ZIŅAS  
Audrius Janušonis. No sērijas HOMAGE TO KAUNAS‘ POETS

Kauņas biennāle svin 10. izlaidumu 0

Uz jautājumiem atbild Kauņas biennāles direktore Dr. Virgīnija Vitkiene

Arterritory.com
25/08/2015

18. septembrī ar izstādi „Pavedieni: fantasmagorija par attālumu” (Threads: Fantasmagoria about Distance) atklās jau 10. Kauņas biennāli – lielāko laikmetīgās mākslas festivālu Baltijas valstīs. Izstādi kūrē labi zināmais franču mākslas teorētiķis un kurators Nikolā Burio (Nicolas Bouriaud), bet ar darbiem ekspozīcijā piedalās mākslinieki no dažādām pasaules malām: Laiems Giliks (Liam Gillick, ASV), Valids Beštijs (Walead Beshty, Lielbritānija), Saadāns Afifs (Saadane Afif, Francija/Vācija), Roberto Kabots (Roberto Cabot, Brazīlija), Pakui Hardware (Neringa Černauskaite un Ugņaus Gelguda, Lietuva/ASV), Lotārs Hempels (Lothar Hempel, Vācija), Julijons Urbons (Julijonas Urbonas, Lietuva), Katja Novickova (Katja Novitskova, Igaunija), Arns Anskaitis (Arnas Anskaitis, Lietuva), Karstens Hellers (Carsten Höller, Zviedrija), Brone Sofija Gidekaite (Bronė Sofija Gideikaitė, Lietuva), Amālija Ulmane (Amalia Ulman, Argentīna/Lielbritānija/Spānija), Keitija Patersone (Katie Paterson, Lielbritānija), Atila Čorgo (Attila Csörgố, Ungārija), Kellijs Vokers (Kelley Walker, ASV) un Darjus Žūra (Darius Žiūra, Lietuva).

Jubilejas sezonā biennāles organizatori galveno uzmanību nolēmuši pievērst tādai tēmai kā laikmetīgā komunikācija, bet programmas notikumi vērsti ‘dzīvās’ saskarsmes un kontaktu dibināšanas virzienā. Šogad biennālē tiks prezentēti vairāk nekā 80 mūsdienu mākslinieki no visas pasaules, fokuss būs sadarbība starp vizuālajiem un skaņu māksliniekiem. Programmas ekspozīcija būs apskatāma gan lielās izstāžu zālēs, gan publiskās un industriālās telpās.

Biennāles programmu var apskatīt ŠEIT.

Šogad ir Kauņas biennāles 10. jubileja. Kā tā mainījusies kopš pirmā izlaiduma?

Par jubilejas programmu tika domāts pamatīgi – mēs apspriedām struktūru un attiecības starp pasākuma pagātni un nākotni. Pirmā biennāle Kauņā notika 1997. gadā, kas bija dažu mākslinieku privāta iniciatīva. Savukārt tālākajai attīstībai, izaicinājumiem un panākumiem jau bija savi iemesli. Kā laikmetīgās mākslas notikums biennāle pastāvīgi paplašina savu aktivitāšu loku sabiedriskuma un vietējā konteksta virzienā. Tā cenšas radīt kultūrai atvērtas pilsētas vīziju, atbalsta jauno mākslinieku iniciatīvas un liek pamanīt viņu darbību, cenšas ieviest kultūras patērēšanas nepieciešamību, veidojot izglītības programmas bērniem un pusaudžiem.

Pirmie biennāles izlaidumi (1997–2003) tika īstenoti, pateicoties tīram entuziasmam un brīvprātīgam darbam, nebija gandrīz nekāda budžeta. Mākslinieki iesūtīja savus portfolio, ko izvērtēja Lietuvas mākslas kritiķi, un piedalījās biennālē paši par saviem finanšu līdzekļiem. Ikviens, kas apmeklēja biennāli, sajuta tās enerģiju un potenciālu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem laikmetīgā tekstila notikumiem Eiropā. 2005. un 2007. gadā programmai pievienojās kūrētas izstādes, un biennāles valde nolēma mainīt pasākumu nosaukumu un darbības virzienu – tas kļuva pieejams visām vizuālās mākslas jomām un starpdisciplināriem projektiem. Lai gan biennālei joprojām ir saite ar tekstilu, tagad tā viennozīmīgi ir laikmetīgās mākslas festivāls. 


Lotārs Hempels. Acid and Iron. 2011. Attēls: mākslinieka un Anton Kern Gallery, New York īpašums. © Lothar Hempel

Biennāles centrālās izstādes „Pavedieni: fantasmagorija par attālumu” kurators ir Nikolā Burio. Kas mums būtu jāzina par viņu un viņa pieeju?

Nikolā Burio ir viens no unikālākajiem kuratoriem un teorētiķiem pasaulē. Viņš darbojas mākslas pasaulē kā novērotājs un analītiķis. Mākslas darbi viņam uzdod jautājumus, un viņš turpina meklēt atbildes, izvēloties atsevišķus darbus un sakārtojot tos jaunā mozaīkā – izstādē. Nikolā Burio bieži izsakās, ka tad, kad viņam rodas jautājumi, viņš kūrē izstādi, bet tad, kad atrod atbildes, – raksta grāmatu. Kāds reiz viņam pajautāja, vai izstāde tad sniedz tās atbildes, viņa atbilde bija – „nekad”!

Viņa analītiskā pieeja ir kuratora darba dzinējspēks; viņš māksliniekiem neuzliek nekādus nosacījumus. Tā vietā viņš visa procesa laikā ar viņiem sadarbojas: „Es salīdzinu izstādi ar operu, kur kurators saraksta libretu, bet mūziku sacer mākslinieki”, viņš teicis. Burio uzskata, ka kurators nevienā izstādē nedrīkst dominēt. Jāsaglabājas zināmam līdzsvaram. „Vienīgi mākslinieki kontekstualizē un vizualizē idejas – tie ir viņi, ne kurators, kas rada mākslu”. 


Luminoacoustics
(Božans Gagičs un Miodrags Gladovičs, Horvātija). Lightune.G. Piedāvā: LAB852

Un attiecībā uz Kauņas izstādi – kāda šeit būs Burio ideja?

Kurators šeit izvēlējies veidot relatīvi nelielu izstādi, ko mentāli var iziet dažās stundās. Darbi būs koncentrēti vienā vietā – vietā, kuras vēsture cieši saistīta ar komunikāciju un pārrāvumiem tajā. Šeit Burio uzcels pats savu fantasmagoriju. Termins ‘fantasmagorija’ ir 17. gadsimta fenomens – teātra izrādes, kas notika noslēpumainā vidē, izmantoja projicētus attēlus, un veica manipulācijas ar zinātniskiem atklājumiem un cilvēka iztēli, lai maksimalizētu skatītāju emocijas. Līdzīgi, pēc kuratora domām, laikmetīgie mākslinieki kombinē izdomājumus ar sociālo realitāti un ilūzijas ar faktiem, tādā ziņā viņu mākslas darbi ir kas ļoti līdzīgs šīm fantasmagorijām.

Atsaucoties uz kuratoru, „izstāde tiecas gan pietuvoties fantasmagorijas formai, gan pievērsties veidam, kādā mūsdienu mākslinieki savos darbos skar attāluma jēdzienu. Kā globalizētajā un digitalizētajā pasaulē māksla sadzīvo ar pārvietošanos, ar komunikāciju rīltaimā? Kāda ir šībrīža klātbūtnes/prombūtnes veida dialektika? Kā mākslinieki prezentē promesošas reālijas?”.


Atila Čorgo. Clock – Work. 2011–2015

Kādas ir mākslinieku piedāvātās atbildes uz šiem jautājumiem?

Atbildes ieraudzīsim pavisam drīz – kad tiks atklāta izstāde. Varu minēt tikai dažas stratēģijas: attāluma izdzēšana, sociālā izlīdzināšana, nelaimes un skaistuma kombinācija, Saules sistēmas smarža un pulksteņi, kas rāda tās planētu laiku, pārraides tiešsaistē uz dažādiem pasaules nostūriem vai instrukcijas, kā parādīt darbu, kad mākslinieka nav klāt.

Izstādē piedalīsies tādi pazīstami mākslinieki kā, piemēram, Laiems Giliks. Ko varam gaidīt no viņa prezentācijas?

Viņa darbu raksturo viena no iepriekš minētajām stratēģijām, taču pagaidām lai tas paliek noslēpums.


Vita Gelūniene un Eds Kerols. Friendly Zone #6. Cabbage Field

Izstāde aizņems piecus stāvus Kauņas centrālajā pasta ēkā. Pastāstiet vairāk par šo vietu un to, kā ekspozīcija tur tiks iekārtota.

Kauņas centrālā pasta ēka jau vairākus gadus stāv tukša, lai gan ir viena no skaistākajām un ikoniskākajām Kauņas modernisma arhitektūras pērlēm. Izskatās, ka tai izdevies kādā mistiskā veidā noraidīt ziņu, ka izstāde par komunikāciju tēmu jārīko tieši tur. Ja skatāmies uz izstādes nosaukumu, tad vietai ir tiešs sakars ar attālumu – ar nosūtītajām vēstulēm un telegrammām, taču, runājot par fantasmagorijas manipulatīvo aspektu, šeit arī var atrast zināmu piesaisti – padomju laikā ēkas augšējos stāvus aizņēma radio traucējumu laboratorija, kur tika kontrolēti radio sakari, kā arī tā bija vienīgā vieta pilsētā, no kuras varēja piezvanīt uz Rietumiem.

Izstāde „Pavedieni: fantasmagorija par attālumu”, pat neņemot vērā Kauņas biennāles kontekstu, apraksta nepārtrauktu tiešsaistes komunikāciju. Viena ziņa pārklāj otru, tādā veidā radot tūkstoškārtīgus tekstu slāņus. Līdzīgi arī pasta ēkas arhitektūra tiks izmantota, liekot skatītājam klīst pa ēkas stāviem un meklējot jēdzieniskos pavedienus.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par Lewben mākslas fonda izstādi Networked Encounters Offline. Kā tā sasauksies ar biennāles centrālo fokusu?

Mūsu partnera Lewben mākslas fonda organizētās izstādes kuratore ir Frančeska Ferarīni (Francesca Ferrarini), viņa piedāvā pētījumu par komunikācijas [ne]iespējamību postinterneta vidē jeb oflainā. Fonds prezentē dažādu prominentu mākslinieku darbus, tostarp Gabrieles de Santisa (Gabriele de Santis), Nika Darmštetera (Nick Darmstaedter), Mohameda Namou (Mohammed Namou), Deimanta Narkeviča (Deimantas Narkevičius), Saimona Denija (Simon Denny), un veido lielisku dialogu ar biennāles centrālo tēmu. Viens no fonda kolekcijas mākslas darbiem būs redzams arī centrālajā izstādē.


Katja Novickova. Pattern of Activation (on Mars). 2014

Vai varētu minēt vēl trīs būtiskus programmas notikumus, kam būtu jāpievērš uzmanība?

Šogad Kauņas biennāli papildinās pilsētas komunālais mākslas projekts „Draudzīgā zona nr. 6: kāpostu lauks”, ko paši veidotāji nosaukuši par konkrētai vietai domātu zemes izmantošanas projektu. Tie ir mākslinieki, kas nākuši no kāda postindustriāla Kauņas rajona un aizrāvušies ar arheoloģiju gluži burtiskā nozīmē – viņi rok zemi kādā pamestā, piemēslotā skābo kāpostu noliktavā, kas atrodas vēsturiskā armijas baraku teritorijā, un aicina vietējos iedzīvotājus palīgā ar solījumu pamestajā zemes pleķī uzcelt kopienas centru. Šāda mākslinieciskā prakse nepiedāvā nopietno mākslinieks-mākslas darbs-skatītājs attiecību ķēdīti, bet tā vietā paziņo, ka kultūru veidojam mēs paši un mūsu vide. Šančai rajona kopienas iniciatīvu loģiski papildina vēl kāda ‘jaunatklāta’ vieta – bijusī fabrika Drobė tajā pašā rajonā. Tur paveras neticamas telpas mākslinieku ideju īstenošanai. Grupas Konsortium biedri: Larss Breiers (Lars Breuer), Sebastians Freitāgs (Sebastian Freytag) un Gvido Minhs (Guido Münch) fabrikā radījuši konkrētai vietai paredzētus telpas transformācijas projektus.

Vēl var minēt performanci „Spalvainā spalvainā mute” (Hairy Hairy Mouth), kas tapusi Lietuvas Psilicone Theatre un Horvātijas CHUI mūzikas trio sadarbības rezultātā. Performanču un dzīvas mūzikas cienītājus šeit noteikti gaida pārsteigums un iespēja ceļot laikā.

www.bienale.lt/2015