Ekspresintervija ar mākslinieku Raidu Kalniņu par izstādi “Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks”
22/10/2015
Foto: Māris Jašs
Sāksim ar to, ka notika vislielākais žurnālista bieds – es izdzēsu neatšifrētu interviju. Varbūt tas nav vajadzīgs vai pieminēšanas vērts apstāklis, jo liecina par manu “neprofesionalitāti” vai drīzāk cilvēcību, bet, diemžēl, šoreiz no šā fakta es nevaru attālināties, jo tas ietekmēja gan intervijas saturu, gan intervijas norises vietu. Pirmajā sarunā ar mākslinieku Raidu Kalniņu tikāmies izstādes “Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks” ekspozīcijā galerijā “427”, bet atkārtotā intervija norisinājās “Fontaine Delisnack Riga”, kuru pavadīja popmūzikas fons un daudz smieklu, jo lielākoties tika jautāti tie paši jautājumi. Jebkurā gadījumā Raids Kalniņš atkārtoto interviju iesāka ar: “To gaisotni un tēmu jau tu saproti un atceries...”
Skats no Raida Kalniņa personālizstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
Ir grūti rekonstruēt sarunu, kas jau bijusi, bet nu tad vēlreiz – kā tika veidota izstāde?
(Smejas). Mēs toreiz satikāmies uz sarunu galerijā “427”, Stabu ielā 70. Izstādē tika attēlota triloģijas “Izlaušanās” pirmā daļa, kas saucas “Pazudušais bruņinieks”. Tas kā vienmēr ir pašizdomāts stāsts, un šoreiz tas ir par pazudušo bruņinieku. Šim stāstam nav sākuma – tas jāuztver kā mazs atsevišķs piedzīvojums. Ir apglabāti trīs vīri, kuri dzīvojuši ļoti senos laikos, domājams, viduslaikos. Vai tie ir “vīri” vai nē, to nevaru zināt ne es, ne arī citi, bet tagad viens no viņiem ir pazudis – augšāmcēlies. Viens no darbiem to visu arī ataino. Ir trīs sarkofāgi, no kuriem viens ir pavērts, un ar sausā ledus efektu un tā izraisītiem dūmiem vizuāli tiek atainota šī pazušana jeb augšāmcelšanās.
Raida Kalniņa darbs no izstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
Bet vai tas pazudušais bruņinieks ir atrodams izstādē?
Nē, viņš tajā nav atrodams. Kā fakts ir redzams tas, ka viņš tur nav, ka viņš ir pazudis. Bet izstāde paredzēta trīs daļās, sekos vēl otrā un trešā daļa kā turpinājums “Pazudušajam bruņiniekam”. Es ceru un darīšu visu iespējamo, lai šo vēstījumu un pazudušā bruņinieka darbības varētu nolasīt un sajust. Bet ir divi iespējamie varianti – vai nu viņš aizies atpakaļ mierā savā sarkofāgā, vai arī paliks ar mums ārā vai jautājumā, kur tad viņš ir. Mani uzrunāja telpa šai izstādei, jo tā likās ļoti piemērota darbu izmēriem, ne par lielu, ne mazu. Mazās keramikas figūriņas ir tie klāt-stāvētāji jeb gari, aizstāvji vai sargi. Izstāde “Pazudušais bruņinieks” sadalās divās daļās. Viena ir “Pazudušais bruņinieks”, otra ir “Sentēvi nāk”. Izstādē arī pieejams un izlasāms pantiņš:
...Vecas mājas
nav tās vietas
kapi kustas
daudz kapu
grūti soļi likti
nav saules
dzīvība zūd
mitrums...
visur mitrums.
REDZU GAISMU!
SENTĒVI NĀK!
Un tajā pantiņā ir runāts par to drūmo laikmetu, par milzīgām un jocīgām izjūtām, par mitruma uzmākšanos uz tiem mīkstajiem kapiem un, protams, nelaimi, bet beigās tomēr ir tas gaismas stars. Tie sentēvi ir tava nemiera, tavu šaubu un tavu aizdomu aizstāvji, tie ir tie, kas cīnās par taisnību.
Raida Kalniņa darbs no izstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
Bet glezniņās ir redzami tieši tie...
Tie arī ir tie sentēvi, kas nāk. Tās ir būtnes, kas ļoti būtiski un emocionāli ir ēteriskie aizstāvji. Sev raksturīgā veidā, tikai estētiski precīzākā veidolā, to gaisotni attēloju, mēģināju izstādi ietērpt korektā mētelītī. Tika izmantoti ģipšu lējumi, piesaistīti speciālisti keramikas jomā un, protams, glezniņas.
Kur radās doma par šīm figūriņām?
Sākums šīm figūriņām bija piedzīvojums un vēlme paeksperimentēt ar citiem materiāliem. Māksliniece Vineta Trumpeniece vienreiz netīšām nodedzināja manu figūriņu kopā ar saviem traukiem, un man radās vēlme atkārtot šo tehniku. Pirmo reizi keramikas figūriņas izstādīju pirms gada personālizstādē “Nelaime ciematā jeb dinozauri izēd kapus” Liepājas muzejā. Tur bija redzami jau iepriekš Rīgā izstādīti darbi un arī jau minētās keramikas figūriņas par šo pašu tēmu. Tās top ļoti ātri, tā ir tāda ātrveidošana, kurā parādu visādus izdomātus tēlus. Man jau uzreiz bija skaidrs arī tas, ka es vēlos tos izstādīt uz melniem, gotiskiem podestiem.
Raida Kalniņa darbs no izstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
Pirmajā sarunā jūs minējāt, ka šo figūriņu tēls tika aizgūts no kādas multfilmas.
Jā, 80-to gadu beigās zīmēju tādus tēlus, iedvesmojoties no multfilmas “Laika pavēlnieks”. Nezinu, vai kāds vēl tādu atceras, bet tur bija tāds zaļš, garš tēls ar plašķi līdz zemei. Es šo personāžu attīstīju, man tas sagādāja daudz smieklu un iedvesmas, un, skatoties šīs zīmējumu sērijas, likās, ka šīs skices ir jāattīsta.
Kāpēc šiem dažiem tēliem ir tādas emocijas kā kliedzienā pavērtas mutes, piemēram?
(Smejas). Nu, tādi nu viņi pie manis atnāca. Te, protams, var runāt, ka tie ir šī izdomātā viduslaiku ciemata galvenie, kas noteica to, kā citiem ir jādzīvo. Tāpēc varbūt viņi ir tādi briesmīgi vai raisa baisu noskaņu. Man patīk atainot aizkapa dzīvi, nevis to saulaino daļu. Šo tēmu savās domās izmantoju kā instrumentu. Neteiksim, ka es tam pieeju ar ārkārtīgu nopietnību, drīzāk ar vieglu ironiju un humoru, bet nu ļoti man patīk tā pasaulīte. Nenodarbojos ar miroņu analizēšanu, es vienkārši tajā tēmā jūtos labi.
No kurienes vispār radusies šī interese par aizkapu tematiku?
Viens no, manuprāt, veiksmīgākajiem projektiem bija izdevniecības „Neputns“ Daniila Harmsa grāmatiņa “Gadījumi”, kurai zīmēju ilustrācijas, un tur jau arī ar humoru tika apspēlēta šī nāves tēma. Tā man bija tikpat kā izstāde, atbilstoša tematika, labi nostrādāts un labs rezultāts.
Raida Kalniņa darbs no izstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
Vai bieži sanāk domāt par nāvi?
Jā, bet tiešām šai tēmai pieeju ar vieglu humoru. Man ir veselīga interese un skats uz to, bet žēl, ka esošās izstādes darbus redz tik maz cilvēku, jo galerija ir atvērta tikai divas dienas nedēļā.
Kāpēc jums ir svarīgi tas, lai šos darbus redz daudz cilvēku?
Man bija lieliska pieredze ar izstādi Liepājā, kuru apmeklēja tiešām liels apmeklētāju skaits. Sākot jau ar pavisam maziem bērniem. Tika rīkotas skolas ekskursijas, un man bija ļoti liela interese skatīties, kā šie bērni reaģē – viņi smejas, mati ceļas stāvus, bet neiet prom, jo interesē un raisa fantāziju. Tas viss ir gaisā, un to baigi var just. Nu, protams, pašam māksliniekam arī ir pacēlums, ka viņa darbs tiek skatīts un novērtēts. Man darbi, kas tagad izstādīti galerijā “427”, pašam tiešām patīk, un es domāju, ka citiem cilvēkiem tos arī būtu interesanti redzēt!
Skats no Raida Kalniņa personālizstādes „Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks“
