ZIŅAS  

Pasaule ir vaļā! 0

Īssaruna ar mākslinieci Elitu Patmalnieci

Paula Lūse
03/03/2016

Tiekamies ar mākslinieci viņas mājās, fonā skan Prāta vētra, visapkārt mākslinieciska nekārtība. Pie sienām gleznas un izdrukātas ainavu fotogrāfijas nākamo darbu iedvesmai, uz dīvāna svaigi nodrukāts audums topošajiem tērpiem, citi tērpi jau gatavi – salikti uz pakaramajiem. Tiek rādītas fotogrāfijas no pirmās mākslinieces apģērbu kolekcijas, jaunības bildes, skices, uzmetumi. Elitu Patmalnieci raksturo patiess dzīvīgums – prieks par šo dzīvi no mākslinieces burtiski sprāgst laukā. Viņa atklāti stāsta par dažādiem dzīves periodiem un sajūtām, ko piedzīvojusi, ko domājusi, kas viņu nomāc, bet pēc minūtes jau atkal esam atpakaļ pie prieka un krāsām un pie tā, ka ir jātic mīlestībai!


Elita Patmalniece. “Nakts portrets”, 2015. Foto no mākslinieces personīgā arhīva 

Elita Patmalniece ir spilgta modes dizainere, kas veido tērpus arī teātra un operas izrādēm. Modes kritiķu uzmanību 90. gados viņa pievērsa ar savu tērpu kolekciju Nepieradinātās modes asamblejas skatē. Kopš 1989. gada, kad Elita Patmalniece ieguva 1. godalgu Vissavienības jauno modes mākslinieku konkursā Tallinā, sekojuši citi nozīmīgi apbalvojumi – 1. vieta modes mākslinieku konkursā Viļņā, godalga par netradicionālu darba risinājumu izstādē “Miniatūras” (2005) u.c. Māksliniece arī glezno divdimensionālas krāsainas, stilizētas ainavas, portretus un klusās dabas, kā arī šos mākslas žanrus pārnes uz izšūtām gleznām. Autore pati saka, ka viņa raujas uz visām pusēm, radot visdažādākos darbus, kas tiek izmantoti arī trauku un interjera priekšmetu apdrukā.

No 4. līdz 23. martam Mākslas galerijā Putti notiks mākslinieces Elitas Patmalnieces interaktīvā izstāde “Levitācija”. Elitas Patmalnieces melnbaltais zīmējums klās vienu galerijas sienu, un tā izkrāsošanā varēs piedalīties jebkurš izstādes apmeklētājs. Kad darbs tiks izkrāsots, tas turpinās dzīvi citās radošās izpausmēs – kleitās, traukos, interjera priekšmetos u.c.


Elitas Patmalnieces kolekcija “Baltā”, 1989. Foto: Armands Puče

Jūsu pirmā kolekcija 1989. gadā ieguva galveno balvu Tallinā.

Jā, man ļoti paveicās. Tajā laikā strādāju Rīgas Modēs par modelētāju, kur divreiz gadā taisījām kolekcijas – tas bija kolosāli! 25 gadu vecumā pirmo reizi piedalījos šajā Vissavienības jauno modes mākslinieku konkursā Tallinā un ieguvu pirmo vietu ar kolekciju “Baltā”. Tas bija liels notikums. Tēma bija par modi un reliģiju. Skatos bildēs uz šo kolekciju un saprotu, ka arī tagad tos tērpus varētu vilkt. Kolekcija bija no vienkārša balta kokvilnas krekla auduma.

1990. gados jūs pievērsāt uzmanību arī Nepieradinātās modes asamblejā.

Tie bija tie izšūtie halāti, jā. Kad strādāju Rīgas Modēs, iepazinos ar vienu izšuvēju, kura pirms tam bija izšuvusi tikai mazus ornamentus uz krekliem. No šīs kolekcijas nevaru vairs atrast nevienu bildi, bet bija halāti ar lieliem izšuvumiem, tā bija spilgta kolekcija. Tā arī man parādījās interese par izšuvumiem. Sākumā bija izšūti krekli un halāti, vēlāk – šlipses.

Pēc tam arī radās ideja par izšūtajām gleznām?

Jā, izdomāju, ka nav jāstaigā ar gleznu uz krūtīm, un gribēju izšūt gleznas. Tas ir ļoti darbietilpīgs process. Sākumā es uzzīmēju kompozīciju, izkrāsoju laukumiņus, pēc tam kopā ar izšuvēju atlasām vajadzīgo krāsu diegus, un tad viņa ar speciālu mašīnīti gleznas izšuj. Pati es to nedaru.

Zīmējot skices, uzreiz ir skaidrs, vai tā beigās būs glezna, izšuvums vai apģērbs?

Es jau tomēr domāju kā modes māksliniece. Man galva uzreiz sāk strādāt, tiklīdz to redzu realizējamies apģērbā. Kaut ko zīmēju un uzreiz iedomājos, ka tas varētu būt skaists lakats vai to varētu vilkt mugurā.


Elita Patmalniece. “Lidojums”, 2009. Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Bet tomēr ne viss nokļūst uz apģērba, jūs gleznojat arī portretus.

Dažreiz ir tā, ka ieraugu kaut ko ļoti skaistu, sāku skicēt tērpu, ielieku emocijas, pielieku klāt kaut ko traku, bet saprotu, ka to nevar realizēt apģērbā. Tad arī man gribas zīmēt tās saucamās princeses. Katram māksliniekam jau tas ir individuāli. Es skrienu uz visām pusēm, gribas pamēģināt visu. Ar portretiem tā ir laimes spēle, es nemāku gleznot reālistiski. Ir bijuši pasūtījumi, kad vēlas, lai es uzgleznoju portretu. Mēģinu attēlot, kaut ko zīmēju, cenšos. Tiklīdz nevar atpazīt, tad ir labi! (Smejas.)


Elita Patmalniece. “Toskānas sieviete”, 2012. Foto no mākslinieces personīgā arhīva 

Pie sienas jums ir pielīmētas ainavu fotogrāfijas, vai tās nokļūs uz audekla?

Kaut ko ķēpājos, transformējot savas sajūtas ar krāsām. Plenērs jau ir tāpēc, lai visu var piedzīvot un iedziļināties dabā. Neviens jau nevar zināt, kā es to redzu. Daba ir jāpiedzīvo. Es uzmetu skices, nofotografēju, lai atceros, pēc tam mēģinu to izlikt ārā. Tas ir tik forši, ka gleznojot tas dullums iziet ārā. Bet es neuzskatu sevi par gleznotāju. Man nekad nesanāks parādīt to, kā ir, vienmēr viss būs raibs, kaut gan pēdējā laikā man ļoti patīk spēlēties ar tušu.

Lielākā daļa darbu ir dzīvespriecīgās krāsās, bet tajos parādās arī kaut kas mazliet skumjš vai skarbs.

Ik pa laikam man vajag kaut ko riebīgu un sāpīgu iegleznot, tādā veidā ar mākslu izzīmē savas sajūtas ārā un paliek vieglāk. Agrāk zīmēju miroņgalvas, bet tas jau nenozīmē, ka es domāju tieši par nāvi. Nevar visu laiku taisīt tikai tādu saldu prieku. Man nav tikai prieks, tāpēc iegleznoju asaru.


Elita Patmalniece. “Sirreālā klusā daba”, 2015. Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Bet ir simboli, kas atkārtojas?

Gandrīz visi. Kaut kādas sirsniņas, lūpiņas, acis. Pagājušajā vasarā man parādījās mērkaķis, tas baigi forši aizgāja. Es ieraudzīju svečturi ar mērkaķi un nopirku. Viņš tad arī ir attēlots uz krekliem un darbos. Tad, piemēram, es izdomāju uzgleznot asiņainu sirdi, bet beigās tā izskatās pēc zemenes.

Vai ir vēl kāds mākslas veids, kurā gribētu pamēģināt darboties?

Jā, iespējams, gribētu padarboties ar tēlniecību. Es vispār esmu tāds multimākslinieks, laikam nemaz nevaru citādi. Vienu brīdi likās, ka vajag tikai nopietni šūt, nevajag skriet uz visām pusēm, bet es tā nevaru. Manuprāt, cilvēks ir laimīgs, ja viņam ir ziņkārība, interese un vēlme pamēģināt kaut ko jaunu. Visiem vajadzētu iet, meklēt, izpētīt to dzīvi. Man ir ļoti paveicies, ka ar savu darbu nopelnu un varu izdzīvot. Ja ir vēlme, ir jādara! Izdzīvo katru dienu, ņem to, ko tev dzīve piedāvā, bet jābūt godīgam pret sevi, lai esi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja ir vēlme, vajag eksperimentēt, strādāt, izmēģināt – pasaule ir vaļā!