ZIŅAS  
Foto: Andrejs Ņikiforovs

Tas ir gaisā! 0

Īssaruna ar Agnesi Kleinu par žurnāla Benji Knewman trešo izdevumu

Paula Lūse
06/11/2015

Foto: Andrejs Ņikiforovs 

Ar Agnesi Kleinu tikāmies jaunajā mākslas kafejnīcā „Kolekcionārs“, lai uzzinātu mazliet vairāk par Benji Knewman jaunāko izdevumu. Īsajā sarunā neslēpu savu bijību pret šo izdevumu, jo nepameta sajūta, ka tas ir par stilīgu man vai arī neesmu īstā mērķauditorija. Bet šoreiz nācās saņemties, pārkāpt sev pāri un iepazīties ar izdevumu, lai uzzinātu, par ko tad mēs ar Agnesi runāsim. Palasot dažus no rakstiem jaunajā „Bendžī“ izdevumā, jutos patīkami pārsteigta par vieglumu, ar kādu teksti veidoti. Visas šaubas, neziņa un, iespējams, arī skepse par „Bendžī“ pagaisa brīdī, kad sāku iedziļināties šī izdevuma bagātīgajā informācijā un ar baudu vēlējos šķirt nākamo lappusi, kā Agnese teica: “Latvijā cilvēki nereti nodomā, ka „Bendžī“ paredzēts “stilīgiem cilvēkiem”, bet mēs ticam, ka visi ir pelnījuši labu dizainu. Mēs nevaram un negribam strādāt savādāk.”

 

Kas ir Benji Knewman?

Tas ir vārds un uzvārds, bet uzvārds ir galvenais, jo to izrunā new man – ‘jauns cilvēks’ jeb cilvēks ar jaunu identitāti. Tajā pašā laikā Knewman sakne ir no vārda “zināt” (knew – pagātnes forma vārdam angļu valodā). Vīrs, kuru lasītājs jau zina un, šķiet, kaut kur jau ir sastapis.

Kāpēc un kā šis izdevums ir izveidojies tik biezs? Vai „Bendžī“ uzskatāms par grāmatu vai žurnālu?

Man ļoti patīk, ka cilvēki „Bendžī“ sauc par grāmatu, bet tas ir grāmatžurnāls. Šī pieeja nav mūsu izdomāta, angļu valodā to dēvē par bookazine. Izdevums ir tik biezs, ka varētu domāt, ka tā ir grāmata, bet tā kā tas iznāk regulāri, tad tas tomēr ierindojas starp žurnāliem. Neviens man nav jautājis, kāpēc šis izdevums ir tik biezs. Plānojot un veidojot saturu, tas sanāca diezgan organiski.

Kā tika atlasīts autoru kolektīvs šim izdevumam?

Man jau ir pieredze strādāt par žurnāla redaktori, vairākus gadus šo amatu pildīju interjera un dizaina žurnālā „Deko“. Tieši tur sastrādājāmies profesionālā tandēmā ar grafisko dizaineri Madaru Krieviņu. Jau tad kopīgi sākām veidot „Bendžī“ stila tekstus, jo bija vēlme runāt ne tikai par mantām, bet saprast, kāpēc mēs dzīvojam tieši tā, kā dzīvojam. Likumsakarīgi tas mūs aizveda līdz idejai par „Bendžī“. Vēlējāmies žurnālā iekļaut esejas par dzīvi, rakstus dažādām interesēm, un pasniegt to dažādām vecuma kategorijām. Svarīgs punkts izdevumam, kas nopērkams Latvijā un pasaulē, – katrai tēma jārezonē iekšā un ārā. Ar to es gribu pateikt, ka tai jābūt interesantai gan Latvijā, gan ārzemēs un otrādi. 

No sākuma tiek izvēlēti autori, un tad viņiem tiek piedāvāts rakstīt par kādu tēmu?

Drīzāk vispirms tiek atlasīts tēmu loks. Autori nāk ar savu ideju, rāda vai prezentē to, par ko viņi paši gribētu rakstīt. Tad izvērtēju, vai šī piedāvātā tēma ir rezonējoša un kā tā izskatīsies kopējā kontekstā. Katrā Benji Knewman laidienā ir ap 16 dažādiem materiāliem. Domāju par to, lai tie būtu pēc iespējas dažādāki, bet vienmēr sanāk, ka katra žurnāla griezumā priekšplānā izvirzās viena dominējošā tēma. Tas netiek darīts speciāli, tas vienkārši ir gaisā. Tēmas savelkas kopā. Otrais „Bendžī“ vairāk koncentrējās uz fotogrāfiju, trešais izdevums vairāk balstījās uz padomju laikiem, ceturtais izdevums, tā vismaz pašlaik izskatās, būs par to, vai katrs no mums atrodas pareizajā vietā. 

Cik valstīs „Bendžī“ jau ir parādījies?

Nu jau tas ir nopērkams 22 valstīs, bet vēl jau ir plašās interneta veikala iespējas. Izdevums tiek izplatīts Amerikā, Kanādā, Brazīlijā, Jaunzēlandē, Taivānā, pat Libānā, kā arī, protams, visapkārt Eiropai. Visvairāk veikalos tas pārstāvēts Nīderlandē un Austrālijā. Jau no paša sākuma zinājām, ka vēlamies radīt izdevumu, kas izies ārpus Latvijas robežām. Trešais laidiens iegādājams arī Amerikas grāmatnīcu ķēdē Barnes & Noble.

Kā izvēlaties to, kuri teksti tiks tulkoti uz latviešu vai angļu valodu?

Galvenais, lai teksts lasāms oriģinālversijā – latviski vai krieviski. Ja oriģināls ir angliski, tad gan mēs to netulkojam.

No kurienes trešajā Benji Knewman laidienā radās ideja par Ausekļa Baušķenieka daiļradi?

Pavisam nejauši iepazinos ar Jāni Zuzānu – apmeklējam vienu sporta zāli. Iepazinies ar Benji Knewman, viņš jautāja, vai mūsu starptautiskajai auditorijai interesētu sadarbība ar fondu „Mākslai vajag telpu“. Palūdzu viņam parādīt Mūkusalas Mākslas salona krājumu. Sākām tieši ar Ausekli [Baušķenieku], jo viņa darbi ir sirreāli, nopietni un dažkārt traģiski, bet, nezinot kontekstu, šķiet mīļi, pat smieklīgi. Baušķenieks caur saviem darbiem ar humoru un ļoti spēcīgu vizuālo valodu izstāsta sava laika Latvijas vēsturi. Un šeit viss saslēdzās, jo Benji Knewman mērķis ir vēstīt Latvijas stāstu starptautiskā valodā. Un kur vēl starptautiskāka valoda kā māksla! Man ārzemnieki ir teikuši, ka šis žurnāls viņiem liek interesēties par to, cik maksā biļetes uz Rīgu. Tas nozīmē, ka mēs varam! Ir tēmas, kas mūs visus pasaulē vieno – mēs visi no kaut kā baidāmies, par kaut ko šaubāmies, visi mīlam. Kad to apzinās, tad atliek tikai atlasīt tēmas, autorus un salikt kopā materiālu.

Bet no kurienes radās ideja par šo formu Baušķenieka rakstam? Savā starpā nesaistīti autori aprakstījuši savas izjūtas, kurās ietverta gan informācija no Baušķenieka gleznām, gan katra autora atmiņas par padomju laiku.

Ideja radās, iedvesmojoties no cita neatkarīgā izdevuma – grāmatu izdevniecības Penguin Classics četras reizes gadā izdotā žurnāla The Happy Reader. Katrs numurs stāsta par vienu grāmatu, visādos veidos runājot par tajā apskatīto tēmu, piemēram, tēju. Katru reizi tas tiek apspēlēts citādāk. It kā runa ir par konkrēto grāmatu, bet tomēr nav, tādā veidā radot vēlmi šī žurnāla lasītājam uzzināt vairāk par pašu grāmatu un to izlasīt. Līdzīgu pieeju izmantojām rakstā par Baušķenieku.

Bet „Bendžī“ gadījumā katrs autors izvēlējās vienu Ausekļa Baušķenieka darbu, ko aprakstīt?

Es atlasīju piecas Ausekļa Baušķenieka darbos aplūkotās tēmas – virtuve, 70. gadi un laiks ap Ausekļa pirmo personālizstādi, roboti, mākslas cenzūra un 90. gadi. Pēc tam izvēlējos gleznas, kuras autori aprakstītu caur savu personisko pieredzi. Rezultātā mums ir pastaiga pa Ausekļa Baušķenieka izstādi žurnāla lappusēs ar Ausekļa laikabiedru komentāriem.

Man par „Bendžī“ radās sajūta, ka tā ir kā dienasgrāmatu ierakstu kompilācija, jo visi raksti šajā žurnālā ir subjektīvi, caur personīgo prizmu veidoti stāsti un viedokļi, autoru pārdomas par dažādām tēmām.

Tā arī ir, tev ir pilnīga taisnība. „Bendžijam“ raksta cilvēki, kuriem padodas rakstīt, nevis kuriem ir diploms žurnālistikā. Bieži vien tie pat ir cilvēki, kuri pirms tam vispār nav rakstījuši. Bet raksta ļoti labi.

Latvijas kultūras vidē arvien biežāk sastopos ar to, ka, tiklīdz cilvēks atļaujas izteikt savu subjektīvo viedokli par kādu tēmu, veidojas konflikta situācija un mūžīgā riešana.

Katrā Benji Knewman laidienā ir lasāmi aptuveni divdesmit autoru subjektīvie viedokļi, kas tomēr veido viedokļu kopumu. Mēs skatāmies tālāk, neiestrēgstam tepat Latvijā. 30. novembrī Londonā norisināsies STACK Awards balvu pasniegšana neatkarīgo žurnālu izdevējiem no visas pasaules. No 179 žurnālu pieteikumiem „Bendžijs“ ir iekļuvis finālā un nominēts divām kategorijām – Gada žurnāls un Gada palaišana (Launch of the Year). Benji Knewman iznāk tikai vienu gadu, un šāds sasniegums ir motivācija turpināt darboties un attīstīties.

ARHĪVS: Agnese Kleina par pirmo grāmatžurnāla Benji Knewman izdevumu. 28/11/2014

benjiknewman.com