ZIŅAS  
Ieva Rubeze. Foto no personīgā arhīva

Piedzīvojumi nav ārpusē, tie ir tevī 0

Īssaruna ar mākslinieci Ievu Rubezi 

Odrija Fišere
17/11/2015 

Neesmu pētījusi, kurš pirmais ir nokristījis Ievu Rubezi par poētisko video un instalāciju mākslinieci, bet, šķiet, šāds ierindojums konkrētajā mākslas klasifikācijas plauktiņā būs viņai pielipis – ar to sastopamies vai ikkatrā pēdējā laika publikācijā par autori.

Patiesi – Ievas Rubezes darbiem piemīt dziļš poētiskums, ja ar to saprotam tēlainību, emocionālu sajūtu atspoguļojumu, taču, man šķiet, ka mākslinieces veikumu katrreiz pavada vēl mistikas un citu “nezināmo” pasauļu klātbūtne. Šī sajūta neatstāj arī raugoties uz autores jaunākajiem darbiem – oktobra beigās Vecrīgā, Trokšņu ielā, pie pilsētas vecā aizsargmūra tika atklāts Ievas Rubezes vides mākslas objekts “Rēgs”, vairāki mākslinieces darbi no 7. oktobra līdz 15. novembrim bija skatāmi izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.

Šķiet, pirmo reizi Ievas Rubezes vārds skaļāk izskanēja saistībā ar skandālu Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstādē “Opera” Dailes teātrī 1997. gadā, kad viņa izstādīja ar sarkanu samtu aplīmētu tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto Raiņa krūšutēlu. Aktieris Āris Rozentāls, protestēdams pret tradicionālo vērtību noliegšanu, norāva sarkano audumu no Raiņa bistes, pēc tam uz postamenta ar krītu uzrakstot savas rīcības motivāciju.

2002. gadā Ieva Rubeze mākslinieku grupas Famous Five sastāvā pārstāvēja Latviju, domājams, ne mazāk skaļā notikumā – Sanpaulu biennālē, bet 2005. gadā – Venēcijas biennālē. Sekoja Latvijas mākslinieku grupas izstādes Buket Laikmetīgās mākslas centrā Maskavā (2008), Time Will Show izstāžu telpā Museumsberg Flensburgā (2008) un “Rīga dimd!” Rostokas Kunsthallē (2010). Šovasar Ievas Rubezes darbi bija skatāmi kim? Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē Le fragole del Baltico Milānā.


Vides mākslas objekta “Rēgs” atklāšana. Foto: artinpublicspace.lv / Evija Trifanova, LETA

Šogad aktīvi piedalies izstāžu dzīvē, līdz tam kādu brīdi, šķiet, bija klusāks periods. Pastāsti, ko tu vēl dari?

Pārsvarā nopietnu seju nodarbojos ar kopīgo muļķīgo rosīšanos, ar ko ir aizņemti cilvēki, lai nebūtu pārāk daudz laika domāt un lai cilvēks no tādas lielas domāšanas nekļūtu iedomīgs. To es, protams, nevaru uztvert nopietni, tomēr mēģinu gūt prieku no sevis vērošanas šajā procesā. Ja atliek laiks un enerģija uztaisu kādu mākslas darbu. Nodarboties ar mākslu vai nonākt kontaktā ar citu radītu mākslu, man jau šķiet jēgpilnāk un nopietnāk. Tad nepārtrauktās rosīšanās nebeidzamais rats tā kā apstājas un paveras iespēju lauks emocionāliem un intelektuāliem piedzīvojumiem.

“Rēgs” – piemineklis “neatklātajai skulptūrai”. Intervijā televīzijai teici, ka aicini skatītāju domāt par to, kas nav redzams šajā mākslas darbā. Vai tu pati zini, kas slēpjas zem pārklāja? 

“Piedzīvojumi nav ārpusē, tie ir tevī (Adventure is not outside man; it is within),” teicis Viktorijas laikmeta rakstnieks Džordžs Eliots. Interesanti, ka autors patiesībā bija sieviete Mērija Anna Evansa, kura, lai tiktu uztverta nopietnāk, slēpās zem vīrieša pseidonīma. (Man  12–13 gadu vecumā arī likās, ka piedzimt par sievieti ir šausmīgi neizdevīgi. Atceros, ka gulēju gultā un raudāju par tādu netaisnību.)

Bet, veidojot skulptūru, domāju par meklējumiem, kuros daļa cilvēku dažādos dzīves posmos dodas. Pārsvarā, meklējumi sākas ārpusē, piemēram, kā došanās uz tālām, eksotiskām valstīm, kuras apzīmogotas ar vieduma zīmogu, vai dzīves skolotāju, koučinga treneru, baznīcu, NLP treniņu apmeklējumi utt. Lai kāds jautājums cilvēku būtu dzinis, lai kur viņš arī meklētu, pārsvarā atbildes ir līdzīgas – cīņas jāizcīna sevī, spēkus un atbildes jārod pašam sevī. Citiem vārdiem, visas mācības dod mājienu, ka iekšējā pieredze, ir vērtīgākā ko varam gūt.

Radās tēls, kas it kā klīst kaut ko meklējot, tomēr meklējamais paliek apslēpts tā robežās...

Skatīšanās un redzēšana nav viens un tas pats. Vai tev ir svarīgi, ka skatītājs ierauga mākslas darbu? 

Pārsvarā cilvēki staigā skatīšanās režīmā (daudzi uz redzēšanu vispār nepārslēdzas savas dzīves laikā), ir prieks, ja kādam izdodas ieraudzīt mākslas darbu un ja man ir tā laime to arī uzzināt. 


Ieva Rubeze. Bez nosaukuma. 2015 

Vai tevi vilina mistiska, mistiskās zināšanas? 

Jautājums ir par skata punktu – tas, ko vairums dēvē par mistiku, citiem atkal ir pavisam parasta realitāte. Es vienmēr esmu pieļāvusi dažādu īstenību līdzās pastāvēšanu, tas man vispār šķiet pats interesantākais ko var piedzīvot. Bērnībā mistiskā lieta likās pavisam pašsaprotama, tikai vēlāk skolā sapratu, ka tā nav norma. Skola ir tā gaļas mašīna, kurā veselīgu pasaules uztveri atņem, vietā iedodot ideju par kaut kādas vienas īstenības pastāvēšanu. Man tas bija nepieņemami, klasē ilgu laiku jutos izstumta. Viena no labākajām lietām ir tā, ka man vairs nav jāiet skolā. Man joprojām tā dažreiz rādās murgos. 

Vai, tavuprāt, māksliniekam, lai radītu, vajadzīgi gan eņģeļi, gan dēmoni? Vai pietiek ar kādu no tiem? 

Lai kaut ko vispār izdarītu, ir vajadzīgi dažādi spēki. Tā ir spēku sakrāšana un pārveidošana. Arī dēmoniski spēki radīšanas procesā bieži transformējas pavisam pretējos rezultātos. Tomēr tas, ar kādām emocijām un domformām esam pārņemti, arī nosaka kādā rezonansē nonākam, tādēļ es pārāk neaizraujos ar dēmonisku spēku piesaistīšanu. 


Ievas Rubezes darbi izstādē “Lielāks miers, mazāks miers”. Foto: Reinis Hofmanis 

Tavi darbi izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” – objekti “Čakmūla grāmatas izskatā” un “23 hromosomu pāri” (grāmata personas veidolā un skapis ar atvilknēm kā cilvēks ar 23 hromosomu pāriem) – man šķiet ārkārtīgi interesants cilvēka un pasaules redzējums. Kā tu redzi pasauli? Nezinu kāpēc, bet saistībā ar taviem darbiem iedomājos grāmatā “Hologrāfiskais visums” aprakstītās pieredzes...

“Hologrāfisko visumu” neesmu lasījusi (laikam jāizlasa, jo vēl daži cilvēki to pieminējuši manu darbu sakarā), taču iluzorās realitātes ideju varu saukt par sev tuvu. Piemēram, sapņi man šķiet ne mazāk svarīgi kā nomods. Dažreiz darbiem motīvus redzu sapņos. Tā bija ar “23 hromosomu pāriem” – sapnī redzēju sevi kā mēbeli, kurai pie mugurkaula piestiprināti atvilktņu bloki, kaut kādi man nesaprotami tēli manās atvilktnēs lika man nepazīstamas lietas, taču es nevarēju atvilktnēs ieskatīties, jo man kā jau mēbelei nebija roku. Šis darbs ir mazliet pašportrets, kaut gan tajā nav nekā īpaši personīga, tas ir stāsts par ikvienu. Starta komplekts katram ir ielikts tik atšķirīgs, ka negribot nākas domāt, ko tās Rokas, kuras to sakomplektējušas, īsti ir gribējušas pateikt ar konkrēto “dainu skapi”.


Ieva Rubeze. “23 hromosomu pāri.” 2015. Foto: Reinis Hofmanis 

“Čakmūla” man liek domāt, ka interesējies par seno civilizāciju kultūrām.

Man ir interese par pirms Kolumba Amerikas kultūrām, šķiet, ka visi mūsu “hologrāfiskie visumi” bija viņu dzīves realitāte. Viņi to apliecinājuši neticamajās būves, ko nevar izskaidrot ne mūsdienu celtniecības, ne fizikas likumi.

Čakmūlas ir kurjeri starp pasaulēm, to simbolika ir kaut kur uz robežas starp mirstīgajiem un pārdabiskajām sfērām. Statuju veidā tās tika izmantotas kā upurēšanas trauki pie sakrālām celtnēm. Arī dažas grāmatas var aiznest neiedomājamās realitātēs.

Uz grāmatām man vispār ir grūti raudzīties kā uz priekšmetiem, piemēram nevaru grāmatu izmest vai izmantot iekuram, ja arī neesmu to lasījusi.

Man šķiet interesanti aplūkot priekšmetus atrauti no funkcijas un domāt par tiem kā dzīviem. Cilvēku radītās lietas, ēkas, ielas, pilsētas ir cilvēka paplašinātā versija. Tā kā mēs radām pēc savas līdzības, jo savādāk nav iespējams, lietas nes mūsu atspulgu.


Ieva Rubeze. “Čakmūla grāmatas izskatā.” 2015. Foto: Reinis Hofmanis

Neviļus atcerējos tavu darbu Sorosa Mūsdienu mākslas centra izstādē “Opera” Dailes teātrī 1997. gadā. Ko Rainis dara tagad? Vai Raiņa un Aspazijas gadā neviens nav iedomājies to izstādīt?

Nopietns piedāvājums reanimēt Raini nav bijis, laikam pārāk spēcīgi sanāca Raiņa 132. dzimšanas dienā...

Vienīgi fotogrāfijas no performances “Rubeze aplīmē Ievu” (1997), tika izstādītas kim? organizētajā izstādē Le fragole del Baltico Milānā. Šīs fotogrāfijas tika rādītas pirmo reizi. Tomēr šaubos, vai Milānā Raiņa konteksts bija nolasāms. 

Ko tev ir svarīgi pateikt savā mākslā? 

Man ir svarīgi realizēt idejas, kas neliek mieru, citādi sāku mocīties pašpārmetumos un ar laiku slikti jūtos. 

Vai tev padomā jau ir kāds jauns stāsts, ko tu gribētu izstāstīt? 

Ir vairāki. Ja apstākļi būs labvēlīgi, es tos izstāstīšu materializējot.

Vispār, cilvēkiem ir dots fantastisks rīks ne tikai saskatīt tēlus, piemēram, mākoņu formās, bet arī tos materializēt šajā realitātē. 

Kā tev pietrūkst Latvijas mākslas dzīvē?

Izstādes ar vērienu un ļoti garām atklāšanu runām. Lielisks notikums bija Franka Vāgnera 45 minūšu garā runa izstādes “Mūsdienu utopija” [2001 – red.] atklāšanā. Tādu ambīciju pietrūkst.


Ieva Rubeze. “Rēgs” darbnīcā.  Foto no personīgā arhīva