ZIŅAS  
No kreisās: Madara Neikena, Dagne Ventiņa, kuratore Elza Kampara, Edgars Soprāns izstādes “Kaut kur” atklāšanā. Foto: Kristīne Madjare

Kur ir – kaut kur? 0

Ekspresintervijas ar gleznotājiem Edgaru Soprānu, Madaru Neikenu un Dagni Ventiņu

Paula Lūse
26/01/2016 

Vēl līdz 6. februārim galerijā Daugava Ausekļa ielā skatāma trīs jauno mākslinieku – Madaras Neikenas, Edgara Soprāna un Dagnes Ventiņas – kopizstāde Kaut kur. Katra mākslinieka darbi atklāj citu skatījumu uz šo pasauli, vietām un ikdienu. Madara Neikena savos darbos notver šķietami netveramo, mēģinot skatītājam nodot pašas piedzīvoto vietās, ko viņa gleznojusi; Edgaru Soprānu interesē arhitektūras loma politiskās ideoloģijas kontekstā, savos darbos atklājot vietas un arhitektūras detaļas, kas piesaistījušas mākslinieka uzmanību; Dagne Ventiņa skatītāju aicina ielūkoties savā ikdienā, pievēršot uzmanību smalkām niansēm, kas ir mums visapkārt. Jauno mākslinieku darbos jūtama dziļi personiska pasaules un apkārtējās vides izjūta, reālajam un ikdienišķajam mijoties ar netveramo un gaistošo. Arterritory.com devās pie māksliniekiem, lai uzzinātu mazliet vairāk par viņu darbiem un šo izstādi.


Edgars Soprāns. Glezna Kultūrslānis darba procesā. 2015. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Kā radās ideja par šādu izstādes nosaukumu?

Edgars Soprāns: To mēs visi kopā izdomājām. Vēlējāmies, lai izstādes nosaukums raksturotu to, ko mēs darām, un lai tas apvienotu mūsu darbu dažādās tēmas – ainavu, arhitektūru un ikdienu. “Kaut kur” likās pietiekoši universāls nosaukums, lai izstāde savilktos kopā.

Kad tev radās interese par arhitektūras notveršanu glezniecībā?

E. S.: Līdz arhitektūrai glezniecībā nonācu pakāpeniski. Pirmās konstruktīvās lietas, kas būtu pietuvinātas konkrētiem arhitektūras objektiem, sāku gleznot Erasmus studiju brauciena laikā Mančesterā. Sākotnēji pievērsos vispārināšanai, kas noveda līdz galējai abstrakcijai, kuru ar laiku es sāku papildināt un atgriezt pie kaut kā reprezentatīva. Plaknes sāka piepildīties ar objektiem, sākotnēji tie bija primitīvi kubveidīgi objekti, kas laika gaitā attīstījās par to, ko gleznoju tagad.


Edgars Soprāns. Glezna Kultūrslānis darba procesā. 2015. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Tu glezno no dabas vai gūsti iespaidus un glezno studijā?

E. S.: Tehnika ir dažāda. Daudz braukāju apkārt, ieraugu kādu objektu, dažkārt nofotografēju. Idejas līmenī šie objekti noslāņojas, tad piemeklēju vizuālo materiālu, ko izmantot.

Kā tu izvēlies vietas, kuras attēlo gleznās?

E. S.: Vietas, kuras ir darbos eksistē tikai darbos. Dažreiz tajās ir to arhitektūras objektu reprezentācijas, kuri atrodas reālā telpā. Viena no manu darbu idejām ir arhitektūras fragmentu anonimitāte, jo patiesībā nav svarīgi, kas tā ir par vietu. Es nedokumentēju konkrētas vietas vai objektus, apcerot vizuālos iespaidus, bet cenšos radīt attēlu, kam par pamatu ir darbu idejas.

Kuri arhitektūras virzieni tevi interesē?

E. S.: Arhitektūra manos darbos ir papildinošais elements, nevis izejas punkts. Šobrīd no arhitektūras mani interesē brutālisms un Austrumeiropas modernisms. Ir kārdinājums aizbraukt uz tuvējām postpadomju bloka valstīm – Baltkrieviju, Ukrainu, Poliju – apskatīt tur esošo “mantojumu”.


Madara Neikena pie sava diplomdarba LMA. Foto no mākslinieces personīgā arhīva


Madaras Neikenas glezna Vieta I izstādē „Kaut kur“. Foto: Kristīne Madjare

Madara, kā tev radās ideja savos darbos kompozīciju iecentrēt audekla vidū?

Madara Neikena: 2014. gada vasarā biju rezidentūrā Ravennā, pirms tam domāju par to, kādi darbi taps tur uz vietas, ko es vēlos tur radīt. Staigāju pa pilsētu, veidoju skices uz A3 formāta akvareļa papīra, un dabiskā veidā šīs skices iedzīvojās pašā papīra centrā. Es pārsvarā pakļaujos mirkļa izjūtām un iespaidiem, un no tā izrietēja tieši šāds gleznošanas formāts. Tos tukšos laukumus var dažādi uztvert – kā kaut ko gaišu, labu un pozitīvu vai arī kā tukšumu, kas ir – nekas.

Ko tu esi attēlojusi savos darbos?

M. N.: Izstādē izlikti divi darbi – “Mājas” un “Vieta I”. Pirmajā es gleznoju vietu pie savām mājām Pārdaugavā. Nogruntēju audeklu un devos gleznot plenērā, pēc tam daži elementi tika ņemti nost, kaut kas likts klāt, bet galvenais pamats tapa, gleznojot uz vietas. Otrā darbā attēlota Ravennas pludmale. Šis darbs gan tapa pēc dabā tapušām skicēm. Abi darbi gleznoti ar eļļu, jo man patīk struktūra, kas veidojas, plāni klājot eļļas krāsas kārtas.

Esi teikusi, ka tev patīk gleznās notvert konkrētiem mirkļiem piemītošo noskaņu, smaržu un skaņu. Vai tev šķiet, ka spēj šos elementus caur glezniecību arī nodot skatītājam?

M. N.: Ļoti gribētos tā domāt, jo man tas tiešām ir svarīgi, lai skatītājs izjūt to klātesamības brīdi manām sajūtām gleznojot. Lai arī svešam cilvēkam varbūt šie iespaidi nav tik svarīgi, es pati, pēc tam skatoties uz saviem darbiem, atceros un jūtu atmosfēru, kas bijusi – cik tur bijuši cilvēki, kā smaržojis.


Dagne Ventiņa darbnīcā. Foto no mākslinieces personīgā arhīva

Dagne, tu divos darbos esi attēlojusi kafiju. Kāpēc tieši kafija?

Dagne Ventiņa: Man patīk ķert mirkļus. Ja es kaut ko ieraugu un man patīk ideja, es šo domu plūsmu neapstādinu un uzreiz realizēju. Man iepatikās kafijas toņi un putu burbulīšu nianses. Ātri uzstādīju kluso dabu un sāku gleznot. Bet es gleznoju arī ainavas, klusās dabas ar ziediem, arī abstraktas gleznas. Ja esmu nogleznojusies klusās dabas, tad vienā brīdī ir vēlme izārdīties ar abstrakciju. Bet pārsvarā gleznoju klusās dabas, piemēram, to pašu kafiju, no augšas skatos un gleznoju. Tās putas jau ātri jāglezno, jo ātri pazūd. Tad pirmās uzgleznoju putas un pēc tam – visu pārējo.

Kāds tev ir iecienītākais materiāls, uz kura gleznot?

D. V.: Man patīk gleznot uz finiera, jo koka gludā virsma ir pateicīga reālistiskam gleznojumam, bet gleznoju arī uz audekla. Pārsvarā gleznoju ar eļļu.

Kādas tev ir iemīļotākās tēmas, ko attēlo savos darbos?

D. V.: Patīk attēlot to, kas ikdienā man ir apkārt. To arī gleznoju! Man ir vēlme neko nesarežģīt, estētiski parādīt sadzīvi. Neesmu dziļo ideju un koncepciju radītājs, interesē reālais un garīgais. Man glezniecība ir kā sava veida meditācija, bet gribu, lai skatītājs vēro manus darbus un viņam tie ir saprotami! Galvenais, lai māksliniekam pašam patīk tas, ko viņš dara.


Dagne Ventiņa darbnīcā. Foto no mākslinieces personīgā arhīva