ZIŅAS  
Inga Lāce. Foto: Rita K. Zumberga

Tieši ikdienā visvairāk pavadām laiku 0

Kuratore Inga Lāce ieskicē Survival K(n)it 7 pieturpunktus

Rita K. Zumberga
02/09/2015

“Laikmetīgā māksla ir kā lakmusa papīrītis, visnotaļ precīzi atspoguļojot, kas īsti notiek ar sabiedrību. Tā ne tikai atklāj cilvēku atvērtību, tā bieži vien norāda, vai esam gatavi pieņemt alternatīvus viedokļus, kuros nemitīgi aizskartas dažādas, arī sociālas un politiskas tēmas,” skaļi domā Survival K(n)it kuratore Inga Lāce, aicināta novērtēt pēdējā laika aktīvo mākslas norišu pienesumu.

Piedzīvojot simbolisku metamorfozi, uz pārmaiņām paģērēs arī nule pārsauktais laikmetīgās mākslas festivāls Survival K(n)it – no 4. līdz 20. septembrim tas formēs jaunas aprises – lokāli un globāli aktuālās tēmas tagad skaidrojumus centīsies uztaustīt ikdienišķos procesos, savstarpēji saaužot dažādas sabiedrības grupas, privātas un publiskas telpas, un reizē akcentējot sadarbošanos un socializēšanos. 

Lai gan vairāki pasākumi notiks arī pilsētvidē, vērienīgais laikmetīgās mākslas notikums septītajā reizē balstīsies Rīgas centrā – kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā ēka Krišjāņa Barona ielā 14 apmeklētājiem piedāvās plašu un daudzveidīgu kultūras programmu, sevī ietverot apjomīgu izstādi, performances, koncertus un lekcijas.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centram un kuratorēm Solvitai Kresei un Ingai Lācei organizatoriskajā procesā šoreiz izdevies piesaistīt aptuveni četrdesmit māksliniekus un mākslinieku grupas no Latvijas un ārvalstīm, kuri no dažādu radošo jomu un sociālo prakšu skatu punktiem pievērsīs uzmanību ikdienas lietu horeogrāfijai, piedāvājot tās uzlūkot kā īpašu pieredzi.


The Stitch Project darbnīca. Publicitātes foto

Jūs nebaidāties saukt Survival K(n)it par vērienīgāko laikmetīgās mākslas notikumu Latvijā. Vai, pieredzei augot, iestrādes dara savu un organizatoriskais process kļuvis vieglāks?

Ik gadu lielāko vērtību festivālam piešķir tieši mākslinieki, kuru skaits mēdz mainīties, bet šogad ir samērā liels – kopumā aptuveni četrdesmit. Tas ir visizaicinošākais, visgrūtākais un reizē visinteresantākais uzdevums – iedziļināties katra autora darbā un tā attīstībā, lai saprastu kopējo audumu un izveidotu festivāla fundamentu. Tāpat aizkulisēs ir neskaitāmas iešanas turp un atpakaļ, kā arī daudz diskusiju – gan starp māksliniekiem un kuratoriem, gan starp kolēģiem un citiem iesaistītajiem dažādākajās kombinācijās. Turklāt jāsamierinās arī ar atteikšanos no kaut kādām projekta daļām. 

Kuru varētu dēvēt par sāpīgu griezumu? 

Sākotnēji festivāls tiecās kļūt par arhipelāgu – ar vairākām saliņām un vairākām nelielām izstādēm, kuru centrā būtu viena lielāka. Taču procesa gaitā, izvērtējot iespējas, kopā ar sadarbības partneriem no Tensta Konsthall Stokholmā un WHW Zagrebā nonācām pie secinājuma, ka nepietiks finansiālās kapacitātes – beigu beigās, iekļaujot visas mazās saliņas, saaudām visu vienā kopumā – izveidojām vienu lielo izstādi, vienu lielo festivālu. 


Džamils Kamangers. Performance pie Ministru Kabineta. 01.09.2015. Publicitātes foto

Šī valodas spēle un nosaukuma attīstība no Survival Kit uz Survival K(n)it šobrīd skaidri definē jūsu noteiktās vadlīnijas un tēmas, ko uzstādāt. Bet varbūt ir kāds stāsts, kas atklāj idejas rašanās aizkulises? Kā nonācāt līdz uzstādījumam par “saaudumu”, socializēšanos un līdzdarbošanos? 

Pirms kāda gada šāda ideja piešķīlās manai kolēģei Solvitai Kresei – tas bija kā satori moments! Tobrīd arī nāca skaidrojums, ka knit iezīmē saaudumu un sadarbību, kas reizē uzlūkojama kā ikdienišķa, teju rutinēta darbība. Turpmāk doma viegli attīstījās un likās perfekti piemērota šī gada tēmai.

Burtiskā nozīmē ideju izspēlēsim izšūšanas un sarunu darbnīcā, ko vadīs Norvēģijā bāzēta mākslinieku grupa The Stitch Project, kas izvirzījuši domu, ka izšūšanas process palīdz sarunāties – arī par nepatīkamām tēmām un konfliktsituācijām, par kurām ierasti grūti komunicēt. Savukārt festivāla atklāšanas dienā iepretim Ministru kabineta ēkai ar izšūšanas performanci uzstāsies irāņu mākslinieks Džamils Kamangers (Dzamil Kamanger). Ierasti viņš irāņiem zināmā rokdarbu tehnikā ar pērlītēm izšuj neesošu valstu pases, tādējādi simboliski iezīmējot valstu neeksistēšanu, taču šoreiz Džamils izšūs bēgļu ceļošanas dokumentu, signalizējot par pašlaik aktuālu problēmu – nepieņemšanu un mūžīgo jautājumu, kas seko, – esi vai neesi kādai vietai piederīgs?

Kuri mākslinieki un viņu darbi tikpat trāpīgi ilustrē šī gada Survival K(n)it? Kurus saukt par programmas pieturpunktiem? 

Noteikti vēlētos izcelt mākslinieka Kristapa Epnera darbu, kurā viņš atrāda vairākus gadus dokumentētos ikdienas skrējienus – iemūžinot ceļu un visu tajā redzamo ar kameru un ierakstot karti ar GPS palīdzību, tikai vēlāk manām, ka patiesībā šī vienmuļā darbība ik reizi izvēršas par piedzīvojumu. Kļūst skaidrs, ka katrs skrējiens beigu beigās ir atšķirīgs. Man šķiet, šī ideja atbilst festivāla pamatdomai, ka ikdienas lietu atkārtojums un tuvu zināmais bieži vien kļūst neredzams, bet Epners atļaujas uzsvērt, ka tur arī rodama tā īpašā sajūta. 


Deivids Bernšteins. Spatula (Lāpstiņa). 2011. Publicitātes foto

Tāpat interesants ir Deivida Bernšteina (David Bernstein) darbs ar cepamajām lāpstiņām – viņš, pielietojot iztēles nebeidzamās iespējas, ne tikai pats veido ļoti neparastus objektus, bet arī kolekcionē dažāda veida cepamās lāpstiņas, atklājot tās pat saldējuma kociņos un citos necerētos priekšmetos. To dažādību visvairāk izceļ vienkārša novietošana rindā, noliekot citu citai blakus. Simbolizējot, kā ikdienas priekšmets spēj kļūt par iztēles objektu, Bernšteins atsaucas uz  20. gadsimta psihologa Donalda Vinikota (Donald Winnicott) radīto terapeitisko “Lāpstiņu spēli”. Tajā iesaistīti bērni, kuriem sasniedzamā attālumā novietotā lāpstiņa kļūst par iztēles objektu, pārvēršoties, piemēram, par lidmašīnu. Un patiesībā šī spēja iztēloties var piemist arī pieaugušajiem... 

Un vēl festivālu lieliski ilustrē Andreja Strokina bibliotēkas vēsturē bāzētais darbs – kad pirms trīs mēnešiem drīkstējām šajās telpās doties iekšā, uzdūrāmies neskaitāmām atstātām lietām – bija gan kartiņas, liekie grāmatu eksemplāri, visādi personiskie svētku albumi, tāpat kaut kādas sakaltētas rozītes, kuras fotogrāfs iemūžināja, lai veiktu ēkas arheoloģiju. Ļoti interesanti – kādu sevi atklāj dzīve ēkas iekšpusē un ko tā atstāj pēc pārvākšanās? 


Andrejs Strokins. “Simfonija bibliotēkai”. Objekti, kolāžas. 2015. Publicitātes foto

Pievēršoties bibliotēkas telpām, vēlējos jautāt, kā nolēmāt koncentrēties tieši uz šo vietu? Savulaik esat norādījuši, ka, izmantojot pasākuma norisēm dažādas telpas pilsētvidē, vienmēr mudinājāt ļaudis iepazīties ar Rīgas aizkulisēm. 

Jā, iepriekšējos festivālos pilsētas kartēšana motivēja atklāt jaunas vietas, bet savā ziņā tas vienmēr bijis nejaušību kopums, kas saistīts ar noteiktu ēku pieejamību un iesaistīto cilvēku atsaucību. Pirms pusgada, apskatot pilsētu, devāmies ekskursijās un vērojām, kas ir mainījies, kas notiek, varbūt kaut kas ir atbrīvojies... Tālāk jau apsaimniekotāju noskaidrošana un sarunu uzsākšana – tā mūsu rīcībā nokļuva arī bibliotēkas ēka, savā ziņā iezīmējot pilsētas plānošanas un attīstības problēmas, uz ko norāda arī citas tukšās ēkas pašā centrā. Turklāt mūsu nolūkiem šīs telpas ir ideālas, kaut vai tīri simboliski. 

Ja sākotnēji pirmo festivālu varētu dēvēt par spontānu reakciju uz krīzes radīto situāciju, tad par ko šobrīd izaudzis septītais Survival K(n)it? Par ko tas kļuvis pašmāju sabiedrībai, māksliniekiem un citiem iesaistītajiem ļaudīm? 

No spontānas reakcijas festivāls kļuvis par rūpīgi pārdomātu novērojumu un reakciju ķēdi, kas kaut kādā ziņā atbild uz jautājumiem, kas notiek pasaulē un tajā skaitā Latvijā, kam vēlams pievērst uzmanību? Es domāju, ka tur arī rodams festivāla spēks, – izaugot par daudz plānotāku notikumu, spējam ienest Latvijas mākslas vidē krietni lielākus un ambiciozākus projektus, jo ārvalstu un pašmāju mākslinieki tos var paspēt sagatavot.


Andrejs Strokins. “Simfonija bibliotēkai”. Objekti, kolāžas. 2015. Publicitātes foto

Ja norādāt, ka festivāla mākslinieki ar saviem darbiem atbild uz jautājumu, kas šobrīd notiek pasaulē un Latvijā, vai varat ieskicēt novērojumus? Kas īsti notiek?

Mūsdienās, pieredzot tik lielu dzīves paātrinājumu un visu laiku tiecoties pēc jauniem impulsiem un visādām lietām, kas notur uzmanību, bieži vien ikdienu sākam uztvert kā smagnēju un rutinētu. Tālim Tisenkopfam pirms pāris gadiem bija brīnišķīgs raksts, kurā viņš analizēja ikdienas attēlojumu latviešu dzejā, – tieši tur parādījās frāze “ikdiena nogalina” vai kaut kas tamlīdzīgs, kas īstenībā atspoguļo cilvēku attieksmi pret savu ikdienu. Tāpat arī mākslinieku un citu radošo sfēru pārstāvju iedomas, ka rutīna ir tā, kas nogalina, un visu laiku jābūt nemitīgā iedvesmojošā procesā, lai gan realitātē tieši IKDIENĀ mēs visvairāk pavadām savu laiku un būtībā tur arī dzīvojam. Kļūst interesanti to ievērot un izcelt, lai aizdomātos paši un visi pārējie. 

Otrkārt, saasinoties globāli kontrolētai sabiedrībai, par ļoti zīmīgu kļūst franču filozofa Mišela de Serto (Michel de Certeau – red.) 60. gados sarakstītais darbs “Practice of Everyday Life”, kurā viņš pauž pārliecību, ka valdība un citi varas orgāni darbojas ar stratēģijām – tātad plānošanu, kas sevī ietver kontroli, bet cilvēki nodarbojas ar taktikām, kas ir ikdienas darbībās balstītas lietas. Atkārtojot virkni it kā nenozīmīgu sadzīvisku aktivitāšu, mēs šajā neoliberālā kapitālisma pārņemtajā pasaulē varam ieraudzīt cerību stariņu – ikdienas novērojumos parādīt pretestības potenciālu un ļaut mazajām lietām mainīt ierasto pasaules gaitu.

www.survivalkit.lv