ZIŅAS  
Martins Kaevatss. Publicitātes foto

Tallina testē pašbraucošo automašīnu ideju 0

Ekspresintervija ar Tallinas Arhitektūras biennāles kuratoru Martenu Kaevatsu

Una Meistere
14/09/2015

Trešās Starptautiskās Tallinas Arhitektūras biennāles (TAB), kas no 9. septembra līdz 18. oktobrim skatāma divās lokācijās – Kultuurikatel un Tallinas Arhitektūras muzejā, centrā šogad ir Self-Driven City tēma, kurā tiek apskatītas iespējamās trešās industriālās revolūcijas sekas jeb kā jaunāko tehnoloģiju attīstība mainīs arhitektūras procesus, pilsētu plānošanu un ikdienas sociālos procesus. Tallinas ambīcija ir kļūt par pirmo pilsētu Eiropā, kas pilnībā pāries uz pašbraucošām jeb bezvadītāja automašīnām. Šīs idejas pilotprojekts tiks prezentēts 2018. gadā, kad Igaunijai būs Eiropas prezidējošās valsts statuss, savukārt pilnīga pāreja uz pašbraucošām automašīnām Tallinā iecerēta pēc 15 gadiem – 2030. gadā (savukārt Dubaija tādu iecerējusi jau 2020. gadā). 

Biennāles ietvaros skatāma vīziju konkursa izstāde Epicentre of Tallinn, kura meklē un modelē atbildes uz jautājumiem, kā pašbraucošās automašīnas mainīs pilsētas ainavu un publisko telpu kopumā. Kā testa platforma konkursā ticis izmantots problemātiskākais un blīvākais Tallinas satiksmes plūsmas krustpunkts – Viru krustojums, kas – pārmaiņu ietekmē, nākotnē atkal varētu pārtapt pilsētas skvērā.

Ko šāda ambicioza mērķa realizācija nozīmē arhitektiem, dizaineriem, pilsētplānotājiem? Pašai pilsētai un tās iedzīvotājiem? Kādi ir nepieciešamie soļi šādas pārejas sagatavošanai? Biennāles atklāšanas rītā Arterritory.com tikās ar tās galveno kuratoru arhitektu un pilsētplānotāju Martenu Kaevatsu, kurš atzina, ka Igaunija savā ziņā ir ideāla šāda projekta modeļvalsts jeb testa platforma. “Atšķirībā, piemēram, no Vācijas un Apvienotās Karalistes, mēs esam relatīvi neliela valsts, līdz ar to jebkādas pārmaiņas varam ieviest ātrāk un vienlaikus arī operatīvāk labot iespējamās kļūdas. Turpretim, ja Vācijā kļūdu pieļauj Merkele – pateicoties valsts izmēram un iedzīvotāju skaitam, tā kļūst par lielu problēmu ilgtermiņā.” 


Skats no TAB Self-Driven City projektu ekspozīcijas. Foto: Tõnu Tunnel

Kas būtu jāmaina pilsētas infrastruktūrā, lai tajā varētu ieviest pašbraucošās automašīnas?

Savā ziņā var teikt, ka pašbraucošās automašīnas ir savveida simbols. Viens no tehnoloģiju rīkiem, kas sevī ietver visu digitālā laikmeta jeb trešās industriālās revolūcijas būtību. Vidēji lielas Eiropas pilsētas gadījumā pilnīga pāreja uz pašbraucošām automašīnām nozīmē, ka kopumā tajā kļūs vismaz 10 reizes mazāk mašīnu. Un pilsētas tālāko attīstību būs iespējams plānot nedomājot par stāvvietām, eventuālajiem sastrēgumiem utt. Nebūs, piemēram, arī nekādas nepieciešamības būvēt sarežģītus ielu krustojums ar daudzpakāpju pārejām. Līdz ar to radikāli mainīsies arī pati pilsēta, tās ielas un dzīve ap tām. Pilsētas kļūs zaļākas un iedzīvotājiem draudzīgākas. Taču, lai to visu ieviestu, būtiskākais ir mainīt domāšanu. Tas, ko varam uzsākt jau šobrīd, ir savveida pilsētas akupunktūra. Jūs izvēlaties vienu nelielu rajonu jeb varbūt pat tikai ielu un pārvērtiet to patīkamā publiskā telpā. Līdz šim publiskās telpas plānošana vairāk bija satiksmes inženieru ziņā, taču turpmāk ar to būtu jānodarbojas ainavu arhitektiem.

Sākotnējā pašbraucošo automobiļu vīzija paredzēja, ka tiem būs nepieciešama atsevišķa vadu sistēma, kuras izmaksas varētu būt augstas. Šobrīd, līdz ar jaunajām tehnoloģijām, tas vairs nav aktuāli. Pašbraucošajām automašīnām pilnībā atbilstoša ir esošā infrastruktūra un šajā ziņā papildus investīcijas nav nepieciešamas. Jā, protams, būs vajadzīgas pašas mašīnas, serveri un vadības ierīces, taču ne kardināli infrastruktūras risinājumi.

Pārmaiņas drīzāk būs psiholoģiskas. Nav iespējams ieviest jaunu tehnoloģiju tikai sakot, ka tā būs lieliska – cilvēkiem ir jāsaprot tās iespējas, trūkumi utt. Būtībā pārmaiņas, ar kurām katrs individuāli savā rajonā saskarsies, arī ļaus izjust, kā mainās dzīves kvalitāte. Mana meita tikko sāka iet pirmajā klasē un, protams, es viņai stāstu, ka izejot no mājas uzreiz jāpaskatās pa labi un pa kreisi, pārliecinoties vai netuvojas automašīna. Ārpusmājas telpa viņai šobrīd zināmā mērā ir baiļu avots. Jūs izejat ārā un jums jāsaglabā pastiprināta modrība. Tas viss izzudīs. Ieviešot self-driven konceptu, publiskā telpa pārtaps telpā bez baiļu klātbūtnes. Jūs varēsiet sūtīt bērnus uz pilsētas centru vai kopā ar draugiem spēlēt futbolu un jums nebūs jāuztraucas, ka viņi varētu iekļūt satiksmes negadījumā.

Kas tādā gadījumā notiks ar tradicionāli vadītām automašīnām? Tās tik aizliegtas?

Nē. Es domāju, ka nākotnē pastāvēs sajaukums no visa. Taču self-driven city koncepts nenoliedzami nozīmē lielas pārmaiņas it visā – ražošanā, sabiedrībā. Apmēram 5 procenti cilvēku – tie, kuri šobrīd strādā par šoferiem vai darbojas ar šo jomu saistītos servisos, – zaudēs darbu. Vienlaikus cilvēkiem būs daudz vairāk brīva laika, ko atlicināt tā dēvētajām hobiju lietām – piemēram, kāds sāks kolekcionēt vecus automobiļus jeb kāds gribēs dižoties draudzenei ar svaigi uzķūnētu mašīnu... Tas viss būs, taču vienlaikus vide būs pilnīgi mainījusies. Vairs nebūs ceļa zīmju, taču cilvēki būs pie tā pieraduši un šo situāciju respektēs.

Bet kas notiks ar tiem pieciem procentiem, kas būs palikuši bez darba?

Būtībā tas ir izglītības un cilvēku pārkvalifikācijas jautājums. Valsts izglītības sistēmai nevajadzētu sagatavot tik daudz cilvēku šīm profesijām. Tā kā self-driven sistēmas ieviešana neprasa milzīgas investīcijas, drīzāk mēs pat ietaupīsim (nebūs jātērē līdzekļi jauniem krustojumiem un viaduktiem, kas mēdz izmaksāt simtiem miljonu...), daļu šīs naudas varēs izmantot taktiskiem risinājumiem, cilvēku pārkvalifikācijai, tādējādi pārejas periodu padarot līdzsvarotāku. Taču, protams, neiztrūks arī mediju skandāli gadījumos, kad kāds pašbraucošs auto būs, piemēram, aizskāris bērnu. Arī šādas lietas notiks, taču procentuāli nesalīdzināmi mazāk nekā satiksmes negadījumi šodienas pārvietošanās sistēmā. 


Casagrande Laboratory ekspozīcija TAB. Foto: Ardo Kaljuvee

Taču kā, ieviešot šādu modeli, paliek ar baudu un brīvību sēsties pašam pie stūres? Nav noslēpums, ka daļai sabiedrības automašīna vienmēr bijusi ne tikai funkcionāls pārvietošanās līdzeklis, bet arī statusa lieta un ego apliecinājums. Un, galu galā, dārgas automašīnas ir arī lielākais autoindustrijas peļņas avots.

Informācijas pieejamība sabiedrību ir ļoti mainījusi. Būtībā šodien darbojas open source princips. Tas nozīmē, ka pat lielajām korporācijām vairs nav iespējas kādas tām nevēlamas vai neizdevīgas idejas ielikt atvilktnē. Informācijas pieejamība nozīmē, ka ja kādam ir laba ideja, tad tā ir laba ideja visur pasaulē un, ja kāds no “korporatīvajiem neliešiem” grib to noglabāt atvilknē, kāds cits kaut kur pasaulē to atkal izvilks. Tāpēc vārdam self-driven ir divas nozīmes. Viena ir tā, kas attiecas uz mašīnām, otra ir procesi, ko personas un organizācijas dara nesaņemot nekādu ārēju atalgojumu. Šīs iniciatīvas ir kādas cilvēku kopienas vai entuziasma balstītas.

Turklāt autoražotāji jau ir raduši šai situācijai risinājumu. Tuvākajos desmit gados no automašīnu kompānijām tās pārtaps mobilitātes kompānijās, kuras vairs nepārdos automašīnas, bet gan kilometrus. Tā teikt, pēc desmit gadiem jūs no “BMW” pirksiet nevis vairs jaunu automašīnu, bet kilometrus. Un tā kā pašas mašīnas piederēs “BMW”, kilometru pārdošana ir veids, kā autokoncerni turpmāk pelnīs. Tas ir vienīgais biznesa modelis, kā saglabāt ienākumus drastiski samazinoties mašīnu skaitam. Protams, arī tad joprojām būs atsevišķi turīgi ļaudis, kuri vēlēsies paši savas mašīnas, taču viņu būs daudz mazāk nekā šobrīd.

Savā ziņā tas ir jautājums par ieroča izvēli. Man tas vienmēr ir bijis pozitīvs naratīvs – pozitīvi izmantot instrumentus, lai iezīmētu virzienu, kurā vēlamies doties. Protams, tas nekad nenotiks tieši kā iecerēts. Jo starp ideju un realitāti vienmēr ir daudz dažādu grūtu izvēļu, taču es joprojām domāju, ka pozitīvs sapnis ir labs instruments, lai kaut ko sasniegtu.

Pirmās industriālās revolūcijas simbols bija tvaika mašīna. Un tieši tvaika mašīna bija tā, kas izraisīja visas pārmaiņas. Cilvēki sāka pārcelties uz pilsētām, tajās koncentrējās ražošana, dramatiski sāka pieaugt iedzīvotāju skaits. Tas joprojām turpina pieaugt un tiek prognozēts, ka tas kļūs stabils apmēram pie 10 miljardiem. Tā ir vienīgā lieta, ar kuru mēs šobrīd varam rēķināties. Pieaugot cilvēku skaitam, pieaugs arī inovāciju līmenis. Būtībā šodien jauna tvaika mašīna mums jāizgudro katru dienu. Pārmaiņu temps ir arvien straujāks. Līdzīgi kā bēgļu vai jebkurā citā gadījumā  – mēs nevaram zināt, ko tas patiesībā nozīmē, turklāt spēles laukums nemitīgi mainās. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt un par ko runā arī biennāle, – mēs varam runāt par atsevišķu kopienu spēju mainīties un pašu pārmaiņu izpratni, domāšanas veidu kopumā. Un tas mums ir jādara jebkurā pasaules malā.

Biennāles galvenā izstāde Body Building, kas skatāma Igaunijas Arhitektūras muzejā, ir savveida dialogs starp arhitektūru un zinātni. Izstāde, kurā piedalās 10 starptautiski arhitektu biroji un eksperimentālās laboratorijas, piedāvā ieskatu jaunas būvniecības estētikas un telpas kvalitātes teritorijā, ko radījušas inteliģentās self-driven sistēmas. Demonstrējot neordinārus dizaina domāšanas veidus un risinājumus, materiālus un ražošanas metodes, kuras iespējamas padarījusi tehnoloģiju attīstība. Lielākā daļa izstādē skatāmo jaunās arhitektūras un tehnoloģiju prototipu tapuši speciāli tai. 

Piedāvājam ieskatu Tallinas Arhitektūras biennāles ekspozīcijā.


Sille Pihlak un Siim Tuksam instalācija pie Igaunijas arhitektūras muzeja TAB galvenajā izstādē Body Building. Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Foto: Tõnu Tunnel


Latvijas ekspozīcija World Without Architect? TAB. Foto: Tõnu Tunnel


Latvijas ekspozīcija World Without Architect? TAB. Foto: Tõnu Tunnel

 
Latvijas ekspozīcija World Without Architect? TAB. Foto: Vladislava Snurnikova

tab.ee