ZIŅAS  
(Fragments.) Biruta Delle. „Kurš olīvu dārzā bija lieks...“ 1977. Foto: Normunds Brasliņš

Gleznās viss ir pateikts! 0

Ieskats Birutas Delles pasaulē

Paula Lūse, Anda Treija
20/01/2016

Galerijā “Daugava” šobrīd notiek mākslinieces Birutas Delles personālizstāde „Ikdiena“. Tajā aplūkojami darbi, kas tapuši pagājušā gada laikā un ievērojami atšķiras no Delles iepriekšējo periodu glezniecības. Līdz šim Delles darbos liela nozīme bijusi sižetam, šifrētam saturam un zemtekstiem, risinot filozofiskus jautājumus; ainavās māksliniece visbiežāk izmantojusi pilsētas nomales motīvus, kuros konkrētais redzējums ir bijis mazsvarīgāks, tajos ietverot kādu emocionālu atklāsmi. Lai arī daba vienmēr bijusi klātesoša Delles glezniecībā, šajā izstādē tai atvēlēta īpaša loma. Izstādē aplūkojamas arī vairākas klusās dabas, kurās ar pārliecinošu krāsu izjūtu, tonālajām attiecībām un harmoniju attēloti ikdienā sastopami sadzīves priekšmeti. Māksliniece pati sacījusi: “Šī izstāde nav, lai parādītu to, kas man ik dienas ir apkārt, jo tas jau nav būtiski, bet pati gleznošana ir mana ikdiena, tādēļ es arī izstādi nosaucu par „Ikdienu“.“

Izstādes kurators mākslas zinātnieks Andrejs Kaufmanis uzskata, ka šīs izstādes burvība rodama tās viedumā (gudrībā) atrast prieku šodienas eksistencei, sadzīvojot ar lietām un priekšmetiem, kuri nepretendē uz simbolismu, filozofiskumu vai citām augstām matērijām. Jautājot Kaufmanim par Birutas Delles māksliniecisko darbību un šo izstādi, viņš sacīja: „Delle ir ļoti darbīga un ražīga māksliniece. Šajā izstādē tematika darbiem ir izteikti atšķirīga no iepriekšējo periodu glezniecības. Daudzi ir izbrīnīti, jo nav figurālo kompozīciju, kas Dellei vienmēr bijuši raksturīgi. Šīs izstādes galvenā vērtība varētu būt tas, ka viņa ir atvērusi savas darbnīcas durvis, parādījusi savu ikdienu, ko līdz šim nebija attēlojusi. Viņa šķietami pieaicina mūs tuvāk savai realitātei, iespējams, tāpēc izstādei ir nosaukums „Ikdiena“. Pati māksliniece gan daudz par to nerunā, jo uzskata, ka visu jau ir pateikusi gleznās – ja uztverat, tad uztverat, ja nē, tad ar vārdiem to neizstāstīsi! Šī izstāde, manuprāt, ļoti precīzi raksturo viņas pašreizējo būtību un garīgo stāvokli – tā izstaro harmoniju un mieru, zināmu atsvešināšanos no ārpasaules kņadas.“

Pirms doties uz Birutas Delles jaunāko gleznu izstādi, Arterritory.com aicina atsaukt atmiņā autores senākus darbus. Galerijas „Daugava“ vadītāja un Birutas Delles mākslas albuma sastādītāja Anda Treija izveidojusi savu personīgo mākslinieces darbu izlasi.


Vasaras koki. 1968. Foto: Normunds Brasliņš
 

Birutai Dellei ir glezna „Svētki dārzā”. Ir, tikai manos pēdējo piecu gadu meklējumos to nav izdevies atrast. Birutai it kā ir vienaldzīgs darba liktenis, bet, ja jau tā būtu, nez vai pēc vairākiem gadu desmitiem viņa būtu mēģinājusi to atkārtot. Dārzs atrodas Friča Brīvzemnieka ielā tuvu Torņkalna stacijai. Maija Tabaka zina teikt, ka pirms kara tur bijusi Anglijas vēstnieka rezidence. Koka ēka ar plašu kamīna zāli un verandu. Tieši veranda ir Birutas un Huberta mājvieta, tur smaržo kafija, cigaretes, terpentīns, skan mūzika, visbiežāk – Mocarts vai The Beatles, iespējams, arī Džoana Baiesa. Biruta Priekule (pirmslaulību uzvārds) aizver aiz sevis akadēmijas durvis jau 2. kursā un atnāk līdzi Hubertam Dellem. Viņai ir 21, Hubertam – 22 gadi. Drīz pasaulē nāk viņu dēls Roberts. Beidzot viņai ir savas mājas, sava pasaule, kur viņa var gleznot, un tas nozīmē – elpot, dzīvot, mīlēt.


Huberts. 1970. Foto: Normunds Brasliņš

Ar Hubertu Biruta iepazinās leģendārajā kafejnīcā „Kaza”, kas nebija tikai kafijas baudīšanas vieta, – tur nāca un gāja īpaši cilvēki. Jauni, gudri, skaisti. Rakstīja dzeju, mūziku, nodarbojās ar pantomīmu, režiju, fotografēja, runāja par mākslu, mūziku, kino, norisēm pasaulē. Viņi visu zināja, viņus neierobežoja ne laiks, ne telpa, kur nu vēl kāds „dzelzs priekškars“. Tā bija pilnīgi cita pasaule. „Kazā“ pulcējās tie paši cilvēki, kurus es meklēju Friča Brīvzemnieka ielas dārzā – Toms, Augustīns, Laima, Māra, Mudīte, Imants, Maija, Eižens, Juris, Andrejs... Jā, tā bija bohēma, kurā svarīgā bija iegūtā būt sajūta. Viņi viens otru atrada izjūtot nepieciešamību pēc apliecinājuma savai esībai.


Kompozīcija Bodlēra dzejai. 1969. Foto: Normunds Brasliņš

Biruta Delle viņus gleznoja. Pacietīgākais modelis bija Huberts. Vienā darbā viņš pat iegleznots vairākas reizes, tikai dažādās pozās, rakursos, mainot sejas izteiksmes, – „Kompozīcija Bodlēra dzejai“.

Biruta Delle aizrāvās ar franču mākslu, īpaši jau ar Sezānu, kā daudzi toreiz. Viņa darbos māksliniece atrada to augsto smaili, no kuras satvert savas komētas asti – savu stilu un rokrakstu. Pietika ar vienu pēcpusdienu Mākslas akadēmijas bibliotēkā, nonākot saskarsmē ar Sezāna glezniecības albumu, lai tas pārvērstos gandrīz par apmātību.


Maijas Silmales portrets. 1970

Dzeja, literatūra. Tajā neiztikt bez Maijas Silmales – šīs spilgtās, liesmojošās sievietes, kādu viņu ir gleznojusi Delle. Maijas Silmales stihija bija uguns. Tā bija vesela filozofija viņas dzīvē. Delle gleznoja viņas portretu kā rāmu sveces liesmu, izvilināja no tumsas viņas seja vaibstus, mainīgus, vibrējošus, tik skopus, bet daudz izsakošus.

Maija Silmale sastādīja franču mūsdienu dzejas izlasi „Es tevi turpinu“ ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām, kuru padomju varas iestādes lika izņemt no apgrozības. Taču atdzejojumi tika nodoti no rokas rokā, tos lasīja un pārdzīvoja arī šie cilvēki dārzā. Dzeja viņus iedvesmoja.


Kurš Olīvu dārzā bija lieks...“ 1977. Foto: Normunds Brasliņš

Maijas iedotais atdzejojums laika gaitā pazūd, jo dzīvē notiek visādas izmaiņas. Biruta aiziet no savas paradīzes verandā un dzīve turpinās Vecpiebalgā, tad Vienības gatvē – mājā, kas atrodas uz Olīvu ielas un Vienības gatves stūra. Tur viņa uzglezno „Kurš Olīvu dārzā bija lieks...” ar Renē Šāra rindām audekla kreisajā stūrī. Tur gleznoti ziedošie kastaņi, tos vērojot no sava loga otrajā stāvā. Pāri ielai Delles lolojums – „Zemūdene”, kur viņa ir skolotāja. Viņai ir audzēkņi – vesels bariņš, saukti par dellistiem. Birutas Delles glezniecība mainījusies, tā ir mainīga un tomēr vienmēr atpazīstama, jo katrā darbā atstarojas viņa pati – viņas zemapziņa.


Pašportrets. 2012.

Var jau māksliniece teikt, ka glezno to ko redz, bet tā ir tikai puspatiesība. Birutai piemīt īpaša spēja – jau jaunībā Brīvzemnieka ielā, kad visapkārt notiek sarunas, skan mūzika, viņas roka strādā, rodas nelieli zīmējumi, uzmetumi, skicītes, kuriem ārēji nav nekāda sakara ar līdzās notiekošo. Biruta pati ir izbrīnīta par rezultātu, tapušie darbi tiek dāsni dāvināti draugiem, ja tikai viņi to vēlas. Šie mazie uzmetumi top vēl tagad, ne lielāki kā 10 x 15 cm, tos var saukt par zemapziņas pierakstiem. Dažādās desmitgadēs tie radušies dažādu impulsu rezultātā – izmisumā, cīnoties ar vismelnāko depresiju. Ja ir kāds mākslinieks, kuram var noticēt, ka dzīvot nozīmē gleznot, tad tā ir Delle.


Dubultportrets. 2012

Eižens Valpēters („Dubultportrets”) savā grāmatā „Nenocenzētie” to nosaucis par apsēstību ar glezniecību. Šāda apsēstība pa spēkam ir tikai stiprai, lielai personībai, kuru var apbrīnot, cienīt, bet tie ir tie lielie sava ceļa gājēji. Vientuļnieki, tāda ir viņu nolemtība. Tādi ir šie cilvēki dārzā. Mēs viņus lasām, klausāmies viņu mūziku, skatāmies izrādes, gleznas. Un tas liek domāt, ka vairāk vai mazāk tas viss ir refleksējies arī katrā no mums. Piemēram, kad staigāju gar Māras dīķi, Torņkalna baznīcu, Vienības gatvi, es tur jūtu „delliskā“ klātbūtni. Racionālas attiecības ar Delles glezniecību gandrīz vai nav iespējamas.

Birutas Delles personālizstāde „Ikdiena“ galerijā „Daugava“ Alksnāja ielā 10/12 skatāma līdz 13. februārim.

galerijadaugava.lv