ZIŅAS  
(Fragments.) Eimanta Liudaviča grafika izstādes “Tikums un netikums ir tikai krāsas” plakātam

Aspazijas visbiežāk lietotās krāsas 1

Saruna ar izstādes “Tikums un netikums ir tikai krāsas” kuratoriem Ilzi Knoku un Armīnu Ozoliņu

Odrija Fišere
11/12/2015

Jūrmalā Aspazijas cienītāju ir daudz. Te atrodas Aspazijas māja, kur dzejniece pavadīja sava mūža pēdējos gadus, Aspazijas vārdā ir nosaukta iela, ir pat izveidota biedrība „Aspazijas mantojums“, kuras biedri ik pa laikam pulcējas, lai klausītos un dziļāk iepazītu Aspazijas dzeju. No 12. decembra Aspazijai būs veltīts vēl viens notikums Jūrmalā – “Mākslas stacijā Dubulti” tiks atklāta izstāde “Tikums un netikums ir tikai krāsas”, kuras kuratori ir mākslinieks Armīns Ozoliņš un Rakstniecības un mūzikas muzeja bijusī direktore Ilze Knoka.

Izstādē būs skatāmi mākslinieku darbi, kuri veido saistību ar Aspazijas darbu idejām. Latviešu laikmetīgās mākslas klasiķe Aija Zariņa piedāvās savu jaunāko gleznu ciklu “Aspazijas Saules meitas”. Līdzās viņas vārdam redzēsim autorus, ar kuru darbiem, iespējams, sastapsimies pirmo reizi. Viens no tiem – Jānis Indāns, kura fotokolāžu attēli ir uzņemti Jūrmalā, un pēc Ilze Knokas domām varētu uzrunāt klasiskus Aspazijas cienītājus: “Ir leģenda par to, kā viņa pēdējos dzīves gados staigājusi viena pati pa pludmali – aiziet pa smiltīm, un paliek tikai mazi kāju nospiedumi...  Tiem, kam šī leģenda ir mīļa, to nolasīs.” Par to, vai tikums un netikums ir tikai krāsas, runās arī Lietuvas mākslinieka Eimanta Liudaviča koktēlniecības instalācija – krucifikss – un divi zīdspiedes tehnikā veidoti lielizmēra darbi. Eimanta Liudaviča radītais baltās avs tēls nokļuvis arī uz izstādes plakāta. Visbeidzot izstādē būs skatāmas arī Armīna Ozoliņa instalācijas – “kaut arī šķitīs vilinoši, uz objektiem nedrīkstēs sēdēt,” noslēpumaini komentē pats autors.

Sākotnēji izstādē bija plānots iekļaut lielāku autoru skaitu, bet dažādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Laikam pie vainas bijis arī šā gada šķietamais pārsātinājums ar Raiņa un Aspazijas tēmu.


Armīns Ozoliņš. Skice gleznai “Vērotāja”. 2015

Vai tikums un netikums ir tikai krāsas? 

Ilze Knoka: Tas ir tāds nedaudz pārfrāzēts teikums no 1894. gada aprīļa un maija diskusijām par Aspazijas lugu „Zaudētās tiesības“ – tā gada 3. aprīlī (pēc vecā stila) bija izrādes pirmizrāde un pēc tās sākās diskusijas par to, vai kaut ko tik ārprātīgi nepieklājīgu drīkst uz latviešu skatuves rādīt un vai tas nenāks par samaitāšanu visiem tiem labajiem cilvēkiem, kas vēl tikai meklē savu ceļu uz kultūru? Un vai vispār mākslā kaut ko tik nepieklājīgu drīkst darīt? Par to ir vairāki desmiti rakstu. Vienā no šīs diskusijas dalībnieku tekstiem ir tāds apgalvojums, ka Aspazijas lugā gan tikums, gan netikums, ko viņa rāda, ir tikai krāsa, ar kuru viņa krāso bildi. Tāpēc apgalvojums „Tikums un netikums ir tikai krāsas“ ir daļējs veca teksta plaģiāts. Rakstnieku savienība pavasarī pasūtināja divus projektus – vienu no tiem vairāk par Raini, otru – par Aspaziju. Tobrīd šis apgalvojums bija nedaudz maigāks tāpēc, ka vēl nebija pieņemtas izmaiņas Izglītības likumā, bet pa šo laiku, kamēr mēs lēnām izstādi tapinām, ir paspējuši izkauties vēl niknāk kā 1894. gadā.* Un tie argumenti, kas tika mētāti šogad septembrī, oktobrī, principā ir tādi paši, kā tolaik. Tā kā mēs turpat vien esam ar argumentāciju par sāpi, ko drīkst un ko nedrīkst kādam rādīt. Pat draudi par sagaidāmajām sekām – kas notiks, ja mākslinieki nekādā veidā netiks apturēti, kas notiks, ja bērniem to visu rādīs, – ir tādi paši, kā pēc „Zaudētajām tiesībām“.

Armīns Ozoliņš: Manuprāt, izstādes teksti un arī paskaidrojumu daļa gandrīz vai varētu būt interesantāka, nekā pati vizuālā izstāde. Tam lielumam un ātrumam nemaz nevar izstiepties vizuāli līdzi. Turklāt arī izstādes telpa nav no tām „vieglākajām“. 

Kas tie būs par tekstiem un paskaidrojumiem?

A. O.: Gan mākslinieku, gan Ilzes papildus komentārs.

I. K.: Izstāde būs īpašs piedāvājums Jūrmalas skolām, kuru skolēni varēs apmeklēt gan Aspazijas māju, kas atrodas netālu, gan šo te izstādi. Līdz ar to no vienas puses teksti funkcionēs kā anotācijas vai kā komentārs pie darbiem, no otras – tie būs nedaudz izvērstāki, nekā citā situācijā, lai būtu skolēnu diskusiju objekts. 


Aija Zariņa. Skice gleznu ciklam “Aspazijas Saules meitas”. 2015

Vai darbi ir radīt speciāli šai izstādei? 

I. K.: Lielākā daļa darbu ir speciāli taisīti. Piemēram, Aija Zariņa ņēmusi vienu Aspazijas poēmu „Saules meita“ (stipri specifisks un arī agrīns Aspazijas darbs) un radījusi darbu kopu, kas, balstoties tekstā, faktiski sižetiski izseko poēmas darbībai.

A. O.: Aijai Zariņai bija personālizstāde „RA i nis“, tādēļ domāju, ka viņa varētu brīnišķīgi tēmu turpināt šajā izstādē. Man pašam nācās atsvaidzināt atmiņā Aspazijas darbus, bet viņai jau bija mazliet vieglāk.

I. K.: (Smejas.) Vai vieglāk tāpēc, ka viņai bija Rainis? 

A. O.: Piemēram, viņu sarakstes – laikam ilgi ko tādu vēl nedabūšu lasīt: „Mīļkukainīti, vai tu šodien paēdi?“ utt. Tas viss iet trijos slāņos.

Mana iepriekšējā tikšanās ar Raini šogad bija, kad mēs, grupa grāmatu iesējēju (Latvijas Ādas dizaina un grāmatsiešanas asociācija), pārsējām Raiņa sējumus. Izstāde notika Nacionālajā bibliotēkā. Tad arī bija jādomā, ko gan es tur vēl varu no sevis pielikt? 

I. K.: Man šķiet, ka tieši šajā te sajūtā slēpjas šī gada kretīnisms – visiem liekas, ka Rainis un Aspazija ir visur, tāpēc arī daļa Armīna uzrunāto mākslinieku negribēja ar to īpaši spēlēties. Vienlaikus priekšstats par šo rakstnieku darbību ir visai shematisks – ir zināms par vēstulēm, jo tās tiek ik pa laikam aplūkotas, figurē arī mīļvārdiņi, jo skolotāji tos bērniem skaita, bet tālāk, dziļāk tas netiek. Ir dīvaini, ka visu gadu visi stāsta, ka viņiem Aspazijas ideja un uzskati, viņas vērtības ir ārkārtīgi tuvas. Tas nekādi netraucē visu gadu atkārtot to pašu muļķību, ko viņa stāstīja, kad tikai knapi sāka rakstīt. Patiesībā jau tāpat neviens neko nezina – ne to, ko viņa sludināja, ne to, kas viņai patika. 


Aija Zariņa. Skice gleznu ciklam “Aspazijas Saules meitas”. 2015

Kādu muļķību?

I. K.: Tās muļķības, kas bija diskusijās, –  ar kādām tiesībām kaut kāds no laukiem atbraucis meitietis sacerējis šo te lugu? Pirmā luga bija tik pieklājīga – „Vaidelote“ – dvēseliska, liriska, un otro lugu uztaisa kaut ko tik nepieklājīgu.

A. O.: Ja tā padomā, tad izrāde [„Zaudētās tiesības“ – O.F.] bija par tiem pašiem laikiem, kad viņa dzīvoja – tajā bija gan divkauja, gan šaušanās, gan pašnāvība. 

I. K.: „Tas, ka kritušas sievietes ir sabiedrībā, nenozīmē, ka viņas ir jāstutē uz skatuves,“ teica labi audzinātās ģimenes. Ja jau tev mīļvārdiņi šķiet briesmīgi, tad „Zaudētās tiesības“ šodien nopietni lasīt vispār nav iespējams – tas ir tāds naivisma kalngals, ka tikai jālasa un jāpriecājas, ka to kāds kādreiz ir uztvēris nopietni.

Bet diskusija šoruden par izmaiņām Izglītības likumā – man personīgi bija pārsteigums, ka tā vispār tika sacelta.

I. K.: Tā tika sacelta ļoti prasmīgi – atrodi tik cilvēkiem pareizos vājos punktus. Atliek vien iedomāties, kā Aspazija tiecās uz Rīgas latviešu biedrības Zinātņu komisijas sapulci, lai referētu par to, kāpēc viņa kaut ko tik šaušalīgu ir sarakstījusi. Šodien viņu taču nomētātu ar vecām tupelēm par spīti tam, ka jubilejas gads. Aspazija taču nekādu politkorektumu mūžā nebija dzirdējusi vai redzējusi! Kas viņai patika – to viņa slavēja, kas nepatika – lamāja. Šodien viņai vēl trakāk, nekā Ratinīkai ietu. Zāle neaugtu, ja viņa kaut kur parādītos.

A. O.: Vismaz viņas darbi nav cenzēti.

I. K.: „Zaudētām tiesībām“ dažus Bībeles citātus bija izņēmuši laukā – bija lietas, ko vienkārši nedrīkstēja uz skatuves rādīt.


Eimants Liudavičs. “Briedis.” 2015

Atgriežamies pie topošās izstādes. Ilze Knoka rāda izstādes darbu attēlus un Armīns Ozoliņš pēkšņi atceras piedzīvoto izstādē „Man sirdī tīģer’s“, kas šovasar norisinājās “Mākslas stacijā Dubulti”, – kāda izstādes apmeklētāja gluži vai salecās, kad sev aiz muguras pamanīja vienu no Maķedonijas mākslinieka Žarko Bašeski veidotajām lielizmēra skulptūrām „Lēciens“. 

A. O.: „Šajā izstādē apmeklētājs tādu šoku nevarēs piedzīvot.“ 

Vai mākslai vispār ir jāšokē?

A. O.: Jautājums ir, vai tas notiek speciāli, vai nē, – ja speciāli taisa tādu izaicinājumu, tad jāpadomā, vai to vajag.

I. K.: Bet, ja tu tagad tā pašmērķīgi kādu šokē, iedomājies, cik ārkārtīgi fokusētai jābūt tavai auditorijai? Cik labi tev viņš jāpazīst, lai šokētu, nevis lai būtu vienkārši reakcija. Es pat nezinu, kādam pētījumam iepriekš jābūt.

A. O.: Iedomājies, darbs „Aspazija lasa „Annu Kareņinu““ – briesmīgi. 

I. K.: ...Dzelzceļa stacijā. (Smejas.) Bet tagad iedomājies, kādas zināšanas, tu pieņem, būs skatītājam, lai viņš šo saprastu. 

A. O.: Nav jau slikti cilvēkam atgādināt un likt padomāt, kurš, kad dzīvoja, vai tā grāmata vispār tad bija izdota? 

I. K.: Man šķiet, ka mērķtiecīga šokēšana ir ārprātīgi grūta. Cita lieta, ja kāds izdomā, ka viņam jāuztaisa troksnis, ja viņš izdomā ko aizvainojošu, – tas jau ir vieglāk! Tur vispār nav jācenšas! Pilnīgi vienalga, kas viņam tur mālējas – vai Putins, vai Jēzus.


Jāņa Indāna digitālfoto kolāža no sērijas “Trimdas slāņi”. 2014–2015

Ko jums ir svarīgi pateikt ar šo izstādi? 

I. K.: Izstāde ir spontāna reakcija uz to kultūras atmiņas šizofrēniju, ko šogad kolektīvi demonstrējam. Mēs spējam gada garumā sludināt, ka Aspazijas dzīve un darbi ir viens no izcilākajiem mantojumiem, kāds mums ir ticis, un vienlaikus rīkoties un domāt tā, it kā viņas vispār nekad nebūtu bijis. Kā tādas aitas: ja mums liek svinēt domas brīvību un slavēt, mēs gatavi; ja mums pasviež iespēju uzmesties par mākslinieka tikumības mērītājiem (viss viens – skolu programmā, dzejā, afišā vai skulptūrā), mēs atkal – lielā barā uz priekšu. 

A. O.: Manuprāt, Aspazijas literārais mantojums ir pārsteidzošs, tas izaicina uz domu un viedokļu apmaiņu. Un man ir prieks, ka izstādi redzēs cilvēki, kuriem Dubultu dzelzceļa stacija ir tikai stacija. Ikkatrs izstādē atradīs savu daļu gaismas, krāsainības un formas!

Es, piemēram, esmu uzgleznojis Aspazijas–vērotājas bildi. Zelts un sudrabs man daudz figurē. Jautājums ir, vai tā ir krāsa, vai metālisks spīdums. 

I. K.: Aspazijas dzejā, ja saskaita krāsu lietojumu, – zelts ir visbiežāk lietotā krāsa. Cilvēkiem pierasts domāt, ka visbiežāk lieto sarkano krāsu, bet tās ir pilnīgas muļķības. Visbiežāk viņa lietojusi „zelts“ un „zaļš“. Tā, ka tev būs tāds izteikti zelti zaļš Aspazijas darbs. 

Kurš to ir saskaitījis? 

I. K.: Mana necilā persona. Ja saskaita visus krāsu pieminējumus dzejā, tad zelts ir visvairāk lietotā krāsa – tā ir visaugstākās kvalitātes apzīmējums. Sarkans ne tuvu nepretendē.

Normāls dzejas analizētājs nevar runāt „pa gaisu“, viņš saskaita un pierāda, ka, piemēram, krājumā „Sarkanās puķes“ vārds „sarkans“ vispār nav pieminēts, izņemot nosaukumu. Tad tā ir reāla saruna par konkrēto materiālu. Rezultāti parasti visus sarūgtina vai pārsteidz, jo iespaids ir citāds tāpēc, ka tas veidojas no populārākajiem gabaliem, kas nenosedz visu laukumu. 

Vai nav tā, ka šis gads tomēr savādāk liek paraudzīties uz „lielo mīlas pāri“?

I. K.: Patiesībā jau šogad netika nekas jauns publicēts, kas pirms tam nebūtu bijis izdots. Tikai šogad to visādos veidos ir pārtinuši līdz nelabumam, vairāk cilvēku ir iesaistīti šajā laukumā, bet pašos pamatos nekas jauns nav pateikts, kas ir šī gada, iespējams, lielākais paradokss. 

Varbūt jūs kaut ko jaunu pateiksiet?

I. K.: Mēs nepretendējam. 

A. O.: Varbūt, ka izdodas. Pilnīgi nejaušā kārtā.


Jāņa Indāna digitālfoto kolāža no sērijas “Trimdas slāņi”. 2014–2015

Kā vispār ir veidot izstādi „Dubultu mākslas stacijā“? Tā tomēr nav tipiska izstāžu zāle. 

I. K.: Lielākā daļa skatītāju, īpaši šajā sezonā, nenāk uz izstādi, bet gan uz staciju. 

Vai tas ietekmē izstādes saturu vai uzbūvi? 

A. O.: It kā jau nē, bet es priecājos, ka šo izstādi lielākoties redzēs cilvēki, kas speciāli izstādes galerijās neapmeklē – tu nāc pēc biļetes, un ir iespēja apskatīt arī izstādi.

Vai tas jums kā kuratoriem uzliek kādu papildu uzdevumu?

A. O.: Nenošokēt par daudz...

I. K.: (Smejas.) ...ka nepaskrien zem vilciena. Sākot ar to, ka darbu izvietojums ir nedaudz „piedzīts“ pie tā, ko cilvēks caur logu redz. Piemēram, vilciens brauc garām – tur jau kaut ko varēs ieraudzīt. No perona arī šo to varēs redzēt, kas varbūt, ja kādam atradīsies liekas piecas minūtes, viņu ievedīs iekšā.

Izstāde “Tikums un netikums ir tikai krāsas” “Mākslas stacijā Dubulti” skatāma līdz 2016. gada 14. februārim. 

* Šovasar, grozot Izglītības likumu, Saeima tajā ieviesa jaunu pantu „Izglītība un tikumība“. Sabiedrībā izcēlās diskusijas par Izglītības likuma grozījumiem, kad Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka publiski izteica bažas, ka skolās ienāk cenzūra, jo saņēma vadības aizrādījumu pēc tam, kad kāds no vecākiem bija sūdzējies, ka skolēniem jāanalizē Agneses Krivades dzejolis, kurā ir kāds labi zināms krievu lamuvārds. 

Kristus Pestītājs - 14.12.2015 18:38
Aija - rets gadījums.