Trīs iespējamie scenāriji: ļauties, stostīties vai iziet ārā
Īssaruna ar kuratoru un mākslinieku Kasparu Groševu
Rita K. Zumberga
08/12/2015
Foto: Rita K. Zumberga
Nedēļas nogalē, ierodoties kim? Laikmetīgās mākslas centrā dažas stundas pirms jaunā izstāžu cikla atklāšanas, nākas sastapties ar mērenu mieru – izstādes “Izeja, stostīšanās & miglājs” ekspozīcija pirmajai telpai konstruktīvi piešķīrusi formu, savukārt kurators Kaspars Groševs glītā mētelī gatavs sagaidīt pirmos viesus. Līdz nākamā gada 24. janvārim mākslas centrā par uzmanību cīkstēsies kopumā trīs izstādes – jau pieminētā grupas izstāde, kā arī divas personālizstādes: Donnas Huankas (Donna Huanca) “Polijas Stairīnas zobu skavas” un Ezra Vubes (Ezra Wube) “Palindroms”.
Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, pieļaujams, ka šīs tikšanās rakstveida atstāsts var kļūt par noderīgu ceļvedi ikvienam, kurš tuvākajā laikā ieplānojis doties Spīķeru virzienā, – izstāde “Izeja, stostīšanās & miglājs” nelutina ar īpaši gatavotām uzrunām un uzvedinošiem paskaidrojumiem, tā vienkārši reģistrējusi kāda kuratora personīgo pieredzi un vairākus gadus ilgušo sarunu ar māksliniekiem.
Heninga Lindkvista darbs
“Pirmais darbs, ar ko sastapsies izstādes apmeklētājs, pamanāms ārdurvju logā – tas ir zviedru mākslinieka Heninga Lindkvista (Henning Lundkvist) grafiti, ko viņš būtībā atradis uz ielas,” sarunu iesāk Kaspars Groševs un labprāt ieskicē Lindkvista darba metodi, “pilsētvidē šādi tagi un grafiti paveidi sastopami bieži un sākotnēji liekas pilnīgi nesaprotami, jo ielu mākslinieki karjeras sākumā trenējoties mēdz pārcensties, tādējādi ļaujot jēgai izplūst. Teorētiski šajās krāsu pēdās var kaut ko saskatīt – kaut kādus burtus vai ko citu, taču līdz galam nav skaidrs, ko oriģinālais autors ir domājis, tāpēc tās kļūst par asemiskām zīmēm, kuras Lindkvists tad arī piefiksē un savā ziņā aizņemas. Šajās zīmēs nojaušams kaut kas starp valodu un zīmējumu, – tās ir ielu kultūras trešs.
Starp citu šos grafiti darbus izvēlējos apzināti – tā kā izstādes kontekstu papildina miglāja raksts uz visām sienām, vēlējos, lai kāds no māksliniekiem iet tam pāri – ievieš savas korekcijas, mazliet apgāna oriģinālo ieceri – mazliet izdemolē izstāžu zāli.”
Kaspars Groševs, miglāja raksts un Vivjenas Grifinas darbs (labajā malā)
Ja pareizi nopratu, pats miglāja raksts ir tevis izveidots?
Jā, tas saucas “nebula”, turklāt esmu to jau izmantojis arī agrāk. No šī vienkārši dekoratīvā raksta arī nāk doma par miglāju – man patīk, ka tas labi nolasās dažādos virzienos, to var uzlūkot gan no kreisās, gan labās puses, gan no augšas, gan apakšas. Savā ziņā tas atgādina arī adījumu, varbūt pat tīklu, – tur noteikti var sazīmēt daudz un dažādas norādes.
Kas palīdz savīt tādu kā kopējo kontekstu visai izstādei?
Jā, tie ir mani centieni sapludināt robežas – kur sākas mans darbs, kur tas beidzas? Ko īsti nozīmē būt kuratoram? Vai kurators iesaistītos darbus kaut kā pakļauj? Vai šie darbi ietekmē kuratoru? Man kā māksliniekam bija interesanti par šo visu padomāt.
Labprāt paturpinātu jau iesākto sarunas gaitu, kurā palēnām iepazīstini ar izstādē sastopamajiem māksliniekiem un viņu darbiem. Lūdzu, ieskicē mazliet sīkāk, kāda aina pavērsies potenciālajam apmeklētājam.
(Rāda uz sienu.) Lūk, šis ir īru mākslinieces Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin) darbs, kas radīts speciāli šai izstādei. Kad mēs runājām par dažādiem veidiem, kā varētu savienot manu sienas zīmējumu ar viņas darbu, precīzāk sakot, kā varētu notikt šī “savstarpējā saruna”, – viņa piedāvāja versiju ar šīm žalūzijām, kurām var redzēt cauri. Tas ne tikai šķita ļoti labs piegājiens, kā kopā papildināt vienam otru, bet arī laba ideja, kurā turklāt rodamas atsauces uz apgrieztu saullēktu vai saulrietu.
Īrisas Erbses darbs
Savukārt Īrisa Erbse radījusi gleznu, kurā atspoguļojas jau pieminētais “nebulas” jeb miglāja raksts, – lai gan vāji redzams, tas tomēr ir saskatāms.
Vai tas ir aizlienēts no šobrīd aktuālās Erbses izstādes “Fermentācija”, kas redzama galerijā “427”?
Nē, nē, tas ir īpaši šai izstādei tapis darbs, kurā, izmantojot sadzīves ķīmiju – visādus kodinātājus un balinātājus, raksts ir krietni padzēsts un kļuvis vien viegli nojaušams.
Ja galerijā “427” netiek slēptas ķīmiju saturošās pudeles, tad šeit par darba aizkulisēm nestāsta absolūti nekas, – vai skatītājam bez paskaidrojuma nolasīsies ideja?
Nē, nenolasīsies, un tas šīs izstādes kontekstā arī nav vajadzīgs... Es pārāk neaizraujos ar paskaidrojumiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Piemēram, somu mākslinieka Miko Kuorinki (Mikko Kuorinki) darbā radīšanas veidu teorētiski atklāj pats nosaukums – “Objekti pēc apraksta klūgu pinējam, akmeņkalim un podniekam”. Mākslinieks iesniedza visai abstraktas instrukcijas un vēlējās, lai es tās nosūtu attiecīgajiem amatniekiem, kuriem, individuāli interpretējot uzrakstīto, bija jāizveido galarezultāts.
Miko Kuorinki. “Objekti pēc apraksta klūgu pinējam, akmeņkalim un podniekam”
Reiz šis darbs jau radīts Grieķijā, kur uzdevumus izpildīja audējs, marmora kalējs un podnieks, – kā jau noprotams, rezultāts bija pilnīgi savādāks, tam bija pilnīgi cits raksturs. Un šeit, lūk, redzams latviešu amatnieku pieskāriens.
Interesanti – darbam iztrūkst fiziska saskarsme ar mākslinieku.
Jā, viņš tikai dod norādījumus. Starp citu, man jau sen patīk Miko darbi – minimālistisks, konceptuāls mākslinieks.
Ouena Raiena skulptūra “Mēs atradām kaltu gurnā. Sāp.”
Tālāk telpā redzami divi īru mākslinieka Ouena Raiena (Eoghan Ryan) darbi – video, kas saucas “Vai tu mēģini man to likt pateikt?” un skulptūra “Mēs atradām kaltu gurnā. Sāp.” (Smejas.) It kā šie darbi savstarpēji nav saistīti, bet līdzības estētikā, iespējams, var novērot. Tādā personīgā līmenī ir interesanti, ka šis video tapis piecus metrus no manis – mēs kopā uzturējāmies Rupertas rezidencē, Viļņā, un, kamēr es tur vienā no darbnīcām taisīju savas lietas, viņš citā darbnīcā radīja šo video.
Ekrānā notiekošais kaut kādā ziņā ataino mēģinājumus sarunāties, varbūt pat mēģinājumus saprast, cik lielā mērā cilvēki nebaidās interpretēt sarunas sastāvdaļas – runājot par kaut ko vienu, nonākt līdz kaut kādai pilnīgi citai idejai. Video uz to norāda regulārā saziņa ar vecākiem – it kā runā par niekiem, bet saruna nekur īsti neaizved, – novērojam tādu kā komunikācijas kļūmi.
Un kas ir ar fotogrāfiju, kas pielīmēta pie televizora?
Neesmu Ouenam jautājis, bet man šķiet, ka tas ir viņš bērnībā un mamma. Starp citu video parādās saruna, kuras laikā viņš rauj sev ārā uzacis un mamma aizrāda, lai viņš vairs tā nedara. (Smejas.) Šo video var skatīties dažādi – gan no vizuālā aspekta, gan censties uztaustīt spēles ar ritmu un mūziku, tāpat arī meklēt dažādas atsauces.
Bet pāri visam galvenā varoņa iekšējais pārdzīvojums?
Es nezinu, vai tur ir pārdzīvojums, – katrs pats var interpretēt ekrānā redzamo pēc savas izpratnes. Ouens būtībā strādā ļoti intuitīvi, – kādreiz tēvs viņu regulāri sūtīja izgriezt no avīzēm īpašus attēlus, kas likās interesanti, un viņš šos izgriezumus krāja uz sienas. Meklējot un veidojot savu rokrakstu, viņš mēdz savienot pat ļoti atšķirīgas sastāvdaļas un elementus.
Inga Ģibiete. “Nepabeigts komplekts 3”
Taču tālāk uz grīdas izvietots latviešu mākslinieces Ingas Ģibietes darbs ar nosaukumu “Nepabeigts komplekts 3”. Viņa ar šo ideju ir strādājusi jau agrāk un vienotu zīmējumu veidojusi ar citām sastāvdaļām, – taču šoreiz tie ir plastmasas maisiņi, kas sašūti dažādās, visai abstraktās formās.
Pēdējā laikā Inga vairāk zināma ar savu darbību mākslinieku grupā “Klīga”, kurā taisa visādas performances, un es viņu uzrunāju apzināti – ļoti gribēju šajā izstādē redzēt arī kādu latviešu mākslinieku, un mani jau sen interesēja tieši tas, ko viņa dara. Tāpat nodarbināja doma, kā kopējā kontekstā sarunāsies lokālo mākslinieku darbi ar starptautisko mākslinieku darbiem – vai tie turpinās viens otru, vai varbūt pārkliegs?
Novērojot šīs kompozīcijas atsevišķus elementus, mazliet rodas vēlme uzzināt, kas ar tiem maisiņiem darīts – it kā šūts, it kā satrāklēts...
Par praktisko pusi es arī īsti neesmu informēts – māksliniecei nemaz nepatīk par saviem darbiem daudz stāstīt. Varam interpretēt dažādos veidos, taču īpaši gribas uzsvērt, ka šie darbi katru reizi maina savu izskatu – gan fotogrāfijās, gan aprakstos, gan klātienē – tie ikreiz izskatās citādi.
Frenka Boida darbs
Pēdējais ir angļu mākslinieka Frenka Boida (Frank Boyd) darbs. Manuprāt, tā ir kā saruna – elektriska saruna, kurā savienoti dažādi ķēdes posmi. Un tad vienā brīdī sarunas pavediens pārlūst – kļūst par maizi. Maizi! Vai varētu būt, ka šī maize ir simbols, vai tieši otrādi – nav? Varbūt vienkārši kļūst par popārta atsauci? Neesmu uzstājīgi jautājis, ko Frenks ar to domājis, man vairāk patika fakts, ka šis darbs ļoti iederas izstādes savstarpējā tīklā – sarunā starp māksliniekiem.
Kopumā viss darbu atlases un radīšanas process risinājās organiski, un grūti pateikt, kas bija pirmais – miglājs, stostīšanās vai izeja.
Ja miglājs atklājas kā savienojošais elements uz visām sienām, tad kur parādās pārējie atslēgvārdi, kas paskaidro izstādes nosaukumu?
Neesmu drošs, ka šīs izstādes nosaukumu iespējams paskaidrot. Man likās, ka izstādes apmeklētājam varētu būt trīs iespējamie scenāriji – ļauties miglājam, stostīties vai vienkārši iziet ārā. (Smejas.) Tāpat jāvērš uzmanību uz to, ka šī vienlaikus ir arī ieejas un izejas zāle visam mākslas centram, bet stostīšanās atklājās kā labs elements, kas savienoja uzrunātos māksliniekus, – katrs no viņiem kaut kādā veidā strādā ar valodu, raksta. Un bieži vien tas, ko viņi raksta, ir kaut kas starp dzeju un stostīšanos, starp pārteikšanos un pārklausīšanos.
Izstāde ir bagātīgs stāstu koncentrāts; kamēr man bijusi ekskluzīva iespēja doties ekskursijā ar pašu kuratoru, pārējiem apmeklētājam daudz nianšu izpaliks.
Man mākslā vienmēr ir tieši paticis šis plašais potenciāls – vari doties jebkurā virzienā. Un arī šodien, šķiet, es jau neatklāju kaut kādas konkrētas ieceres – es stāstu to, ko redzu. Principā, tā ir mana versija par to, kas ir šī izstāde. Un citiem būs sava versija. Godīgi sakot, es nemaz nezinu, kāpēc, piemēram, tie maisiņi tika šūti kopā, man vienkārši šķita interesanti, ka uz grīdas izvietoti elementi, kas savstarpēji savienojas. Teorētiski es varētu tev stāstīt jebko citu.
Atgriežoties laikā, pāris stundas pirms atklāšanas, – vai esi piefiksējis, ka šobrīd redzamā izstāde atšķirtos no sākotnējās vīzijas?
Atklāti sakot, man nebija vīzijas. Process attīstījās lēni – tas vairāk dēvējams par vairākus gadus ilgu sarunu ar māksliniekiem, kurus kādā brīdī esmu saticis. Esam sarunājušies, apmainījušies ar idejām, līdz nesteidzīgi tapusi šī izstāde. Arī mākslinieku saraksts visu laiku mainījās – no sākuma bija pilnīgi citi atslēgas vārdi, bet tie variēja, līdzko iepazinos ar kādu jaunu mākslinieku. Un tāpēc beigu beigās man šķiet, ka šī izstāde ir tāds kā sarunas piefiksējums.
