ZIŅAS  
Gundega Evelone izstādē “Mīkstā tumsa”. Foto: Arnis Kalniņš

Mīkstā tumsa 1

Īssaruna ar mākslinieci Gundegu Eveloni par izstādi “Mīkstā tumsa” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā

Paula Lūse
07/12/2015 

Līdz 18. decembrim Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā apskatāma Gundegas Evelones eksperimentālā izstāde/instalācija/telpa “Mīkstā tumsa”. Izstādē var gūt ļoti savdabīgu pieredzi, jo ar tumsu un mīksta materiāla izklājumu tiek nojauktas telpas robežas. Izstāde, kuru bez taustes neizstaigāsi, jo pirmajā brīdī neko neredzi. Tā iecerēta kā kinestētisks, maņas apvienojošs un jaunas sajūtas sintezējošs mākslas pārdzīvojums, kas ietekmē ne vien ar vizuālajiem un skaņas kairinātājiem, bet arī taktīli – ar pieskārienu, temperatūras maiņām, iluzoru realitātes dimensiju paplašinājumu, skatītājam liekot pārslēgties no „es zinu” uz „es sajūtu”.

Gundega Evelone (1988) ir starpdisciplināra māksliniece. Ieguvusi LMA maģistra grādu tēlniecībā, taču brīvi strādā dažādos mākslas medijos un tos apvieno pēc nepieciešamības, lai radītu pēc iespējas visaptverošāku inscenētu realitāti, kas pilnīgāk iekļautu un ietekmētu skatītāju.


Izstāde “Mīkstā tumsa”. Ekspozīcijas skats. LLMC Ofisa galerija. Foto: Arnis Kalniņš. 

Tavā izstādē varēja piedzīvot diezgan interesanta veida emocijas. Pat tad, ja šī telpa ir zināma, cilvēks apjūk, jo tiek nojauktas redzes komforta robežas.

Jā, tāds arī bija viens no izvirzītajiem mērķiem. Mēs paši maldījāmies, kad pirmo reizi visu salikām kopā. Tika panākts pareizais efekts, jo pilnībā tiek nojaukta un pārveidota telpas pieredze. Tauste ir viens no galvenajiem šīs izstādes elementiem. Šī ir otrā no triju izstāžu cikla, kurā pievēršos indivīda un telpas pētījumam. Man ir svarīgi pašai piedzīvot jaunu pieredzi savos darbos, īpaši koncentrējoties tieši uz ķermenisko pieredzi. Man ar telpu ir ļoti ciešas attiecības, izjūtu telpas attiecību pret objektu un subjektu. Tā ir kā sestā maņa. Pat tad, kad ēdu, man ir ļoti svarīgi tas, kā izkārtoti galda piederumi, lai sāls nav par tuvu pie šķīvja utt. 

Vai tādā gadījumā nav runa par pašas izveidotu kārtību?

Nē, tā vairāk ir sajūta. Draugi arī zina, ka man nepatīk, ja man pieskaras cilvēki.

Piedod, ka pirmais, ko izdarīju, sasveicinoties tev pieskāros.

(Smejas.) Man ir ļoti svarīga distance, arī to es fiziski sajūtu. Visu sajūtu plašākā telpas mērogā –  kur ir sienas, kur griesti, pašu telpas būvapjomu. 


Izstāde „I'm in“. Ekspozīcijas skats. Galerija „Ziema“. 2013

Šī ir otrā izstāde trīs izstāžu ciklā. Par ko bija pirmā izstāde “I'm in” galerijā “Ziema”?

Tajā izstādē es aplūkoju indivīdu un negatīvās telpas pieredzi. Objektīvo telpu tu redzi no ārpuses, bet negatīvā telpa ir tā, ko redzi no iekšpuses. Piemēram, mēs šobrīd atrodamies negatīvajā telpā [saruna norisinās Kaņepes Kultūras centra pirmā stāva izstāžu zālē – P. L.], bet pati ēka ir pozitīvā telpa. 

Atvaino, vai varētu pastāstīt mazliet vairāk, ko tu saproti ar negatīvo un pozitīvo telpu un kāpēc mēs šobrīd esam negatīvajā telpā?

Es mēģināšu izskaidrot šo ideju caur tēlniecības tehnikas pielietojumu. Piemēram, tev jāuztaisa kopija no diktofona. Tu uzlej virsū ģipsi, tad izņem no šīs formas ārā diktofonu, un tur paliek dobums – tā šajā gadījumā ir negatīvā telpa. Interjers vienmēr būs negatīvā telpa.

No kurienes tev radušās šādas idejas?

Es vienkārši to vienā brīdī sajutu, mēģināju pati sev noformulēt, kā jūtos attiecībā pret telpu. Un galerijā „Ziema“ es radīju vairākus negatīvās telpas piemērus, jau pati galerijas telpa bija negatīvā telpa, bet es tajā iebūvēju vēl vairākas negatīvās telpas, tādā veidā skatītājs varēja kļūt par izstādes dalībnieku. “Mīkstā tumsa”, savukārt, ir nākamais līmenis telpas pētniecībā, tiek apskatīts tas, kā tu veido telpu savā galvā. Ieej iekšā, ir tumsa, tev pilnībā nojūk telpas apziņa, telpu sāc izjust ar saviem jutekļiem, un katram tas notiek savādāk. 


Izstāde “Mīkstā tumsa”. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnis Kalniņš.

Vai jau zini, par ko būs trešā izstāde?

Ja līdz šim skatītājs ir bijis aktīvais dalībnieks un pati telpa bijis pasīvais elements, tad trešajā izstādē telpu gribētu padarīt par agresīvu dalībnieku. Varbūt ar formu vai kustību. Vēl jāizdomā un jāsaprot, kā dabūt to sajūtu fiziski ārā, jo telpai ir ļoti svarīga nozīme.

Kā radās nosaukums šai izstādei?

Man bija ļoti svarīgi panākt to, lai arī nosaukumā var sajust to mīkstumu. Vienā brīdī piefiksēju, ka tumsā pilnīgi mainās telpas sajūta. Man pašai nepatīk atrasties pilnīgā tumsā, ir vajadzīgi kaut kādi gaismas elementi. Bet ievēroju to, ka tumsā ir šī redzes īpatnība, kad sāk strādāt citas gaismas uztveres šūnas, viss sāk pikseļoties un graudoties. No tā arī radās nosaukums “Mīkstā tumsa”, tad arī nāca ideja par materialitāti un ģeogrāfisko izplūdumu, tādā veidā pamazām nonācu pie šīs idejas. Sākotnējo izjūtu esmu realizējusi par 97–98 procentiem. Ļoti paveicās arī ar materiālu. 

Uz izstādes telpas durvīm rakstīts “Vienlaicīgi izstādē var atrasties ne vairāk kā divi cilvēki”, kas arī no psiholoģiskā viedokļa ir diezgan interesanti, jo kopā ar kādu tumsā jūties drošāk.

Jā, tikai tad tev būtu jāzina, ka tas otrs tajā telpā atrodas. (Smejas).


Gundega Evelone performancē “Pēdējā Ganu diena”. Foto: Arnis Kalniņš

Kuru maņu tev būtu visvairāk žēl pazaudēt?

Droši vien redzi, jo tā tomēr ir dominējošā cilvēkam. Bet nākamā noteikti būtu tauste, jo tā sniedz realitātes apziņu, ka tu eksistē. Tu vari, piemēram, sapņot vai būt zem kaut kādiem dragiem [no angļu val. drugs – ‘narkotikas’], veidosies cits vizuālais attēls, bet biedējošākais jau ir tajā, ka tu nevari sataustīt to, ko redzi. 

Kāpēc tu izvēlējies studēt tēlniecību?

Mani vienmēr interesējis, kā sintezēt pēc iespējas plašāka veida mākslas darbus. Tēlniecība mani ieinteresēja ne tik ļoti ar cilvēka ķermeni, antīko skulptūru vai objektu, bet tieši ar tehnisko iespēju klāstu, ko tēlniecība piedāvā. Ar tēlniecības palīdzību tu radi jaunu pasauli. Tas man liekas viens no tēlniecības svarīgākajiem elementiem – radīt jaunu realitāti. Glezniecībā tu radi jaunu ilūziju, bet tēlniecībā tu fiziski radi jaunu realitātes formu. Es tēlniecību veidoju no iekšpuses, tā vairāk ir formas būvniecība. 

Vai māksliniekiem ir nepieciešams iziet kaut kādam ciešanu ceļam, lai radītu darbu?

Nē… Ja tu mākslu izmanto kā terapijas sastāvdaļu, tad tu vienkārši tādā veidā izliec savas sāpes, tad labāk iet pie psihologa vai drauga izrunāties, citiem cilvēkiem, manuprāt, tas nav jāredz. Ja tās savas sāpes esi kaut kādā veidā jau pārstrādājis citā kvalitātē, ka skatītājs vairs nejūt, kas ir ņemts par pamatu, tad varbūt. Jābūt brīvam, enerģētiski spēcīgam un veselam cilvēkam, lai kaut ko radītu. Tas, ka māksla dzimst mokās, manuprāt, ir klišeja – alkoholiķu attaisnojums.

www.FB.com/Gundega-Evelone

Kristus Pestītājs - 10.12.2015 20:21
Kāds ir apmaldījies dzemdē.