ZIŅAS  
Skats no izrādes. Foto: Daina Geidmane

Ar “Ziloņa dziesmu” Dailes teātrī atgriežas Andrejs Žagars 0

Īssaruna ar režisoru par debiju dramatiskajā žanrā

Agnese Čivle
15/10/2015

Dailes teātra Mazajā zālē 16. oktobrī pirmizrādi piedzīvos kanādiešu autora Nikolā Bijona (Nicolas Billon, 1978) lugas “Ziloņa dziesma” (La chanson de l'éléphant,  2004) iestudējums – Andreja Žagara debija dramatiskā teātra režijā.

„Vēl būdams dramatiskā teātra aktieris, piedaloties mēģinājumos, es it kā pats priekš sevis galvā režisēju. Es vienmēr domāju – vai sacītu to pašu, ko tagad saka režisors, vai viņa dotais uzdevums ir skaidri noformulēts, vai viņš pats zina, ko vēlas... Es analizēju, kurš režisors ‘peld’ un tikai procesā veido savu darbu un kurš precīzi realizē savu ideju, izpildītājus koncepcijas un interpretācijas virzienā vedot strikti un mērķtiecīgi,” atceras Andrejs Žagars, kurš Dailes teātra skatuvi pameta pirms divām dekādēm.

Pavadījis divpadsmit gadus (no 1982. līdz 1994. gadam) Arnolda Liniņa vadībā izaudzinātajā Dailes teātra 7. studijā, Žagars atzīst, ka tolaik bija maz lomu, kurās viņš būtu iejuties pavisam organiski, turklāt viņu nekad neatstāja vēlme procesu vadīt, nevis pakļauties. Likumsakarīgi, ka 2002. gadā, jau esot Latvijas Nacionālās operas direktora amatā, Andrejs Žagars debitēja kā operas režisors Dalhallas operas festivālā ar Riharda Vāgnera operu “Klīstošais holandietis”, kam sekoja virkne iestudējumu dažādos pasaules opernamos. Savukārt tagad savu mākslinieciskā vadītāja ambīciju, bet jau dramatiskā teātra režisora ampluā, Andrejs Žagars pirmo reizi realizēs turpat, kur to pirmoreiz apjautis – Dailes teātrī.


Izrādes mēģinājumā. Foto: Daina Geidmane

Savai debijas izrādei Andrejs Žagars izraudzījies kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugu “Ziloņa dziesma”. Lugā notikumi attīstās pēc ievērojama psihiatra dr. Lorensa mīklainās pazušanas, par kuru, iespējams, ko vairāk zina pacients Maikls – tautā mīlētas operdziedātājas ne līdz galam gribētais dēls, kura vienīgā satikšanās ar tēvu vainagojusies ar traumatiskām sekām. Tagad Maikls, manipulējot ar slimnīcas vadītāju Grīnbergu, kurš vēlas noskaidrot daktera Lorensa nozušanas apstākļus, iesaistās smalkā psiholoģiskā spēlē, kas izvēršas grēksūdzē...

Kā reiz par šo smalko psiholoģisko samezglojumu izteicies The Detroit Free Press teātra kritiķis Mārtins F. Kons (Martin F. Kohn) – “Ziloņa dziesma” ir luga pulksten 04.00 no rīta: „Tu pamosties šajā nakts stundā, un tev viss ir tapis skaidrs.”


Šarla Binamē filmas „Ziloņa dziesma“ treileris

Kā tu iepazinies ar Nikolā Bijona dramaturģiju?

Pirmais impulss bija režisora Šarla Binamē (Charles Binamé) šīs lugas ekranizācijas noskatīšanās. Mani uzrunāja šīs psiholoģiskās drāmas ārkārtīgi smalkā, rafinētā aktierspēle, it īpaši izcilais Ksavjēra Dolāna sniegums galvenajā Maikla lomā. Arī filmas estētika un noskaņa man šķita fascinējoša un ievelkoša.

Kas vedināja ar Bijona materiālu strādāt tālāk uz teātra skatuves?

Galvenokārt, tie bija divi iemesli – šīs lugas materiāls, kas mani fascinēja, un pieredze, ko vēlējos gūt pirms lielā iestudējuma “Trīs māsas”, kura pirmizrāde Dailes teātrī plānota nākamā gada martā.

Es sapratu, lugas “Ziloņa dziesma” iestudēšana būtu ne tikai vilinoša, bet arī ļoti noderīga, jo šis ir materiāls, kura pamatā ir dialogu forma un neliels darbojošos personu skaits, kamēr Antona Čehova “Trīs māsas” paredz vairākus plānus un daudz personāžus.

Veidojot izrādi, sadarbojies arī ar pašu Nikolā Bijonu un iepazinies arī ar citiem viņa darbiem. Kā tu raksturotu šī jaunā dramaturga kopējās rokraksta iezīmes?

Viņš ir nobriedis dramaturgs. Pirmkārt, mani pārsteidza viņa dialogmeistarība. Bieži vien luga ir laba literatūra, bet autors tēlu runas izpausmē ir neveikls – tekstam varbūt ir kāda literārā vērtība, taču režisoram un aktierim ir grūti tikt galā ar neorganisko dialogu. Otrkārt, Bijona dialogos ir daudz zemtekstu, tie ir daudzslāņaini un pakļaujas interpretācijai. Pastāv iespēja šifrēt – vai varonis provocē, noliedz vai izaicina... Turklāt nepastāv liekvārdība.

Savās lugās viņš risina cilvēku likteņstāstus aktuālajā sociālpolitikas kontekstā. Piemēram, viņa 2012. gada luga “Islande” stāsta par nesen piedzīvoto krīzi šajā valstī un to, kā šis ekonomiskais kritiens ietekmēja ne tikai cilvēku labklājību, bet arī attiecības, karjeras, sapņus, viņu likteņus, nereti veicinot arī letālus gadījumus. Manuprāt, Latvijā šī luga varētu būt aktuāla – Islande ir maza valsts un Latvija ir maza valsts, un arī mēs nesenā pagātnē piedzīvojām ko līdzīgu.


Skats no izrādes. Foto: Daina Geidmane


Skats no izrādes. Foto: Daina Geidmane

Un kāpēc lugu “Ziloņa dziesma” ir aktuāli uzvest tieši šodien?

Tā atgādina par it kā jau zināmām patiesībām un vēlreiz vērš uzmanību tam, kā neplānots vai negaidīts bērns bieži vien iemanto dažādas psihotraumas, kā nevērība, mīlestības un uzmanības trūkums var ietekmēt viņa psihi un attīstību, visu dzīvi un likteni. Un šeit runa nav par vecākiem, kas būtu kādi deklasēti sabiedrības elementi vai nelabvēlīgās ģimenes. Šīs lietas mūsdienu sabiedrībā, kā zināms, notiek pat ļoti situētās un pārtikušās ģimenēs, vai šķirtās ģimenēs, kuru bērni dzīvo ar vienu no vecākiem, kas ir sabiedrībā atzīti, mīlēti, cienīti un ieņem augstu stāvokli.

Kādu režijas mērķi tu šajā darbā sev esi uzstādījis?

Pieaugot mūsdienu sabiedrības vēlmei pēc dzīves kvalitātes, kurā ietverta arī garīgā dzīve, tajā skaitā augstas raudzes operas un dramatiskā teātra mākslas baudījums – ir jāņem vērā skatītāja vēlme gūt pārdzīvojumu un katarsi. Lai to sasniegtu, ir jāpanāk augstas klases izpildījums – vai tas būtu aktierdarbs vai operas solistu darbs.

Es, iespējams, nepārsteigšu ar ļoti neparastu šī dramaturģijas darba interpretāciju vai izrādes koncepciju, es neesmu mēģinājis lauzt lugas struktūru vai meklēt savu, no lugas materiāla atšķirīgu izteiksmes formu – es pakļāvos un gāju līdzi autora iecerei, visu uzmanību vēršot darbam ar aktieriem un izrādes kopējai stilistikai.

Vai tevis veidotais darbs ir universāls, vai tomēr tajā pastāv kādi lokālie kodi, kas nolasāmi, saprotami un attiecināmi tikai uz Latvijas auditoriju?

Luga ir universāli nolasāma jebkurā Rietumu kultūras kontekstā. Tā nav saistīta ar noteiktu reģionu, akcentējot tā reliģijas vai sabiedriskās iekārtas īpatnības.


Skats no izrādes. Foto: Daina Geidmane


Skats no izrādes. Foto: Daina Geidmane

Pastāsti par izvēlēto aktieru plejādi.

Esmu priecīgs par Dailes teātra piedāvāto aktieru ansambli. Esam atraduši kopēju valodu, es jūtu nopietnu attieksmi un degsmi. Pat, ja kādreiz mums rodas mazliet saspīlētas situācijas, es saprotu, ka tā ir manis paša neapmierinātība par to, ka pats neesmu ko pareizi noformulējis, vai viņu neapmierinātība par to, ka kaut ko nav izdarījuši. Taču tas liecina par kopēju tiekšanos un prasību pēc  labāka un precīzāka rezultāta. Tālāk jau tā ir mana kā režisora atbildība, kā izmantot aktieru atdevi un jūtu amplitūdu.

Kāda ir lielākā atšķirība darbā ar aktieriem un operas māksliniekiem? Es domāju – tādā emocionālā un komunikācijas līmenī...

Man ir bijusi tā laime un izdevība strādāt ar ļoti talantīgiem solistiem, kuri pašlaik dzied uz starptautiskajām operas skatuvēm. Tie ir talanti, kuriem ir tik laba tehnika, ka papildus uzdevumi viņus netraucē, ar viņiem iespējams strādāt tāpat kā ar dramatiskā teātra aktieriem – precīzi veidot tēlu un tēlu attiecības, formulēt psihofizisko un emocionālo stāvokli, gribas darbību utt.

Taču runājot par emocionālo līmenī – dramatiskā teātra aktieri tomēr ir jūtīgāki. Operas solisti ir pieraduši pie lielākām grūtībām, jo specifika pieprasa, ka pēc 8 stundu gara pārlidojuma jau nākamajā dienā ir mēģinājums citā opernamā, kur sevi atkal no jauna jāpierāda, vienu vakaru ir jādzied Rosini, nākamā Mocarts, jādzied ir dažādās valodās, un katru reizi jāiepazīst jauni skatuves partneri. Šīs grūtības solistus norūda, padara prasīgus pret sevi un citiem, un režisors var precīzāk ar viņiem strādāt, nemeklējot aplinkus veidus, kā viņus neievainot.


Izrādes scenogrāfija. Foto: Daina Geidmane

Pastāsti par uzveduma “Ziloņa dziesma” skatuvisko estētiku?

Minimālisms, tīrība stilā.

Man vienmēr bijis interesanti strādāt ne tikai ar korifejiem – tādiem kā Andris Freibergs, bet arī viņu ieteiktajiem audzēkņiem – Reini Suhanovu, Reini Dzudzilo un citiem. Tagad es strādāju ar jaunu scenogrāfu, kuram šī ir otrā pieredze teātrī – Eināru Timmu, kurš ir arī Andra Freiberga un Kristīnes Pasternakas audzēknis. Esmu priecīgs, ka vēl viens talantīgs scenogrāfs ienāks nelielajā Latvijas scenogrāfu saimē. Viņam piemīt laba telpas un proporcijas izjūta. Šim stāstam arī nebija uzdevums veidot komplicētu vidi, jo viss notiek vienā psihiatriskās slimnīcas kabinetā, kas skatuves scenogrāfijā arī kvalitatīvi un smalki realizēts.

Izrāde “Ziloņa dziesma”
Režisors – Andrejs Žagars

Scenogrāfs – Einārs Timma
Kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka
Mūzikas konsultants – Arturs Maskats
Video māksliniece – Ineta Sipunova
Gaismu mākslinieks – Kevins Vins Džonss
Tuvākie izrāžu datumi – 16., 20., 21. oktobris, 4., 11. novembris un 1., 12. decembris.

www.dailesteatris.lv