ZIŅAS  
Valentīns Djakonovs. Foto: Sergejs Sapožņikovs

Kā jūs teicāt? “Smiekli zālē”? 0

Ekspresintervija ar izstādes “Smiekli zālē” kuratoru Valentīnu Djakonovu

Arterritory.com
06/11/2015

Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles paralēlajā programmā galerijā На Шаболовке līdz 31. decembrim skatāma izstāde “Smiekli zālē”, kas veltīta vairākiem, varētu šķist vienam no otra atšķirīgiem, redzējumiem par abstrakciju un smiekliem. Ekspozīcija aptver periodu no 1950. gadiem līdz mūsdienām. Izstādes kurators – Valentīns Djakonovs – viens no pašiem zināmākajiem un populārākajiem Krievijas mākslas kritiķiem, kura teksti regulāri lasāmi izdevumā “Komersant”, kā arī Colta.ru un citās interneta vietnēs. 2013. gadā pēc Arterritory.com aicinājuma viņš piedalījās diskusijā “Laikmetīgās mākslas attīstības gaita. Jaunie spēles noteikumi”, kas notika Rīgā. Izstāde galerijā На Шаболовке nebūt nav pirmais viņa projekts, kuram viņš ir kurators. 

Par savu koncepciju Valentīns Djakonovs saka: “Viena no svarīgākajām izstādes tēmām pievēršas Maskavas biennāles galvenajam jautājumam – kā sadzīvot kopā? Kā dzīvot kopā ar to, kas tiek izsmiets, un ar to, kas izsmej? Kas notiks, ja sadursies tīrs ideālistisks 1950. gadu avangards ar karikatūrām un māksliniekiem, kas to kritizē?” Izstādes konteksta fons ir 1950.–1970. gadu karikatūru izlase gan no padomju laikrakstiem “Pravda”, “Sovetskaja kultura” un žurnāliem “Iskusstvo”, “Krokodil”, gan no rietumu izdevumiem. Tajā pašā laikā ekspozīcijā var ieraudzīt lietas, kas līdzinās tām, par ko joko karikatūristi, – Ļeva Kropivņicka, Olgas Potapovas, Lidijas Masterskajas glezniecību un grafiku, Borisa Orlova agrīnos tēlniecības darbus. Bez tam izstādē ir skatāmi paraugi, kuros redzam kā karikatūra tiek izmantota konceptuāli – kā materiāls, lai radītu jaunus mākslas darbus – , piemēram, Jurija Alberta gleznas.


Jurijs Alberts. K. Jeļisejeva karikatūras no 1952. gada žurnāla “Krokodil” Nr. 24 attēlojums.
1994. Audekls, akrils. Autora īpašums.

Tāpat izstādīti citu mūsdienu autoru darbi, kas dažādos veidos uzdod laikmetīgās mākslas politiskās kritikas jautājumus, aktualizē reālisma un abstrakcijas, smieklu un bezpriekšmetiskuma attiecību problemātiku. Šajā ekspozīcijas daļā piedalās Jegors Košeļovs, Viktorija Lomasko, Aleksandra Paperno, Rostans Tavasijevs, Valērijs Čtaks un mākslas grupa ЗИП.

Sazinājāmies ar Valentīnu, lai sev un lasītājiem noskaidrotu dažas izstādes „Smiekli zālē“ detaļas un reālijas. 

Jūs esat viens no pašiem zināmākajiem Krievijas mākslas kritiķiem. Šī ne pavisam nav pirmā jūsu kūrētā izstāde. Kāpēc jūs ar to nodarbojaties? Kā, jūsuprāt, pietrūkst pie izstāžu horizonta?

Tas ir labs jautājums, un es pats uz to nezināju atbildi, kamēr man to nepateica priekšā kāds tuvs draugs. Izstāžu domāšanas procesā mani vienmēr ir fascinējis tas, kā nesakrīt sajūtas, kas tevi pārņem izstādes skatīšanās brīdī, ar to, ko pēc tam uzraksti. Un manas izstādes pamatā ir par to – kā vārdi (vai zīmējumi) ikdienišķos, uz ziņu reaģējošos dienas medijos, atsaucas uz faktiem, kas sākotnēji izvietojas citā laiktelpā, darbojas kā sveicieni no kādas ārpusmediju mūžības. Ir interesanti likt kopā avīžnieka (vai žurnālista, kā gadījumā ar „Krokodil“ karikatūristiem) un mākslinieka ritmus. Par to bija „Detektīvs“ [viens no Valentīna kā kuratora iepriekšējiem projektiem – Red.], kas izauga no manas primitīvās reakcijas uz mākslas jauno situāciju, par to ir arī „Smiekli zālē“. 


E. Šukajevs. „Tīrā māksla.“ Žurnāls „Krokodils“, Nr. 29, 1960, 10. lpp. 

Izstādei ir lielisks nosaukums – „Smiekli zālē“. Kā jūs pats to interpretējat?

Padomju līderu runu publikācijās bieži var sastapt remarku „smiekli zālē“. Mēs, protams, nevaram spriest par to, kādi bija šie smiekli, tomēr padomju lasītājam bija acīmredzams, ka tie ir labvēlīgi – ļaudis līksmi reaģē uz kārtējo varasvīra iniciatīvu.

Vladimiram Papernovam „Kultūrā 2“ šie mazpamanāmie paņēmieni ir ļoti sīki un precīzi aprakstīti. Smiekliem ir pārsteidzošas īpatnības – tie ne tikai atbrīvo, kā guru mūs māca, bet arī liek mums saplūst ar kaimiņiem tās vai citas darbības apstiprināšanai, piemēram, lai pazemotu vājākus.

Ja runājam par pašiem darbiem, šeit ir šī pārsteidzošā sprauga starp karikatūru, kas vienmēr attēlo izstāžu zāli ar publiku, kas reaģē uz mākslu, un mākslas darbu, kas varbūt sagaidīs atzinību nākotnē, vai to jau ir pieredzējis pagātnē. Acumirklīga reaģēšana bieži izsauc vienkāršu reakciju. Vai var ticēt tam, ka reakcija ir ilglaicīga? Mana pieredze rāda, ka var – un es cenšos arī skatītājam uzmodelēt situāciju, kas parāda šaubas momentānajā uztverē. Bez tam, šeit vēl ir smieklu un abstrakcijas tēma, kā atsauce uz Hēgeļa izpratni par „mākslas galu“, ar viņa pārdomām par to, kā komēdija signalizē par tā vai cita laikmeta beigām – romantisma vai klasicisma – , padarot cilvēku par visu lietu mēru. Bet 20. gadsimta mākslā apsmiekls ir gājis paralēli modernisma sakrālo vērtību apstiprinājumam, un tas ir ļoti interesanti. Lai gan, protams, tā nav mazas izstādes, bet gan raksta tēma.


Jegors Košeļovs. „Veiklās spīles“ / Dexterous Pincers. 2014. Audekls, eļļa. Galerijas Regina kolekcija

Te ir arī padomju 50. gadu karikatūras, kurās nereti tika izsmieta „abstraktā rietumu māksla“, un to pašu autoru darbi, kuriem kā reiz var piekārt šo birku. Vai tas ir mājiens mūsdienu situācijas virzienā, kad laikmetīgās mākslas pozīcijas Krievijā no jauna ir zem jautājuma zīmes? Kāpēc jums bija svarīgi salīdzināt zīmējumus un darbus? 

Jā, izstādei ir politiskā dimensija. Gribējās parādīt maksimāli plašu māksliniecisko prakšu spektru, kuras bijušas pakļautas apsmieklam, – gan māksliniekus, kas ņēmuši vērā savu izteikumu nestabilitāti drīzo atsauksmju priekšā, gan karikatūras, kas tiešā veidā savieno politiskajai situācijai nevēlamos izteikumus ar jebkāda veida izcelsmes naidīgo spēku ietekmi. Tagad mēs dzīvojam pastāvīgās bailēs par to, ka kārtējo reizi tiks pievilktas skrūves, un varbūt ir vērtīgi atpazīt pazemojošos stereotipus un saprast, ka tie nav radušies šodien, bet regulāri ir riņķojuši aģitācijā un propogandā arī agrāk. 


Viktorija Lomasko. „Skatītājs.“ 2015. Papīrs, tuša. Autora īpašums

Un kādi „vizuālie piemēri“ sagaida izstādes apmeklētājus? 

Valērija Čtaka jauns darbs, Viktorijas Lomasko grafikas, grupas ЗИП instalācija – par mākslinieka ceļu. Ļoti dažādas lietas, bet tās vieno iziešana ārpus personīgās prakses, skatījums uz sevi, kas ņem vērā arī karikatūrista skatījumu. Pēc „Melnā kvadrāta“ neviena glezna jau vairs nevar būt kā iepriekšējā, tāpat arī pēc karikatūrām par modernismu mākslinieks vairs nevar neņemt vērā to, ka viņš vai viņa var kļūt par šī īslaicīgā skatījuma mērķi, skatījuma, kas, meklējot ātru apmierinājumu, izceļ „dīvaino“ kontrastā ar to, kas veido ikdienišķās pamatintereses.

www.fb.com/nashabolovke.gallery