ZIŅAS  
Ieva Balode. Foto: Kristīne Madjare

Analogo mediju burvība 0

Ekspresintervija ar mākslinieci Ievu Balodi par izstādi “Neredzamie attēli”

Paula Lūse
10/02/2016

Latvijas Laikmetīgā mākslas centra Ofisa galerijā līdz 19. februārim skatāma mākslinieces Ievas Balodes analogo mediju izstāde “Neredzamie attēli”. Izstādē apskatāmas autores 13 analogās fotogrāfijas uz koka, 12 vēsturiskas fotogrāfijas uz stikla, Otrā pasaules kara latviešu karavīra vēstule uz auduma, Salaspils nometnē mirušo cilvēku saraksts uz auduma, divas super 8 kino filmas un 5 lapas ar autoru citātiem no piecām pētījumā izmantotajām grāmatām.

Izstādes koncepcijā izklāstīts Stenlija Milgrama 1963. gada pētījums, kas bija nozīmīgs atklājums sociālajā psiholoģijā un kas palīdzējis psihologiem un sociologiem saprast Pirmā un Otrā pasaules kara vardarbības fenomenu. Pētījums tika veikts ar vienkāršiem cilvēkiem, kuri tika pakļauti autoritātei (vai kara gadījumā kādai ideoloģijai). Tika uzaicināti daži brīvprātīgie, lai piedalītos zinātniskā pētījumā par “atmiņas uzlabošanu”. Vismaz tā tas viņiem tika paskaidrots. Eksperiments atklāja šokējošu patiesību.

Divi cilvēki tika nodalīti ar sienu, aiz kuras viens būtu “skolotājs” un otrs “skolēns”. “Skolotājam” bija jājautā “skolēnam” jautājumu virkne un jāpiemēro 15 voltu strāvas šoks, ja atbilde bija nepareiza. Viņš tika aicināts paaugstināt strāvas apjomu par katru nepareizi atbildēto jautājumu, bet eksperimenta dalībnieki nezināja, ka “skolēns” patiesībā bija aktieris un attālināti nākušie kliedzieni no blakus esošās telpas – uzspēlēti. Taču 65 procenti no dalībniekiem bija gatavi piemērot 450 voltu fatālu šoku, paklausot telpā esošajai autoritātei – eksperimenta uzraugam, kurš nemitīgi iedrošināja “skolotāju” turpināt eksperimentu, uzņemoties atbildību uz sevi. Izstāde “Neredzamie attēli” runā par 65 procentiem, kuri veica šo 450 voltus jaudīgo šoku, un 35 procenti cilvēku, kuri tomēr atteicās piemērot to personai, kas sēdēja otrpus telpas. Darbs tiecas runāt par cilvēku iekšpus un ārpus konteksta, indivīdu pūlī un ārpus tā.


Skats no Ievas Balodes personālizstādes “Neredzamie attēli”. Foto: Didzis Grodzs

Kad tevi sāka interesēt fotogrāfija?

Interese par fotogrāfiju man parādījās, kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, tur arī pabeidzu Fotogrāfijas nodaļu. Bija brīnišķīgi pasniedzēji – Raimo Lielbriedis un Mārtiņš Lablaiks – , kuri iepazīstināja mani ar analogo fotogrāfiju. Bija pieejama laboratorija, kurā attīstīt melnbaltās bildes, tas bija ļoti aizraujoši – pavadīju tur dienām ilgi. Parādījās interese arī par kustīgo attēlu un digitālajiem medijiem, līdz ar to iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozarē bija likumsakarīga. Sāku interesēties arī par kino. Erasmus programmas ietvaros aizbraucu uz Somiju, kur mazliet pamācījos gan fotogrāfiju, gan kino, bet jau tad sapratu, ka kino mani interesē, bet es nejūtu sevi tajā industrijā. Arī scenārijs, ko uzrakstīju savai filmai Somijā, izraisīja nesapratni citos studentos, kuri mērķtiecīgi pievērsās kino žanram, jautājot: “Bet kas tas ir?” (Smejas.) Vairākus gadus pati sev mēģināju atbildēt uz jautājumu, ar ko es nodarbojos – es taisu mākslu vai kino.

Tas izslēdz viens otru? Vai kino nav māksla?

Jā, protams, ir, bet es mēģināju saprast, vai eju uz tradicionālo un klasisko naratīvu vai tomēr kaut ko abstraktāku. Pirms dažiem gadiem aizbraucu uz Londonu, kur iepazinos ar diviem māksliniekiem – Karenu Mirzu (Karen Mirza) un Bredu Batleru (Brad Butler) – , kuri vada analogā kino laboratoriju no.w.here Austrumlondonā. Mums izveidojās laba sadarbība, kopā strādājām. Tad arī iepazinos un iemīlēju analogo kino.

Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, man sākumā nebija domubiedru, likās, ka viss jāsāk no nulles. Tad Dāvis Sīmanis man ieteica sazināties ar Andri Priedīti, kas izrādās ir viens no, ja ne pats entuziastiskākais analogā kino eksperts Latvijā. Vēl ir Jānis Putniņš, kurš tik pat kaismīgi interesējas par analogo eksperimentālo kino. Ar viņa svētību šonedēļ LLMC galerijā un divas dienas Kino Bizē varēsim rīdziniekiem rādīt divu ārvalstu viesu 16 mm kino filmas. Analogajiem medijiem piemīt kāda īpaša burvība un šarms. Savu interesi par eksperimentālo kino paplašinu ne tikai pati darbojoties ar to, bet arī rādot mūsdienu jauno autoru darbus Kino Bizē” manis veidotajā programmā “Eksperimentālā kino vakari”.


Darba process. Foto: No mākslinieces personīgā arhīva

Kāda ir tehnoloģiskā puse, kā tu šīs fotogrāfijas pārnes uz koka?

Tā ir gaismas jūtīga emulsija, ko uzklāj uz virsmas, šajā gadījumā tas ir koks. Tad fotogrāfiju lieku zem foto palielinātāja, eksponēju un tālākais process ir tāds pats kā klasiskajā melnbaltā fotogrāfijā.

Kā vizuālais materiāls, kas redzams izstādē, sasaucas ar izstādes koncepciju par šiem 65 procentiem un 35 procentiem, kas piedalījās eksperimentā?

Mani diezgan ilgu laiku ir interesējusi sociālā psiholoģija un filozofija. Tieši šo izstādes darbu tapšanas procesa laikā daudz lasīju morāles filozofiju, īpaši Hannu Ārendu, kā arī, protams, manu visu laiku lielāko iedvesmotāju – Gustavu Jungu. Līdz ar to varētu teikt, ka mani darbi izrietēja no teksta, lasīju un automātiski domāju attēlos. Šī izstāde ir manas pārdomas par cilvēka morāli un viņa iekšējo, arhaisko būtību. Fotogrāfijas no genocīda es neizmantoju kā referenci uz kara vēsturi, bet drīzāk kā referenci uz cilvēces psiholoģiju. Karā cilvēks nonāk galējā psihiskā stāvoklī, kas sevī ietver milzīgas cilvēku masas, kurās pazūd indivīds. Skatījos dokumentālās filmas par Otro pasaules karu, holokaustu un genocīdu un man radās jautājums – kā bija iespējamas tādas šausmas, ļaunums un vardarbība? Kas cilvēkus uz to virzīja? Uz šo jautājumu man sniedza atbildi sociālā psiholoģija, konkrēti šis Milgrama eksperiments, kas pierādīja, ka cilvēki neatkarīgi no konteksta, sociālās piederības, laika vai nacionalitātes, atrodoties konkrētas autoritātes vai ideoloģijas pakļautībā, ir spējīgi darīt kaut ko ārpus savas morāles.


Fotogrāfiju attīstīšanas process. Foto: No mākslinieces personīgā arhīva

Pēc kādiem principiem izvēlējies tieši šīs divpadsmit vēsturiskās fotogrāfijas?

Gāju uz Kara muzeju un pētīju foto arhīvus. Meklēju tās fotogrāfijas, kurās netika attēlots indivīds kā neatkarīga būtne, bet redzams pūlis. Vēsturiskās fotogrāfijas pārnesu uz stikla, lai parādītu to, ka cilvēks ir pazudis vai sevi pazaudējis, bet manas fotogrāfijas pārnesu uz koka, jo runāju par tām situācijām, kur cilvēks vēl ir spējīgs atrast sevi.

Kā tev radās interese par pūļa psiholoģiju?

Protams, varētu spekulēt un teikt, ka mākslinieks dzīvo absolūti objektīvi, ka viņš uz pasauli skatās kā pasīvs vērotājs, taču patiesībā, lai ko viņš darītu, tas vienmēr būs personiski. Mana interese par šo tēmu izauga no vēlmes saprast sarežģītus cilvēkus savā dzīvē. Tā vietā, lai nosodītu, es vēlējos viņus saprast. Un saprast arī sevi, protams.

Vai dzīvniekiem tavās fotogrāfijās ir kāda simboliska nozīme?

Jungs runā par arhaisko cilvēku un to, kā viņš ārējo pasauli pārnes iekšējā. Viņam katrs dabas notikums bija psihisks process. Mani interesē šāda cilvēka būšana, mijiedarbība ar dabu. Mani interesē trauslums un nepaskaidrojamā dzīvnieka impulsivitāte un vieta, kur šāda daba satiekas ar cilvēku.

Kā tev liekas, cik tālu cilvēks šobrīd ir no dabas?

Manuprāt, nekur tālu nav ticis. Visi tie dzīvnieciskie instinkti un daba nav nošķirama no cilvēka. Mēs nedzīvojam kaut kādā no dabas nošķirtā kapsulā, arī mums ir savi iekšējie ugunsgrēki, vētras, paisumi un bēgumi…


Izstāde “Neredzamie attēli”. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare

Izstādes atklāšanā sacīji, ka vislielākais paldies tev jāsaka tēvam.

Jā, tēvs vienmēr bijis vislielākais atbalsts visām manām mākslinieciskajām darbībām. Katru reizi, kad saņēmu kādu diplomu, devu to arī viņam. Viņš man ir vienmēr palīdzējis uztaisīt dažādus objektus.Man reiz bija tāds darbs, kur vajadzēja uzbūvēt paviljonu jeb istabu un pēc tam to nodedzināt filmēšanas nolūkiem. Tēvs, būdams galdnieks, uzbūvēja man šo paviljonu. Kad bija nofilmēts, tētis pajautāja: “Pagaidi, bet tu par šito naudu nedabūsi?” (Smejas.) Bet, jā, viņš diezgan pašaizliedzīgi palīdzējis izpildīt manas absurdās un vājprātīgās idejas. Arī šai izstādei viņš palīdzēja sagatavot un apstrādāt koka dēlīšus un pats uztaisīja vitrīnu, kur stāv izmantotās grāmatas.

Vai fragmentus no grāmatām, ko esi izmantojusi koncepcijai, izrakstīji uz rakstāmmašīnas?

Jā. Tā kā izstāde ir par analogajiem medijiem, tad gribēju līdz galam noturēt šo stilu. Tas bija ļoti patīkams process, bija sava veida gandarījums par uzrakstīto.


Ievas Balodes darbi izstādē “Neredzamie attēli”. Foto: Kristīne Madjare

Vai tev pašai ir kāda fotogrāfija, ko vēlies izcelt?

Man bija ļoti interesanti lasīt karavīru vēstules, jo reti sanāk nonākt tik personiskā cilvēka laukā. Bija interesanti iedomāties, kā viņš, sēžot tranšejā, ar tādu maigumu, poētismu un ilgām raksta mīļotajai sievietei. Domāju par to cilvēku, kā viņš tajā brīdī jutās, kas viņam bija jāpārvar, ko viņš domāja. Tā kā uz vēstules bija manāmi izplūdumi, es iztēlojos, ka meitene lasot bija raudājusi.

Vai arī viņš rakstījis lietū.

Vai arī, jā. (Smejas.)

Pēdējais jautājums – vai tu būtu šajos 35 procentos vai 65 procentos, ja piedalītos eksperimentā par “skolotāju” un “skolēnu”?

Esmu bijusi abos. (Smaida.)


Izstāde “Neredzamie attēli”. Ekspozīcijas skats. Foto: Didzis Grodzs

10. februārī plkst. 18.30 LLMC Ofisa galerijā notiks saruna/filmu skate “Analogais attēls” ar Londonā dzīvojošo eksperimentālā kino ekspertu Karelu Dūingu (Karel Doing) un jaunās paaudzes lietuviešu analogā kino mākslinieku Vītautu Jozenu (Vytautas Juozenas).