ZIŅAS  
Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite

Tā drīzāk ir “anti-deja” 0

Ekspresintervija ar “Nogalināt BUTŌ X” idejas autori Simonu Orinsku un koncepta autoru Modri Tenisonu

Paula Lūse
14/10/2015

Vēl līdz 18. oktobrim Rīgas Mākslas telpā Intro zālē ir apskatāma izstāde jeb dzīvā instalācija “Nogalināt BUTŌ X”. Butō ir viens no nozīmīgākajiem kustību mākslas virzieniem divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Tā bija revolūcija, kas mainīja skatuves darbības izpratni un uztveri. Butō būtiski ietekmējis plašu laikmetīgās kultūras lauku – deju, teātri un mākslu. Arterritory.com devās uz sarunu ar dzīvās instalācijas “Nogalināt BUTŌ X” idejas autori Simonu Orinsku un instalācijas koncepta autoru Modri Tenisonu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas ir butō, kur tas radies un vai to ir iespējams apgūt arī Latvijā?


Foto: Linards Pelsis

Iesākumā jājautā, kas ir butō, kāda ir tā vēsture un pārmantojamība līdz mūsdienām?

Simona Orinska: Tas ir ļoti ietilpīgs jautājums, bet mēģināšu pateikt īsi. Butō radās Japānā 1950. gadu pašās beigās, pēc Otrā pasaules kara, kad Japānā valdīja zaudētā kara šoks. Nācijas dziļākā rēta atombumbas iespaidā – krīze sabiedrībā un kultūrā. Butō deja radās kā protests pret ASV ekonomisko un politisko invāziju.

Butō radikāli mainīja ķermeņa izpratni – tas bija dumpīgs un atklāts ķermenis krīzes situācijā. Šajā krīzē japāņu mākslinieki interesējās par to, kas ir viņu saknes, meklēja savus pamatus pagātnē. Tieši tāpat arī mēs ar Modri caur butō meklējam savas kultūras saknes kā Lielvārdes jostā, tā mītos un arhetipos. Un japāņi nonāca līdz baltam ķermenim, kas ir pilnīga atteikšanās un attīrīšanās no visa liekā. Paliek tikai ķermenis un ķermeņa dzīve. Tāpat viņi aktualizēja arī klasiskos japāņu simbolus, piemēram, sarkanā saule, kas tolaik nebija populāri. Viņi caur šo deju gribēja atdzīvināt seno Japānu, bet ļoti liela bija arī Rietumeiropas kultūras ietekme. 

Kāda bija šī Rietumeiropas ietekme?

Simona Orinska: Tās, pirmkārt, ir ietekmes starp Japānu un Vāciju. Man šķiet, ka arī kara laikā abas valstis bija Antantē, bet arī pirms tam bija notikusi kultūras apmaiņa. Ļoti spilgtas butō ietekmes meklējamas vācu ekspresionismā. Mērija Vigmane ir šī dejas virziena pamatlicēja, bet Takaja Eguči turpināja attīstīt šo virzienu Japānā. Arī tādi autori kā Žans Ženē, Marķīzs de Sads un Latremons, kā arī baletdejotājs Vāclavs Ņižinskis japāņu māksliniekiem tajā laikā likās ļoti saistoši. Arī Amerikas modernā deja ir viens no ietekmes avotiem. Butō ir mākslu saplūsmes un kultūru sadursmes rezultāts.

Butō bija aktuāls pēc kara, bet kā tas ir attīstījies līdz mūsdienām? Kāpēc tagad cilvēki nodarbojas ar butō?

Simona Orinska: Butō mūs aicina atgriezties pie sava kodola, pie savas būtības, nometot sociālās maskas, nogalinot ego. Šai dejai ir absolūti rituāla un garīga vērtība, kas jebkuram cilvēkam ir ļoti svarīgi.

Vai butō ir meditatīvs process un vai tam piemīt ārstējoša iedarbība kādām neatrisinātām problēmām?

Simona Orinska: Es vienmēr ļoti izteikti nodalu to, kas ir terapija un kas ir deja. Dejai mēdz būt terapeitisks efekts. Butō nav terapija, bet tas var būt terapeitisks. 

Vai butō mēdz lietot dejas terapijā?

Simona Orinska: Jā, ir daži elementi. Ir japāņu mākslinieki, kas aizgājuši dejas terapijas virzienā. Viena butō māksliniece no Igaunijas turpina meklējumus šamanismā. Ir butō dejotājs, kas caur deju attīra un transformē tādas telpas kā koncentrācijas nometnes un citas vietas ar līdzīgu pagātni.


Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite


Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite

Izstādes atklāšanā es redzēju šo butō deju, bet vai to var saukt par deju? Vai varbūt tā ir kustība?

Simona Orinska: Starptautiski gan saka “butoh dance”, bet es to saucu par kustību mākslu, jo ar “deju” mēs tomēr saprotam tādu kā institūciju, tāpat kā “teātris”. Vārds “deja” uzreiz saistās ar kaut ko konkrētu – noteiktu ritmu, struktūru un atkārtojumiem. Bet butō ir starpžanrs, tuvāks performances mākslai, kas dzimusi no vizuālās mākslas un attīstījusies arī postdramatiskā un fiziskā teātra ietvaros. 

Kā norisinās treniņi butō dejā? Vai skolotājs zina, ko viņš grib redzēt, vai tā ir ķermeņa kustība, kas jāizjūt pašam?

Simona Orinska: Ļoti lielā mērā tā ir iekšējā tehnika. Lūk, piemēram, tagad es strādāju ar aktieriem pie vienas izrādes, un es redzu to, ka ir daži, kas uzreiz saprot, kas jādara, lai nonāktu šajā apziņas stāvoklī. Šodien jautāju  aktrisei, kas vislabāk to noķērusi: “Kas ir tas, ko tu dari?”, un viņa teica: “Es vienkārši nedomāju. Es esmu sapratusi, ka tad, kad nedomā, tad es esmu tajā stāvoklī.” Bet vispār nodarbībās ir daudz tādu kustību, kas ir ārpus pieņemtā ātruma vai formas. Piemēram, var būt ļoti palēnināta kustība vai tieši pretēji – ļoti strauja. Ir jāsavieno atslābinājums un sasprindzinājums. Butō stāvoklis – tā ir ļoti spēcīga iekšēja intensitāte. Tas nav pilnīgs atslābums vai relaksācija.

Labi, bet ja cilvēkam radusies interese par butō un viņš nav ar to nodarbojies, ko no viņa prasīs, piemēram, pirmo reizi atnākot uz nodarbību?

Simona Orinska: Pirmā lieta var būt skatiens. Lekcijā Rīgas mākslas telpā es aicināju visus izdarīt it kā ļoti vienkāršu lietu – pamēģinām skatīties perifēri. Skatāmies perifēri un sapludinām acu zīlītes. Cita veida tehnika ir skatīties konkrēti un redzēt priekšmetus. Tad mēs atdalām sevi no šī priekšmeta, es esmu kaut kas cits un tas ir atsevišķs priekšmets. Nav vienkārši uzreiz saprast, ko nozīmē skatīties perifēri, bet tā ir ļoti svarīga tehnikas daļa, jo tas palīdz atslēgt visu laiku darbīgo prātu un ļauj mūsu ķermenim kļūt kā baltai lapai. Un tad jau mēs varam iemiesot dažādus tēlus. Bet butō nekad neattēlo. Nu, piemēram, kas ir zieda būtība? Nodejo zieda būtību ar visu smalkumu, trauslumu un niansēm. 

Modris Tenisons: “Vaļējais skatiens” ir arī austrumu cīņu pamatā. Neskatīties konkrēti, bet redzēt visu. Tad cilvēks ātrāk reaģē uz to, ko pretinieks dara un tad viņu nevar apmānīt. Šīm tehnikām ir liela nozīme, tas ir milzīgs resurss, bet tas nenāk uzreiz un nav nemaz tik vienkārši, tas ir jāmācās. Dzīvniekiem tas viss jau ir dabiski. Kāpēc stirna, skrienot pa mežu, neieskrien kokā? Tāpēc, ka viņai ir atvērtais skatiens. Viņa taču nevar skatīties uz katru koku atsevišķi, tad viņai ir beigas.

Vai ir kādas konkrētas tēmas, kurās tiek apspēlētas butō dejā?

Simona Orinska: Ir daudz dzīvnieku un dabas tēlu. Bet var būt arī industriāli tēli vai materiāli, piemēram, gumija. Butō ir par materialitāti – kā nodejot dažādas materialitātes, kā to atrast savā ķermenī. Tie var būt arī dažādi apziņas stāvokļi – piemēram, dzimšana. Šodien mēģinājumā visiem patika tēls “čurājošā govs”. Bet kustības nav sarežģītas, tur nav akrobātikas. To var izdarīt jebkurš cilvēks. 


Foto: Didzis Grodzs

Skatoties butō, reizēm šķiet, ka šīs kustības nav dabiskas, brīžiem tās ir pat biedējošas, lai gan pēc dzirdētā varētu domāt tieši pretēji. Kāpēc rodas šī sajūta?

Simona Orinska: Bet vai mākslai jābūt dabiskai un skaistai? Butō – tā ir ķermeņa māksla, kas dziļi skar bezapziņu. Dažreiz, kad mēs piedzīvojam ļoti spēcīgas emocijas, viss mūsu ķermenis saraujas, saspringst. Nereti var novērot, ka tad, kad diriģents saplūst ar mūzikas materiālu diriģēšanas norisē, viss viņa ķermenis saslēdzas, seja saspringst dīvainās grimasēs, taču viņš rada fantastisku lietu. Vai mēs varam pateikt, ka tas nav glīti? Vai dzemdības ir skaistas? Jā, skaistas. Tas nozīmē piedzīvot kaut ko ļoti intensīvu, patiesu un būtisku. Otra lieta ir – akceptēt to, ko mēs negribam sevī saredzēt. Arī tas ir butō aspekts – nepatīkamas lietas un apziņas stāvokļi, kas patiesībā ir mūsos visos. Bet mēs labāk izvēlamies to neredzēt. Tas ir kā spogulis.

Modris Tenisons: Es varu pajautāt, kā jūs skatāties baletu un kas jums tajā patīk? Tas viss taču ir pretdabiski, jo cilvēki tā nedara. 

Balets laikam ir pieņemams vai saprotams man tāpēc, ka tas ir pazīstams. Butō ir kaut kas nezināms.

Modris Tenisons: Skatoties Simonas studijas mēģinājumus – tas ir vājprāts. Viņi dzirksteļo, saķeras savā starpā. To nevar ne uzvest, ne atkārtot. Viņi kustas kā cilvēki galējos stāvokļos. Tas ir saprotami.

Kā jūs pati nonācāt līdz butō? Vai jūs pirms tam dejojāt kaut ko citu?

Simona Orinska: Es pirms tam darbojos pie Anša Rūtentāla. Mani vienmēr interesējusi nevis tieši deja, bet gan mākslu starpžanrs. Pie Anša es ar to saskāros pirmo reizi, īpaši filmā “Tabula rasa”, kur bija baltais ķermenis un cilvēks kā dabas tēls.

Vai butō kompozīcija ir atkārtojama? Vai tā tomēr katru reizi ir improvizācija?

Simona Orinska: Tas ir atkarīgs no horeogrāfa uzstādījuma. Es pati savā darbā izmantoju struktūru, bet piepildījums katru reizi būs cits, atkarībā no situācijas, publikas un iekšējā stāvokļa. Tas nevar būt pilnīgi identisks, jo butō nav izpildītāja māksla. Es esmu redzējusi labi trenētus ķermeņus, kas izpilda butō tehniku, bet tad pazūd dvēsele un pamatojums, kāpēc tu to dari. 

Vai katrā valstī butō deja izpaužas savādāk?

Simona Orinska: Jā, tas bieži vien ir atkarīgs no tā cilvēka, kurš ienes butō valstī. Tāpat liela nozīme ir dejas un teātra tradīcijām, kas tur jau pastāv. No tā ir atkarīgs, vai butō iedzīvojas vai neiedzīvojas.

Piemēram, Argentīnā ir butō tango, bet Meksikā – rituālais butō. Krievijā, piemēram, ir ļoti spēcīgas mīmu tradīcijas, kas ietekmē butō izpausmes.

Kas ietekmē butō Latvijā?

Simona Orinska: Pie mums tas daļēji izriet no kustību teātra skolas un Rīgas Pantomīmas, no kuras atdalījās Modris Tenisons un Ansis Rūtentāls, kuri pēc tam aizgāja katrs savā virzienā. Es kaut kādā ziņā turpinu šo tradīciju. Kad es kopā ar savu grupu „Ideagnosis“ biju uz viesizrādēm Minskā, tad festivāla vadītājs teica: “Es redzu, ka jūs esat Baltijas pantomīmas turpinātāja.” Tā izrāde gan nebija tīrs butō, bet nebija arī pantomīma.

Kur Rīgā var nodarboties butō?

Simona Orinska: Annas ielā, Tehniskās jaunrades namā.

Cik ilgi ir jāmācās butō, lai to varētu apgūt?

Simona Orinska: Tas ir ļoti dažādi. Nesen atnāca viena meitene, kura, izrādās, mājās jau kaut ko līdzīgu ir darījusi kopā ar savu divgadīgo dēlu. Viņa nezināja, ka tas ir butō. (Smejas.) Viņā viss jau ir, nepieciešams tikai nedaudz ievirzīt. Viņā ir šī īpaši intensīvā dzīves un notiekošā piedzīvošana caur katru kustību. Bet ir cilvēki, kas līdz tam nonāk lēnām. 

Tur vajag lielu spēku un atbrīvošanos, lai spētu kaut ko tādu darīt. Jāatsakās no visiem kompleksiem.

Simona Orinska: Jāatsakās gan, jo kompleksi mums ir ļoti “mīļi”. Bet, jā, protams, ir nepieciešama iekšēja pārliecība par to, ko tu dari. Nebaidīties atteikties no sava ego un no savas sociālās maskas. Tas sākumā ir grūtāk.

Modris Tenisons: Faktiski tu kails izej skatītāja priekšā un ar viņu runā. Ne jau ar vārdiem vai kaut ko rādot, bet tu dzīvo un skatītājs tevi saprot. Spēja iet un radīt uz skatuves tūlīt, bez sagatavošanās, ir ļoti reta. Rīgā to darīja Ilona Rudzīte, kura regulāri uzstājās “Kabatā”. Viņa uzstājās katru svētdienu un vienmēr improvizēja. Improvizācijā ir struktūra, punkti, līdz kuriem jānonāk. Taču tas nav jāizpilda, bet gan jāizdzīvo, un tas ir katru reizi savādāk, atkarībā no publikas, telpas, laika, gaismas. Butō ir tas, kas cenšas būt šeit un tagad, un kontaktā ar publiku.

Esmu lasījusi, ka butō sacēlās arī pret baletdejotāja ķermeni. Vai mūsdienās ir kādi ierobežojumi, lai dejotu butō?

Simona Orinska: Sākotnēji Hidžikata teica, ka japāņa ķermenim “Gulbju ezers” neder. Tradicionāli japāņi ir zemkopji, kas ir noteicis to, ka viņiem ir īsākas kājas un tās mēdz būt līkas. Bet nekādu ierobežojumu nav. Es esmu butō redzējusi visdažādākos ķermeņus.


Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite


Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite

Vai cilvēkiem, kas nodarbojas ar butō, tas ir protests?

Simona Orinska: Mūsu grupā „Ideagnosis“ darbojas gleznotāji, tēlnieki, modes dizaineri. Caur butō viņi atrod brīvo telpu savai radošajai izpausmei, šis process ļoti sekmē viņu kreativitāti un palīdz viņu profesijā. Viņi spēj atbrīvoties radošajam procesam, vieglāk ļaujas nezināmajam. Mums ir tipiska vēlme visu kontrolēt. Ieva Putniņa, piemēram, izmanto butō gleznošanā. Pie mums nāk īpaši cilvēki, kas atšķiras ar savu neordināro domāšanu, piemēram, viena mūsu dalībniece Anda Hūna ir šūnu pētniece, izrādēs piedalījies arī bijušais  kuģu kapteinis Atvars Buka. Māksliniece Viktorija Eksta savā izstādē mani pārsteidza – fotogrāfijā tik īsti iemiesojās pavecā sievietē, ka es pat viņu neatpazinu!

Kur pasaulē jūs esat uzstājusies ar butō?

Simona Orinska: Daudzās valstīs – Vācijā, Zviedrijā, Malaizijā, Taizemē, Armēnijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā. 

Kāda ir publikas reakcija atkarībā no valsts, kurā uzstājas?

Simona Orinska: Bieži vien tas ir atkarīgs no mārketinga. Uzstājos vienā Krievijas festivālā, kas notika tik lielā zālē kā mūsu Kongresu namā. Visas izrādes bija izpārdotas. Mēdz būt ļoti dažādi. Piemēram, Malaizijā, Taizemē, Krievijā un Armēnijā publika pilnībā saprata un ļoti labvēlīgi uztvēra izrādi, kur izmantojam Lielvārdes jostas elementus videoprojekciju veidā.

Kā butō uzņem Latvijā?

Simona Orinska: Es runāju ar kultūras pētnieci un dejas antropoloģi Svetlanu Rižakovu, kura, nebūdama latviete, ir smalki pētījusi latviešu kultūru, turklāt pārzina latviešu valodu un var uz šīm lietām paskatīties no malas. Viņa teica, ka mums ir raksturīga vēlme, lai viss ir “glīti”, lai viss labi izskatās, kā arī vēlme lietas kontrolēt. Vēl arī latviešiem labi padodas pagātnes vērtību glabāšana, bet ne vienmēr skaidra ir nākotnes vīzija. Butō šāda situācija nav ļoti labvēlīga, jo tas ir konfrontējošs, vērsts uz anti-skaistuma estētiku un dziļi apzinātu patiesumu un tādējādi iet pret pieņemto kultūras tradīciju. Tāpēc bieži vien to izprot un skatās cilvēki, kas ir saistīti ar mākslu vai meklē jaunas pieredzes. Bet visam ir vajadzīgs laiks.

Vai kails ķermenis ir ļoti svarīgs butō elements?

Simona Orinska: Tas nav obligāti, bet butō ļoti patīk ķermenis. Tas nozīmē arī paskatīties uz ķermeni ārpus emocijām, kā uz universālu objektu un zīmi telpā. 

Pastāstiet par izstādi Rīgas Mākslas telpā? Kā tika izvēlēti darbi, ko rādīt projekcijās? Kas tā ir par projekciju, ko var apskatīt un kāpēc tieši tā tika izvēlēta?

Simona Orinska: Tur ir trīs dažādi video materiāli. Viena ir Kō Murobuši izrāde “Ritornelle”, kas pagājušogad bija Rīgā. Mākslinieks šī gada sākumā nomira. Mēs nolēmām, ka šī izstāde, ko mēs nosaucām par dzīvo instalāciju, būs veltījums Kō Murobuši. Viņa darbs ir ļoti uzskatāms, un man bija iespēja būt ar viņu dialogā. Turklāt šis video bija labi uzfilmēts un ļoti augstas kvalitātes. Dialogs jeb sadursme tika turpināts, jo uz pretējās sienas ir Jāņa Deinata, Valda Jansona fotogrāfiju un video fragmentu kolāžas. Tas ir dialogs starp Japānu un Latviju, vai starp Kō Murobuši butō un mūsu butō izpratni. Un vēl ir Modra Tenisona režisētā filma “Butō X”, kas veidota no pēdējos desmit gados safilmētā materiāla. Tas ir viņa stāsts par pēdējo desmit gadu pieredzi. Šis stāsts nav balstīts loģikā, bet ir vairāk iracionāls. 

Cik es sapratu, vairākas dienas nedēļā norisinās arī dzīvās performances.

Simona Orinska: Jā, performances notiek trešdienās, sestdienās, svētdienās no 12.00 līdz 18.00. Tāpēc mēs to nosaucām par dzīvo instalāciju, jo piedalās arī dzīvais mākslinieks, kurš ir šīs telpas daļa. Viņa uzdevums nav dejot butō, bet gan būt laika kustībā, būt daļai no videoplūsmas, no tā, ko ienes skatītājs. Tas ir mākslinieks, kas tur dzīvo. Ik pa noteiktam laikam mainās dalībnieki. Mums pašiem bija diskusija – ar ko instalācija atšķiras no performances. Performance ir vairāk strukturēts process, bet mūsu uzdevums šoreiz ir daudz brīvāks. Dzīvajās instalācijās piedalās mūsu grupa „Ideagnosis“ – Laura Feldberga, Lāsma Bērtule, Arvis Kantiševs, Anda Hūna, Erna Daudzvārde, sākuma etapā piedalījās Ieva Tihovska un Raisa Breslava. Īpašs dalībnieks ir kādreizējās Rīgas pantomīmas aktieris Stenlijs.

Modris Tenisons: Aiz kadra ir palicis kāds ļoti nozīmīgs cilvēks, kurš ir daudz pienesis – Raitis Vulfs. Viņš ir filmējis lielāko daļu materiālu, kas apskatāmi izstādē. Arī Kō izrāde “Ritournelle” ir viņa filmēta. Divi apļi uz sienas ir viņa izdomājums. Mēs jau runājām par to, cik nozīmīga ir redze un skatiens. Katrai acij vajag savu informācijas avotu. Instalācijā ir divi apļi, kas kopā rada kaut ko jaunu. Ieejot trešajā zālē ir iespēja apskatīties desmit filmas no desmit gadiem. Arī šie video lielākoties ir Raita Vulfa filmēti. 


Fotogrāfija no izstādes “Nogalināt BUTŌ X”. Foto: Vika Petrikaite

Skatoties performanci, kā arī instalācijas katalogu un Mansarda izdoto grāmatu, rodas jautājums – vai butō ir svarīgi nokrāsot ķermeni? Kāpēc tas tiek darīts?

Simona Orinska: Ķermeņa krāsošana nāk no senām kultūrām, piemēram, aborigēni. Butō sākotnēji tas bija ļoti aktuāli, jo nokrāsots ķermenis ir kā tērps. Tas vairs nav ikdienišķs ķermenis, bet mēs to uztveram kā baltu audeklu, kā skulptūru.

Un kā ar butō sasaucas Lielvārdes josta?

Modris Tenisons: Nāca piedāvājums piedalīties festivālā Malaizijā, un mēs nolēmām, ka mēs varam aizvest rakstu, kas mums ir bagāts. Mēs iekļāvām arī Ilgas Reiznieces, kā arī šūpuļdziesmu dziedājumu. Josta ir informācijas nesēja. Mēs apvienojām šo auksto ģeometriju un konstrukciju, kas vispār nav atbilstoša teātrim, un dzīvu kustību, kas ir aktieris uz skatuves. Vēlāk josta tika izmantota arī Ukrainā, Lietuvas vēstniecības atbalstītā izrādē “Mindaugs”. Lai cik tas jocīgi nebūtu, Japānā ne visi cilvēki zina, kas ir butō. Taču tie, kas ar to nodarbojas, velta tam sevi visu. Es saku, ka tā nav īsti deja, tā drīzāk ir “antideja”.