ZIŅAS  
Māksliniece Ieva Maurīte izstādē Linea. Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Atmetot visu lieko 0

Īssaruna ar mākslinieci Ievu Maurīti

Paula Lūse
16/02/2016 

Mākslinieces Ievas Maurītes personālizstādes šobrīd skatāmas gan Rīgā, gan Liepājā. Līdz 27. februārim galerijā Istaba” Rīgā skatāmi trīs mākslinieces lielformāta darbi izstādē “Odiseja”, bet līdz 6. martam Liepājas Muzeja Lielajā zālē apskatāma vērienīga izstāde Linea, kurā izstādīti 22 darbi.

Ievai Maurītei tāpat kā viņas glezniecībai piemīt vieglums un dzīvīgums. Viņas darbus raksturo tīrība, vienkāršība un izteiksmīgums. Maurītes glezniecībā izmantoti galvenie grafikas izteiksmes līdzekļi – līnija un krāsu attiecības, bet pati māksliniece tos sauc par zīmējumiem uz audekla.

Arterritory.com tikās uz sarunu ar mākslinieci galerijā Istaba, lai pajautātu, kas slēpjas aiz šīs vieglās līnijas, darbos attēlotajiem simboliem un darbu nosaukumiem.


Izstāde Linea. Ekspozīcijas skats. Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Vai jūsu gleznas izstādēm Rīgā un Liepājā tika veidotas kā vienota kolekcija?

Nē, 22 darbi, kas izstādīti Liepājā, ir no dažādiem periodiem, bet visu vienojošā ir līnija. Tie trīs, kas izstādīti šobrīd galerijā Istaba, ir pēdējo divu gadu laikā tapuši. Katrā darbā ir atsevišķs stāsts jeb ideja kā vārds, kuri kopā var izveidot teikumu.

Kā radās izstādes nosaukums “Odiseja”?

Ar nosaukumiem man gandrīz vienmēr ir grūti, jo tā doma un sajūta jau ir, bet precīzi noformulēt un to ielikt vienā vai divos vārdos ir diezgan sarežģīti. Īstais nosaukums parasti atnāk pēdējā brīdī. Nav tā, ka izdomāju nosaukumu un tad sāku strādāt.Es strādāju ar vizuālās izteiksmes valodu, kas reti prasa verbalizāciju. Nosaukums “Odiseja” nav Homēra slavenā literārā darba vizualizācija, bet vairāk kā salīdzinājums, ka visa cilvēka dzīve savā ziņā ir Odiseja, kurā mēs sastopamies ar daudziem nezināmajiem un negaidītiem pārsteigumiem. Darbu “Katram savs Noasa šķirsts”, kurā redzama mana māja, pati uztveru kā kosmosa kuģi, kas kā vientuļš objekts peld melnajā izplatījumā, reizē kā māja un kuģis. Jā, ideja bija parādīt māju kā kopumu, redzēt to reizē no visām pusēm, arī saturu. Katram cilvēkam jau ir kāda īpaša vieta, kas ir tieši viņa patvērums.

Runājot par patvērumu – kur jūs jūtaties vislabāk?

Droši vien dabā, vietās, kur ir plaša perspektīve. Plašas debesis man ir ļoti svarīgas, un jūra. Ja jūra ir gluda, tā dod debesu atspīdumu, līdz ar to debesis ir dubultā. Esmu dzirdējusi no cilvēkiem, ka ne visi jūru var izturēt, citam tuvāks ir dīķis, ezers, maza upīte, bet man – jo plašāk, jo labāk; tur jūtu, ka pa īstam dzīvoju.


Ieva Maurīte. “Katram savs Noasa šķirsts.” Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Kāpēc tieši līnija ir jūsu galvenais izteiksmes elements glezniecībā?

Esmu beigusi Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, līdz ar to līnija man bija aktuāla jau studiju laikā. Precīzi to mirkli neatceros, bet, strādājot tieši grafikā, pamazām atmetu visu lieko, līdz nonācu pie tīras līnijas.

Cik gadus jau darbojaties šajā tehnikā?

Ilgi, to labāk pat neteikt. (Smejas.)

Vai ir bijusi doma pamainīt gleznošanas stilu?

Ik pa laikam par to iedomājos, bet pagaidām līnija nelaiž mani vaļā. Nesen kāds mākslinieks jautāja, kur es ņemu tādu dūšu strādāt ar tik minimāliem līdzekļiem, bet es tur nekādu dūšu nesaskatu, jo man tā līnija ir tik ļoti organiska, esmu pie tās pieradusi, tāpēc neliekas, ka tas ir kaut kas ekstraordinārs.


Ieva Maurīte. “Atgriešanās.” Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Vai darbu tapšanas laikā ir iesaistīts domāšanas process?

Gan jā, gan nē – transa stāvoklī nešvīkāju. (Smejas.) Man ir izveidojušies savi simboliskie tēli, kas ir izkristalizējušies un nes idejisku saturu, kas ir man svarīgs.

Portreti, mājas, suņi…

Jā, jā, arī govis. Arī to, protams, ir grūti noformulēt, bet esmu sapratusi, ka govis man asociējas ar visu dzīvo dabu, kas ir dodoša, ne tikai skaista. Govis ir kā vidutājs starp mums un zemi. Skatītājs, kas nav pazīstams ar manu iekšējo simboliku, protams, var saskatīt kaut ko pilnīgi citu.

Mani darbi ir arī par vienkāršā un skaistā saskatīšanu. Viss šķietami vienkāršais, kas mums ir apkārt, jau ir tā īstā greznība.

Vai skatītājam ir jāzina ideoloģiskā vai simbolu nozīme, lai saprastu jūsu darbus?

Es domāju, ka nav. Katram ir citāda vizuālā uztvere. Kas vienam liksies skaists, citam neizraisīs nekādu interesi. Kas pamana šo vienkāršības skaistumu, tiem mani darbi patīk.

Vai tukšajiem laukiem ir simboliska nozīme?

Pieņemsim, ka tā ir vieta jūsu fantāzijai. (Smaida.)


Ieva Maurīte. “Eņģelis.” Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Jūsu darbi ierindojas pie glezniecības vai grafikas?

Ir bijuši strīdi ar mākslas zinātniekiem, kuri pēc diskusijām nosprieda, ka tā ir glezniecība, jo ir uz audekla. Tātad tehniski tā ir glezniecība, bet īstenībā tas ir zīmējums uz audekla.

Vai, jūsuprāt, mākslinieki ir labi kritiķi?

Tas ir atkal ir par tām uztveres īpatnībām, tev patiks tas, kas ir tuvs tavai uztverei. Bet vai tad tas ir mākslinieka uzdevums – kritizēt? (Smaida.)

Vai jums ir nepieciešama atpūta no mākslas?

Es strādāju lēni, nevarētu teikt, ka maz, bet nestrādāju kā ražotne. Man ir ļoti svarīgi piedzīvot un izgaršot dzīvi, iegūt jaunus impulsus. Piemēram, aizbraucot uz Parīzi, es nevaru divus mēnešus sēdēt studijā un nodarboties tikai ar savu mākslu, jo gribas visu redzēt, uzņemt visu, ko var no konkrētās vietas.

Vai jums kādreiz ir garlaicīgi?

To es nekad neesmu varējusi saprast – kā cilvēkam vispār var būt garlaicīgi? Mums visu laiku kaut kas apkārt notiek. Esmu domājusi par saulrietu. Skatos un esmu sajūsmā, bet cilvēki spēlē bumbu un tam nepievērš uzmanību, un tajā brīdī es domāju – tur notiek kaut kas tik grandiozs, bet viņi to nemana. (Smejas.) Brīžiem šķiet, ka mēs palaižam to īsto dzīvi garām, jo esam tik ļoti pārņemti ar sevi, kaut kādiem mazsvarīgiem sīkumiem.


Ieva Maurīte. “Līva peld un domā par Aristoteli.” Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Jau vairākus gadus vērojams, ka mākslinieki balansē uz tādas riebuma izraisīšanas robežas mākslā, mēģinot ar kaut ko šokēt, speciāli radot kaut ko anti-estētisku…

Nedomāju, ka mākslas uzdevums ir šokēt. Manuprāt, latvieši vispār ir estēti, arī mākslā. Mēs lieki no tā baidāmies, tā ir lieliska mūsu atšķirība un iezīme, ar ko patiesībā varam izcelties, jo daudziem šāda kvalitāte vienkārši nepiemīt. Manuprāt, arī Eiropā jau tas pretīgums ir noiets etaps. Un kāds pretīgumam vispār sakars ar mākslu?

Kāds ir mākslas uzdevums?

Manuprāt, cilvēku garīgi celt, manifestēt ideju pasauli. Mākslinieks nevar ar saviem darbiem skatītāju uzlabot, bet nedaudz atbalstīt gan. Attīrīt. Iepriecināt. Tāpat kā jūras šalkoņa, kas noglāsta jūsu ausis.