ZIŅAS  
(Fragments) Jūlijs Madernieks (1870–1955). „Raksts paklājam.“ Līdz 1922.

Trīs mākslinieki par trīs māksliniekiem 0

Favorīti izstādē “Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts” 

Paula Lūse
29/10/2015

Līdz 13. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls norisinās izstāde “Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts”. Pirmo reizi LNMM vēsturē skatāma tik plaša izstāde, kas aptver trīs gadsimtus akvareļa glezniecībā, tādējādi parādot šīs tehnikas daudzpusību. Izstādē aplūkojami vēsturiskā, mitoloģiskā un sadzīves žanra darbi, portreti, akti, ainavas, klusās dabas kompozīcijas, kā arī grāmatu ilustrācijas un teātra kostīmu skices. Arterritory.com aptaujāja trīs māksliniekus – Helēnu Heinrihsoni, Ievu Jurjāni un Kristianu Brekti – , kuru darbi arī redzami šajā izstādē, lai uzzinātu, kuri ir viņu izstādes favorīti un kāpēc.


Kārlis Hūns (1831–1877). „Bērtuļa nakts priekšvakarā (Ligists).“ Pēc 1868. Papīrs, akvarelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš 

HELĒNA HEINRIHSONE

Kā pirmo darbu gribu minēt Kārļa Hūna “Bērtuļa nakts priekšvakarā”, jo ar šo akvareli man asociējas bērnība, kad oma mūs ar māsu veda uz muzeju. Jau bērnībā šis darbs uz mani atstāja lielu iespaidu un izraisīja milzīgu pārdzīvojumu. Arī tagad man šis darbs ir īpaši tuvs, vienīgi es droši vien būtu gribējusi, lai šajā izstādē tas būtu vairāk izcelts. Kā otru darbu gribu minēt Jāzepa Grosvalda “Šausmu aleju”, kurā ir vērojama tā īpaši smagā noskaņa, bet ar lielisku izsmalcinātību. 


Kristians Brekte (1981). „Aleksandra I.“ 2010. Papīrs, akvarelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš 


Kristaps Ģelzis (1962). „Rīgas atslēgas.“ 2007. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Trešo vietu dala Kristapa Ģelža un Kristiana Brektes darbs. Manuprāt, labu darbu nosaka tas, ka pie tā ir vēlme pieplakt un to pētīt. Tas arī bija kritērijs, pēc kura izvēlējos šos darbus. Šīs izstādes ietvaros raisīja pārdomas par to, cik liela nozīme ir tēlniekiem un viņu kolorētajiem zīmējumiem. Mana rokasgrāmata ir Rodēna akvareļu figūras. Tad, ja darbs atstāj paliekošu interesi un ir vēlme tajā iegrimt, tas mani ievilina. Lielie mākslinieki un dižgari  vienmēr eksperimentējuši un strādājuši dažādās tehnikās. Es pati strādāju akvarelī, darbojos ar porcelāna apgleznošanu. Bet akvarelis ir mana tehnika, īpaši tagad, kad ir pieejami tie brīnišķīgie papīri.


Jāzeps Grosvalds (1891–1920). „Šausmu aleja.“ 1916. Papīrs, akvarelis, guaša. 23,2 x 26,2 cm. LNMM kolekcija


Jēkabs Kazaks (1895–1920). „Bēgļi.“ Papīrs, akvarelis. 21 x 27 cm. LNMM kolekcija 

IEVA JURJĀNE

Pirmkārt, visi mani favorīti šajā izstādē redzami pirmajā zālē. Uzskatu, ka „Arsenāls“ nodarbojas ar to, ar ko muzejam jānodarbojas, jo iespēja redzēt darbu oriģinālus ir absolūta nepieciešamība. Visbiežāk starp darbu oriģināliem un reprodukcijām ir milzīgs bezdibenis, un ja skatītājam nav iespēja to saprast un novērtēt, tad viņš nekad nekļūs par mākslas novērtētāju. Tādēļ esmu priecīga redzēt šos lieliskos darbus tuvplānā. Lai arī bija grūti izvēlēties starp Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka darbiem, kā pirmo es tomēr gribu minēt Kazaku. Šai izvēlei ir vairāki iemesli, pirmkārt, ārkārtīgi spēcīgi miniatūrā formātā tiek parādīts ļoti nozīmīgs latviešu nācijas periods.

Tā kā es strādāju arī kino un teātrī, tad es redzu, ka šie Kazaka akvareļi ir informācijas bagāti un pēc tiem varētu veidot inscenējumu. Tie pastāsta ļoti daudz un piesātinātā veidā. Tas ir par saturu, bet vēl ir formālās kvalitātes – veids, kas izvēlēts, lai radītu šos darbus, brīnišķīgais kolorīts, ko var novērtēt tikai oriģinālā, ir ļoti piesātināts un skarbs. Šie darbi ir ļoti ilgi vērojami un analizējami – gan no kompozicionālā, gan saturiskā viedokļa. Akvarelis ir ļoti parocīgs materiāls, lai ātri fiksētu notiekošo. Bet šie darbi nav raksturīgi ar akvareļu izslavēto vieglumu un caurspīdību. Ja ir labs papīrs un labs akvarelis, tad arī akvareli var mocīt ilgi. Pieļauju, ja man šos favorītus jautātu citā dzīves laikā vai vecumā, es, iespējams, izvēlētos kaut ko citu.


Jūlijs Madernieks (1870–1955). „Raksts paklājam.“ Līdz 1922. Papīrs, akvarelis, tuša. 51 x 57,5 cm. LNMM kolekcija

Nākamo gribu minēt Jūliju Madernieku. Tas atkal parāda pilnīgi citu posmu – brīvās Latvijas Republikas laiku. Man izraisa apbrīnu tas, kā Madernieks izmanto nacionālo bagāžu, tradicionālus motīvus un stilizē tos atbilstoši sava laika Eiropas tendencēm. Un izdara to ļoti šarmanti, bez smaguma, bet ar bagātīgu informāciju. Vērojama absolūta dizaina kvalitāte, tādējādi ietekmējot tekstīlijas un interjerus. Viņa darbos vērojams tas, kā tiek savienotas kolorīta īpašības, kompozicionālās un tradīciju vērtības, pie tam ar neiedomājamu precizitāti, ar roku visu sagrafējot. 


Alberts Kronenbergs (1887–1958). Ilustrācijas Alberta Kronenberga bilžu grāmatai bērniem „Jērādiņa“. 1937. Papīrs, akvarelis, tuša. 26 x 20,4 cm. LNMM kolekcija 

Tā kā man pašai akvarelis ir ļoti svarīgs grāmatu grafikā, tad bija grūti izvēlēties starp Anša Cīruļa un Alberta Kronenberga darbiem. Tomēr izvēlējos izcelt Kronenbergu, jo es gribu, lai mani bērni lasītu, un tas ir jāsāk diezgan agri. Kronenberga ilustrācijas atstājušas lielu iespaidu arī uz mani bērnībā. Tekstam arī, protams, ir liela nozīme, bet savienojums ar bildi ir radīts tik asprātīgs un lielisks. Šīs Kronenberga ilustrācijas un teksts iemāca bērnam saprast valodas un joka vērtību, liek novērtēt dažādas nacionālas iezīmes. Un tas viss panākts tiešām sirsnīgi un asprātīgi, un pieejams katram mazajam lasītājam, lai viņš spētu pēc tam izaugt līdz Kazakam, Grosvaldam un Ģelzim. 


Johans Kristofs Broce. „Grāvenheides muiža 1796. gadā.“ Foto no ambermarks.com


Kārlis Padegs (1911–1940). „Pēdējā māte.“ 1935. Papīrs, tuša, akvarelis. 33 x 22 cm. LNMM kolekcija
 

KRISTIANS BREKTE

Kā pirmo gribētu minēt Johanu Kristofu Broci, jo viņa darbus es atceros jau no bērnības, kad šķirstīju biezos sējumus un priecājos, cik detalizēti un smalki ir dokumentēta tā laika dzīve. Tad jau vēl nebija internets un mēs skatījāmies grāmatas. Arī Rozentāla akvareļi ir ļoti īpaši, tajā laikā daudzi mākslinieki taisījuši skices ar akvareli, jo krāsas dārgas, kā arī tas ir ērts un ātrs materiāls. Bet kā otru es gribētu izcelt Padega akvareļus, jo arī viņam, līdzīgi kā man, ir tuva nāves tēma. Es nāvi uzskatu par labu tēmu, ar kuru strādāt, jo tā ir tik klātesoša, un mēs visi agri vai vēlu tur nonāksim, bet es to nesaistu ar kaut ko drūmu. Tāpēc mani uzrunā viņa akvareļi, domāju, ja viņš būtu dzīvs vai ja es dzīvotu tajā laikā, mums noteikti būtu, par ko parunāt. Kā materiāls man akvarelis pašam ir ļoti tuvs, jo tas ir tik dažāds; var uztaisīt tos izsmalcinātos maigos tonīšus, bet akvarelis arī prasa to, ka ir jāzina, ko tu gribi parādīt. Ar citām krāsām var visu aizmuļļāt ciet un sākt no jauna.

ARHĪVS: Tiklīdz Aspazijas pups - viss, čau, beigas. Intervija ar Kristianu Brekti

Kā trešo darbu gribu minēt Jāņa Līberga darbu “Meitenes pusakts”, jo tajā ir attēlota kaila nepilngadīga meitene, cik viņai tur varētu būt gadi – četrpadsmit? Varbūt pat mazāk. Bet tas darbs ir izcils. Iespējams, mani tas saista ar to, ka mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad ir visi tie tikumības likumi, bet te mākslinieks 20. gadsimta sākumā attēlojis aktu ar nepilngadīgu meiteni – man vienkārši patīk. 


Jānis Lībergs (1862–1933). „Meitenes pusakts.“ Līdz 1910. Papīrs, akvarelis. 61,2 x 44,2 cm. LNMM kolekcija

www.lnmm.lv