ZIŅAS  
Dāvids Mitrēvics un Miks Mitrēvics. Foto: Dd studio

No akmens laikmeta līdz mūsdienu mākslai 0

Īssaruna ar Dd studio direktoru Dāvidu Mitrēvicu un mākslinieku Miku Mitrēvicu par jaunizdoto „Dd grāmatu“

Paula Lūse
06/01/2016

Pagājušā gada nogalē klajā nāca grāmata, kurā apkopota Dd studio piecpadsmit gadu pieredze dažādu izstāžu un muzeju ekspozīciju veidošanā gan Latvijā, gan ārpus tās. Šo gadu laikā Dd īstenojuši vairāk nekā septiņdesmit projektus, no kuriem grāmatā detalizētāk parādīti trīspadsmit. Dd studio ir cilvēku komanda, kas nepārtraukti attīstās. To parāda paveikto darbu apjoms, kvalitāte un ieinteresētība projektos. Dd studio radošais direktors Jānis Mitrēvics Dd definē kā radošu projektu, nevis biznesu. Projekti realizēti, sadarbojoties vairākiem profesionāļiem, savstarpēji saliedētiem un spējīgiem radošiem cilvēkiem, kuri kopā risina katra nākošā projekta specifiku. Grāmatā minētie projekti sniedz priekšstatu par to, cik plašā amplitūdā komanda darbojas un kas, viņuprāt, palīdz veidot kvalitatīvas un ilgtspējīgas ekspozīcijas. Arterritory.com devās uz sarunu ar diviem no Dd studio komandas virzītājiem – Miku Mitrēvicu un Dāvidu Mitrēvicu – , lai uzzinātu mazliet vairāk par nesen izdoto grāmatu un darbiem, pie kuriem komanda strādājusi.


Foto: Dd studio 

Vai piecpadsmit gadu laikā Dd studio darbošanās sfēra ir mainījusies?

Miks Mitrēvics: Sākumā bija interese tikai par atsevišķām jomām. Viss aizsākās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (JRRMV), kad Edgars Vērpe bija kļuvis par tās direktoru. Tas bija radošā uzplaukuma laiks, jo tika izveidotas jaunas telpas un attīstīti jauni novirzieni, kas atšķīrās no sākotnējās skolas darbības. Jānis Mitrēvics bija atbildīgs par multimediju virzieniem. Neilgi pēc tam radās iespēja apvienoties vairākiem māksliniekiem un strādāt pie Ventspils muzeja ekspozīcijas, tajā skaitā interaktīvās ekspozīcijas daļas, veidošanas – mērķis bija izveidot interaktīvu muzeja datu bāzi, kas būtu apskatāma muzeja telpās izvietotajos skārienjūtīgajos ekrānos. Šāda ekspozīcija Latvijā tika veidota pirmo reizi.

Tas arī bija pirmais jūsu projekts?

M. M.: Jā, bija vajadzīga juridiska persona, kas apvieno vairākus māksliniekus, arhitektus un dizainerus, lai varētu noslēgt līgumu ar Ventspils muzeju. Pie šī projekta bija ļoti interesanti strādāt, jo tajā laikā šādu tehnoloģiju izmantošana bija kaut kas pilnīgi jauns. Sākotnēji pilnais nosaukums bija “JRRMV digitālā darbnīca”, tad nosaukumā pazuda JRRMV.

Dd komanda ir ieguvusi moderno tehnoloģiju izmantošanas pieredzi muzeju ekspozīciju veidošanā?

Dāvids Mitrēvics: Viss izveidojās laika gaitā, attīstoties un darbojoties šajā jomā. Mūsu komandā strādā radošas personības, katram ir sava pieredze un idejas. To visu saliekot kopā, katru reizi arī veidojas šis modernais muzejs. Mums nav nekāds handbook [no angļu val. – rokasgrāmata – P. L.] ar nosacījumiem, kas būtu jāievēro. Uzstādījumi par to, kam jābūt modernā muzejā, visu laiku mainās, ir jāseko līdzi svaigākajām novitātēm un jāaug. Katrs no mums dod labāko, ko spēj savā jomā. Dibinoties šim uzņēmumam, uzdevums nebija un vēl joprojām nav taisīt un iekārtot tikai muzejus, bet lielākā daļa no projektu piedāvājumiem nāk no labi veiktiem iepriekšējiem.


Foto: Dd studio

Bet tomēr sanācis, ka jūs pārsvarā nodarbojaties ar muzeju un dažādu ekspozīciju veidošanu?

D. M.: Līdz šim tā ir sanācis, bet tas visu laiku mainās. Sākotnēji bija paredzēts veidot tikai ar multimediju projektiem saistītus darbus, bet sapratām, ka visam ir jābūt vienotam – stāstam, scenārijam, idejai, koncepcijai, vizuālajam noformējumam. Nu jau mēs ejam tālāk!

Ar ko atšķiras jūsu darbība no kuratora lomas?

M. M.: Šajās jomās, protams, ir vairākas lietas, kas pārklājas, bet šo piecpadsmit gadu laikā ir stipri mainījusies izpratne par muzeja, kuratora un mākslinieka lomu. Šajā gadījumā tā nebija apzināta izvēle strādāt tikai ar izstāžu iekārtošanu, bet viens darbs veda pie nākamā, un šie projekti vairāk vai mazāk ir tomēr saistīti ar kultūru. Tas ir visnotaļ pateicīgs darbs, jo vienmēr bijis interesants saturs. Esam veidojuši ekspozīcijas, sākot no akmens laikmeta līdz mūsdienu mākslai. Ir interesanti skatīties katra projekta kontekstu, ko vēlamies pielāgot mūsdienu apmeklētāja pieredzei. Esam sapratuši, ka atsevišķi šīs tehnoloģiskās iespējas neko nenozīmē, vissvarīgākā ir apmeklētāja pieredze, aizejot uz muzeju. Rezultātā mūsdienu tehnoloģiju izmantojums ir pēdējais posms iekārtošanā, kas atbilstoši situācijai arī tiek izvēlēts un pielāgots.


Foto: Dd studio

Tad jūs paši projektus veicat no A līdz Z?

M. M.: Mūsdienās jau sāk izplatīties tāds virziens, ka ekspozīciju veido vai nu pirms vai kopā ar ēkas projektēšanu. Izdomā koncepciju un idejas saturu, un tad arhitekta uzdevums ir pielāgot ēku, nevis otrādi. Esam piedalījušies vairākos projektos, kur tiekam pieaicināti jau pašā sākumā pie ēkas plānošanas un projektēšanas, tad var arī būt vairāku gadu pauze. Kad ēka uzcelta, turpinām strādāt pie ekspozīcijas veidošanas.

Vai šīs mūsdienu tehnoloģijas nebiedē vecākas paaudzes cilvēkus?

D. M.: Mēs vienmēr domājam par to, lai muzejs būtu pieejams un saprotams visām paaudzēm. Pirmkārt, visam jābūt pašpietiekamam, lai cilvēks, kurš baidās no digitālajām tehnoloģijām un nevēlas nekam pieskarties, pilnībā iegūst pamatinformāciju no drukātiem tekstiem un planšetēm. Bet tie, kurus interesē, var iegūt plašāku informāciju ar dažādu mūsdienīgu tehnoloģiju un mobilo telefonu aplikāciju palīdzību. Vienmēr piedomājam pie tā, lai muzejs neizskatās pēc TV veikala. Tehnoloģijas ir tikai pievienotā vērtība, lai radītu interesi, veidotu dažādas plaknes un dziļumus telpai. Ja šo tehnoloģiju piedāvātās iespējas neinteresē, droši ej garām, tās netraucē skatīties pašu ekspozīciju.

Kā jūs izvēlaties projektus, pie kuriem strādāt, – pie jums nāk ar projektu piedāvājumu vai jūs paši tos meklējat?

D. M.: Gan, gan. Mēs piedalāmies dažādos konkursos, kurus pirms tam izvērtējam, cik daudz laiks ir jāiegulda un kādas ir iespējas. Protams, ir arī konkrēti projekti, kuri tiek piedāvāti tieši mums. Piemēram, 2011. gadā mēs strādājām pie ievērojama projekta – Gobustānas petroglifu muzeja pastāvīgās ekspozīcijas un apkārtnes ainavas projekta veidošanas Azerbaidžānā. Pirms mēneša mums zvana no Altas, kas ir Norvēģijas pašos ziemeļos pie polārā loka, un saka, ka viņiem ļoti paticis darbs pie Gobustānas petroglifu muzeja, ka viņiem ir 1991. gadā celts muzejs un klinšu zīmējumi. Viņi vēlas atjaunot muzeju un līdzīgā veidā parādīt stāstu par klinšu zīmējumiem. Līdz ar to no tuksneša pārlēcām uz ledus laikmetu, jo būtībā saturs ir līdzīgs. Aizlidojām, noprezentējām, izstāstījām savu vīziju, nu tikai jāturpina darboties!

M. M.: Bet tie stāsti ir ļoti dažādi. Kāds pie mums nāk, jo redzēts konkrēts projekts, citam patikusi konkrēta tehnoloģija, ko esam izmantojuši. Bet mēs ļoti izvērtējam, vai tas tiešām ir tas, kas projektam vajadzīgs. Mēs jau nepārdodam tehnoloģiju, bet izvēlamies labāko, lai pasniegtu ideju.


Foto: Dd studio

Grāmatā lasīju, ka jūsu komandā ir piecpadsmit cilvēku, kuri strādā pie šo projektu izstrādes.

D. M.: Jā, bet tas ir tikai pamatsastāvs, mums ir ļoti daudz frīlanceri [no angļu val. freelancers – pašnodarbinātie – P. L.]. Piemēram, tagad taisām digitālo ekspozīciju Aspazijas mājai Jūrmalā. Memoriālais muzejs vēlējās ekspozīciju mūsdienīgi papildināt. Veidojām dažādas butaforijas, taisījām maketu, pieaicinājām operatoru un aktrisi, meklējām arī kaķus, ko filmēt. Katrs projekts nosaka, kādas specialitātes cilvēkus mums vajag piesaistīt. Bet arī frīlanceri mums ir konkrēti cilvēki, ar kuriem strādājam jau aptuveni desmit gadus.

Kā norisinās darbs pie katra projekta izveides?

M. M.: Sākotnēji vienmēr ir skice, kurā ir ļoti daudz improvizācijas. Īsā laikā katrs piedāvājam un izdomājam virzienu, kādā varētu strādāt. Pēc tam jau tiek izstrādāts tehniskais projekts, kas sadalīts sfērās, kurās noteikts konkrētā projekta saturs, mērķis, apskatīts finansiālais aspekts, laika ierobežojums izstrādei, iespējamie resursi u.t.t.

D. M.: Katram muzejam, protams, ir štata darbinieki un sava komanda, bet viņiem pašiem nav pieredzes muzeju atjaunošanā un modernizēšanā, un šajā brīdī ir nepieciešama profesionāļu pieslēgšanās. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc vēlējāmies izdot „Dd grāmatu“, lai parādītu, kāds ir process šo projektu realizēšanā, kam jāiziet cauri, kas jāņem vērā, lai nonāktu pie laba rezultāta.


Foto: Dd studio

Kādi vēl bija iemesli šīs grāmatas izdošanai?

M. M.: Pirmkārt, mums pašiem bija interesanti apkopot mūsu paveiktos darbus un apskatīties, ko esam sastrādājuši, otrkārt, mēģināt nodefinēt, kas tad īsti ir tas, ko darām.

D. M.: Bet mēs vēlējāmies, neko nesarežģījot ar terminiem, vienkāršā un cilvēciskā veidā izstāstīt, kā noris šis process. Par to, ko katrs muzejs ir vēlējies izcelt vai parādīt un kā mēs esam nonākuši pie rezultāta. Mēs strādājam ar ļoti plaša diapazona sfērām, kļūstam gudrāki un spējīgāki. Mēs daudz ko projektu sākumā nezinām, bet beigās kļūstam par daudznozaru speciālistiem.

Jūs iekārtosiet arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku.

D. M.: Jā, mēs piedalījāmies konkursā un būsim tie, kas iekārtos LNMM. Šobrīd noris process pie satura un izstrādes. Ir sagatavoti maketi gan ēkas sākotnējām telpām, kā arī jaunajai piebūvei.

M. M.: Mūsu ziņā ir visas informācijas planšetes, norādes, iekārtojums, saturs, telpu navigācijas, mobilās sienas u.t.t. Protams, tas viss norit sadarbībā ar muzeju, kas jau ir izstrādājis koncepciju. Galvenais mūsu uzdevums ir radīt funkcionālu un apmeklētājam viegli saprotamu un pieejamu ekspozīcijas iekārtojumu. Izaicinājums ir to uztaisīt par modernu muzeju un tajā pašā laikā nepāršaut pār strīpu. Svarīgi, lai viss mijiedarbojas savā starpā. Cilvēks uz muzeju nāk skatīties mākslu, viņu neinteresē unikāls norāžu dizains, viņu interesē, kur ir kura telpa, tāpēc visam jābūt maksimāli funkcionālam, neuzkrītošam, bet arī saprotamam un izlasāmam.

Vai tas jums ir izaicinājums strādāt pie tik ilgi gaidītā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijas veidošanas?

D. M.: Ir vairāki apstākļus apgrūtinoši faktori. Piemēram, muzejs jau sen zināja, ka vajadzēs informatīvos stendus un digitālo tehnoloģiju planšetes. Tika ielikts un atjaunots smuks parkets, bet nav nevienas rozetes, jo muzejam jau pirms diviem gadiem vajadzēja pateikt, kur tās vajadzēs. Tāpēc mēs ar grāmatas palīdzību vēlējāmies maksimāli ātri cilvēkiem izstāstīt šo iekārtošanas procesu, lai par to aizdomājas jau laicīgi.

dd.lv

ARHĪVĀ: Skatītāju advokāti – DD Studio
ARHĪVĀ: Video: Par Dd studio īstenoto Jaunavas torņa ekspozīciju Baku