oriģinalitātes/reproducējamības, mākslas darba neizbēgamas sasaistes ar vidi, mākslinieka kā ideju ģeneratora vai amatnieka u.c. aktuālām tēmām), gan arī tehniskas dabas jautājumiem (strādājot ar porcelānu, Pētersons pūlējies panākt, ka tas izskatās kā papīrs, darinājis perfektus fotoportretus). Izstādē ar sev raksturīgu ironisku žestu Ojārs Pētersons norāda uz klišejām kā laikmetīgās mākslas scēnā, tā arī citu klasiskā zelta griezuma lietotāju uztverē,” uzskata Aiga Dzalbe.

Nopietni, asprātīgi un vienkārši (visas īpašības kopā) ir Ojāra Pētersona darbi. Tas skatītājā – ja asprātību pretstata nopietnībai, bet to salikumu uzskata par kaut ļoti sarežģītu – var radīt apmulsumu. Arī zelta griezums tuvāks arhitektiem, ne māksliniekiem – katrs arhitekts, uzmetot acis Lekorbizjē Villa Garches fasādēm, pamanīs zelta griezumu kā kompozīcijas principu. Bet šeit, mākslas galerijā? Kaut kāda formula uz sienas, kuru turklāt uzzīmējis nevis pats izstādes autors, bet māksliniece Maija Kurševa. Vai pats Ojārs Pētersons – meistars vai “skolotājs”, ar kura vārdu saistās tā sauktā “VKN skola”, – būtu aizmirsis zīmēt? Mans jautājums par zīmēšanu, protams, ir retorisks. Izstādē ir viss, ko laikmetīgās mākslas vēsturē nedaudz pasvīdis postkonceptuālās mākslas mīlētājs var vēlēties,” papildina Jānis Taurens.

ARHĪVS: Imperatīvs. Pētera Bankovska izstāžu apskats 

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja sešus mākslas notikumus, tai skaitā:

Purvīša balvas nominanti 2015. gada pirmajā ceturksnī  Krišs Salmanis, Ernests Kļaviņš, Liene Mackus un Artūrs Arnis.

Purvīša balvas nominanti 2015. gada otrajā ceturksnī – Atis Jākobsons, Anda Lāce un Kriša Salmaņa, Annas Salmanes, Kristapa Pētersona kopprojekts.

Purvīša balvas nominanti 2015. gada trešajā ceturksnī – Voldemārs Johansons, Gints Gabrāns un Ieva Epnere.

Purvīša balvas nominanti 2015. gada ceturtajā ceturksnī – Arturs Bērziņš, Maija Kurševa un Krista Dzudzilo.

Ekspertu darba grupa

Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupā no 2014. gada 8. decembra līdz 2016. gada decembrim darbojas mākslas zinātņu doktore, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas “Arsenāls” vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece, LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa un lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.

purvisabalva.lv