Īssaruna ar Gada balvas kritikā ieguvēju Vilni Vēju
Odrija Fišere
13/01/2016
11. janvāra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī norisinājās „NN nakts“, kurā tika pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva kritikā. Balvai bija izvirzīti autori, kas aizvadītā gada laikā darbojušies teātra, kino, literatūras, mūzikas, vizuālās mākslas, arhitektūras un dejas mākslas kritikas jomā – Anda Baklāne, Jegors Jerohomovičs, Inese Lūsiņa, Silvija Radzobe, Santa Remere, Edīte Tišheizere, Vilnis Vējš un Margarita Zieda. Žūrija lēma, ka balvu pelnījis vizuālās mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Balvas ieguvējs atzīst, ka ir bijis brīdis, kad viņš nemaz nav vēlējies, lai viņu sauc par kritiķi, kaut arī autora rakstus regulāri varēja lasīt “Kultūras Dienā”, žurnālā “Studija” un citos kultūras medijos. Pēc akadēmiskās izglītības scenogrāfs, Vējš 2000. gadu sākumā apliecināja sevi kā mākslinieks vairākās izstādēs – viņa melnbalto gleznu sērijas “Rīga–Jūrmala” (2000), “Portreti un akti” (2001), “Apvienotie tēli” (2002), “Aptieka” (2003), “Pielaikošana” (kopā ar fotogrāfu Gati Rozenfeldu, 2003) bija skatāmas mākslas galerijās Rīgā. Kādu laiku Vilnis Vējš savās publikācijās arī parakstījās kā mākslinieks. Jautāts, kurā brīdī tad viņš īsti ir sācis rakstīt, Vējš atceras, ka 14–15 gadu vecumā esot nolēmis uzrakstīt par kino (tajā laikā viņš bija bērns - kinoamatieris un apmeklēja arī tēlniecības pulciņu.) “Tas bija kaut kas pietiekami naivs – par kādu ārzemju filmu. Rakstu es nogādāju “Padomju jaunatnes” Kultūras nodaļas redaktorei, un viņa to ar attiecīgu parakstu publicēja. Tā es kādu laiciņu šad tad parādījos presē. Bet tad es sapratu, ka tas nav mans. Nav tāda vienlaidu līnija, ka es būtu no kaut kā līdz kaut kam virzījies, tas vienmēr ir bijis blakusdarbs, aizraušanaās, niekošanās. Tikai kādus pēdējos septiņus gadus es pats atzīstu savu rakstošo identitāti.”
“NN naktī” Gada balvas kritikā žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins visiem pretendentiem uzdeva vienu jautājumu: “Kas ir svarīgākais kritikā?” Viļņa Vēja atbilde bija: “Tas ir ļoti vienkārši – piespiest sevi atvērt jaunu dokumentu un sākt rakstīt.”
Manuprāt kritika viena no nepateicīgākajām kultūras žurnālistikas formām, it īpaši Latvijā – vide ir ļoti šaura, visi viens otru pazīst – , tev tā nešķiet?
Man šī lieta ir diezgan pārdomāta. Manā gadījumā es nevaru nebūt pazīstams ar māksliniekiem – ar lielu tiesu no viņiem esmu kopā mācījies, strādājis un piedalījies izstādēs. Tādas iespējas, kā paskatīties neitrāli no malas, man nav. Bet es to neuzskatu par trūkumu. Tā faktiski ir mana vienīgā priekšrocība, ka esmu studējis mākslu. Es nedomāju, ka varētu rakstīt par mākslu, nepazīstot nevienu mākslinieku, – es būtu sevi stipri apzadzis. Par draugiem un nedraugiem – draudzības jau tieši veidojas uz tā pamata, ka ir līdzīgi uzskati par mākslu un sarunas par to. Es nevaru noliegt to, kas ir mans lielākais ieguvums no visa šī laika, kamēr es mākslu esmu studējis un par mākslu rakstījis.
Vai tas nozīmē, ka tev nav svarīgi būt pēc iespējas objektīvam?
Nē! Dabā jau nepastāv ne māksla, ne mākslas kritika. Mēs nevaram fizikas laboratorijā ar kādu instrumentu izmērīt – ir vai nav. Tā ir viena konvencionāla lieta. Man, protams, varētu pārmest, ka es slavēju savus draugus un apreju savus ienaidniekus, bet tas nav uzbrukums tam, ka esmu pazīstams ar māksliniekiem un man ir draugi mākslinieki, bet gan manai spējai atšķirt vienu no otra, un es uzskatu, ka man piemīt spēja neputrot personiskās attiecības ar profesionālajām. Es jau nekritizēju nevienu tāpēc, ka viņš vai viņa ir bijis mīļākais, vai man palicis parādā naudu – par to nav runa. Ir tādas mākslas izpausmes, kas man ir tuvākas, un tādas, kas ir svešākas. Iespējams, ka es privāti draudzējos vai mani saista kopīga biogrāfija ar tiem, kuru izpausmes man ir tuvākas. Bet es jau neesmu visa mākslas kritika! Tikpat labi ir iespējami citi mākslas kritiķi, kas raksta par citiem māksliniekiem un pilnīgi pretējo. Es neuzņemos tādu atbildību, kā sniegt pārskatu – kas ir kurš un cik tieši vērtīgs viņš ir no tādām iedomātām objektīvām pozīcijām. Ja mēs skatāmies vēsturē, tad tieši tā ir veidojušās mākslas kustības māksliniekiem, teorētiķiem un kritiķiem – čupojoties vai komunicējot formāli vai neformāli. Tas ir kā iet ar divām kājām – uz vienas un uz otras. Uz kuras ir atbalsts, pat īsti reizēm nav saprotams. Tā, ka es te nekādu pretrunu nesaskatu.
Vai esi kādreiz uzrakstījis pavisam ļaunu kritiku?
Varbūt esmu kādreiz kādu izsmējis. Un ja tagad pateikšu – nē, un tad kāds izvilks rakstu, kurā es esmu bijis netaisnīgs. Ja esmu bijis, tad es to nožēloju. Tas varbūt ir bijis nepārdomāts solis. Bet reizēm es arī pārdomāti rakstu kritiskas lietas – tajos gadījumos, kad tās nevēršas pret konkrētu mākslinieku, bet kad tās vēršas pret institūcijām vai parādībām, kas ir virs mākslas, un kur ir kaut kāda naudas un varas ietekme. Tā ir tā saucamā institūciju kritika, kas pie mums ir ļoti maz attīstīta. Reizēm tiešām ir iemesls pateikt vienkāršajām lasītājam – jūs izmanto un māna!
“NN naktī” izskanēja kādas mākslas kritiķes pirms 50 gadiem izvirzīti postulāti par to, kādi ir kritikas uzdevumi. Viens no tiem bija – audzināt skatītāju. Kā tev šķiet, vai skatītājs ir jāaudzina?
Ļoti labi man pateica Dace Lielā šogad intervijā – pieaugušu cilvēku nevar audzināt. Es tam pilnīgi piekrītu. No otras puses – mēs visi esam ar kaut ko sākuši. Jauniešu, pusaudžu gados pirmie teksti, ar kuriem mēs saskaramies, droši vien nav teoriju grāmatas, bet kaut kādi īsi teksti, kas ļoti ticams ir recenzijas. Mēs sākam lēnām orientēties, kas ir labāks, kas ir ne tik labs. Tā kā varētu būt gan tā, gan tā. Bet par to, kādi ir kritikas uzdevumi, es piesargos runāt ļoti abstrakti, jo, ja man saka uzdevumi, tad man jāpārjautā, kas tad tos uzdod un kas ir izpildītājs? Šajā gadījumā es neesmu visa kritika, es pat neesmu tikai kritiķis, un tos uzdevumus var pildīt ļoti daudzas dažādas personas.
Vai tu domā par lasītāju, kam tu raksti?
Jā, to gan es daru – tāpēc, ka rakstu tā saucamajos populārajos izdevumos, tādos kā “Kultūras Diena”. Cenšos izteikties tā, lai mana doma būtu saprotama arī tiem, kas nav mākslinieki. Mākslas izstāde ir domāta daudziem, ja ne visiem. Līdz ar to arī sarunai par to vajadzētu būt tādai, kurā pēc iespējas mazāk ir atstumto vai to, kuriem nav tiesību iespējas vai kaut kādā veidā liegts piedalīties. Tādēļ es mēģinu mazāk izmantot svešvārdus vai profesionālus terminus, vienkāršāk izklāstīt domu. Un tad notiek interesanta lieta – ir ļoti viegli lietot, teiksim, daudz specifiskus profesionālos terminus, bet tikko tas ir jāpārfrāzē vai jāpasaka citiem vārdiem, es jūtu, ka tas ir uzdevums arī manām smadzenēm – pateikt skaidrāk, saprotamāk un noskaidrot sev pašam, ko esmu gribējis teikt.
“NN nakts” apbalvošanas ceremonijā pamanīju, ka gandrīz visiem balvas pretendentiem, kā viens no izvirzīšanas pamatojumiem tika minēta asprātība un humora izjūta. Vai tā varētu būt veiksmīga kritiķa karjeras neatņemama sastāvdaļa?
(Smaida.) Jā un nē! Asprātība un humors, pirmkārt, ir tāda modes lieta, jo visi cenšas būt asprātīgi, lai iegūtu uzmanību. Otrkārt, tādu tekstu patiešām ir patīkamāk lasīt. Es nedomāju, ka kritiķim ir jākļūst par stand-up izpildītāju, kurš uz katru frāzi gaida “zviedzienu”, bet nav jau bēres, kur nevar paskatīties bez humora. Un arī bērēs pat var. Humors katrā ziņā noder visās dzīvēs situācijās, kritika nav izņēmums.
Vai šajā laikā, kamēr tika izvirzīti balvas pretendenti un izskatīts viņu veikums, noskaidroti kandidātu viedokļi par kritikas problēmām utt., tev nerādās savs jautājums kolēģiem? Vai šī balva aktualizēja kādus jautājumus?
Balva aktualizēja jautājumu, bet diskusiju par to es neesmu aizsācis. Manuprāt, kritikas diskursā es ik pa brīdim uzduros paliekām no padomju laika kritikas. Kaut vai šī pati mūžīgā diskusija par subjektīvo un objektīvo, kas ir tāds hēgelisma padomju variants. Arī par kritikas lomu un uzdevumu – man tas uzreiz atsauc atmiņā subordinētos padomju laikus, kad bija Mākslinieku savienība un tajā bija kritikas sekcija un tika doti uzdevumi, atskaitījās, apsolījās strādāt arvien labāk utt. Bieži vien arī par mākslinieka kritiku un paškritiku es dzirdu šos apgalvojumus – piemēram, izskan, ka šis mākslinieks nav pietiekami paškritisks. Ja mēs tā pakasītu ar nagu to glazūru, tad aiz šī jautājuma atklātos visa vēsture, kāda bija padomju laikos, – prasība māksliniekiem ik pa laikam nākt klajā ar sevi noniecinošām runām, lai apsolītos turpmāk labāk strādāt vispārības labā utt. Es pieļauju, ka šajā aspektā vēl ļoti daudz kas nav pārskatīts un ka nopietnu pētījumu par padomju laika kritiku nav bijis, un, ja būtu, tur atklātos daudzi soļi, kas vērsti progresa virzienā, un daudzi tādi, kas joprojām mums traucē brīvi sarunāties par mākslas tēmām. Klasiķi jau vēl ir dzīvi. Mums ir pieņemts, ka mākslinieki un mākslas kritika, literatūra un māksla, visa kultūra, tuvināja Latvijas neatkarības atgūšanu. Īsti melots nav, bet gluži tā arī nav. Mākslinieki cīnījās par iespējām taisīt Ļeņina pieminekļus, teorētiķu bloks formulēja visādus uzdevumus un kritērijus, visu, kas padomju mākslai ir jādara. (Par Ļeņina pieminekļiem vienīgais pētījums ir Sergeja Kruka laba grāmata.) Dažādā mērā un dažādos veidos tur visi bija iesaistīti, un šādā ziņā visa padomju perioda pārvērtēšana varētu būt aktuāla joprojām.
Man nav bijusi tik liela saskare ar ārzemju pētniekiem, bet zinu, ka daudzi no mūsu kritikas un mākslas teorijas tekstiem ir grūti tulkojami angliski, jo tiek lietota tāda terminoloģija, kura nav adekvāta Rietumu domai. Un šos paternus reproducē arī jaunā paaudze, kura nekad nav tajā režīmā dzīvojusi. Tie ir nemirstīgi.
Vai ir vēl kaut kas, ko es neesmu tev pajautājusi, bet tu gribētu pastāstīt?
Pēdējā laikā ļoti daudz esmu izteicies. Varbūt pat nesamērīgi daudz pret to, ko es pagājušā gada laikā esmu uzrakstījis, tāpēc man jau iestājusies tāda neliela disproporcijas sajūta... (Smejas.)
