ZIŅAS  
Juris Utāns. Foto: Didzis Grodzs

Lai viņiem patīk, lai viņiem riebjas! 0

Ekspresintervija ar mākslinieku Juri Utānu

Paula Lūse
18/03/2016

Līdz 2. aprīlim Mūkusalas Mākslas salonā skatāma gleznotāja Jura Utāna personālizstāde “Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis”. Izstādē aplūkojamas mākslinieka pēdējo divu gadu laikā tapušās lielformāta gleznas, kā arī viens objekts, kas apmeklētājos izsaucis divējādas, bet viennozīmīgi spēcīgas emocijas. Tas gan nav nekāds pārsteigums – mākslinieks savā vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgajā pieredzē ar piedalīšanos izstādēs par saviem darbiem dzirdējis gan skaļas slavas dziesmas, gan šausmināšanos. Tas savukārt atbilst Jura Utāna uzskatiem, ka mākslai ir jāspēj izsist laikabiedrus no komforta zonas.

Utānam vienmēr ir bijis svarīgs darbu saturs, bet tik pat daudz uzmanības mākslinieks velta arī gleznu formālajām kvalitātēm. Šī prakse visticamāk nākusi mantojumā un ir Jura Utāna izcilo pedagogu – Pētera Postaža, Eduarda Grūbes, Jāzepa Pīgožņa, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa – nopelns.

Juris Utāns savā mākslā vienmēr bijis sociāli aktīvs, no mākslas vērtētājiem iegūstot apzīmējumu – socārtists. Attēlojot dzīvē sastopamo ikdienas absurdu, mākslinieks ar saviem groteskajiem darbiem uzrunājis skatītājus visos laikos, tādējādi ierindojoties latviešu negantāko mākslinieku vidū.

Intervijas laikā mākslinieks mani ved ekskursijā pa Mūkusalas Mākslas salona izstāžu zāli, enerģiski izklāstot trīs tematiski galvenās vadlīnijas, kas attēlotas gleznās, – karš Ukrainā, bēgļu plūdi Eiropā un terorisms. Sarunā mākslinieks skaidro, kāpēc šīs tēmas viņam ir svarīgas, kāpēc un kā viņš tās attēlo mākslā, kādus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus viņš izmanto glezniecībā u.c.

Ja apmeklējat izstādi, bet pats mākslinieks nav uz vietas un nevar jums aizraujoši izstāstīt detaļas par kādu no darbiem, viņš ir parūpējies un sagatavojis ļoti atklātas, tiešas un ironiski trāpīgas skaidrojošas piezīmes par katru no darbiem.


Juris Utāns. I eta tože naše. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Kāpēc vēlējāties runāt par šīm tēmām caur mākslu?

Sākumā izstādei bija paredzēts nosaukums “Urbāns”, jo mani saista un patīk gleznot industriālās ainavas, bet, redzot to visu, kas notika un vēl joprojām notiek mums visapkārt, es nevarēju to turēt iekšā un mierīgi justies. Radās vēlme to visu izlikt uz audekla – gan to, kas redzams masu medijos, gan to, kāda ir tā kopējā noskaņa.

Trīs galvenās tēmas, kas aplūkotas, – karš Ukrainā, bēgļu plūdi Eiropā un terorisms.

Jā, tās ir galvenās vadlīnijas, bet, protams, tur var saskatīt vēl ļoti daudz citu tēmu. Es pat nezinu, man cilvēki no malas bieži vien pasaka, ko viņi redz manos darbos, kas man pat prātā nebūtu ienācis.

Pirmā tēma ir saistīta ar 2014. gada pavasara notikumiem un karu Ukrainā, Krimas aneksiju. Šīs sērijas darbos ironizēju par to, ka visvarenā valsts pie reizes tikpat mierīgi varētu pievienot arī Sahāras tuksnesi, Parīzi un Vatikānu. Viss noris klusi, jo visur ir ļoti mazi, zaļi un pieklājīgi cilvēciņi, taču viņu gan ir daudz. Šai sērijai radīti darbi “I eta tože naše”, “Bašņa naša” un “Pisok naš”.

Otra tēma, kas apskatīta izstādē, ir mūsu lielā bezspēcības problēma – nekontrolējamie bēgļu plūdi Eiropā ar visām no tā izrietošajām sekām. Deformējas un lūzt garīgais un fiziskais līdzsvars, terorakti, nacionālās identitātes iznīcības draudi… Mūsu liktenis kārtējo reizi tiek izlemts bez mūsu līdzdalības. Apzināti vai neapzināti, bet viss tiek sajaukts. Un tam visam pa vidu – mūsu pašu vēlētie tautas kalpi ar korupciju, tukšajiem reklāmas saukļiem un solījumiem. Pēkšņi mēs arābiski runājošam, Austrumu mentalitāti un citu ticību pārstāvošam cilvēkam mācīsim latviešu valodu. Kādēļ latviešu valoda ir jāmāca cilvēkam, kurš šeit ir tikai garāmejot un nemaz nevēlas te būt? Un kas notiek ar tādiem jēdzieniem kā „dzimtene“ un „tēvzeme“? Vai tas vispār vairs nav aktuāli?

Trešā vadlīnija izstādē ir par terorismu. Atceros 2015. gada novembra nakti, vēl strādāju. Pēkšņi televīzijas kanālā Дождь ar nelieliem pārrāvumiem tiek laista tiešraide no Parīzes terorakta. Nežēlīgi, šausminoši, drebuļus uzdzenoši skati, pat sirreāli. Izskan vārdi – terors, ķīlnieki, miruši – sajūtas ir melnas un neizskaidrojamas.


Juris Utāns. “Bašņa Naša.” 2014. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Tās nebija bailes, tā bija milzīga bezpalīdzība. Viens no pirmajiem izmeklētāju oficiālajiem vārdiem, kas izskanēja bija „kalašņikovs“. Bija dīvaina sajūta, jo kārtējo reizi biju ielecis tēmā gadu pirms notikuma, kas arī redzams darbā “Bašņa naša”. Sajutos kā nākamās tēmas identifikators – terorists bez sejas, ar citu galvu vai bez tās, nevis melns maskā, bet tieši sarkans. Šausmas pastiprinošs kalašņikovs un daudz monstrālu cilvēkputnmērkaķu tēlu. Tā radās cikls ar nosaukumu „Mēs esam klāt“. Tas ir neizprotams ļaunums un agresija, kas bieži vien ir raksturīga sabiedrības lielākajai daļai un cilvēcei vispār. Šī izstāde ir par dialogu starp labo un ļauno, nesniedzot konkrētas atbildes.

Par to visu runā mani darbi izstādē, pareizāk sakot, par to visu es domāju, kamēr taisīju darbus šai izstādei. Kārtējo reizi manas dzīves laikā aktualizējas termins „nevardarbīga pretošanās“. Visu savu apzinīgo dzīvi es kaut kam nevardarbīgi pretojos – sociālismam, padomju iekārtai, pārkrievošanai, naudas un mietpilsonības mantkārīgai histērijai, Lielkrievijas zombējošai propogandai, tagad laiks pienācis bēgļu topam. Kas atliek man, kā mikronācijas pārstāvim, kuram neko nejautā? Pretoties tam, ko patiesi nevēlos, bet bez vardarbības – caur kultūras vērtībām, valodu, nacionālo kopības sajūtu, karoga krāsu un himnu. Varbūt tādēļ šis mans projekts ir tādās minorās nokrāsās. Tas vēl nav izmisums, bet trauksme gan.

Ar jūsu šķietamajām pareģošanas spējām būtu jābūt uzmanīgam, ko vispār var gleznot...

[Smejas.] Jā, jā, bet viss jau tāpat ir sasaistīts – glezno vai neglezno. Viss tik un tā notiks.


Juris Utāns. Darbs no cikla “Mēs esam klāt”. Foto: Kristīne Madjare

Jūsu darbos bieži ir vērojama dažādu neierastu materiālu un elementu izmantošana – mušas, mati, dažādi dzīvnieciņi un tagad arī figūru galviņas. Kas tās ir par galviņām?

Mani uzrunā eksperimentēšana ar materiāliem. Jaunu materiālu un elementu izmantošana man ir stimuls, lai sāktu kādu jaunu virzienu uz brīdi sevī. Tie materiāli paši pie manis atnāk, salasīju ļoti dažādas galviņas, bet dažas no tām ir amerikāņu basketbolistu galviņas no NBA kolekcijas (dēls savā laikā aizrāvās ar šo figūriņu kolekcionēšanu). Skulpturāli tās ir ļoti skaistas. Tad es tās atlēju stomatoloģiskajā silikonā, pēc tam atveidoju no poliestera auduma, dažiem pievienoju vēl ķiveres un tiražēju lielā daudzumā, lai pietiek lielajiem audekliem.

Vai bijāt šādā tehnikā darbojies jau iepriekš?

Nē, man tā ir pilnīgi jauna pieredze, es to uztveru kā apgleznotu cilni savās gleznās, kas veido arī zināmu dinamismu. Mūsdienu laikmetīgajā mākslā vairs nav nekādu kritēriju, kādam jābūt darbam. Ja agrāk mums mācīja, ka audeklam ir jābūt sarullējamam, lai varētu transportēt, tad šodien tāda uzstādījuma vairs nav. Bet tas laikam ir atkarīgs no skolas. Man patīk, ka viss ir pamatīgi, vēl joprojām izmantoju ķīļrāmjus.

No kurienes ir mati, kas izmantoti daudzos, ja ne visos šeit redzamajos darbos?

Ar matiem ir interesants stāsts. Es Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē mācu studentēm gleznot. Vienreiz studente grieza man matus, un viena mana šķipsna iekrita baltajā līmē. Izcēlu un uzmetu uz blakus esošā audekla. Tik skaisti uzkrita, ka uzreiz sapratu – tā būs baigā lieta. Tad tikai bija jāizdomā, kur tos matus dabūt lielā daudzumā. Apjautājos savām studentēm, izrādās ir viena draudzene, kas strādā skaistumkopšanas salonā. Tā nu man tos matus sāka maisiem nest, varēju ļoti labi izvērsties.

Darbā ar ozolu mati izmantoti uzkrītoši daudz.

Ļoti iespējams, ka tas ir tāpēc, ka šis bija pirmais darbs, kurā es sāku maksimāli eksperimentēt ar matiem. Šis konkrētais ozols atrodas Imantā, kur dzīvoju jau no 1977. gada. Kad tur pārvācos, iestādīto ozoliņu pat nepamanīju. Vienu dienu skatos, kaut kas baigi sakuplojis pret tām monstrālajām mājām, ļoti iepatikās, safotografēju un sāku gleznot. Jau pašā sākumā sajutu, ka viss koks sastāvēs no dažādiem matiem. Ozols, cilvēku likteņi, līdzi matos nestā karma, likās, ka tas viss ļoti labi sēž kopā. Paņēmu matu kaudzi no frizētavas, ieliku lielā katlā – tur bija gan sirmi, gan krāsoti mati, visdažādākie. Baltā līme tiem piešķir ļoti interesantu faktūru un toni. Dažas matu grupas bija ķīmiski krāsotas, kas kopā ar līmi veidoja izcili glezniecisku reakciju. Tā kā šobrīd ozolam nav lapu, atsedzas kolosāli skaists skelets, domāju, ka uztaisīšu vēl vienu darbu. Patīk šis ozols arī tāpēc, ka tas man atgādināja par mūsu veco pieclatnieku, kas, manuprāt, bija vispopulārākā naudas zīme atjaunotajā Latvijā. Pāreja uz eiro bija notikusi salīdzinoši nesen, tādēļ arī darba nosaukums ir “Nostaļģija. Ozols. Pieclatnieks”.


Juris Utāns. “Pisok Naš”. 2014. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Vai katram simbolam gleznās ir kāda īpaša nozīme, ko vēlaties, lai skatītājs uztver?

Nē, tas jau nemaz nav iespējams. Piemēram, darbā “Pisok naš” apspēlēju to pašu pievienošanas ideju, tikai šoreiz tiek okupēts Sahāras tuksnesis, jo – kāpēc gan nē? Pēc tam cilvēki nāca klāt un prasīja, vai speciāli esmu to gleznojis Ukrainas karoga krāsās – vēl viena lieta, ko nebiju pamanījis. Tad nu laikam tam tā bija jābūt. Zaldātu portretus smēlos un skatījos internetā, monstriņi kā vienmēr varētu būt tās simboliskās dvēselītes. Katrs var izdomāt, ko vien grib. Gan uzgleznotās figūras, gan apgleznotie ciļņu objekti proporcionāli un telpiski tiek nesistēmiski sajaukti, tādējādi radot neizprotamu realitāti, diskreditējot perspektīvas likumības, kā jau karā.

Kādu vēstījumu ar saviem darbiem jūs vēlaties nodot sabiedrībai?

Es gribētu sabiedrībai likt mazliet padomāt un saprast, ka par aktuālajām problēmām un to, kas mūs neapmierina, ir jārunā visādos veidos, tāpēc man ir svarīgi, lai pēc izstādes apmeklēšanas cilvēks neaiziet tāds pats, kāds atnāca. Man patīk skatītājus kustināt, stumdīt, raustīt, kutināt, lai viņiem ir emocijas. Lai viņiem patīk, lai viņiem riebjas! Lai viņš mīl to politiķi vai ienīst. Es tajā esmu iekšā! Ja visu laiku primitīvi bļaustāmies, ka medicīna un izglītība iet uz leju, tajā pašā laikā tur pat blakus nemitīgi norisinās korupcijas un apkrāpšanas skandāli, tad ir diezgan skaidrs, ka tas kaut kādā veidā tiek lobēts. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, vēstījums šiem darbiem ir tāds – paskaties, pasmejies, papriecājies, paraudi, apspļaudi, samīļo. Dari, kā gribi!


Juris Utāns. Smīnam gudri. 2014. Foto: Kristīne Madjare

Ar ko šie konkrētie politiķi izpelnījušies to godu nonākt jūsu gleznās?

Gleznoju to, ko redzēju uz ielas. Vienu nedēļu pirms vēlēšanām Imantā bija šāds skats. Viss bija tieši kā gleznā, tikai piegleznoju divus mazos vīriņus, līdzību katrs var saskatīt, kādu grib. Bet vispār tas nav joks – Nils [Ušakovs] bija pilnīgi visās sabiedriskā transporta pieturās, bet Laimdota [Straujuma] – uz visiem stabiem Imantā. Tieši tā tas arī izskatījās, nekas nav mainīts, tikai pieliku zelta fonu.

Ironiskā ikona?

Nu, protams. Man jau ļoti patīk ironizēt, pasmieties par visu – arī par sevi.

Šajā darbā kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli izmantoju gan matus, gan arī kaltētas biešu un tomātu miziņas un pomelo – tā kombinācija iedod baigi savdabīgo un mistisko toni. Citiem gan tas atgādina vēmekļus, vēl citai kategorijai mati izraisa asociācijas ar nekrofīliju. Ko tik tie cilvēki neizdomā...

Var jau, protams, teikt, ka skatītāji paši izfantazē simbolus, tēlus un elementus, bet diezgan uzkrītoši tie tiek saskatīti tieši jūsu gleznās. Piemēram, skatoties uz darbu “Mušpapīrs”, manuprāt, nav īpaši jāpiepūlas, jāpiemīt ekstraordinārai fantāzijai, jābūt kristietim vai antikristam, lai darbs tomēr raisītu kādu reliģisku asociāciju.

[Smejas.] Protams, protams! Kristietība, musulmaņi, nekrofīlija, ko tik te nevar atrast, ja ļoti, ļoti meklē. Bet, ja nopietni, es no reliģijām principā distancējos. Tās ir pārāk dziļas lietas, un es viņās nebrienu iekšā. Kādam augstākam spēkam es varbūt arī ticu, bet visas šīs reliģiskās lietas un konfesijas turu drošā attālumā. Savās gleznās gribu runāt un runāju par to, kas mani uztrauc. Reliģiju, iespējams, esmu pabīdījis pietiekamā attālumā, lai tā man liktu mieru, vismaz pagaidām.

Bet mušas man ir ļoti iemīļots tēls darbos. Mani varētu dēvēt par „cilvēku, kurš ņēmās ar tām mušām“. Šī darba ideja man radās 2013. gada vasarā, kad plenēra laikā nofotografēju lauku mājas virtuvi. Tas mušpapīrs pavisam vienkārši bija ļoti skaists, aplipis ar mušām, godam veica savu vienīgo funkciju, un man radās vēlme uzgleznot skaudru reālismu, kas formā būtu skaists. Kad sāku strādāt, sajutu, ka uz mušpapīra nemaz nevēlos mušas – šķita liekas. Krustā viņas ir sastājušās, lai aizsargātos, jo viņas nevēlas mirt, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar reliģiju. Tu jau neesi pirmā, kas to saka. Patiesībā galvenā ideja ir primitīvs dzīvības un nāves pretstats. Cilvēks kā vienmēr izgudrojis kaut ko jaunu savu ērtību nodrošināšanai, tā vārdā jau var arī slepkavot. Tās jau tikai mušas, vai ne? Cilvēks ne ar ko neatšķiras no mušas brīdī, kad ieslēdzam instinktus un izslēdzam prātu.


Juris Utāns. “Mēs esam klāt”. Foto no personīgā arhīva

Pēc iepriekš teiktā varētu secināt, ka jums māksla ir gan līdzeklis sabiedrības acu atvēršanai, tās audzināšanai, savu uzskatu paušanai, kā arī tādējādi atbrīvojaties no uztraukuma.

Kā mākslinieks un Latvijas pilsonis jūtu spēcīgu pienākumu, pat misijas apziņu runāt par šīm tēmām caur mākslu. Esmu latvietis un nevēlos uzspiestā veidā zaudēt savu identitāti tāpēc, ka kaut kur pasaulē karo. Kaut kur vienmēr karos, tā vienmēr ir bijis un būs. Sabiedrībā spēcīgi aktivizējusies šī merkantilā kategorija, kurā ietilpst – ēst, izdzīvot, minimālā alga, pabalsts, aprūpe, humānā palīdzība, nauda, komforts, jaunākais iPhone. Tajā pašā laikā novārtā tiek atstāta nacionālā kultūra, tradīciju identitāte un to pārmantojamība, literatūra, valoda… Kam tad vajag Latvijas mākslu un vai to vispār drīz kādam vairs vajadzēs?

Un vēl smagais bēgļu jautājums...

Jā, bēgļu tematikai ir veltīti divi darbi, kurus īstenībā var uzskatīt par diptihu. Viena no gleznām tikusi pie Viļa Lāča romāna nosaukuma “Uz jauno krastu”. Tās kompozīcija speciāli veidota izvērsta, lai raisītu asociācijas ar padomju laika sociālistiskā reālisma tradīcijās ieturētām kompozīcijām. Sarkastiska ironija ir kārtējais bezpalīdzības paveids. Te redzama saules apspīdēta Daugava māmuliņa, un tajā peld ciemiņi – aicināti, neaicināti, izmisuši. Viņi ir tie izstumtie, kuriem jāpalīdz. Arī šajā darbā izmantoju skulpturālos ciļņu elementus – Dīrera lūdzošās rociņas, mērkaķu galvas, eņģelīšus u.c. Ar zelta izmantošanu darbā mēģināju radīt irreālu bagātības un laimes izjūtu, jo šī taču ir laimīgā, pārtikusī zeme. Krasts, kurā noteikti būs labāk nekā savā dzimtenē, – varbūt… Vienlaicīgi vietējā propaganda mums potē humānismu, tas arī, protams, ir vajadzīgs, bet visās lietās ir vajadzīgs samērs. Latvijai kā mikronācijai nav jāmaksā par jebkuru karu pasaulē. Mūs šobrīd mēģina sajaukt un izjaukt. Kas, kāpēc un kādā veidā, to mēs nezinām. Protams, ir arī iespējama otra pozīcija, ka tu pats pēkšņi kļūsti par bēgli. Es nezinu, kas notiktu, ja te sāktos karš. Varbūt es laistos prom, varbūt arī karotu pretī.

Domāju, ka to neviens nevar pateikt, kamēr neatrodas tādā situācijā...

Es to visu nestāstu tāpēc, ka būtu par vai pret, vai mēģinātu pārliecināt par savu taisnību. Es par to runāju caur gleznām, lai sabiedrība PADOMĀ! Liela daļa, kas sākumā bija par bēgļu uzņemšanu, tagad dzied pilnīgi citu dziesmu, nez kāpēc. [Smejas.]


Juris Utāns. Kodienā. 2010. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija. Bijis izstādīts izstādē „Utāns glezno un uzvar!”

Vai esat pievērsis uzmanību tam, kā izmainījies tēmu loks darbos, ko gleznojāt 2012. gada personālizstādei “Utāns glezno un uzvar!” „Arsenālā“, un darbos, kas šobrīd skatāmi Mūkusalas Mākslas salonā?

Vairāk vai mazāk vienmēr esmu bijis sociālistiskās mākslas pārstāvis – tā mani vismaz dēvē. Tā ir māksla, kas izriet no tracinoša laikmeta, kad apkārt notiek sociāli-politiski aktīva un skaļa darbība. Ja tev tas ir apkārt, tad liekas tikai loģiski, ka esi tajā iekšā. Es nevaru būt mierīgs, ja man apkārt notiek lietas, kurām nepiekrītu. „Arsenāla“ izstāde bija apjomīgāka un prasīja vairāk spēkus, jo sākotnēji bija paredzēts izstādīt arī vecos darbus, bet sapratu, ka man pašam tas nav interesanti. Laiks ir pagājis, kāpēc jācilā tie 80. gadu darbi? Ja es būšu vērtīgs, tad izvilks pēc kāda laika tos darbus ārā, ja būšu sūds, tad labi vien ir, ka neizstādīja. [Smejas.] Es rādu to, kas ar mani notiek tagad. Un tagad ar mani notiek šis! Tāpēc man patīk svaigi projekti, es mēģinu būt tajā visā iekšā, kaut ko dot no sevis. Es nebūšu tas, kurš ies piketēt, protestēt, šaut vai apmētāt ar akmeņiem. Mans darbs ir gleznot. Un mans darbs nav gleznot puķes. Puķes ir skaistas tev rokās vai kaut kur ārā. Kāpēc man būtu jāmēģina pārspēt daba? Ja pāriet abstrakcijā, tas atkal ir cits jautājums. Bet manos darbos jūs redzat to, ko radījis cilvēks. Labu vai sliktu – tam nav nozīmes. Tas tiek izlaists caur manu psihi, un tieši tā es to redzu. Mani arī pasaules kontekstā vienmēr ir uzrunājuši mākslinieki, kas pārcilā cilvēciskās tēmas, vai tas būtu Rembrants, Goija, Pikaso vai Van Gogs. Bet šis ir mūsu laikmets. Šī izstāde Mūkusalas Mākslas salonā ir mazāka, bet toties ļoti koncentrēta. Ja „Arsenālā“ es vairāk spēlējos ar mušām kā simboliem, tad šeit jau lietas ir konkretizējušās. Daudziem šāda veida māksla nav pieņemama, lielai daļai elitārās sabiedrības, piemēram. Es par to nedomāju. Pie kājas īstenībā. [Smaida.]


Juris Utāns. Sarkanie Rīgā. No cikla “Mēs esam klāt”. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Kā jūs uztverat kritiku?

Domāju, ka pietiekoši veselīgi. Ja ir profesionāla un labi pamatota kritika, tad tur nav nemaz vietas konfliktam. Mazliet aizkaitina nepamatoti aizskaroši vai apvainojoši izsaucieni, bet tā jau arī vairs nav nekāda kritika. Man sagādā patiesu prieku, ja redzu, ka mani darbi kādu tiešām uzrunā. Protams, patīk, ja ik pa laikam palej zapti, bet ciest nevaru pārāk lišķīgas un nepatiesas glaimošanas.

Vai, jūsuprāt, ir kādi kritēriji, pēc kuriem varētu vērtēt mūsdienu mākslu?

Laikmetīgā māksla mūsdienās, manuprāt, ir kļuvusi par kulta mākslu. Paskatāmies, piemēram, uz elitāro Purvīša balvu. Mēģinu šobrīd iztēloties sevi kā ar mākslu nesaistītu cilvēku, kurš nezina vērtēšanas kritērijus. Domāju, ka es nesaprastu, kāpēc balva piešķirta tam, nevis kādam citam māksliniekam. To nesapratni, manuprāt, veicina arī fakts, ka mākslas kritiķi vairs neuzdod konkrētus jautājumus un mākslinieki nesniedz konkrētas atbildes par saviem darbiem. Māksliniekam vairs nejautā, kāpēc tu esi izveidojis tādu dīvainu kompozīciju vai izvēlējies tieši šādu formātu. Tagad no mākslinieka prasa vīziju vai ideju. Bet ir taču tik daudz visādu nianšu, no kā tas darbs sastāv, kāda ir faktūra, kāds triepiens, kā tu panāci to efektu utt. Bet pieņemu, ka tā ir mana 80. gadu stiprā skola. Tikai nepārproti, es absolūti neesmu pret eksperimentēšanu un laikmetīgajām tendencēm, sekoju visam līdzi. Pašam jau tās dīvainās lietas patīk, piemēram, tas darbs “Valentīna dienas sirsniņa”, kur redzama beigta čūska ar tārpiem.


Juris Utāns. “Valentīna dienas sirsniņa”. Foto: Kristīne Madjare

Kas tā ir par čūsku, kā viņa pie jums nonāca tādā stāvoklī?

Es savām studentēm ik pa laikam palūdzu, lai viņas man atnes kaut kādus izkaltušos dzīvnieciņus – man noder mākslā, viņām arī interesanti. Izkaltušus putnus esmu izmantojis mākslā jau sen, tādā ziņā ar Kristianu Brekti esam domubiedri, tikai es ar to sāku jau nodarboties, kad viņš vēl nebija piedzimis. [Smejas.]

Divas dienas pēc Valentīndienas studente man kastītē atnesa čūsku, ko bija atradusi beigtu uz taciņas. Es parasti tos dzīvnieciņus izlieku kaltēties vai iesālu, atkarībā no tā, ko ar viņiem plānoju darīt tālāk. Uznesu čūsku ar visu kastīti bēniņos, viņa pilnīgi loģiski tajā siltumā bija sākusi skaisti un dabiski pūt, tad arī uzradās tie baltie tārpi, kaut arī vāks bija ciet. Vienu dienu pavēru vāku, ieraudzīju skatu un sāku fiksēt to procesu fotogrāfijās. Šeit neieteica izlikt tās bildes, esot pārāk trakas. Vēl interesants ir fakts, ka pati kastīte bija vesta no Parīzes, kas atkal neviļus atgādina par teroraktu. Bet ko tik nevar izdomāt no šīs dāvanas. Valentīndienā tev sirds formas kastītē atnes čūsku – labā un ļaunā cīņa, mīlestība ar čūsku sirdī, mīlestību noēd čūska, čūsku noēd tārpi, skābekļa trūkuma dēļ tārpi mirst. Viss! No dzīvības palikusi pāri tikai kastīte. Daba.

Vai savām studentēm arī uzdodat veikt šādus vai līdzīgus pētījumus?

Nē, nē, to es neesmu atļāvies. Dažām studentēm ir bijušas pretenzijas pret kaut ko tādu, bet tādu ir ļoti maz. Ir bijušas studentes, kas nevar paņemt rokā govs vai cilvēka galvaskausu, kas ir vienkāršs modelis un skolā stāvējis jau 28 gadus, kopš atvests no Medicīnas institūta. Katram jau tas ir individuāli, nekas netiek uzspiests. Bet lielākā daļa no studentēm tiešām ar lielu interesei seko līdzi maniem projektiem un iecerēm, visādi mēģina palīdzēt ar materiālu sagādāšanu. Ar viņu palīdzību esmu izveidojis diezgan ievērojamu dzīvnieku kolekciju un vairākus mākslas darbus, bet pamatā tomēr esmu glezniecības piekritējs.

mmsalons.lv