Foto

Dialogs starp dzīvajiem un mirušajiem ķermeņiem

Īssaruna ar leļļu mākslinieku Dudu Paivu

Māra Pāvula
02/02/2016

Šonedēļ brazīliešu izcelsmes Holandē dzīvojošais leļļu mākslinieks Duda Paiva viesojas Latvijā, lai “Laikmetīgā cirka dienu” ietvaros pasniegtu meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu teātra aktieru kursa studentiem un Latvijas Leļļu teātra aktieriem. Meistarklase Objekts SCORE pievērsīsies starpdisciplinārai mākslas formai, kurā apvienota leļļu/objektu manipulācija un deja. Pirms viņa vizītes Latvijā, Duda Paiva piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem par attiecībām starp aktiera un lelles ķermeņiem savā daiļradē.

Tev bija veiksmīga dejotāja karjera. Kā tu nonāci pie leļļu teātra?

Kad man bija 14 gadi, es sāku apgūt teātra mākslu. Tajā laikā balss lūzuma dēļ man bija grūtības izpausties caur tekstu, tāpēc es pievērsos dejai. Tā man bija vajadzīga, lai palīdzētu savam ķermenim atrast izpausmes veidus, neizmantojot balsi. Patiesībā deja nāca kā nepieciešamība. Daudzi, īpaši režisori, par mani saka, ka es esmu aktieris, kurš prot dejot.

Un leļļu teātris?

Tas bija 1999. gadā. Es tolaik jau dzīvoju Nīderlandē, un man bija dejotāja karjera. Piedalījos kādā projektā, kurā apvienojās laikmetīgā deja un leļļu teātris. Man šķiet, ka deja nespēja mani piepildīt, tā, kā es to vēlējos kā aktieris. Lelles bija kā tilts, kas mani vienoja ar manām aktiera ambīcijām.

 
DudaPaiva Company izrādes Blind treileris. 2015

Tilts uz tavām aktiera ambīcijām? Vai lelles palīdz tev izpaust ko tādu, ko dejā vai teātrī tu nevarētu?

Man ir savs skatījums uz to, jo bērnībā es daudz slimoju – kopš mazotnes man ir ļoti nopietnas redzes problēmas, dažus gadus esmu pavadījis tumsā. Lelle ar savām mākslīgajām acīm manās rokās man sniedz miera sajūtu. Es jūtos drošībā. Kad es esmu šādā miera stāvoklī, mans prāts it kā sadalās divās, trijās vai četrās daļās. Tas atvieglo sarunāšanos ar ārējiem ķermeņiem, kas, es ticu, ir mums apkārt. Lelle iemieso šos ārējos ķermeņus. Un jau atkal – lelles man ir nepieciešamība.

Kāda ir tava ķermeņa loma uz skatuves?

Manuprāt, uz skatuves ir daudz ķermeņa veidu. Mūsu (aktiera) ķermenis ir arī poētisks ķermenis. Lelles ķermenis ir citāda veida poētisks ķermenis. Bet, tas, kas man lelles ķermenī šķiet skaisti (īpaši tajās lelles, ar kurām es strādāju), ir to neiedomājamais un maģiskas poēzijas spektrs. Tās var radīt ilūzijas, ko parasts ķermenis nespēj. Piemēram, tās var sarauties, kļūt lielākas, ja tiek izstieptas, kardināli mainīt sejas izteiksmes, tā, kā dzīvs aktieris to nekad nespētu. Aktiera ķermenis ir tas, kurā ir daudz enerģijas, daudz dzīves. Es redzu skaistumu šajā dialogā starp dzīvā aktiera un “mirušās” lelles ķermeni. War Horse [Nacionālā teātra (Londona) un Handspring Puppet Company izrāde – red.]veidotāji vienmēr atkārtoja, ka “lielākais aktiera pārbaudījums uz skatuves ir nomirt, bet leļļu – dzīvot.” Šo ķermeņu principi ir līdzīgi, bet to mērķi – dažādi. Veids, kā no šiem poētiskajiem ķermeņiem kaut ko izdabūt, ir atšķirīgs. Man šķiet ļoti skaisti spēlēties ar dzīvi un nāvi tik poētiskā veidā, izmantojot aktiera un lelles ķermeņus.

 
DudaPaiva Company izrādes Break a Legend treileris. 2013

Tev ir sava īpaša leļļu izgatavošanas tehnika, varbūt ka vari par to pastāstīt vairāk?

Es šo tehniku apguvu pie maniem skolotājiem The Gertrude Theater Izraēlā, skatoties, kā viņi izgatavoja savas lelles. Līdz ar to varētu teikt, ka esmu autodidakts.

Sākumā ir viens lieks porolona gabals. Tāpat kā tēlniecībā – iedomājies, kā tēlnieks veido skulptūru marmorā, – figūra ir jāsaskata šajā porolona blokā. Tieši tā es arī strādāju. Tādēļ es savas lelles reizēm dēvēju par dzīvajām skulptūrām. Vienas cilvēka izmēra lelles izgatavošana aizņem piecas līdz sešas nedēļas darba, strādājot katru dienu sešas stundas dienā. Vajadzīgs ir tikai porolona klucis, šķēres un lērums pacietības.

Runājot par leļļu teātri kopumā, vai ir kādi kolēģi, kas tevi šodien iedvesmo?

Ir cilvēki, kas dara kaut ko pilnīgi citādāku. Šodien vislaikmetīgākos un interesantākos darbus laikam rada Žizele Vjenna (Gisèle Vienne). Viņa nekoncentrējas uz vienu noteiktu tehniku, bet gan vairāk interesējas par konceptiem, kā izmantot lelles un objektus uz skatuves. Nereti man patīk skatīties tādus māksliniekus, kam ir liela tehniskā bagāža, kas var iedvesmot cilvēkus tieši ar savām tehniskajām prasmēm. Ar to es domāju, veidu kā manipulēt ar objektu, piešķirt tam dzīvību.

Vizuālā teātra, bet īpaši leļļu teātra skaistums ir tajā, ka katram māksliniekam ir sava pasaule. Tas nav balets, kur tu izcelies no pūļa, jo esi labs dejotājs. Šeit tas izriet no formāta – leļļu mākslinieks atrod savu formātu. Tieši tāpēc to uzskatu par tik skaistu un unikālu mākslas formu. 

dudapaiva.com