Kalo gadījums
Pāvels Gerasimenko
17/02/2016
Frīda Kalo. Gleznas un grafika no Meksikas kolekcijas
3. februāris – 30. aprīlis, 2016
Faberžē muzejs, Sanktpēterburga
Šajā un nākamajos divos mēnešos Pēterburgā atvērta pirmā Frīdas Kalo izstāde Krievijā. Šuvalova pils Balto kolonnu zālē, kur izstādīta ekspozīcija, 1926. gadā ar vakaru “Trīs kreisas stundas” uzstājās OBERIUti*, bet gadu vēlāk notika Igora Terentjeva avangardiskais “Revidenta” iestudējums un Pāvela Filonova skolas mākslinieku izstāde, tomēr oligarha Viktora Vekselberga atvērtā Faberžē muzeja interjeri ne ar ko par to neatgādina. Pasaulslavenās mākslinieces retrospektīvā iekļauti darbi no trijām Meksikas kolekcijām: kopā 35 gleznas un zīmējumi, ko papildina fotogrāfijas, divi viņas kostīmi un videofilma. Jaunajā gadā, kas ārpolitikas konjuktūras dēļ nesolās būt bagāts ar starptautiskiem projektiem, šāda izstāde uzreiz kļūst par svarīgu notikumu. Tomēr šī nav kārtējā robu aizpildīšana šīszemes zināšanās par pagājušā gadsimta mākslu, bet drīzāk gan jau pastāvoša kulta apliecinājums. Nav pārsteidzoši, ja skatītāji trauksies uz izstādi drīzāk tamdēļ, lai pārliecinātos, nevis lai iepazītos ar līdz šim nezināmo, tā kā gan Frīdas Kalo seja, gan viņas māksla šobrīd ir tiražēta milzumdaudzās reprodukcijās.
Pasaules interese par mākslinieci, kas aizsākās 1980. gadu vidū, kad par Meksikas nacionālo lepnumu oficiāli tika paziņots viss Djego Riveras un Frīdas Kalo mākslinieciskais mantojums, nepilnu divu desmitgažu laikā sasniedza “frīdomānijas” apmērus. 1983. gadā tiek izdota apjomīga mākslinieces biogrāfija, ko uzrakstījis mākslas zinātnieks Heidens Errorojs, 1993. gadā – franču rakstnieka (un 2008. gada Nobela prēmijas laureāta) Žana Marī Leklēzio romāns “Djego un Frīda”, visbeidzot, 2002. gadā klajā nāk Džūlijas Teimoras filma ar Salmu Hajeku galvenajā lomā; turklāt Frīdas dzīvei veltītas divas operas, mūzikls, džeza albums, pastmarka – šādi Kalo līdz galam ierakstījās mūsdienu masu kultūrā.
Ja nu vienīgi pietrūka publikas acīs iespaidīgu pārdošanas summu, kas izskaidrojams ar apjoma ziņā ļoti nelielo māksliniecisko mantojumu ar 250 darbiem. Rekordu sasniedza audekls “Saknes”, kas 2006. gadā Sotheby’s izsolē tika pārdots par vairāk nekā pieciem ar pus miljoniem dolāru, – iespējams, ka nezināmais pircējs bija Madonna, kas pazīstama kā Kalo mākslas cienītāja.
Frīda ar visām savām traumām un ekstravaganto rīcību, mīlas romāniem un neprātībām, apģērba un gleznu krāšņumu ideāli iekļāvās modernisma priekšstatā par ģēniju un kļuva par veiksmīgu atradumu masu kultūrai tajos gados, kad Van Goga un Modiljāni simboliskais potenciāls kopš gadsimta sākuma jau bija izsmelts, bet Polloks vai Rotko vēl šķita pārāk sarežģīti – Meksika savukārt bija pietiekami svaiga.
Frīda Kalo. “Pašportrets.” 1926
Frīda piedzima 1907. gadā, viņa nāk no pirmās Meksikas pēcrevolūcijas paaudzes. Divdesmitajos gados valsts, kas visas iepriekšējās desmitgades bija aizņemta ar revolūciju un tai sekojošo asiņaino pilsoņu karu, maz atpaliek no Padomju Krievijas ar pievilcību mākslinieku un intelektuāļu acīs. Šeit dzima pavisam jauna māksla – murālisms. Amerika 1930. gadā savām monumentālās propagandas vajadzībām eksportē no Meksikas sienu glezniecības skolu un galveno tās meistaru – Djego Riveru, kurš apglezno Detroitas Mākslas institūta, bet pēc tam Rokfellera centra Ņujorkā sienas, kur viņa gleznojumus tika iznīcināts komunistisko sižetu dēļ. Ņujorkā 1938. gadā notika pirmā Frīdas ārzemju izstāde, viņas vārds uz afišas bija atkārtots divas reizes, otro reizi – ar vīra uzvārdu. Visos kinokadros blakus strādājošajam Djego sēž Frīda, kas salīdzinājumā ar brango Riveru izskatās īpaši miniatūra. Zinot par viņas gūtajām fiziskajām traumām, grūti saprast, kā viņa tika augšā uz celtniecības sastatnēm, un grūti iedomāties viņu mākslinieka murālista lomā. Gleznu nelielajā izmērā, akurātajā virsmā un līdzenajā faktūrā nekur nav sajūtams šādam darbam nepieciešamais enerģiskums un žesta spēks, Frīdas gadījumā tas jāmeklē citur.
Frīda Kalo. “Donnas Rositas Morillo portrets.” 1944
Kopš trīsdesmito gadu beigām Meksika un ASV dienvidi izskatās pēc tādas “sirreālistiskas joslas”, kur aktīvi kūsā un sajaucas kultūras un kur strādā daudz sieviešu mākslinieču: Remediosa Varo, Leonora Karingtone, Leonora Finī, Alisa Raona, Bridžeta Tičenora, Silvija Feina, bet pēc kara nedaudz uz ziemeļiem – Arizonā nometinās Doroteja Taninga ar Maksu Ernstu – 1936. gadā viņi bagātīgi pārstāvēti izstādē “Fantastiskā māksla, dada un sirreālisms” Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Taču Kalo mākslā nav tik daudz no sirreālisma, lai arī pēc 1939. gada izstādes Parīzē šim virzienam viņu pieskaitījis pats Andrē Bretons, daudz vairāk te ir no tautas gleznām – ne velti viena no pirmajām lietām, ko viņa sāk zīmēt pēc avārijas, sižetā atkārto rentablo, kādus gatavo pateicībā par izglābšanos.
Frīda Kalo. “Salauztā kolonna.” 1944
Viņa bija iecerējusi kļūt par ārsti, bet uz mūžu kļuva par pacienti: autobusa katastrofa 1925. gadā uz visiem laikiem izmainīja viņas dzīvi. Jāatceras, ka daudzas no šīm gleznām gleznojusi sieviete, kas cīnījusies ar neizturamām sāpēm pusguļus slimnīcas gultā. Un tomēr Frīda – tas tikai pēdējokārt ir par glezniecību, tā iztiek bez būtiskiem atklājumiem. Dzīves stāsts šeit ir daudz svarīgāks par pieticīgajām gleznu un zīmējumu kvalitātēm, kas vāji atšķirami no tautas un naivās daiļrades, – tā vietā tie kļūst par dienasgrāmatas daļu, kur garīgās sāpes var būt tik stipras, ka tās nav iespējams nodalīt no nemitīgi mokošajām fiziskajām.
Mūsdienu Krievijā cenšas cik iespējams mazāk pieminēt divus Frīdas Kalo mākslas un dzīves sižetus: viņas biseksualitāti, precīzāk sakot, poliamoritāti, un Riveras un Kalo pāra komunistiskos uzskatus. Lai gan Krievijas televīzijas korespondente savā reportāža pastāstīja par Frīdas Kalo draudzību ne tikai ar Ļevu Trocki, bet arī ar Majakovski, visticamāk noturēdama par īstu mūsdienu dizainera Roberta Torena fotokolāžu, kurš ar fotošopa palīdzību mākslinieces seju ievieto dažādos attēlos.
Tagad Frīda ir visiem: feministēm un kreisajiem, korsešu un tekilas ražotājiem, bet vairāk par visiem – žurnālu izdevējiem un romantisku stāstu lasītājām, bet mākslas cienītājiem šādā kompānijā vietas paliek pavisam nedaudz.
* OBERIU – Reālās mākslas apvienība – rakstnieku, mūziķu un mākslinieku grupa, kas no 1927. līdz 1930. gadu sākumam pastāvēja Ļeņingradā.
