ZIŅAS  
Iveta Vaivode, Arturs Riņķis. Kadrs no Ivetas Vaivodes videofilmas “Tas pats”. 2015. Publicitātes foto

Spēlēt mūzu 2

Intervija ar fotogrāfi Ivetu Vaivodi

Evita Goze
23/02/2016

Fotogrāfei Ivetai Vaivode (1979) izdodas iespiesties skatītāju prātos ar spilgtiem attēliem un pēc tam pagriezt priekšstatu par sevi ar kājām gaisā. Vēl pirms gadiem pieciem viņu asociēja ar romantiskām rudmatainas, vasarraibumainas meitenes fotogrāfijām kosmētikas zīmola “Madara” reklāmās. Tagad – ar pasakai līdzīgajiem attēliem no Latgales laukiem sērijā “Klēpis”, kas viņai atnesa starptautiskus panākumus. “Interesanti, ko par mani domās pēc šīs izstādes,” viņa saka nedēļu pirms “Ceļojums uz Nekurieni” atklāšanas. Tā tapusi dialogā ar dizaineri, vienu no kinētiskās mākslas pionieriem Latvijā Arturu Riņķi (1942), iedvesmojoties no viņa mākslas dārza “Nekurienes vidū”, kas atrodas Kurzemē, Sabiles apkaimē. Šī vieta vairāku gadu garumā kalpoja gan kā reāla, gan arī iedomāta abu mākslinieku attiecību laboratorija, kas nu materializējusies izstādes formātā, apvienojot instalācijas, fotogrāfiju, video, animāciju un skaņu.


Arturs Riņķis, Iveta Vaivode. No sērijas “Ceļojums uz Nekurieni”. 2014. Autoru īpašums

Kā tu satiki Arturu un kā sākāt strādāt kopā?

Mēs satikāmies 2013. gada rudenī. Tas bija ļoti skaists brauciens, kuru saviem draugiem organizēja Beatrise Gore. Viņa nolēma uztaisīt pārsteigumu un aizvest visus ekskursijā uz mežu, neko daudz nestāstot, ko mēs tur satiksim un redzēsim. Un tad iznāk vīrs gados un sāk stāstīt, ka mēs esam mākslas dārzā “Nekurienē”, un viss ikdienišķais jānoliek pie malas, ka tikai tagad sāksies īsts ceļojums citā realitāte.

Pirms tam par Arturu nebiji neko dzirdējusi?

Pilnīgi neko par viņu nezināju. Viss, protams, notiek naktī, jo, lai tam piedotu maģiju, vajag tumsu un noslēpumainību. Pēc kāda brīža viņš izbrauc savā apbrīnojamajā steam punk mašīnā. Atceros, ka tas skats mani vienkārši paralizēja – vienu brīdi likās, ka tā vairs nav īstenība, ka esmu nokļuvusi Deivida Linča filmā un, pat ja es kādam stāstītu šo piedzīvojumu, neviens man tāpat neticētu. Arturs bija ļoti eksotisks, un šī eksotika mani tobrīd interesēja. Esmu daudz domājusi par cilvēkiem, kuri spēj radīt savu pasauli, pilnīgi neatkarīgu no tās, kas eksistē paralēli – kāpēc viņi to dara, vai tā ir bēgšana, vai tas ir patvērums. Taču jebkurā gadījumā tas ir interesanti, un laikam tas ir primārais, kāpēc es vispār kaut ko daru radoši. Tas vairs nav tik daudz par pašrealizēšanos, bet vairāk par vēlmi dalīties. Man tas likās tik fantastiski, ka par to ir jāpastāsta, un mans medijs ir fotogrāfija, kas ir ļoti stāstošs medijs.

Taču, salīdzinot ar taviem iepriekšējiem darbiem, šis ir vairāk performatīvs, nekā fotogrāfisks.

Jā, process ilga gandrīz trīs gadus. Tas saistīts ar veidu, kā parasti strādāju. Nav tā, ka es kaut ko izdomāju un tad realizēju, drīzāk viss formējas darba gaitā. Savā ziņā nodarbojos ar sajūtu transformāciju. Visticamāk, jāpiekrīt Tolstojam, kurš mākslu redz kā emociju komunikāciju.

Tomēr Arturs bija problemātisks. Jo vairāk bildēju viņa dārzu un viņu pašu, jo vairāk sapratu, ka kaut kas līdz galam nestrādā. Pagāja vairāk nekā gads, līdz sapratu, kāpēc nevaru izmantot tikai fotogrāfiju. Es strādāju dokumentālās fotogrāfijas lauciņā, bet tas, ko cenšos nofiksēt pašā pamatā ir teātris, fantāzija! Visa viņa dzīve, tas, kas notiek “Nekurienē”, ir performance. Es bildēju, ko redzu, bet bildes izskatās vēl nereālākas. Nakts un krāsas visam redzamajam atņem materialitāti. It kā gribi stāstīt stāstu par viņa pasauli, bet, kā tu vari pateikt kaut ko patiesu, ja tas, par ko runā, jau ir fantāzija. Secināju, ka vienīgais veids, kā varu kaut ko izlobīt par šo cilvēku, viņa pasauli un mākslas procesu vispār, ir pašai kļūt par daļu no šī teātra. Tāds mazliet Brehta piegājiens. Atsvešinātības ideja, kas tiek izmantota teātrī, lai skatītājam neļautu identificēties ar notiekošo. Šīs metodes mērķis bija rosināt skatītājos kritisko domāšanu, un tas tiek panākts, ieviešot dažādus mākslīgus, teatrālus paņēmienus – piemēram, pēkšņu dziedāšanu, kas atgriež skatītāju sajūtā, ka tas ir teātris, tā nav dzīve. Kad rādīju bildes no mākslas dārza, cilvēki prasīja, vai tas ir inscenējums. Taču bildes ir absolūti dokumentālas, ja mēs skatāmies pēc veida un tehnikas.


Arturs Riņķis, Iveta Vaivode. No sērijas “Ceļojums uz Nekurieni”. 2014. Autoru īpašums 

Attēlā ir neiespējami atšķirt, vai inscenējuma autors ir stāsta varonis vai fotogrāfs.

Jā, es sapratu, ka vienīgais patiesais ir spēlēt teātri pretim, padarīt absolūti visu par spēli, par rotaļu. Un tad – caur nejaušiem teikumiem, kaut kādām kustībām... Tāpēc sāku sadarboties ar citiem māksliniekiem, piemēram, ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu, kurai lūdzu – iedod kādu vingrinājumu, kas atspoguļotu mūsu attiecības. Vienkāršs uzdevums – ir jāspoguļojas, jāatdarina vienam otra kustības – bet ideja tāda, ka nav vadītāja un tā, kas pakļaujas. Teorētiski ir jāizjūt vienam otru tik ļoti, ka kļūstat par vienu. Bet, lai kā mēs censtos, tas video jau patiesībā atklāj, kurš no mums dominē, un stāsts sākas jau par pilnīgi kaut ko citu – varbūt par sievietes un vīrieša attiecībām, par sievietes kā mākslinieces lomu. Tas man bija liels jautājums visa šī darba gaitā.

Tas ir Artura jautājums vai tavs jautājums pašai sev?

Es domāju, ka Arturam vispār nav tāda jautājuma, tie galvenokārt ir mani jautājumi. Un sadarbība šī vārda klasiskā nozīmē mums tā arī neizveidojās. “Ceļojums uz Nekurieni” pamatā ir stāsts par Arturu un viņa radīto pasauli. Vienā brīdī domājām, ka veidosim kopprojektu, bet galu galā šajā ziņā es pilnībā izgāzos. Drīzāk kļuvu par savdabīgu mūzu, nevis radošu partneri. No otras puses, nu kas es par mūzu! Drīzāk biju pētnieks. Uzdevu kādu jautājumu vai uzdevumu Arturam, un viņš reaģēja. Vienu brīdi pat biju domājusi iesaistīt Viesturu Rudzīti. Gribēju noskaidrot, kāpēc īsti mums nesanāk sadarbība. Viņš noironizēja, ka tā ir mana, nevis Artura problēma, ka man ir grūti pieņemt savu seksualitāti. Labi, šis cilvēks ir ļoti radikāls, viņš uzskata, ka sieviete vispār var radīt tikai bērnu, un tad, ja viņa rada mākslu, viņa izkopj sevī vīrišķās īpašības. Bet šī saruna, lai arī cik es ironiski tai pieeju, mani atbrīvoja. Sapratu, ka, ja jau mēs spēlējam teātri, varu stāstīt stāstu par Arturu, izmantojot sevi kā mediju – es varu spēlēt mūzu, ja tas var palīdzēt izstāstīt stāstu. Bet vienlaikus esmu arī režisors, kurš skatās uz šo procesu no malas.


Arturs Riņķis. “Ceļojums uz Nekurieni”. Skice. Autora īpašums

Kāpēc tu šaubījies, vai sieviete var būt māksliniece?

Es domāju, ka sieviete var būt māksliniece. Es esmu māksliniece. Dzīvē ne ar ko īpaši citu nenodarbojos, izņemot mākslu. Tas bija jautājums tieši sadarbībā ar Arturu, jo man šķiet, ka Arturs ir tāds klasisks 20. gadsimta sākuma mākslinieks, kuram sieviete ir – es nerunāju konkrēti par sevi – iedvesmas avots. Domāju, ka tikai pēc kaut kāda laika proporcija – vispirms sieviete un tikai pēc tam – māksliniece – apmeta kūleni, un viņš manī ieraudzīja arī otru mākslinieku. Taču tas nav tikai jautājums par sievieti mākslinieci, bet arī par emancipāciju, kā sabiedrība uztver sievietes. Jau kādu trešo gadu ik pa laikam braucu uz Somiju, kas ir ļoti emancipēta valsts, un es neuzskatu to par ideālu modeli. Sieviete nevar arī kļūt par vīrieti. Mēs esam atšķirīgi, mums katram ir savas lomas, bet, protams, ir kaut kā jācenšas dzīvot ārpus stereotipu prizmas un vispirms ieraudzīt cilvēku. Māte māksliniece vispār ir atsevišķa tēma, jo pastāv sabiedrības spiediens, ka mātei jāsēž mājās, nevis jānodarbojas ar pašrealizāciju.

Taču tā arī ir, ka, atverot tavu CV, redzami daudz notikumi līdz 2009. gadam, pēc tam ir pārtraukums, un viss atsākas 2011. gadā.

Protams, var piekrist, ka pats radošākais process, kas var notikt ar sievieti, ir radīt bērnu. Tas izmaina dzīvi līdz nepazīšanai. Man šķiet, ka esmu pilnīgi cits cilvēks kopš piedzima mans dēls. Kad sieviete ir stāvoklī un kad viņai ir tikko piedzimis bērns, tie divi gadi ir kaut kas neaprakstāms. Ne jau es to bērnu radu, es nezinu, kā mana olšūna iekrīt dzemdē un pēkšņi sāk augt, es to vispār nekontrolēju, tur ar manu radošo procesu nav nekāda sakara. Es pat nesaprotu, kā es varu roku kustināt, nemaz nerunājot par to, kas notiek radīšanas un dzimšanas procesā, tas ir kaut kas ārpus sapratnes esošs. Esmu runājusi ar citām māksliniecēm, kas notiek pēc tam, kad bērns ir piedzimis, kas gan ir ļoti pozitīvi – tās lielās radīšanas priekšā saproti, ka viss, ko dari, ir spļāviens nekurienē, nevari pret to pārlieku nopietni attiekties. Man šķiet, ka sievietēm māksliniecēm parādās vieglums, rotaļīgums mākslā. Tu esi radījusi bērnu – kur vēl augstāk? Sāc nodarboties ar mākslu nevis tāpēc, lai izmainītu pasauli, kaut ko pierādītu vai pašapliecinātos, bet paša procesa dēļ, jo tev ir interesanti. Man vispār patīk vieglums un rotaļīgums. Arī ar Arturu visbrīnišķīgākie bija mirkļi, kad mēs abi pēkšņi izdomājam kaut ko jocīgu un sākām bildēt. Mums bija ideja, ka jābildē manas dubultnieces.

Cik dubultniece tu viņam aizvedi?

Trīs. Vienu par otru krāšņākas. Un tur parādījās rotaļīgums – mēs kā bērni ģērbām tās meitenes un bildējām. Mēģinājām iztēloties, kas tad ir tā viņa fantāziju sieviete, jo ne jau es tā esmu, tā var būt jebkura, tu vari būt. Saģērbsim tevi baltā kleitā, tu tā būsi. Es ļoti izbaudīju šos mirkļus, jo tie bija tīri radošas enerģijas brīži. Protams, manī ir analizētāja gars, es nepārtraukti analizēju savu studentu darbus un jautāju – kāds ir pamatojums, kāda ir koncepcija? Bet, kad nonāc līdz tam, ka vari jebkam uzrakstīt koncepciju, tevī parādās brīvība.


Arturs Riņķis, Iveta Vaivode. No sērijas “Ceļojums uz Nekurieni”. 2014. Autoru īpašums

Tu gāji arī mācīties dziedāt.

Kad sapratām, ka veidojas šī fantāziju pasaule, kurā esmu es un viņš, un es vairs neesmu vienkārši novērotājs no malas, kas atnāk ar savu kameru un mēģina kaut ko dokumentēt, ka es kļūstu par dārza daļu, un mēs viens otru sākam radoši ietekmēt – gan to, ko domājam, gan to, kā strādājam – , es pajautāju, vai viņš varētu uzrakstīt, kas tie ir par tēliem. Tad Arturs uzrakstīja stāstu “Pēc 500 gadiem”. Te atkal parādās realitātes un fikcijas aspekts, jo šis stāsts patiesībā ļoti precīzi atspoguļo mūsu attiecības un to, kas ar mums ikdienā notika – tur ir mans dēls, mans bijušais vīrs, Ināra [Artura sieva Ināra Riņķe – E. G.], bet vienlaikus ir absolūta zinātniskā fantastika! Stāsta galvenajiem varoņiem ir sapnis satikt citas dimensijas būtnes vārdā erbi, un, kad mēs viņus satiekam, Arturs no erbiem saņem dziesmu. Viņš lūdza man uzrakstīt mūziku. Domāju – nu nē, mūziku es uzrakstīt nevaru, bet es varētu nodziedāt. Baigi grūti, bet varētu. Lūdzu Jānim Šipkēvicam, lai viņš saraksta mūziku. Gāju pie vokālā pedagoga četrus mēnešus, tagad tiešām protu daudz labāk dziedāt, balss diapazons ir palielinājies – ir arī praktiski ieguvumi no šī projekta. Taču, kad dziesma jau bija sarakstīta un klips samontēts, sapratu, ka tas vispār nestrādā.

Šis projekts ļoti lielā mērā ir bijis par procesu.

Jā. Četri mēneši dziedāšanas kursi, O.K. Nu nedziedāšu es, varbūt iečukstēšu tekstu. Sapratu, ka mūziku tur vispār nevajag, bet kaut kādu skaņas partitūru, trokšņus. Jānītis ir spēcīga personība, kad viņš ienāca ar savu mūziku, tā bija jau tik šipsīga, ka vairs nebija par Arturu vai mani, bet par viņu. Bet spējā atteikties no lietām, kas nestrādā, ir kaut kas skaists. Es ticu, ka tie sviedri, mācoties četrus mēnešus dziedāt, būs jūtami arī čukstos. Kādreiz piedalījos foto meistarklasē, man bija sērija par Rīgu – pētīju Rīgas tramvaju galapunktus. Pašai likās, ka nav nemaz tā sliktākā sērija. Rādīju darbus Alesandrai Sangvineti. Redzu, ka viņu vispār neuzrunā. Viņa saka – darbs jau labs, un, ja izstādīsi, dabūsi diezgan labu kritikas novērtējumu, bet padomā par to, ka, iespējams, šis darbs ir ceļš uz to nākamo tavu darbu, kas būs tiešām labs. Tagad saprotu, ka viņai bija absolūta taisnība. Ceļu mēs nevaram uztvert kā neveiksmi. Kļūdāmies un darām atkal, ceļamies un visu laiku cīnāmies, bet ar katru reizi kļūstam aizvien labāki.

Esmu ļoti pateicīga šim projektam, jo tas mani atbrīvoja no medija uzspiestā diktāta. Esmu apguvusi fotogrāfiju, zinu, kā ar šī medija palīdzību stāstīt stāstus, bet šis stāsts varbūt nebija piemērots tieši šim medijam. Tīri amatieriski sāku eksperimentēt ar animāciju, video, dziedāt, sadarboties ar citiem māksliniekiem. Taču, lai arī kādi mediji tiek izmantoti, šāds projekts nekad nebūtu iespējams, ja es nebūtu fotogrāfs.

Kāpēc?

Fotogrāfs atklāj kaut kādu pasauli un vēlas to parādīt, viņš it kā norāda – paskaties tur! Tā ir fotogrāfiskā domāšana. Fotogrāfiskā domāšana vēl saistīta ar to, ka tam, ko stāstu, vismaz manā gadījumā, jābūt reālam, atrastam dzīvē. Ja stāsts ir pilnīgi fiktīvs, mani tas vispār neinteresē. Lai cik tas fantastiski izskatītos, Arturs patiešām eksistē, un viņš ir uzbūvējis šādu neticamu dārzu. Tagad, pat ja viņš nebūs, ja nebūs dārza, būs šis stāsts, būs video, būs fotogrāfijas, un es viņu būšu mazliet iekonservējusi.


Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens Lilijas”

Tevi neinteresē pilnībā inscenēta fotogrāfija kā Džefam Volam (Jeff Wall) vai Gregorijam Krūdsonam (Gregory Crewdson)?

Man tas nav interesanti. Labi, Džefs Vols ir cits stāsts, jo viņš darbojas ar terminu, ko sauc par near documentary, un viņa darbus patiesībā lielā mērā varētu salīdzināt ar veidu, kā es strādāju. Viņš arī izmanto teatralitātes momentu, principā – uzbūvē teātri, bet – kā uzbūvē? Piemēram, bilde ar Vankūveras skatu pa logu. Viņš atrada skatu pa logu, kādu gribēja, noīrēja dzīvokli uz vairākiem mēnešiem, sarunāja savu studenti, lai viņa iet tur dzīvot un iekārto dzīvokli, kā grib. Caur inscenējumu viņš atklāj dokumentalitāti. Arī es strādāju ar teatralitāti, lai atklātu kaut ko patiesu.

Krūdsons mani vispār neinteresē, viņam ir kaut kāda sapņu pasaule, viss ir uzbūvēts, uzkonstruēts mākslīgi. Tā vērtība mūsu projektā ir, ka Arturs man patiešām ir uzdāvinājis baltu kleitu, to nopircis un apdarinājis, divus mēnešus pulējis ēģiptiešu kaklarotu. Tur parādās vērtība, nevis tajā, ka es aizietu noīrēt kleitu un izdomātu, ka varbūt tavā dārzā nobildēsim. Katrs solis ir balstīts mūsu attiecībās. No šī viedokļa, tas ir pilnīgi dokumentāls fotogrāfisks projekts.

Tu reiz teici, ka esi mazohiste un vienmēr sev izdomā ļoti sarežģītus uzdevumus, nevis vienkārši atkārto to, ko esi darījusi iepriekš, tāpēc tavi darbi tik ilgi top.

Tā ir, nekas nav mainījis. Paralēli iet citi darbi, Jaunā Rīgas teātra sērija.

Ko tu dari Jaunajā Rīgas teātrī?

Bildēju teātra ēku. Savā ziņā tas ir ēkas portrets. Tur saglabājušies ārkārtīgi daudzi kultūrslāņi. Neticami, ka vienā ēkā bijis Smiļģis, Šapiro, Hermanis, tu to jūti. Šis projekts man arī neiet viegli, taustos. Šodien iešu bildēt ēzeli uz skatuves.


Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens Lilijas

Turpini arī fotografēt Latgali?

Jā, nākamgad būs izstāde Latgales otrajai daļai. Tiesa, tas jau ir drusku cits stāsts, jo būs arī video, vairāk ainavas. Process nekļūst vieglāks nevienu brīdi.

Nesen teici, ka tev šķiet – ar fotogrāfiju vairs nepietiek. Arī ISSP skolā, kur pasniedz, savus studentus iedrošini taisīt instalācijas un video darbus, nevis pieturēties pie viena medija.

Es domāju, ka medijam nav jāmīt objektā, kamerā vai kādā citā rīkā, medijam ir jāsēž galvā. Līdzīgi kā teicu, ka, neatkarīgi no tā, kādus izteiksmes līdzekļus izmantoju, vienalga uzskatu “Ceļojumu uz Nekurieni” par dokumentālu fotoprojektu, jo tas būvēts uz šiem pamatprincipiem. Somu fotogrāfam Janam Kailam (Jan Kaila) 80. gados bija kopdarbs ar Elisu Sinisto (Elis Sinistö), kas arī bija neticams vīrs, kurš mežā uzbūvēja savu pasauli. Viņš to veidoja ar domu, ka cilvēki, kas atbrauc uz turieni, aizbrauc laimīgāki. Savā ziņā tas pārklājas ar Artura idejām. Pat biogrāfijās ir zināma līdzība. Jans Elisu bildēja 30 gadus, kamēr Eliss nomira. Kad ar Janu runājām, viņš teica, ka tik jocīgi, ka mūsu process bija vienkārši identisks. Arī viņš beigās nonāca līdz instalācijām, videodarbiem, tekstiem, arhīviem, lai gan sāka kā absolūti dokumentālu projektu. Protams, ir šis citas pasaules valdzinājums, kas fotogrāfus vienmēr motivē. Beigās secinājām, ka mūsu soļi bija tik līdzīgi tāpēc, ka medijs jau sēž galvā. Pamatā ir domāšana, nevis tas, vai ņemu otu vai kameru. Tāpēc arī studentiem saku – dariet jebko! Bet izejas punkts ir fotogrāfiskā domāšana.


Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens Lilijas”

Izstāde “Ceļojums uz Nekurieni” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma no 24. februāra līdz 10. aprīlim.

Kristus Pestītājs - 23.02.2016 18:27
Viens projekts ir iesprūdis jau kādus gadus trīs - remember!? Arī Sabiles pusē - Talsos! "Tā ir, nekas nav mainījis. Paralēli iet citi darbi, Jaunā Rīgas teātra sērija..." blā, bla, blā.. Atrunas nav modē - MĀKSLINIEK! Ja kas sasprūdis, iestrēdzis vai noslīcis dod ziņu, palīdzēšu! Man ir ar ko - TICI man!
dru lle - 23.02.2016 10:39
WOW !